Svarīga ārstu un pacientu sadarbība

25. aprīlis, 2017

Ilze Austruma

Kāda ir sadarbība starp kardiologiem un ģimenes ārstiem un kā rīkoties, ja pacientam diagnosticēta sirds asinsvadu slimība, skaidrosim sarunā ar ģimenes ārstu Ignatiju Kuļišovu.

 

– Cik izplatītas iedzīvotāju vidū šodien ir kardiovaskulārās slimības?

– Biežākās saslimšanas ir paaugstināts asinsspiediens, stenokardija. Arī asinsvadu ateroskleroze, kurai raksturīgs asinsvadu iekšējās sieniņas bojājums ar holesterīna izgulsnēšanos. Mūsdienās tās ir ļoti aktuālas, jo cilvēki mazāk kustas, viņiem ir sēdošs darbs, stress, nepareizs uzturs. Tas veicina gan holesterīna līmeņa, gan asinsspiediena paaugstināšanos. Tāpat asinsvadi kļūst mazāk elastīgi, sliktāk tur slodzi. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd ir vērojams kardiovaskulāro slimību uzplaukums. Turklāt šīs saslimšanas ir viens no galvenajiem mirstības iemesliem Latvijā.

– Ja situācija kļūst nopietna, pacienti ar savu saslimšanu nereti nonāk invazīvā kardiologa rokās. Tomēr daudz vairāk laika pēc izrakstīšanas no stacionāra viņi pavada ģimenes ārsta aprūpē.

– Dodoties mājās no stacionāra, pacientam «uz rokas» tiek iedots izraksts ar rekomendācijām, kas viņam turpmāk jādara un kādi medikamenti jālieto. Tālākais jau ir pacienta rokās – viņam jāaiziet pie ģimenes ārsta, jāsaņem medikamentu receptes un jālieto zāles tā, kā nozīmējis kardiologs vai ģimenes ārsts.

– Kā jūs vērtējat šī brīža situāciju Latvijā – vai saikne starp ģimenes ārstiem un kardiologiem ir pietiekami cieša? Vai tomēr katrs ir vairāk par sevi?

– Es vairāk varētu runāt par pacienta un ģimenes ārsta sadarbību. Jautājums ir par to, vai slimnieks apzinās savu stāvokli un to, ka viņa dzīve sakarā ar saslimšanu ir izmainījusies un turpmāk, iespējams, būs regulāri jādzer zāles. Vēl ir svarīgi saprast, ka medikamentu lietošana ir nepieciešama pašam pacientam, nevis kardiologam vai ģimenes ārstam. Nereti slimnieku attieksme liek domāt, ka mēs, ģimenes ārsti, rakstām medikamentus sev. Tieši pateicoties zālēm un pareizam dzīvesveidam, ko arī ieteiks ārsts, mēs varam palīdzēt pacientam nodzīvot ilgu mūžu bez problēmām. Ja pacients to saprot un vēlas justies labi, tad sadarbība notiek.

– Šobrīd ir noteikts, ka, izvēloties pacientam medikamentus, ārstam ir jāizraksta lētākās no līdzvērtīgas efektivitātes zālēm. Kā tas darbojas?

– Jā, pastāv uzskats, ka noteiktās zāļu grupās lētākie medikamenti ir tādi paši kā dārgie, un kāpēc tādā gadījumā pacientam vajadzētu pārmaksāt! Situācijas ir dažādas. Vienam pacientam ļoti labi palīdzēs lētākais medikaments, bet citam – nē. Praksē reizēm novērojam, ka medikamenti ar vienādu ķīmisko nosaukumu darbojas ne gluži tāpat, tāpēc, izvērtējot efektivitāti, izmantojam gan oriģinālmedikamentus, gan ģenēriskos.

– Tātad saviem pacientiem iespēju robežās cenšaties izrakstīt, jūsuprāt, piemērotākos medikamentus?

– Izrakstu tos, kas laika gaitā pierādījuši savu efektivitāti. Esmu uzmanīgs ar pavisam jauniem medikamentiem, īpaši tiem, par kuriem nekas daudz nav zināms. Šādā situācijā, pirms izrakstīt pacientam zāles, iespējams, ir labāk nogaidīt, paskatīties, kādi ir rezultāti. Izņēmums ir gadījumi, ja zāles iesaka kardiologs – tādās situācijās piekrītu kardiologa viedoklim un izrakstu pacientam viņa rekomendētās zāles. Vēlāk, ja sirgstošais vēlas ko mainīt, mēs par to varam apspriesties un, iespējams, arī izdarīt korekcijas. Lielas izmaiņas, kas varētu pacientam kaitēt, gan neveicu. Ja viņš tomēr uzstāj, tad labāk sūtu pacientu uz konsultāciju pie kardiologs ar piebildi, ka, lūk, pacients nav gluži apmierināts ar izrakstītajiem medikamentiem vai to daudzumu. Norīkojumā izklāstu savas domas un lūdzu ārstu izteikt savu viedokli.

– Ņemot vērā ierobežojumus valsts kompensējamo medikamentu izrakstīšanā, vai jūs vienmēr spējat nodrošināt pacientam stacionārā rekomendēto terapiju?

– Ja piešķirtais finansējums kompensējamiem medikamentiem ir nepietiekams, ģimenes ārsts ir tiesīgs, ņemot vērā objektīvos apstākļus, Nacionālajam veselības dienestam rakstīt vēstuli ar lūgumu piešķirt papildu finansējumu. Dienests vēstules izskata un sniedz atbildes.

– Daudzās Eiropas valstīs ir vienota veselības informācijas sistēma, caur kuru ģimenes ārsts saņem ziņas par sava pacienta akūtiem stāvokļiem, kad viņš tiek hospitalizēts vai izrakstīts no stacionāra. Latvijā šādas sistēmas nav. Kā tieši jūs saņemat informāciju par savu pacientu, kurš tiek izrakstīts no stacionāra?

– Pacients atnāk uz vizīti pie ģimenes ārsta un atnes izrakstu vai izsauc ārstu uz mājām – cita varianta nav.

– Vai uzskatāt, ka šī sistēma darbojas pietiekami labi?

– Ne īpaši, jo ne visi pacienti pie ārsta atnāk. Ja kāds pacients aizbildinās ar to, ka uz vizīti pie ģimenes ārsta jāgaida četras piecas dienas vai pat vēl ilgāk, es vienmēr uzsveru, ka tāpēc ārstam katru dienu ir akūtā stunda, lai ikviens, kuram tas ir nepieciešams, varētu atnākt. Un mums taču ir arī telefoni – pacienti var zvanīt un māsiņai vai ārstam izskaidrot savu stāvokli. Es, piemēram, situācijās, kad pacients piezvana un stāsta, ka viņš izrakstīts no stacionāra, atrodu iespēju un aicinu viņu atnākt tajā pašā vai nākamajā dienā. Protams, ja pacients apgalvo, ka tuvākajām dienām viņam medikamentu pietiek, tad viņš var nākt rindas kārtībā. Uzskatu, ka ģimenes ārstiem tieši tā arī vajadzētu strādāt.

– Gan stacionāra, gan ģimenes ārsti ir noslogoti un viņiem ne vienmēr izdodas veltīt pietiekami daudz laika sarunai ar pacientu. Vai, jūsuprāt, iznākot no slimnīcas, pacienta zināšanas par viņa slimību un ārstēšanu ir pietiekamas?

– Reizēm jā, reizēm nē. Viss ir atkarīgs no tā, cik pacients pats ir gatavs pieņemt to, ko viņam iesaka. Pacientu izglītošanai slimnīcā un ambulatori vēl ir daudz neizmantotu iespēju. Kaut vai paskatīsimies zviedru un vācu piemēru: viņiem ir rehabilitācijas vai aprūpes māsas, kas māca pacientam, kā turpmāk dzīvot, kā pieņemt un saprast situācijas nopietnību. Pie mums tas ir ārsta vai viņa medicīnas māsas pleciem.

– Vai jūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad pacients pēc izrakstīšanās no stacionāra nav griezies pie ģimenes ārsta, lai turpinātu ārstēšanos? Ja ir, tad kādas tam ir sekas?

– Protams, ir bijuši gadījumi, kad pacients pēc izrakstīšanās no slimnīcas pie ģimenes ārsta neatnāk. Tas ir ļoti nepareizi, jo viņš riskē ar nopietniem slimības sarežģījumiem, iespējamu infarktu vai insultu. Vai kādam būs labāk, ja viņš paliks gulošs vai ļaunākajā gadījumā iestāsies nāve?

– Ko varētu darīt, lai šādas situācijas nerastos? Kas būtu jāuzlabo?

– Pacientiem pašiem jābūt atbildīgākiem par savu veselību. Ārstam un slimniekam ir jāsadarbojas! Ļoti daudzi uzskata: pacientam ir tiesības, bet ārstam – tikai pienākumi. Arī masu medijos nereti izskan pacientiem adresēta pamācība: ejiet un pieprasiet, jums pienākas! Kāpēc netiek runāts un atgādināts par to, ka pacientam ir pienākums aiziet pie ģimenes ārsta pēc izrakstīšanās no stacionāra? Varbūt tādā gadījumā varētu pacientam liegt iespēju saņemt valsts apmaksātu medicīnu utt.? Piemēram, Igaunijā ģimenes ārsts var redzēt, kad un kurā aptiekā viņa izrakstītie medikamenti ir nopirkti. Ja tas nav izdarīts, tātad pacients zāles nelieto. Tādā gadījumā nevajadzētu nākt pie ārsta un sūdzēties par slikto dzīves kvalitāti un to, ka medikamenti nelīdz. Šis kaimiņvalsts piemērs ir ļoti labs, ceru, ka Latvijā jau tuvākajā nākotnē būs iespējams ieviest kaut ko līdzīgu.

– Ko jūs sarunas nobeigumā vēlētos ieteikt pacientiem?

– Ja viņi līdz 40 gadu vecumam nenāk pie sava ģimenes ārsta, uzskatot, ka ir veseli, tad, pārkāpjot šo slieksni, vismaz reizi gadā ārsts ir jāapmeklē. Un nevis ieskriet garāmejot, jo pacients redzējis, ka ārsta kabinetā deg gaisma, bet pierakstīties un atnākt uz pieņemšanu rindas kārtībā. Pirms tam mājās vajadzētu sagatavot jautājumus, ko pacients vēlas uzdot ārstam. Tad mēs varam apspriesties, uztaisīt asinsanalīzes, noteikt holesterīna un cukura līmeni. Ja tas tiek darīts vismaz reizi gadā un pacients arī kontrolē savu asinsspiedienu, tad lielākoties nebūs jāuztraucas par smagām veselības problēmām.

Nevajag aizmirst, ka pacientiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums rūpēties par savu veselību! Piemēram, vingrot, staigāt, nepārēsties, nelietot uzturā daudz sāls un treknu ēdienu. Veselīgs dzīvesveids ir ļoti svarīgs. Ārsts var visu izskaidrot, bet, ja pacients to neievēro, tad stāstītajam nebūs lielas jēgas.