13. jūlijs, 2016
Kristīne Pastore.
Pēc tam, kad stacionārā kardiovaskulāro slimību pacientam sniegta palīdzība – sirds asinsvadā ievadīts stents, kas atver sašaurināto asinsvadu –, viņš jau pēc pāris dienām var doties mājās un atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.
Tomēr ārstēšanās nebeidzas līdz ar izrakstīšanos no slimnīcas. Lai slimība neatkārtotos, tā, visticamāk, būs nepieciešama visu atlikušo mūžu. Par to stāsta Liepājas reģionālās slimnīcas invazīvais kardiologs Alfrēds Lībiņš.
– Pēc tam, kad esat pacientam veicis angioplastijas procedūru, viņš pavisam drīz laimīgi dodas mājās. Vai šie pacienti paliek invazīvā kardiologa redzeslokā?
– Tas ir ļoti individuāli. Visbiežāk manā redzeslokā paliek tie pacienti, kam ir kādas neskaidrības, problēmas. Tad mēs pēc kāda laika sarunājam konsultāciju, veicam veloergometriju, bet atsevišķos gadījumos kontroles koronarogrāfiju. Citos gadījumos rutīnas darbā es uzticos mūsu slimnīcas Kardioloģijas nodaļas kolēģiem un arī ģimenes ārstiem, kuri konkrēto pacientu pazīst vislabāk un ārstē viņu tālāk.
– Cik, jūsuprāt, liela nozīme šāda pacienta veselības uzraudzīšanā ir ģimenes ārstam?
– Ļoti, ļoti liela! Es pat teiktu – vislielākā, jo viņš šo pacientu pazīst ilgi, zina pārējās šī cilvēka veselības problēmas, darba, diētas un dzīvesveida īpatnības, arī netikumus un sociālos apstākļus. Viss iepriekšminētais palīdz ģimenes ārstam katra pacienta aprūpē. Slimnīcā pacients uzturas tikai dažas dienas, tāpēc ne vienmēr mēs varam iepriekš paredzēt tālāku slimības gaitu un detalizēti saplānot ilglaicīgu ārstēšanu. Šis pasākums prasa ciešu sadarbību ar ģimenes ārstu.
– Pēc angioplastijas procedūras būtiski mainās pacienta dzīve?
– Lielākajā daļa gadījumu jā. Ir jāmaina gan dzīvesveids, gan ieradumi, lai turpinātu pilnvērtīgi dzīvot. Es pat teiktu tā: pareizs dzīvesveids, adekvāti izvēlēti medikamenti un veselības kontrole ir pat svarīgāka nekā pati procedūra. Tās laikā izlabojam dažus milimetrus, varbūt dažus centimetrus asinsvada, taču slimība faktiski skar visu asinsvadu sistēmu, kura ir kilometriem gara. Asinsvadu oderīte jeb endotēlijs uzskatāms par visplašāko orgānu cilvēka ķermenī – atvērtā veidā ar to varētu nosegt tenisa kortu.
– Glābjot šos dažus milimetrus vai dažus centimetrus asinsvadu, jūs tomēr rekomendējat saviem pacientiem arī tālāko ārstēšanās režīmu.
– To daru gan es pats, gan arī mani kolēģi nodaļā, kur pacients atgriežas pēc procedūras. Ir starptautiski pieņemtas stingras ārstēšanas vadlīnijas, kurām mēs sekojam, taču reālā dzīve brīžiem prasa korekcijas, par kurām mums noteikti jāinformē pacienta ārstējošais ārsts. Situācijās, kad pacients iepriekš nav lietojis zāles, ne vienmēr var iepriekš paredzēt visus to lietošanas efektus un blaknes, kas var manifestēties tikai pēc kāda laika. Var nākties mainīt medikamentu devas vai nomainīt pašu medikamentu, citreiz jāmaina visa ārstēšana. Tas ir mūsu un ģimenes ārstu kopīgs darbs. Tas ir arī iemesls, kāpēc es konsultēju pacientus slimnīcas Konsultatīvajā nodaļā. Tiesa, ne vienmēr tur pie manis nonāk pacienti, kam šī konsultācija patiešām būtu nepieciešama…
– Daļa kardiovaskulāro slimību ārstēšanai paredzēto medikamentu ir iekļauti valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Cik, jūsuprāt, šo medikamentu izvēle un kompensācijas sistēma ir veiksmīga, lai pacients varētu pilnvērtīgi ārstēties?
– Ir tā, ka valsts visbiežāk kompensē lētākos medikamentus. Diemžēl ārstēt ar lētākajiem ne vienmēr ir izdevīgāk. To es varu teikt ar pilnu atbildību! Agrāk pacients varēja saņemt sev piemērotākās zāles, vajadzības gadījumā arī nedaudz dārgākas, samaksājot starpību, kāda rodas starp kompensējamo un ārsta ieteikto. Nesaprotu, kāpēc šo kārtību vajadzēja mainīt, jo tā bija veiksmīga. Tagad, ja pacients var atļauties un piekrīt ārsta rekomendācijai lētāka kompensējamā medikamenta vietā izvēlēties citu, viņam par to jāmaksā pilna cena. Manuprāt, tas nav sevišķi gudri.
– Izrakstot pacientu no slimnīcas, viņam tiek izsniegtas arī receptes nepieciešamo zāļu iegādei un sniegtas rekomendācijas par tālāko ārstēšanos. Taču turpmākā uzraudzība ir ģimenes ārsta ziņā. Kāda ir jūsu pieredze, vai ģimenes ārsti ievēro slimnīcā sniegtās rekomendācijas, vai tomēr maina ārstēšanas taktiku?
Te ir vairāki vājie punkti. Pirmais, ne visi ģimenes ārsti atzīst kvalitātes atšķirības starp pirmsklīniskos un klīniskos pētījumus izgājušajiem oriģinālpreparātiem un tā sauktajiem patentbrīvajiem jeb ģenēriskajiem līdzekļiem un iesaka mainīt slimnīcas kardiologa ieteiktos medikamentus pret lētākiem. Otrais, kad pacients ierodas aptiekā, viņam piedāvā nepārmaksāt un pirkt lētākos, apgalvojot, ka tie būs tikpat labi kā oriģinālie, kaut gan nav veikti nopietni pētījumi, kas apstiprinātu šādu viedokli. Te ir vērts atcerēties senās tautas gudrības, ka ne vienmēr lētākais ir labākais un ka skopais maksā divreiz. Tomēr būtu jārespektē arī ārstējošā ārsta viedoklis. Valsts sponsorētajās reklāmās tagad daudz skandina par to, ka nevajag pārmaksāt. Protams, nevajag pārmaksāt, tomēr šajā gadījumā es šo saukli nosauktu par nekorektu, jo runa ir par cilvēka veselību un dzīvību. Prakse rāda, ka nereti patentbrīvās zāles nākas nozīmēt lielākās devās, kas savukārt noved pie biežākiem nevēlamiem blakusefektiem, nekā tas ir oriģinālajām zālēm. Iespējama savādāka mijiedarbība ar citiem medikamentiem, izmainīta individuāla panesamība un citas blaknes. Tāpat novērotas efektivitātes atšķirības arī starp patentbrīvajiem medikamentiem.
– Gadījumu, kad pacients nevar atļauties nopirkt ārsta rekomendētās zāles, laikam nav mazums.
– Būsim reālisti – tādu situāciju netrūkst! Ļoti bieži mums kopā ar pacientu nākas meklēt kompromisu starp vēlamo un iespējamo. Tomēr es uzskatu, ka pacientam ir tiesības zināt, kāds efekts sagaidāms, lietojot oriģinālos medikamentus, un kāds – lētākos, patentbrīvos.
– Tad mums ir jārunā par to, ko jūs saucat par politisku jautājumu: vai medikamentu kompensācijas sistēma, jūsuprāt, mūsu valstī ir tāda, ka kompensējamie medikamenti var būt pamats kardiovaskulāro pacientu veiksmīgai ārstēšanai?
– Ja jautājums tiek uzdots šādi, tad mana atbilde ir – nē!
– Ko darīt?
– Atgriezīsimies realitātē. Labāk tomēr ir lietot patentbrīvo medikamentu nekā nelietot nekādu!
– Ko darīt gadījumos, ja kādu no medikamentiem, kas konkrētajam kardiovaskulāro slimību pacientam ir ļoti nepieciešams, valsts nekompensē vispār, kompensē daļēji vai noteiktu laiku, bet bez tā pacienta ārstēšana nav iespējama?
– Tas nav nekas ārkārtējs, arī tā ir mūsu ikdiena! Jaunās paaudzes antiagreganti, kas kavē trombu veidošanos asinīs, infarkta pacientiem pēc angioplastijas procedūras būtu jālieto vismaz gadu, bet valsts kompensē tikai pusgadu. Jaunos antikoagulantus, kas būtu jālieto sirds aritmiju pacientiem, kā arī pēc virknes sirds operāciju, valsts nekompensē vispār, un tie nav lēti. Es saviem pacientiem skaidroju situāciju un iesaku tos iegādāties pašiem – citas izvēles mums nav!
– Tiekoties ar saviem bijušajiem pacientiem konsultācijās, jums ir iespēja pārliecināties, ka viņi patiešām saņem vislabāko tālāko novērošanu un ārstēšanu?
– Nereti, izdarot atkārtotas pārbaudes, redzu, ka pacientam nav sasniegti vēlamie holesterīna mērķa skaitļi, kas draud ar slimības jaunu uzliesmojumu. Visbiežākais iemesls ir nepietiekamas zāļu devas, nepietiekama izvēlētā līdzekļa efektivitāte un slimības kontrole. Samērā bieži pie vainas ir pacienta vieglprātība un līdzestības trūkums. Tad mēs cenšamies šīs kļūdas labot slimnīcā vai rakstām norādes ģimenes ārstam.
– Un ja nu ģimenes ārsts uzskata, ka slimnīcā rekomendētā terapija viņa pacientam nav piemērotākā un maina to pilnībā?
– Tādas ir viņa tiesības! Ir arī situācijas, kad tas ir jādara, tomēr es atkal gribu piebilst, ka diezin vai to vajadzētu darīt tikai un vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ. Ir gadījumi, kad slimnīcas kardiologu nozīmētā ārstēšana kaut kādu iemeslu dēļ nav pietiekami efektīva. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc būtu vēlams mainīt ārstēšanas taktiku. Tāpat var parādīties kādas blaknes, ko mēs slimnīcā īsajā ārstēšanas laikā nevarējām paredzēt. Slimniekam vienlaikus var būt arī citas slimības, kas jāārstē, un var rasties dažādu medikamentu nesavienojamība. Ārstēšanas taktikas maiņai var būt vēl daudz citu iemeslu. Kā jau es sākumā minēju, ģimenes ārsts ir speciālists, kurš ilgstoši un regulāri novēro sava pacienta veselību un tāpēc vislabāk var izvērtēt, vai nozīmētā ārstēšana ir pietiekami efektīva. Virknē gadījumu ģimenes ārsts ar mums sazinās un mēs kopīgi lemjam, kādu tālākas ārstēšanas taktiku izvēlēties. Šāda sadarbība ir ļoti vērtīga, un es tikai priecātos, ja tā notiktu biežāk.
– Zinot, cik trūcīgs ir mūsu valsts veselības aprūpes budžets, ir pavisam skaidrs, ka tuvākajā laikā būtiski neuzlabosies situācija arī kompensējamo medikamentu lauciņā. Kā šajā situācijā dzīvot tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, lai pacienti saņemtu maksimāli labāko medikamentozo aprūpi?
– Manuprāt, optimāls modelis bija pirms dažiem gadiem, kad, kā jau es minēju, pacients varēja piemaksāt, lai nopirktu sev piemērotākos medikamentus. Domāju, ka būtu lietderīgi atgriezties pie šīs kārtības, jo nespēju iedomāties saprātīgu iemeslu, kāpēc to likvidēja! Tas atmaksāsies, jo, uzturot cilvēku pie labas veselības, mēs, pirmkārt, pagarinām viņa dzīves ilgumu. Otrkārt, uzlabojam dzīves kvalitāti. Tas nozīmē, ka viņš spēj pats par sev parūpēties un nav par apgrūtinājumu valstij un sabiedrībai. Treškārt, tas ir atspaids arī ģimenei, kurā ir pilnvērtīgs loceklis, kas pats sevi aprūpē, nevis dzīvo no citu žēlastības, un pat ja vairs nestrādā, viņš var pieskatīt mazbērnus vai parūpēties par mājas soli. Katrā ziņā būt veselam no visiem aspektiem ir vērtīgāk, nekā būt slimam un aprūpējamam!
Attēlā
Invazīvais kardiologs Alfrēds Lībiņš uzsver: dzīvesveida un ieradumu maiņa ir ļoti svarīga kardiovaskulāro slimību ārstēšanā.
Foto: Egons Zīverts