Sieviete sākas jau mātes vēderā

16. janvāris, 2018

Anna Kalniņa

 

«Ne velti saka – atrodi savu ārstu. Ir svarīgi, kam tu tici un kam tu uzticies,» saka ginekoloģe Dace Matule, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente. Tikai uzticoties ārstiem, nevis sabiedrībā valdošajiem mītiem, un apzinoties, ka par savas un savu bērnu veselības stūrakmeņiem katra sieviete ir atbildīga pati, var izvairīties no sarežģījumiem, nepatīkamiem pārsteigumiem savā dzīvē un uzlabot sabiedrības veselības kvalitāti kopumā.

 

– Kāda šobrīd ir Latvijas sieviešu veselība un ko ginekologi vēlētos, lai sievietes darītu savas veselības labā?

Es uz šo jautājumu gribētu skatīties plašāk. Mazā meitene top jau mātes vēderā, – sievietes veselība sākas jau tur. Ir būtiski, kā sieviete sagaida grūtniecību un kā to pavada: kāds ir viņas uzturs, dzīvesveids, kaitīgie ieradumi, liekais svars u.c. Nesen notika Pasaules Veselības organizācijas iniciēta  konference «Grūtniecība un uzturs» sadarbībā ar Veselības ministriju un Slimību profilakses un kontroles centru, kuras darba grupā bija ne tikai ginekologi, bet arī ģimenes ārsti, pediatri, neonatologi, vecmātes, dietologi, krūts barošanas speciālisti, jo šis jautājums skar kompleksu problēmu loku.

Tikpat svarīgs kā grūtniecība ir arī pirmais dzīves gads – krūts barošanas periods, jo mātes piens ir neaizstājams. Svarīga ir pareiza krūts barošanas taktika, mediķu un speciālistu līdzestība krūts barošanas nodrošināšanā.

Nākamais posms ir veselības mācība, iekļaujot fizioloģijas un uztura jautājumus. Ja ne gluži pirmsskolas vecumā, tad trešās, piektās klases laikā, kad veidojas apzināta dzīves uztvere, jaunieši jānodrošina ar informāciju. Pusaudža gados var izšķirties, vai turpmākās veselības trepes pakāpienu pa pakāpienam ies uz augšu vai uz leju.

Pusaudžu gados – ap 12 gadu vecumu – meitene būtu jānodrošina ar vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi un cilvēka papilomas vīrusu, kas to izraisa.

Šobrīd aptuveni 60% mācību iestāžu netiek nodrošināta medicīnas darbinieka klātbūtne, līdz ar to nav pietiekamas izglītošanas, un arī vakcinēšana ir pārcelta uz jau tā noslogoto ģimenes ārstu pleciem.

Ideāli, ja ģimenes ārsta komandā būtu ne tikai ārsta palīgs, bet arī vecmāte, kura veiktu profilakses pasākumus – vakcinēšanu, skrīningu –, kā arī fizioloģiski normāli noritošu grūtniecību aprūpi. Ideālā gadījumā pie ginekologa nonāktu tikai problemātiskās grūtniecības, bet šobrīd ginekologi daudz laika velta tieši sievietēm ar normāli noritošu grūtniecību.

Katrā dzīves brīdī jāveic svarīgākais – jāiegūst zināšanas, jāvakcinējas, jāizsargājas no nevēlamas grūtniecības un seksuāli transmisīvajām slimībām, maksimāli jāierobežo kaitīgie ieradumi un nepareiza ēšana, jānodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Jo visām šīm lietām ir liela nozīme reproduktīvās veselības saglabāšanā.

– Vai tas nozīmē, ka šobrīd Latvijas sievietes nerūpējas par savu veselību pietiekami labi?

– Nereti sievietes dzīvesveida jautājumiem pievēršas, nonākot uz grūtniecības starta līnijas. Ja vispār nonāk līdz grūtniecībai. Arī liekais svars var neļaut iestāties grūtniecībai, jo to traucē aptaukošanās izraisītā insulīna rezistence. Ir novērojama arī otra galējība – anoreksija, savdabīgi ēšanas paradumi, pārtrenēšanās. Tas zināmā mērā ir no rietumiem nākušais uzstādījums, ka sievietei ir jāpagūst viss – jābūt jaunai, jāizveido karjera, jāpievēršas fiziskajām aktivitātēm, līdz ķermenis sastāv no vieniem vienīgiem muskuļiem. Zināmā mērā to var uzskatīt par maskētu egoismu. Šādu režīmu nereti pavada arī nepietiekams miega režīms un ilgstošs liels stress. Tomēr jāatceras tautas paruna: ja sveci dedzina no abiem galiem, tā pārlieku ātri izkūst… Ginekologi uzsver, ka dabai nav svarīgs diploms un bankas konta stāvoklis, dabai ir svarīga reproduktīvā veselība, un sievietei šis pilnbrieds ir līdz aptuveni 28–30 gadu vecumam.

Ar katru gadu pieaug valsts apmaksāto ārpusķermeņa apaugļošanu skaits. Bet ir jautājums, kas šādu nepieciešamību izraisījis? Cik sievietēm bijuši aborti, cik pārslimojušas seksuāli transmisīvās slimības, cik sievietēm ir liekais svars? Es, protams, nerunāju par tiem pāriem, kur patiešām ir nopietnas veselības problēmas.

– Vai šo situāciju iespējams mainīt un uzlabot?

– Ir jāinformē sabiedrība, kur valda dažādi mīti – par to, ka vakcinācija pret dzemdes kakla vēzi izraisa neauglību, ka kontracepcijas tablešu lietošana veicina aptaukošanos. Katrā vecuma grupā mīti ir citi. Pusaudžiem populārs ir uzskats, ka pirmā dzimumakta laikā nevar palikt stāvoklī. Jāiemācās komunicēt ar sabiedrību un jāpanāk, ka sabiedrība uzticas ārstiem.

Nekad nebeigšu atkārtot, ka agras dzimumattiecības (14–15 gadu vecumā) nav norma. Apzinātus lēmumus cilvēks var pieņemt no 17–18 gadu vecuma. Jāizprot un jāiemācās – ja nav prezervatīva, nav arī seksa. Šobrīd vairāk nekā 60% jauniešu, sākot dzimumattiecības, nelieto kontracepciju. Tas attiecas arī uz sievietēm pēc grūtniecības, barošanas laikā.

Daudzas sievietes uzskata, ka kontracepcijas tabletes ir kaitīgas, kaut gan ir pierādīts, ka, lietojot orālo kontracepciju vairāk nekā pusgadu, sieviete sevi pasargā arī no dažādām slimībām, tostarp ļaundabīgajiem audzējiem. Man ir jārespektē sievietes viedoklis, taču jāvelta visa uzmanība, lai pārliecinātu viņu un atrastu piemērotāko kontracepcijas metodi, īpaši tad, ja viņa uzsver, ka iespējamā grūtniecība  ir nevēlama un tiks pārtraukta. Neviens ginekologs nevēlas veikt abortus.

Bet līdz tam ir daudz jāizglīto sievietes jau no pusaudža gadiem.

– Cik veiksmīga šobrīd ir ģimenes ārstu un ginekologu sadarbība?

– Uzskatu, ka sadarbība šobrīd ir ļoti veiksmīga, īpaši ņemot vērā ģimenes ārstu lielo slodzi. Drīzāk teiktu, ka ginekologam būtu jāatceras uzrakstīt vēstulīti savam draugam ģimenes ārstam par to, kādi izmeklējumi sievietei veikti un kādi ir to rezultāti. Tas būtu ļoti koleģiāli. Nevis vērsties pie ģimenes ārsta tikai tad, ja vajadzīgs nosūtījums pie kāda speciālista.

Kā jau teicu, ideāli būtu stiprināt ģimenes ārstu prakses, piesaistot tām gan vecmātes, gan uztura speciālistus, jo uzturs patiešām ir svarīgs katram cilvēkam un jo īpaši grūtniecei. Šobrīd konsultācijas iespējamas tikai par maksu, ko reti kura sieviete var atļauties. Bet budžetā šādiem pasākumiem līdzekļu nav, kaut tiek deklarēta vēlme saglabāt sabiedrības veselību.

– Jau vairākus gadus darbojas dzemdes kakla un krūts vēža skrīninga programmas. Vai tās sniedz gaidītos rezultātus?

– Tikai ap 30% sieviešu atsaucas uz dzemdes kakla vēža skrīninga aicinājumu. Līdzīgs rādītājs ir arī krūts vēža gadījumā. Tikai tad, kad tiks sasniegti 60%, mēs varēsim runāt par skrīninga efektivitāti un savlaicīgu diagnostiku.

– Kādēļ atsaucība ir tik zema?

– Viens no iemesliem noteikti varētu būt tas, ka sievietes izvēlētais ārsts, ko viņa apmeklē, nav uzrādīts vēstulē ietvertajā sarakstā. Ne vienmēr tiek izlasīts maziem burtiem rakstītais, ka analīzes var veikt pie jebkura Latvijā strādājoša ginekologa.

Vēl viens no iemesliem varētu būt arī tas, ka sievietes «aizmirst» vai nesaņem uzaicinājuma vēstules, bet pie ginekologa viņas tik un tā griežas, arī analīzes tiek veiktas, bet kopējā statistikā šie rezultāti neparādās.

Jāteic, ka arī ginekologi turpina pēcdiploma mācību procesu, jo ir ļoti svarīgi pareizi veikt dzemdes kakla šūnu analīžu paņemšanu, kā arī padziļinātu dzemdes kakla izmeklēšanu ar kolposkopijas palīdzību. Tā ir metode, kad dzemdes kakls tiek aplūkots zem speciāla mikroskopa, lai varētu noteikt izmainīto audu precīzu lokalizāciju.

– Vai vispār Latvijā, ne tikai Rīgā un apkārtnē, pieejamo ginekologu skaits ir pietiekams?

– Ambulatorie ginekologi ir visur Latvijā. Vairāk izjūtams ginekologu trūkums stacionāros, kas ir daudz nopietnāks jautājums. Galvenokārt tas ir saistīts ar zemo atalgojumu, kas nevairo ne prestižu, ne jauno speciālistu piesaisti.

Ārsta izglītības iegūšanai nepieciešami 11 gadi, un ārsts nevar neturpināt pēcdiploma izglītošanos, citādi viņš savās zināšanās «iesprūdīs». Es gribētu, lai katrs Latvijas ginekologs sagatavotu vienu referātu, ko nolasīt saviem kolēģiem, jo tad, kad mums kaut kas ir jāstāsta citiem, mēs paši to iemācāmies. Ārstam savā darbā ir jābalstās gan paša pieredzē, gan pētījumu atziņās. Medicīnā nav iespējama simtprocentīga patiesība vai simtprocentīga izdošanās. Tikai tad, kad rīkojamies pēc labākās sirdsapziņas un jaunākajiem medicīniskajiem atklājumiem, varam iegūt optimālu rezultātu.