25. septembris, 2016
Ilze Austruma
Ja pacientam ir nespecifiski gremošanas orgānu traucējumi, kas izpaužas kā pastāvīgas vai periodiskas sāpes, diskomforts vēdera augšdaļā, tas var liecināt par dispepsiju. Kas tā ir, kādos gadījumos dispepsiju konstatē, kā tā var izpausties un kā tiek ārstēta – par to saruna ar Latvijas Jūras medicīnas centra Gastroklīnikas vadītāju, gastroenteroloģi Jeļenu Derovu.
– Gandrīz katrs no mums kaut kādu iemeslu dēļ ir izjutis vēdersāpes. Kādos gadījumos var runāt par dispepsiju un ko tas nozīmē?
– Par dispepsiju var runāt tad, kad cilvēkam ir gremošanas traucējumi augšējā kuņģa zarnu trakta daļā. Dispepsiju definē kā ilgstošas (pastāvīgas vai atkārtotas) sāpes vai diskomfortu vēdera augšējā trešdaļā. Tās nereti pavada citas sūdzības. Visbiežāk dispepsijas simptomi ilgst ne mazāk par trim mēnešiem.
– Tātad dispepsija ir saistīta tikai ar vēdera augšējo daļu?

Jeļena Derova: «Dispepsijas simptomi ir pastāvīgas recidivējošas sāpes, diskomforts vēdera augšējā trešdaļā, ko var pavadīt pilnuma sajūta, spiediens pakrūtē pēc ēšanas, ātra sāta sajūta, apetītes trūkums vai gluži otrādi – pastiprināta ēstgriba. Tāpat var būt slikta dūša, vemšana, vēdera uzpūšanās, atraugas, rūgta garša mutē, dedzināšanas sajūta pakrūtē vai aiz krūšu kaula, grēmas, barības atgrūšana.»
Foto: Guntis Gvozdevs
– Kuņģa zarnu trakta apakšējā daļā var būt kairinātu zarnu sindroms un citas slimības, bet dispepsija skar kuņģa zarnu trakta augšējo trešdaļu. Gribu paskaidrot, ka dispepsija nav kaut kādas akūtas sāpes, parasti tā izpaužas kā hroniski traucējumi, un kas ir svarīgi, tie saistīti ar barības uzņemšanu un sagremošanu, nevis ar defekāciju.
– Vai ir pieejama statistika, cik daudziem pacientiem tiek konstatēta dispepsija?
– Var teikt, ka slimo daudzi, bet pēc statistikas pie ārsta atnāk tikai kāda ceturtā daļa cilvēku, kuriem ir šādas problēmas. Latvijā nav apkopoti dati, bet tajās Eiropas valstīs, kur tāda statistika pieejama, ir zināms, ka dispepsija skar aptuveni 15–30% cilvēku. Savukārt pēc ASV datiem pie viņiem tā sastopama līdz 17 miljoniem cilvēku. Dispepsija ir 13% slimnieku, kas apmeklē plaša profila ārstus. Ja runājam par dzimumu, tad divās trešdaļās gadījumu ar to sastopas sievietes, un tikai viena trešdaļa ir vīriešu.
Tiem pacientiem, kuri atnāk pie gastroenterologa ar sūdzībām par sāpēm vai diskomfortu kuņģa zarnu trakta augšējā trešdaļā, 70% gadījumu sastopama dispepsija.
– Vai dispepsija ir vairāk raksturīga kādai noteikta vecuma grupai?
– Tipiskais vecums ir 40–55 gadi, bet tikpat labi tā var tikt konstatēta arī agrāk.
– Dispepsija droši vien ietekmē arī cilvēka dzīves kvalitāti.
– Tieši tā, jo neskaidras sāpes vai diskomforta sajūta vēderā cilvēkam liek justies slikti, nomāc. Tu, piemēram, sēdi darbā pie datora un tev visu laiku kaut kas sāp vai velk, kā rezultātā cilvēks nevar koncentrēties. Tas iespaido viņa dzīves kvalitāti, pazeminot to.
– Kādus orgānus dispepsija var skart?
– Dispepsija pieder funkcionālām saslimšanām, un tā varētu izpausties vairākos orgānos. Tā varētu būt saistīta ar barības vadu, kuņģi, divpadsmitpirkstu zarnu, tāpat dispepsija varētu būt saistīta ar aizkuņģa dziedzera, žultspūšļa funkcijas traucējumiem.
Dispepsijas simptomi vienlaikus var būt saistīti ar vairākiem orgāniem. Bet, tā kā tā ir funkcionāla slimība, pārsvarā tā izpaužas kā orgānu funkciju traucējumi.
– Vai dispepsiju var pieskaitīt hroniskām saslimšanām?
– Jā, tie ir hroniski traucējumi, kas saistīti tieši ar barības uzņemšanu, sagremošanu.
Katrai slimībai, sevišķi funkcionālai, ir savi diagnostiskie kritēriji. Pēdējie ar dispepsiju saistītie kritēriji tika pieņemti 2006. gadā (ROME kritēriji). Pēc kritērijiem hroniskiem simptomiem jābūt ne mazāk par trim mēnešiem. Dispepsijas gadījumā tās ir pastāvīgas recidivējošas sāpes, diskomforts vēdera augšējā trešdaļā, ko var pavadīt pilnuma sajūta, spiediens pakrūtē pēc ēšanas, ātra sāta sajūta, apetītes trūkums vai gluži otrādi – pastiprināta ēstgriba. Tāpat var būt slikta dūša, vemšana, vēdera uzpūšanās, atraugas, rūgta garša mutē, dedzināšanas sajūta pakrūtē vai aiz krūšu kaula, grēmas, barības atgrūšana.
– Ja cilvēkam pēc ēšanas ir pilnuma sajūta vai pat sāpes, tas nozīmē, ka viņam ir dispepsija?
– Ne vienmēr tā būs dispepsija. Iespējams, cilvēks ir ēdis par ātru vai pārtika nav bijusi kvalitatīva. Taču, ja simptomi, kā jau minēju, ilgst ne mazāk par trim mēnešiem, tad jau var domāt par dispepsiju.
– Kā ārsts nonāk līdz dispepsijas diagnozei?
– Apzīmējumu dispepsija mēs lietojam tad, ja pacients nav izmeklēts, bet ir norādes uz gremošanas trakta augšējās daļas patoloģiju, pieļaujot, ka tai var būt gan organisks, gan funkcionāls raksturs.
Kad ir izdarīti padziļināti kuņģa zarnu trakta un citu orgānu izmeklējumi, kas nav devuši ticamu izskaidrojumu sūdzībām, mēs varam apstiprināt funkcionālas dispepsijas diagnozi. Tātad funkcionālo dispepsiju kā diagnozi bieži vien mēs varam noteikt tikai izslēgšanas ceļā. Tas nozīmē – pacients atnāk pie ārsta, jo viņam ir kaut kādas problēmas, piemēram, sāpes, pilnuma sajūta. Ko mēs darām? Izrakstām viņam zāles, rekomendācijas par režīmu, diētu, un pēc kāda laika pacients nāk atkārtoti. Nepieciešamības gadījumā sūtām viņu uz izmeklējumiem. Dispepsiju var radīt daudzas organiska rakstura, dažreiz ar dzīvības briesmām saistītas slimības vai arī pretēji – pat rūpīga iekšējo orgānu izmeklēšana nepalīdz atrast sūdzībām izskaidrojumu.
Kā tiek noteikta dispepsijas diagnoze? Mēs ar pacientu runājam, izslēdzam visas organiskās saslimšanas, izmeklējot viņu. Jābūt ļoti uzmanīgam, ja pacientam ir bīstami simptomi, tādi kā asiņošana, neizskaidrojama svara samazināšanās, dzelzs deficīta anēmija, sāpīga rīšana, vemšana, dzelte, dispepsija pēc 55 gadiem u.c. Tāpat mums vajag izslēgt kairinātu zarnu sindromu, čūlas un atviļņa slimību. Protams, mums vajag izslēgt arī aknu, žultsvadu, aizkuņģa dziedzera patoloģiju.
– Ja ir kādas no jūsu minētajām sūdzībām, pacientam labāk iet pie ģimenes ārsta un viņam visu izstāstīt, vai tomēr uzreiz nākt pie gastroenterologa?
– Ja pacientam ir kādas sāpes, pilnuma sajūta vai vēl kādi no manis minētajiem simptomiem, viņš nespēj izskaidrot to iemeslu un uztraucas, tad, protams, nevajadzētu vilcināties, bet labāk atnākt pie ārsta. Parasti visi cilvēki baidās no bīstamām slimībām. Pārsvarā domas uzreiz ir par vēzi.
Vispirms, protams, būtu jāaiziet pie ģimenes ārsta. Taču dažreiz mēdz gadīties, ka ģimenes ārsts iesaka ārstēšanos, izraksta zāles, pacients visu dara tā, kā ārsts rekomendējis, bet paiet nedēļa, divas, mēnesis un pat vairāki, un problēma tā arī netiek atrisināta. Tādā situācijā labāk nākt pie speciālista.
Ja pacientam ir dispepsija, tā varētu asociēties ar organiska rakstura slimībām, piemēram, atviļņa slimību, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, kuņģa infekciju, žultsceļu, žultsakmeņu saslimšanām. Speciālists varēs palīdzēt noskaidrot, kāds ir problēmu cēlonis.
– Ir dzirdēts, ka arī kairinātu zarnu sindroms var asociēties ar dispepsiju.
– Ja ir kairināto zarnu sindroms ar aizcietējumiem (pacientam neiziet vēders, un zarnas ir pilnas), tik tiešām kuņģa zarnu trakta augšdaļā var parādīties sūdzības.
Līdzīgas sūdzības varētu veicināt parazīti. Pie dispepsijas rašanās tāpat var būt vainojama pārtikas alerģija vai pārtikas nepanesamība, hroniska kuņģa vai zarnu išēmija, apasiņošanas traucējumi. Ir vēl viena svarīga lieta – dispepsijas izpausmes var veicināt pacienta lietotie medikamenti. Te var minēt aspirīnu, visus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, piemēram, irfēnu, ibumetīnu, tāpat glikokortikoīdus, hormonus (tādus kā estrogēns), dzelzi, kālija preparātus, antidepresantus, miega līdzekļus, novājēšanai domātos preparātus un, protams, ķīmijterapiju.
Tāpat problēmu var radīt alkohola lietošana, smēķēšana.
– Vai citu orgānu slimības var ietekmēt dispepsijas attīstību?
– To ietekmē arī cukura diabēts un vairogdziedzera problēmas (piemēram, hipotireoze, kad vairogdziedzeris neizstrādā vai ļoti maz izstrādā hormonus, un hipertireoze, kad vairogdziedzera funkcijas ir palielinātas). Ar dispepsiju var asociēties elektrolītu vielmaiņas traucējumi, dažreiz arī koronāro asinsvadu slimība, ateroskleroze, saistaudu slimības (reimatisms, kolagenozes).
– Vai dispepsija var izpausties arī grūtniecības laikā?
– Grūtniecība, protams, nav slimība, bet tieši šajā laikā topošajai māmiņai var būt visdažādākās dispepsijas izpausmes.
– Vai vienmēr ir iespējams atrast dispepsijas rašanās iemeslu?
– Dispepsijas slimniekus var iedalīt divās kategorijās. Pirmā grupa ir tādi, kuru sūdzībām ir atrasts cēlonis. Otrā – slimnieki, kuru dispeptiskajām sūdzībām nav izskaidrojuma vai arī diagnoze ir nedroša, ja, piemēram, ir kāda orgāna motorikas traucējumi. Šai otrajai grupai ir pieskaitāmi arī manis jau minētās funkcionālās dispepsijas pacienti, kuriem ir vērojama diskomforta sajūta – pilnuma sajūta, atraugas, rūgta garša mutē, sāpes kuņģī pēc ēšanas –, bet cēlonis nav skaidrs.
– Ko jūs šādā situācijā darāt?
– Mēs pacientu izmeklējam.
– Pastāstiet, kādi izmeklējumi ir nepieciešami dispepsijas gadījumā?
– Visbiežāk pacientus, kuriem ir sāpes vai diskomforts vēdera augšējā trešdaļā, sūtām uz gastroskopiju jeb tā saucamo «kobru». Tās laikā ārsts skatās, vai ir vērojamas kādas izmaiņas barības vadā, kuņģī, divpadsmitpirkstu zarnā.
– Ļoti daudziem cilvēkiem joprojām ir aizspriedumi pret šo izmeklējumu, jo ir dzirdēts, ka gastroskopija ir kaut kas briesmīgs.
– Augšējā endoskopija, kuras laikā kuņģa zarnu trakts tiek izmeklēts no augšas (ārsts skatās kuņģi, barības vadu, divpadsmitpirkstu zarnu), caur muti gremošanas sistēmā ievadot speciālu instrumentu, nav nekas briesmīgs. Bet pacienti ir dažādi, tāpēc katram jāmeklē individuāla pieeja. Vispirms vajag noskaidrot, kādas ir pacienta sūdzības, vai viņam ir alerģija (pret ko), lai izmeklējums nesagādātu nepatīkamus pārsteigumus, vai iepriekš ir veikta gastroskopija vai citi izmeklējumi. Līdz ar to mums ir pareizi jāizvēlas zāles, kuras dot pacientam, lai viņam atvieglotu procedūru. Ir visdažādākie sedācijas veidi, ar zālēm mēs varam samazināt sāpes, atraugas u.c. Tāpat var ievadīt vēnā vieglu narkozi. Taču dažiem pacientiem ir bailes no jebkura adatas dūriena, tāpēc šādos gadījumos mēs varam viņam iedot zāles šķidrā veidā.
– Bet ja pacients ir tik bailīgs, ka vēlas izmeklējumu veikt pilnā narkozē?
– Arī tāda iespēja pastāv, taču tas reti sevi attaisno. Parasti pietiek ar parasto sedāciju, kuras laikā lielākā daļa pacientu aizmieg un guļ. Pilnā narkoze nav vajadzīga, tik daudz zāļu cilvēkam dot nevajag. Es pietiekami ilgi strādāju par endoskopistu un zinu, ka ar katru cilvēku jārunā individuāli, jāpaskatās, ko viņš pats grib un ko viņam var piedāvāt. Ir pacienti, kuri vēlas izmeklēties, bet viņiem tajā dienā ir jāstrādā vai jāvada automašīna, līdz ar to viņi vispār atsakās no jebkuras sedācijas, izņemot rīkles anestēziju. Tāpat ir pacienti, kuriem ir bijušas smagas alerģiskas reakcijas. Līdz ar to viņiem vispār labāk atteikties no jebkurām zālēm. Tāpat uz gastroskopiju mēdz nākt sievietes, kuras gaida bērniņu. Arī viņas izvairās no jebkuras sedācijas, un pareizi dara.
– Ko var parādīt gastroskopija?
– Piemēram, atviļņa slimību (barības vada gļotādas iekaisums), kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu vai iekaisumu, kuņģa gļotādas iekaisumu (gastrīts).
– Tikai ar gastroskopiju diagnozes noteikšanai pietiks?
– Protams, ne visiem. Kad pacientam ir sāpes zem ribām, obligāti jāuztaisa vēdera dobuma orgānu ultrasonogrāfija. Tajā var konstatēt problēmas ar žultspūsli, žultsvadiem, aizkuņģa dziedzeri.
Ja pacients sūdzas par vēdera pūšanos, skaidrs, ka arī viņam būtu vēlams veikt ultrasonogrāfiju.
Ja pacientam ir ilgstošas sūdzības, turklāt cilvēks ir gados, mēs varam sākt uztraukties par medicīniski tā saucamajiem «sarkano karodziņu» simptomiem, kas liecina par nopietniem bojājumiem. Tāda var būt, piemēram, anēmija jeb mazasinība, sliktai dūšai pievienojusies vemšana ar asinīm. Tādos gadījumos pacients jāizmeklē kompleksi – jātaisa asinsanalīzes, urīna analīzes, vēdera dobuma ultrasonogrāfija, gastroskopija. Pēc vajadzības veic radioloģiskos izmeklējumus. Bet tas nenozīmē, ka laikā, kamēr pacients tiek izmeklēts, viņš netiek ārstēts.
Protams, ja dispepsija ir pacientam pēc 55 gadu vecuma, mums viņu vajag izmeklēt pilnībā. Tāpat pacients, neskatoties uz vecumu, pilnībā jāizmeklē, ja viņš strauji zaudē svaru, ja viņam ir ilgstoša dzelzs deficīta anēmija, ja ir kuņģa zarnu trakta asiņošana, grūtības norīt, sāpes pie rīšanas, vemšana, dzelte, ja mēs, palpējot pacientu, sataustām kādu veidojumu vēderā. Ļoti uzmanīgi skatāmies un papildus izmeklējam, ja pacients agrāk ir slimojis ar čūlas slimību, pārbaudām, kādas zāles viņš lieto.
– Kā ārstē dispepsiju?
– Ja izmeklējumu laikā atklājam konkrētu problēmu, piemēram, kuņģa čūlu, tad tā nav dispepsija, un mēs ārstējam konkrēto slimību. Bet, ja mēs neko neatrodam, tas nozīmē, ka pacientam ir funkcionāla dispepsija un to vajag ārstēt, pamatojoties uz pacienta simptomātiku.
Ar pacientu vajag arī runāt. Pie dispepsijas, kas ir funkcionāla slimība, mēs pacientu parasti iztaujājam par viņa dzīvesveidu. Piemēram, ko un kā viņš ēd. Izstāstīšu vienu piemēru. Nesen pie manis vizītē bija atnākusi kāda meitene. Izrādījās, ka viņa pirmo reizi ēd, precīzāk sakot, iedzer darbā kafiju pulksten divpadsmitos dienā. Tad viņa kaut ko apēd trijos, un tad sešos kaut ko minimāli uzkož. Protams, rezultātā ir problēmas ar gremošanu. Tāpat problēmas var būt, ja cilvēks ikdienā lieto daudz kafijas. Ar mēru jau var – izdzert divas tases dienā var droši. Bet ja tikai no tā vien dzīvo, tad varētu būt nepatikšanas. Tāpat dispepsija biežāk var būt cilvēkiem, kas pārmēru lieto alkoholu, daudz smēķē.
– Kā mēs varētu izvairīties no dispepsijas, kādi ir tās profilaktiskie pasākumi?
– Kā jau teicu, tad, runājot par funkcionālo dispepsiju, mums ir jāsaprot, kāds ir konkrētā cilvēka dzīvesveids. No gastroenteroloģiskā viedokļa ikvienam nepieciešams ievērot ēšanas režīmu, domāt arī par to, ko viņš ēd. Ja cilvēkam ir sāpes labajā paribē un sākas problēmas ar žultspūsli, tad ir jāmaina ēšanas paradumi: jāēd regulāri, turklāt četras vai vismaz trīs reizes dienā. Tāpat nedrīkst ēst žāvētus un kūpinātus produktus.
Vēl viena svarīga lieta ir stress. Pastāvīgi augsts stresa līmenis negatīvi ietekmē dažādus orgānus, arī kuņģa zarnu traktu. Tāpēc ir jādomā, kā to samazināt. Varbūt šādā gadījumā cilvēkam aiziet pie ārsta un parunāt par lietām, kas viņu pastāvīgi satrauc?
Nākamais, ar ko cilvēki grēko, ir sēdošs dzīvesveids. Viņi visu dienu nosēž darbā, atbrauc mājās un visu vakaru dirn pie televizora vai datora, neiziet svaigā gaisā, nepastaigā. No tā sākas dažādas problēmas ar vēdera izeju, barības sagremošanu. Ir arī cilvēki, kas atnāk vēlu mājās, paēd un uzreiz ar pilnu vēderu dodas gulēt. Arī no tā varētu rasties orgānu funkciju traucējumi.
Ir arī pozitīvi piemēri. Mūsdienās cilvēki ir izglītoti un arvien biežāk no mājām uz darbu ņem līdzi pārtiku. Mēs paši vislabāk zinām, ko gatavojam, kas mums garšo un ko panesam. It sevišķi svarīgi tas ir situācijās, kad cilvēks nepanes sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos gatavotu ēdienu. Lai gan dažreiz ēdienu nemaz nav iespējams paņemt līdzi uz darbavietu, jo nav ne kur to uzsildīt, ne kur apēst. Līdz ar to ir laikus jāpadomā, ko ēdīsim pa dienu, tas ir ļoti svarīgi.
Protams, arī man jārunā par smēķēšanas kaitīgumu. Ir pierādīts, ka smēķēšana ne tikai var izraisīt onkoloģiskas problēmas, visbiežāk plaušu vēzi, bet no tās cieš arī pīpmaņa asinsvadi. Tas nozīmē, ka viņam ir apasiņošanas traucējumi un orgāni pietiekamā daudzumā nesaņem skābekli. Tomēr ir ne mazums cilvēku, kuri vispirms no rīta iedzer kafiju un izsmēķē pirmo cigareti, un tikai pēc tam ēd brokastis. Tāds dzīvesveids noteikti ir jāmaina.
Nākamais svarīgais punkts – pietiekami daudz laika jāatvēl nakts miegam. Tāpat ikdienā obligāti nepieciešams izbrīvēt laiku pastaigām, lai ne vien kaut nedaudz fiziski izkustētos, bet arī paelpotu svaigu gaisu. Šo ieteikumu noteikti nevajadzētu ignorēt vecāka gadagājuma cilvēkiem, ja vien viņi ir spējīgi iziet no mājas. Pastaigu un fizisko aktivitāšu rezultātā labāk strādās zarnas. Lai gan mūsdienās aizcietējumu problēma ir ne vien cilvēkiem gados, bet arī jauniem.
– Kādas varētu būt dispepsijas sekas un kādi sarežģījumi varētu rasties tās dēļ?
– Viss var sākties ar funkcionālām problēmām, dispepsiju. Bet, ja cilvēks neko nemainīs savā dzīvē, paies kāds laiks un viņam var attīstīties atviļņa slimība, parādīties gļotādas bojājumi vai pat čūlas slimība. Tad jau vajadzēs nopietni ārstēties. Daudz vieglāk un racionālāk ir visu noķert sākumposmā un saslimšanu likvidēt, nevis sagaidīt nopietnas veselības problēmas.
Ielauzums
Dispepsija nav akūtas sāpes, parasti tā izpaužas kā hroniski traucējumi, un tie ir saistīti ar barības uzņemšanu un sagremošanu.
Pastāvīgi augsts stresa līmenis negatīvi ietekmē dažādus orgānus, arī kuņģa zarnu traktu. Tāpēc ir jādomā, kā to samazināt.