3. marts, 2017
Kristīne Pastore.
Atgriežoties mājās pēc ārstēšanās slimnīcā, kardioloģisko pacientu turpmākajā veselības uzraudzībā sadarbojas ģimenes ārsts, pacients un speciālists.
Cik svarīga ir šī sadarbība un kā ievērot ārstēšanās režīmu pat tad, ja pacients visus medikamentus nevar iegādāties, stāsta ģimenes ārsts Roberts Barons no Liepājas – ārsts ar 35 gadu ilgu pieredzi savā darbā.
– Kardioloģisko diagnožu slimnieki katram ģimenes ārstam ir viena no lielākajām pacientu grupām. Ja pacients nonācis slimnīcā akūtā periodā un tur saņēmis palīdzību, tas nenozīmē, ka problēma ir atrisināta. Turpmākā ārstēšanās notiek sadarbībā ar savu ģimenes ārstu, taču, ņemot vērā ierobežojumus valsts kompensējamo medikamentu izrakstīšanā, vai vienmēr ģimenes ārsts spēj nodrošināt stacionārā rekomendēto terapiju?
– Redziet, viss ir atkarīgs no pacienta un ģimenes ārsta sadarbības. Protams, ka ģimenes ārsta pienākums un arī tīri personiska vēlme ir palīdzēt saviem pacientiem, turklāt palīdzēt tā, lai cilvēks kļūst vesels. Teikšu atklāti – līdz šim manā praksē lielu problēmu nav bijis, jo arī slimnīcā praktizējoši speciālisti nozīmē to terapiju, kas, viņuprāt, konkrētajam pacientam ir vislabākā. Problēmas rodas tad, ja pacientam nepieciešamos medikamentus valsts kompensē uz neilgu laiku, taču pēc vadlīnijām tos būtu nepieciešams lietot krietni ilgāk. Tad ģimenes ārstam ir jābūt tam, kurš piedāvā pacientiem dažādus variantus, kā šo situāciju risināt.
– Vai šādos gadījumos jūs ievērojat speciālista rekomendācijas, vai tomēr pieturaties pie sava viedokļa, ja tas ir atšķirīgs?
– Lielākoties es saviem pacientiem izrakstu speciālista ieteiktos medikamentus. Korekcijas rodas tad, ja pacients jau iepriekš ir saņēmis līdzīgu terapiju, kas nav bijusi efektīva, un vēlas kaut ko mainīt. Ir arī gadījumi, kad pacients pats vēlas atgriezties pie agrākās terapijas, jo viņš pie konkrētajām zālēm ir pieradis un jūtas labi, tās lietojot. Es vados gan no speciālistu ieteikumiem, gan no pacienta vēlmēm un sajūtām. Tā kā es ar pilnu atbildību varu pateikt, ka nav vienas pieejas, kā šīs situācijas risināt. Katrā gadījumā tā ir absolūti individuāla, jo kardioloģisko pacientu ārstēšana ir ilgstoša, bet palīdzība slimnīcā – tikai īsa epizode kopējā problēmā. Pamatu pamats paliek pacienta un ģimenes ārsta sadarbība. Turklāt ir arī gadījumi, kad stacionāra speciālisti rekomendē vienu medikamentu, taču iekavās ieraksta arī citu, ar kuru to var aizvietot, un bieži vien tas ir medikaments, ko pacients lietojis jau iepriekš. Tā kā lielu problēmu es te nesaskatu.
– Kā jūs rīkojaties gadījumos, ja slimnīcas speciālista nozīmēto terapiju pacientam valsts nekompensē, kompensē daļēji vai uz noteiktu laiku?
– Tāda problēma gan pastāv! Īpaši tas ir ar jaunākās paaudzes dārgajiem medikamentiem. Es minēšu konkrētas situācijas. Piemēram, pacientam sirds asinsvadu sašaurinājuma dēļ sirdī ir ievietots stents asinsvada paplašināšanai. Lai neveidotos trombi un nebūtu apdraudēta cilvēka dzīvība, kardiologi šādiem pacientiem tā saucamos asins šķidrinātājus iesaka lietot vismaz gadu, taču valsts tos kompensē daudz īsāku laiku. Kad beidzas kompensācijas laiks, pirkt tos pilnībā par savu naudu ir ļoti dārgi. Daudzi to nemaz nevar atļauties. Tad mēs meklējam izeju tādējādi, ka izvēlamies lētākus aizvietotājus. Jā, tie varbūt nav tik efektīvi kā dārgie, un to es arī saviem pacientiem neslēpju, tomēr cilvēks tiek ārstēts. Bet, kā jau es teicu, pacientam tas viss ir saprotami jāizskaidro, lai viņš saprastu, ka bez zālēm iztikt nevar. Te sākas tas, ko es saucu par abpusēji veiksmīgu sadarbību starp ģimenes ārstu un viņa pacientiem. Ja šādas sadarbības nav, pacients nebūs informēts, un līdz ar to arī ārstēšanās nebūs tik veiksmīga.
– Vai jūsu praksē ir gadījumi, kad iesakāt mainīt slimnīcas speciālista nozīmēto terapiju, jo uzskatāt, ka tā nav pietiekami efektīva? Piemēram, ja speciālists izrakstījis vecākas paaudzes un ne tik efektīvas zāles, domājot, ka dārgās pacientam nebūs pa kabatai.
– Ziniet, tā nebūs nekad, ka slimnīcas speciālistu un ģimenes ārstu viedoklis sakritīs pilnībā! Tomēr nianses, kas saistītas ar pacientu materiālajām iespējām iegādāties zāles, vairāk paliek ģimenes ārstu ziņā. Jā, es neslēpšu: mūsdienu ģimenes ārsta ikdiena ir tāda, ka mums jāstrādā arī kā sociālajiem darbiniekiem, jāizzina savu pacientu materiālās iespējas un no tā jāvadās, izrakstot zāles. Nebūs nekādas jēgas, ja es izrakstīšu visdārgākās zāles, mans pacients tās nevarēs iegādāties, un viņa veselības stāvoklis pasliktināsies un pasliktināsies. Ģimenes ārstam ir jābūt tam, kurš atrod zelta vidusceļu starp pacienta vajadzībām un iespējām. Tas ir mūsu darbs pat ne ik dienu, bet ik stundu.
– Jau pieminējāt, cik svarīgi ir lietot zāles tiem pacientiem, kam implantēts stents, jo, tās nelietojot, ir apdraudēta cilvēka dzīvība. Vai, jūsuprāt, šie pacienti ir pietiekami informēti par to un gadījumos, ja naudas ir mazāk, paši bez konsultēšanās ar ārstu nepieņem lēmumu no zālēm atteikties?
– Tas gan būtu slikti! Ja šādi gadījumi ir, tas nozīmē, ka ģimenes ārsts savam pacientam nav saprotami visu izskaidrojis, jo pacients, kurš apzināsies zāļu nelietošanas bīstamās sekas, tā nerīkosies. Tāpēc ir jādomā par niansi, ko es jau vienreiz uzsvēru: ģimenes ārstam ir saprotami jāizskaidro katram savam pacientam, kāpēc ikvienas izrakstītās zāles ir vajadzīgas un kas notiks, ja tās nelietos.
– Zinot, ka tuvākajos gados nevaram cerēt uz straujiem uzlabojumiem veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanā no valsts puses, kā, jūsuprāt, panākt to, lai pacients saņemtu vislabāko ārstēšanu?
– Ņemot vērā jaunākās prognozes, valsts līdzekļi veselības aprūpei tik tiešām arī turpmāk būs ierobežoti, tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka tā ir ģimenes ārsta profesionālā māksla: sabalansēt savu pacientu vajadzības ar viņu iespējām. Kā jau es teicu: ar pacientu ir daudz jārunā! Jā, mums dažkārt ir jābūt kā aktieriem. Un mums ir jāsaprot, ka vienu un to pašu informāciju nāksies skaidrot, vienreiz, otrreiz, trešoreiz un daudzreiz! Tas ir mūsu darbs, un man tas patīk! Patlaban valda uzskats, ka visgrūtāk nopirkt zāles ir pensionāriem, taču es no savas pieredzes varu teikt, ka vēl grūtāk ar to ir bezdarbniekiem. Bieži vien pensionāri ar savu pensiju uztur nestrādājošos bērnus un mazbērnus. Starp citu, ģimenes ārstu līgumā ar Nacionālo veselības dienestu pat ir ierakstīts, ka mums saviem pacientiem ne tikai jāizskaidro visas nianses, kas saistītas ar viņa ārstēšanu, bet arī valsts politika attiecībā uz veselības aprūpes pieejamību un daudzi citi jautājumi.
– Varbūt jums ir kādi padomi, kā sagatavoties vizītei pie ģimenes ārsta, lai tā būtu informatīvi pilnvērtīga, lai pacients saņemtu visu sev interesējošo informāciju un lai viņš to saprastu?
– Cilvēkam vienmēr šķiet, ka viņš visu atcerēsies, bet, ieejot ārsta kabinetā, daudz kas aizmirstas. Tāpēc es saviem pacientiem saku: tas nav nekāds kauns, ja sev interesējošos jautājumus uzrakstīsiet uz lapiņas. Kad gatavojaties iet pie ārsta, turiet lapiņu uz galda! Ienākot prātā kādam jautājumam, to pierakstiet, lai kabinetā mēs to visu varam mierīgi izrunāt. Es arī pats uz lapiņas uzrakstu, kā lietojami medikamenti, lai pacientam neaizmirstas un viņš kaut ko nesajauc. Vecākiem cilvēkiem vizītē pie ārsta varētu atnākt līdzi kāds no ģimenes locekļiem, jo gadās tā, ka pacients it kā visu dzird, bet uztraukumā daudz ko nav sapratis. Īpaši gadījumos, kad jāārstē gados veci cilvēki, ir svarīga visas ģimenes sadarbība. Tāpēc es kā ģimenes ārsts vēlos, lai pie manis ir pierakstīta visa ģimene, jo ģimenē viss ir saistīts: gan rūpes citam par citu, gan kopējais budžets. Mazsvarīgi nav arī tas, ar kādām slimībām katrs no ģimenes locekļiem sirgst. Ārstam to ir svarīgi zināt. Starp citu, manā ilgajā ārsta praksē ir kāda ģimene, kurā auga sešas meitas. Daļa no viņām nu jau ir vecmāmiņas, un pie manis ir pierakstīti arī viņu mazbērni.
Attēlā
Ģimenes ārsts Roberts Barons uzskata: vai pacients saņems vispiemērotāko ārstēšanu – tas lielā mērā ir atkarīgs no ģimenes ārsta mākslas izskaidrot saviem pacientiem visu, kas saistīts ar viņu ārstēšanu un nepieciešamo medikamentu lietošanu.
Foto: Egons Zīverts
Ielauzums
Ģimenes ārstam ir jābūt tam, kurš atrod zelta vidusceļu starp pacienta vajadzībām un iespējām.