4. jūlijs, 2016
Aigars Norietis
Podagras veidošanos veicina vairāki faktori, un viens no būtiskākajiem ir hiperurikēmija. Vairāk par hiperurikēmiju, kā arī podagru stāsta P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefrologs, profesors Harijs Čerņevskis.
– Sarunas sākumā, lūdzu, izskaidrojiet hiperurikēmijas terminu. Ko tas nozīmē?
– Hiperurikēmija nozīmē, ka pacientam ir paaugstināts urīnskābes līmenis asinīs. Hiperurikēmija un podagra nav viens un tas pats. Podagra ir locītavu slimība, kurai viens no galvenajiem simptomiem ir hiperurikēmija.
Visu cilvēku asinīs ir urīnskābe, tikai tās līmenis nedrīkst būt paaugstināts. Sievietēm norma ir līdz 6 mg/dl, savukārt vīriešiem pieļaujami 7 mg/dl. Ja urīnskābes līmenis ir paaugstināts, tad to jau sauc par hiperurikēmiju. Hiperurikēmiju diagnosticē, nosakot urīnskābes līmeni venozajās asinīs. Parastajās asinsanalīzēs to nevar noteikt.
– Un kas ir podagra?
– Par podagru var runāt, ja bez hiperurikēmijas pacientam ir sāpes un iekaisums locītavās, turklāt tiek konstatēta urīnskābes sāļu nogulsnēšanās zem ādas, ap locītavām un citur uz ķermeņa. Paralēli var būt arī nieru bojājums. Tā kā nieres regulē arteriālo asinsspiedienu, ja tās ir iesaistītas slimības procesā, pacientam paaugstināsies asinsspiediens, palielināsies kardiovaskulāro slimību iespējamība.
Viens no riska faktoriem, kas var veicināt podagras veidošanos, ir alkohola lietošana, un sevišķi bīstams ir alus. Tāpat slimības rašanos var provocēt smēķēšana, neveselīgs dzīvesveids, tostarp pārlieku liela gāzēto dzērienu lietošana, bet jo īpaši tādu, kuros ir bagātīgs fruktozes līmenis.
– Cik bieži ir sastopama hiperurikēmija un podagra?
– Šai ziņā starp abām ir atšķirība. Hiperurikēmija sastopama 2–40% iedzīvotāju, savukārt podagra – 1–15%. Tātad ar hiperurikēmiju kā simptomu nākas saskarties vismaz divreiz biežāk nekā ar podagru.
– Vai tad, ja pacientam ir hiperurikēmija vai podagra, viņš jūt arī sāpes?
– Podagras gadījumā jā, bet, ja ir hiperurikēmija, sāpju nav, līdz ar to slimību var diagnosticēt tikai ar asinsanalīzēm.
Podagrai kā slimībai ir vairākas stadijas. Sākotnēji tā parasti noris ar stiprām, lēkmjveida sāpēm. Kad pacients stāsta, ka viņam parādījušās sāpes kājas lielā pirksta pirmajā locītavā – ir pietūkums, nespēja pirkstu pakustināt, pacients teju vai gatavs kliegt no sāpēm –, tas ir ļoti raksturīgs simptoms, un to sauc par podagrisko artrītu. Tas tika aprakstīts jau 1683. gadā, un to izdarīja angļu ārsts Tomass Sidnems, kuram pašam bija podagra. Pēc tam sāpes pāriet un vairākus gadus var nebūt nekādu podagras izpausmju. Tad parādās nākamā sāpju lēkme. Parasti sāpes ir kājās, bet pakāpeniski var skart arī citas locītavas. Ja organismā ir paaugstināts urīnskābes līmenis, ar asinīm urīnskābe izplatās pa visu organismu un nogulsnējas audos.
– Vai var teikt, ka hiperurikēmija ir podagras sākums?
– Faktiski ir tā: ja pacientam ir paaugstināts urīnskābes līmenis asinīs jeb hiperurikēmija, viņam var sākties podagra. Taču mēdz būt arī situācijas, kad podagras lēkme ir, bet hiperurikēmijas nav. Tomēr visbiežāk tām ir savstarpēja saite, proti, ja ir hiperurikēmija, tad ir arī podagra.
– Ja hiperurikēmiju laikus diagnosticē un uzsāk ārstēšanu, varbūt tādā veidā var pacientu pasargāt no podagras attīstības?
– Ja mēs hiperurikēmiju varam pierādīt, tad, protams, to likvidējot, arī podagras simptomi mazināsies. Savukārt, ja pacientam ir podagra un mēs urīnskābes līmeni (hiperurikēmiju) samazinām līdz normai, nogulsnējumi jeb tā saucamie zemādas tofusi pakāpeniski sāk uzsūkties. Tas gan notiek tikai tad, ja tiek sasniegts normāls urīnskābes līmenis asinīs. Tātad pacientam ir jādod zāles, kas samazinātu urīnskābes līmeni. Taču jārēķinās ar to, ka zemādas tofusi sāks uzsūkties tikai apmēram gadu pēc tam, kad tiks panākts normāls urīnskābes līmenis. Līdz ar to mūsu mērķis vienmēr ir panākt pēc iespējas normālu urīnskābes līmeni asinīs. Faktiski tā ir podagras ārstēšana un vienlaikus arī profilakse, lai turpmāk nebūtu lēkmju. Pretējā gadījumā podagra pāries hroniskā formā. Tā sabojās visas locītavas, veidosies locītavu deformācijas, kas līdzināsies reimatoīdajam poliartrītam.
– Kā pacients var zināt, ka viņam varētu būt paaugstināts urīnskābes līmenis?

Sākotnēji podagra parasti noris ar stiprām, lēkmjveida sāpēm. Sāpes kājas lielā pirksta pirmajā locītavā, pietūkums, nespēja pirkstu pakustināt ir ļoti raksturīgs simptoms, un to sauc par podagrisko artrītu.
– Nekā. Ja to ar speciāliem asinsanalīžu marķieriem nenosaka, tad mēs to arī nezinām. Tikai tad, kad pacientam parādās klasiskie podagras simptomi, ārsti parasti par to sāk aizdomāties.
Ir tāds termins metabolais sindroms. Šiem pacientiem ar arteriālo hipertensiju, adipozitāti, paaugstinātu holesterīna līmeni ārsti var nozīmēt analīzes un skatīties, vai viņiem nav arī hiperurikēmijas. Tā mēs mēģinām atklāt podagru slēptajā – latentajā – stadijā jeb slimības bezsimptomu gaitu, kad pacientam vēl nav locītavu bojājuma. Laikus nosakot diagnozi, var sākt mazināt hiperurikēmijas līmeni. Un ne tikai ar zālēm, bet vispirms mainot dzīvesveidu – ar diētu (uzturā nelieto produktus, kas satur daudz urīnskābes).
– Parasti pacients vēršas pie sava ģimenes ārsta, kurš viņu reizi gadā sūta uz asinsanalīzēm. Kā ģimenes ārsts varētu aizdomāties, ka pacientam, iespējams, ir nosliece uz hiperurikēmiju un vajadzētu nodot specifiskās analīzes?
– Pirmais rādītājs ir problēmas ar locītavām. Otrs, ja pacientam ir kādas citas izpausmes, kas varētu veicināt hiperurikēmijas rašanos. Tas ir manis pieminētais metabolais sindroms: hiperglikēmija (paaugstināts glikozes līmenis asinīs), paaugstināts arteriālais asinsspiediens u.c. Tās visas ir saslimšanas, kas var būt saistītas ar hiperurikēmiju.
Vēl viena slimību grupa ir ļaundabīgie audzēji. Ja mēs tos ārstējam ar starošanu vai ķīmijterapiju, kā tas parasti notiek, ļaundabīgo audzēju šūnas iet bojā. No ļaundabīgo audzēju šūnu kodoliem atbrīvojas tā saucamās purīnvielas, kas ir urīnskābes pamatā (no purīnvielām veidojas urīnskābe). Tāpēc ļaundabīgo audzēju terapijas laikā onkologi vienmēr seko tam, lai pacientam nepaaugstinātos urīnskābes līmenis. Ja tas sasniegs lielus skaitļus, no asinīm viss nonāks nierēs, kur kā ar korķi tiks aizsprostoti nieru kanāliņi, un nieres pārstās darboties. Iestāsies akūta nieru maspēja jeb tā saucamā akūtā urātu nefropātija, kad nieres vairs nespēs izvadīt urīnu.
– Lūdzu, pastāstiet, kā tiek ārstēta podagra, ja pacientam ir akūta slimības fāze vai tieši otrādi – remisija.
– Podagras akūtajā fāzē ir sāpes un iekaisuma pazīmes locītavās. Tad mēs neizvirzām mērķi mazināt urīnskābes līmeni, bet gan vispirms likvidējam iekaisuma procesu. Tāpēc tādās situācijās tiek doti pretiekaisuma medikamenti.
Tad, kad podagriskā lēkme ir likvidēta, pacientam ar speciāliem preparātiem tiek mazināts paaugstinātais urīnskābes līmenis. Lieto divu veidu medikamentus. Pirmie ir urikostatiķi, kas samazina urīnskābes līmeni asinīs, otrie – urikozūriskie līdzekļi, kas dzen no asinīm caur nierēm ārā urīnskābi.
– Vai šīm saslimšanām ir kāda ģenētiska predispozīcija, proti, vai tās mēdz iedzimt?
– Jā, var runāt par tendenci šīm slimībām iedzimt.
– Vai podagru iespējams ārstēt tā, ka pacients izveseļojas?
– Podagra ir hroniska saslimšana, ar kuru jāsadzīvo visu mūžu. Mūsu mērķis ir panākt maksimālu slimības simptomu izzušanu, bet tai pašā laikā nevar teikt, ka to izārstēsim pilnīgi. Ārstu mērķis ir saglabāt pacientam normālu urīnskābes līmeni asinīs. Ja tas tā būs, tad slimības simptomi tālāk neprogresēs. Tāpēc ikviens pacients, kurš saņem vai ir saņēmis terapiju, atrodas ārstu uzraudzībā gandrīz visu mūžu un ik pa brīdim viņam jānosaka urīnskābes līmenis asinīs.
Savādāk ir ar hiperurikēmiju – no tās ir iespējams atbrīvoties.
– Minējāt, ka podagras gadījumā svarīgs iesaistītais orgāns ir nieres. Vai šiem pacientiem slimības rezultātā mēdz veidoties arī nierakmeņi?
– Pirmkārt, kā jau teicu, urīnskābe lielos daudzumos atbrīvojas onkoloģisku slimību rezultātā, un pacientam var iestāties akūta nieru mazspēja. Otrkārt, ja pacientam ir ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis asinīs, šīm asinīm nonākot nierēs, nieru kanāliņos notiek reabsorbcijas process. Urīnskābes sāļi, nonākot nieres audos, izraisa hronisku intersticiālu bojājumu. Un, treškārt, ja urīnskābe milzīgos daudzumos parādās urīnā, tā var veidot urīnskābes kristālus, kas savukārt var veicināt nierakmeņu veidošanos. Vēl es vēlos atzīmēt to, ka urātu veidotos akmeņus rentgenoloģiski nevar pierādīt, tos redz tikai ultrasonoskopiski. Pozitīvi ir tas, ka urātu akmeņus var mēģināt šķīdināt. Tie ir vienīgie nierakmeņi, ko var mēģināt izšķīdināt ar preparātiem, pārējie nierakmeņi nešķīst. Taču uz urīnskābes akmeņiem var uzslāņoties citi sāļi, un tādus akmeņus šķīdināt vairs nevar.
– Ko jūs noslēgumā vēlētos ieteikt podagras slimniekiem un kā viņus motivēt «nenolaist rokas»?
– Vispirms gribu šiem pacientiem pateikt, ka viņiem palīdzēs ne tikai medikamentozā terapija, bet arī dzīvesveida maiņa. Ir jāpārdomā, vai viņu dzīvesveids līdz šim bijis pareizs, vai bijusi adekvāta fiziskā slodze, vai nav paaugstināts metabolā sindroma attīstības risks, vai viņi pārmērīgi nelieto alkoholu, vai nesmēķē, vai pietiekami uzturas svaigā gaisā, vai viņiem nav kādi nelabvēlīgi ārējās vides vai profesionālie faktori, kas slimības attīstību varētu ietekmēt.
Protams, ļoti svarīgi ir ēšanas paradumi. Ne tikai podagras slimniekiem, bet ikvienam nevajadzētu lietot uzturā pārlieku daudz viegli asimilējamo ogļhidrātu, neēst un nedzert lielos daudzumos ar garšas uzlabotājiem pārpildītus produktus. Tas varētu palielināt ar fruktozi saistītās problēmas. Ir zināms, ka cukurs sastāv no glikozes un fruktozes. Fruktoze organismā ķīmisku procesu rezultātā var pārveidoties urīnskābē. Lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, ārstam vajadzētu pacientam izstāstīt, ko viņš drīkst un ko nedrīkst ēst. Ja atbilstošu uzturu apvieno ar urīnskābi samazinošiem medikamentiem, tad labs rezultāts varētu būt garantēts.