4. jūnijs, 2017
Evita Hofmane
Lietu izpratni veido objektīva informācija un pastāvīga zināšanu papildināšana.
Par Latvijas uroloģijas jomas aktualitātēm, problemātiku un novitātēm pacientu ārstēšanā stāsta Latvijas Urologu asociācijas prezidents P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas urologs Pēteris Vaganovs.
– Cik urologu pašlaik praktizē Latvijā un vai ar to pietiek kvalitatīvai pacientu aprūpei?
Pēteris Vaganovs: «Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, urologu daudzums valstī ir pietiekams. Jautājums ir par viņu reģionālo sadalījumu, jo lielākā daļa urologu koncentrējas Rīgā. Vissliktākā situācija ir Austrumvidzemē un Latgalē, kur urologu pieejamība ir ļoti zema.»
Foto: Imants Prēdelis
– Latvijā ir ap 60 praktizējošiem urologiem. 58 no viņiem ir Latvijas Urologu asociācijas biedri, arī pēdējo gadu rezidenti praktizē sertificētu ārstu uzraudzībā. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, urologu daudzums valstī ir pietiekams. Jautājums ir par viņu reģionālo sadalījumu, jo lielākā daļa urologu koncentrējas Rīgā. Sakārtota situācija ir Vidzemē, kur Valmieras slimnīcā ir spēcīgi urologi, Liepājas slimnīca ir uzņēmusies šefību par Kurzemes reģionu, un tur ir urologi, kas nodarbojas ar tā saucamo lielo uroloģiju. Viņi var sniegt gan akūto palīdzību, gan veikt plānveida, rekonstruktīvās un onkoloģiskās ķirurģiskās operācijas. Stipri sliktāka situācija ir Austrumvidzemē un Latgalē, kur urologu pieejamība ir ļoti zema, ir problēmas ar speciālistiem iedzīvotāju dzīvesvietas tuvumā.
To, cik pacientus mēs varam pieņemt par valsts naudu, nosaka kvotas. Tāpēc veidojas rindas, kas nav saistītas ar speciālistu trūkumu. Ja pacients var samaksāt par konsultāciju pie urologa, tad ar speciālistu pieejamību nav problēmu. Stradiņa slimnīcā uz maksas konsultāciju varbūt būs jāpagaida divas nedēļas, bet uz valsts apmaksāto ir pusotra līdz divu mēnešu rinda. Tā nav tikai Latvijas, bet visas pasaules medicīnas problēma, ka uz valsts apmaksātajām konsultācijām un operācijām ir jāgaida diezgan ilgi. Lielbritānijā uz valsts apmaksātu operāciju ir 2–3 mēnešus garas rindas.
– Cik daudz Latvijā ir operējošu urologu?
– Visā pasaulē ir tā saucamie ofisa urologi jeb ambulatori praktizējošie uroloģijas speciālisti, un urologi, kuri veic arī dažādas sarežģītības pakāpes operācijas. Latvijā 20–30 urologi operē, savukārt pārējie galvenokārt sniedz ambulatorās konsultācijas.
– Vai jaunie mediķi labprāt izvēlas apgūt urologa specialitāti?
– Uroloģija vienmēr ir piesaistījusi cilvēkus, kurus interesē viss jaunais, progresīvais un kuri saprot, ka uroloģijai ir lielas attīstības iespējas.
Urologam ir nepieciešama liela teorētisko zināšanu bāze, jāorientējas nieru, kuņģa un zarnu trakta slimībās, endokrinoloģijā. Ir jābūt spēcīgam gan internajās, gan ķirurģiskajās disciplīnās. Mūsdienu uroloģijā ļoti daudz kas ir atkarīgs no endoskopijas un jaunajām endoskopiskajām tehnoloģijām. Tātad speciālistam ir jāorientējas arī fizikā. Tātad lai kļūtu par urologu, cilvēkam ir jājūt sevī spēks un jābūt vispusīgi izglītotam. Šie faktori bieži piesaista jaunus cilvēkus, kuriem patīk izaicinājumi, aktīva darbība un sevis tālākizglītošana, jo uroloģija visu laiku ir straujā attīstībā.
Mēs par studentu intereses trūkumu nevaram sūdzēties.
– Kā jūs vērtējat sabiedrības informētību par uroloģiskajām saslimšanām un ārstēšanas iespējām?
– Mana pārliecība ir tāda, ka Latvijas Urologu asociācijas pārstāvjiem regulāri ir jāatgādina par šīm slimībām. Ir jāstāsta par jaunākajām ārstēšanas iespējām gan prostatas, gan nieru, gan citu problēmu sakarā. Latvijas Urologu asociācija šobrīd ļoti aktīvi strādā, lai internetā latviešu valodā būtu pieejama objektīva informācija par slimībām un to ārstēšanu, jo diemžēl citviet interneta vidē ir ļoti daudz aplamas, nepatiesas informācijas.
Es visus aicinu apmeklēt Latvijas Urologu asociācijas mājas lapu www.uroweb.lv Sadaļā «Pacientiem» var izlasīt, kā sagatavoties vizītei pie urologa un par uroloģiskajām slimībām. Varat apmeklēt arī Eiropas Urologu asociācijas mājas lapu www.uroweb.org, kurā var iepazīties ar mūsu izstrādātajām vadlīnijām pacientiem, kas tapa sadarbībā ar Eiropas Urologu asociāciju. Informācija ir pieejama arī latviski.
– Ar kādu specialitāšu ārstiem urologiem ir visciešākā sadarbība?
– Uroloģija ir daudzprofilu nozare, un mums ir ļoti laba sadarbība ar ķirurgiem, endokrinologiem, nefrologiem un citiem speciālistiem.Visbiežāk mēs sadarbojamies ar radioloģijas speciālistiem, ārstiem diagnostiem, notiek regulāri konsiliji, kur mēs apspriežam diagnostikas un ārstēšanas iespējas. Cieša sadarbība ir ar onkologiem ķīmijterapeitiem, jo urologi strādā arī ar onkoloģiskajiem pacientiem. Notiek onkoloģiskie konsiliji, kuros piedalās urologi, onkologi ķīmijterapeiti, staru terapeiti un radiologi diagnosti. Šajos konsilijos pacientiem tiek nozīmēta objektīvi labākā ārstēšana, jo nereti viņiem var pielietot gan ķīmijterapiju, gan starošanu, gan operatīvo ārstēšanu. Pacients šajā gadījumā ir tikai ieguvējs, jo viņa slimības ārstēšanai tiek nodrošināta t.s. multidisciplinārā pieeja.
Turpmāk mēs gribētu izveidot ciešāku sadarbību ar ginekologiem. It īpaši, runājot par sieviešu iegurņa orgānu ķirurģiskiem noslīdējumiem, kas bieži vien iet roku rokā ar ginekoloģisku noslīdējumu un apakšējo urīnceļu funkcionālo sistēmu darbības problēmām.
– Kādas ir biežākās sastopamās uroloģiskās saslimšanas?
– Kopumā starp akūtajiem gadījumiem gan vīriešiem, gan sievietēm biežākā ir nierakmeņu slimība un urīnceļu infekcija. Vīriešiem bieži ir sastopama labdabīga prostatas palielināšanās un apakšējo urīnceļu simptomi. No onkoloģiskajām saslimšanām pirmajā vietā ir prostatas vēzis.
– Kādas šobrīd ir uroloģisko slimību medikamentozās ārstēšanas iespējas? Kā ārsti urologi cenšas risināt medikamentu pieejamības jautājumus?
– Uroloģisko problēmu medikamentozās ārstēšanas iespējas ir ļoti plašas, jo ļoti plašs ir slimību klāsts. Visbiežākā diagnoze ir labdabīga prostatas palielināšanās, un mūsdienās ir 4–5 medikamentu grupas, ar kurām to var ārstēt. Šīs slimības sakarā noteikti gribētu mudināt vīriešus nākt pie urologa laikus, jo medikamentozās ārstēšanas iespējas ir ļoti labas. Ja zāles sāk lietot laikus un dara to pietiekami ilgstoši, var izvairīties no akūtas urīna aiztures un nepieciešamības operēt prostatu. Visā pasaulē pēdējos 20 gados prostatas operāciju skaits sarūk, pateicoties savlaicīgai un pareizai prostatas simptomu ārstēšanai. Lielākā daļa pacientu, kuri laikus un pareizi lieto medikamentus, var izvairīties no nepatikšanām nākotnē.
Otrs lielais medikamentozās jeb konservatīvās medicīnas pielietošanas lauks ir prostatas vēža gadījumi, kad pat izplatītu prostatas vēzi mēs varam ārstēt ar hormonālās terapijas līdzekļiem, ja vēzis ir hormonjutīgs.
Mēs cenšamies panākt, lai virkne jaunu hormonālo līdzekļu tiktu iekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā, bet pagaidām tas vēl nav izdevies, jo medicīnas budžetā trūkst līdzekļu. Citviet pasaulē un Baltijas valstīs šie jaunās paaudzes hormonālie līdzekļi jau ir iekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā. To pacientu loks, kuriem ir izsmeltas klasiskās hormonālās un ķīmijterapijas iespējas un šie medikamenti būtu nepieciešami, nav liels, un valstij tas pārāk daudz neizmaksātu. Pacientiem ar izplatītu prostatas vēzi šīs zāles varētu pagarināt dzīvi, bet tās maksā 4000 eiro mēnesī, ko lielākā daļa pacientu nevar atļauties.
Ir virkne jaunu mērķterapijas medikamentu, ko mēs izmantojam, lai ārstētu izplatītu nieru šūnu vēzi.
Arī erekcijas problēmas mēs varam ārstēt ar medikamentiem. Piemēram, erektīlā disfunkcija ir 100% ārstējama slimība. Ir medikamenti, kurus lietojot, erektīlās disfunkcijas simptomi mazinās. Jautājums ir tikai par vīrieša motivāciju lietot zāles, lai varētu dzīvot dzimumdzīvi. Ļoti daudzi, uzzinot, ka viņiem pirms dzimumakta būs jādzer tablete vai zāles jāinjicē, viebjas un saka, ka to negrib. Bet kā tad cukura diabēta pacienti var lietot zāles, 4–5 reizes dienā injicēt insulīnu nejautājot, kāpēc viņiem tas ir jādara? Viņi apzinās, ka no tā ir atkarīga viņu veselība un dzīvība. Tāpat arī erektīlās disfunkcijas gadījumā – ja pacients ir motivēts dzīvot dzimumdzīvi, tad mēs viņam varam 100% palīdzēt.
Ievērojami progresējusi pāraktīva urīnpūšļa un urīnpūšļa funkcionālo traucējumu medikamentozā ārstēšana. Jaunās paaudzes medikamenti būtiski uzlabojuši pāraktīva urīnpūšļa sindroma ārstēšanu. Šī slimība sastopama gan vīriešiem, gan sievietēm, un ir pierādīts, ka sindroms skar līdz pat 20% kopējās populācijas, lai gan bieži vien par šo diskrēto problēmu nerunā. Vīrietim ļoti bieži ārsts problēmu saista ar prostatas saslimšanām, savukārt sievietēm traktē ar kādu iegurņa orgānu noslīdējumu un nesaturēšanu. Ja pacientam ir cukura diabēts, kāda neiroloģiska vai mugurkaula patoloģija, kas skar un traucē urīnpūšļa inervāciju, viņš var saskarties ar šiem nepatīkamajiem simptomiem. Mūsdienās iespējams piedāvāt simptomu korekciju, kas pacientiem ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. Mēs esam mēģinājuši panākt, lai šos medikamentus iekļauj valsts kompensējamo zāļu sarakstā, jo tie nav lēti un jālieto gadiem ilgi. Bet, ja Latvijā nepietiek naudas onkoloģiskajiem medikamentiem, tad tādu zāļu kompensēšana, kas uzlabo dzīves kvalitāti, nav prioritāte.
Arī zāles erekcijas traucējumu novēršanai daudzās valstīs tiek kompensētas, jo tās ir jālieto ilgstoši, bet Latvijā šo medikamentu kompensāciju diezin vai tik drīz sagaidīsim.