20. oktobris, 2017
Ilze Austruma
Kas ir labdabīga prostatas hiperplāzija un kā ar to cīnīties, skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas urologs Edgars Baumanis.
– Par labdabīgo prostatas hiperplāziju (LPH) ir dzirdēts daudz. Tomēr vēlreiz atgādiniet, kas tā ir par saslimšanu un kas var veicināt tās rašanos.
– Tā ir prostatas izmēru palielināšanās, kad notiek gan prostatas, gan epitēlija šūnu hiperplāzija – palielinās šūnu skaits orgānā. Prostata kļūst lielāka, jo tiek izjaukts līdzsvars starp šūnu hiperplāziju un apoptozi. Hiperplāzijai var būt dažādi iemesli, tomēr nav īsti skaidrs, kāpēc tā notiek. Par vienu no galvenajiem iemesliem tiek uzskatītas androgēnu līmeņa izmaiņas. Tāpat LP rašanos HH rašanos var veicināt hronisks iekaisums un iedzimtība. Pati par sevi LPH ir lēni progresējoša slimība un dzīvībai tiešus draudus nerada, tomēr tās komplikācijas var veicināt nopietnas veselības problēmas.
– Cik bieži šī slimība sastopama?
– 50 gadu vecumā to var konstatēt apmēram 40% vīriešu, savukārt 90 gados – gandrīz katram.
– Kad sāk parādīties LPH, vai vīrietis var novērot kādas pazīmes, lai saprastu, ka jādodas pie ārsta?
– Parasti viss sākas ar urinācijas problēmām. Tās var būt visdažādākās – strūkla var kļūt vājāka, urinācija var notikt ar pārtraukumiem, urinējot jāsasprindzinās, grūtības uzsākt urinēšanu, kā arī vajadzīgs ilgāks laiks, lai pabeigtu šo dabīgo procesu. Biežāk jādodas uz tualeti, arī naktīs. Var būt pēkšņa vajadzība urinēt, arī urīna nesaturēšana vai pat aizture, pilēšana pēc tualetes apmeklējuma. Tāpat vīrietim var būt sajūta, ka pūslis nav pilnībā iztukšojies.
– Ne mazums vīriešu, ievērojot minētos simptomus, kautrēsies vai baidīsies iet pie ārsta un dosies uz aptieku pēc plaši reklamētām zālēm, kas it kā palīdzot cīnīties pret celšanos naktī, lai dotos uz tualeti, un citiem ar LPH saistītiem simptomiem. Kāds ir jūsu viedoklis par šiem preparātiem?
– Šīs zāles ir plaši izplatītas, tomēr nav pierādīta to klīniskā efektivitāte. Iespējams, šo medikamentu lielo popularitāti var izskaidrot ar to, ka laboratorijas apstākļos tiem ir konstatēta pretiekaisuma ietekme un tie labdabīgi ietekmē gan urīnpūšļa muskulatūru, gan prostatu, līdz ar to, iespējams, mazina tūsku prostatā. Ja pacients šīs zāles vēlas lietot, tas faktiski nozīmē, ka viņš nolēmis uzsākt cīņu ar problēmu. Tāpēc vislabāk būtu atnākt pie urologa, lai ārsts uzstādītu pareizu diagnozi un nepalaistu garām citas slimības, tostarp prostatas vēzi. Būtībā ne vienmēr mēs ārstējam tikai LPH, bet arī apakšējo urīnceļu simptomus, kuriem hiperplāzija var būt viens no iemesliem. Urinācijas traucējumiem var būt visdažādākie cēloņi, to vidū iekaisums urīnceļos, endokrinoloģiskas, kardioloģiskas, neiroloģiskas, nierakmeņu u. c. slimības. Neredzot pacientu, grūti noteikt problēmas izcelsmi.
– Vai pacientam vispirms vajadzētu iet pie sava ģimenes ārsta, paņemt norīkojumu pie urologa, nodot analīzes?
– Protams, urologam tas ietaupīs laiku – viņš ātrāk varēs, tā teikt, ķerties vērsim pie ragiem. Un arī pacientam vizīte pie ārsta izmaksās lētāk. Pirms došanās pie urologa būtu vēlams nodot asins, urīna analīzes, veikt ultrasonogrāfiju, PSA analīzi. Tāpat pacientam mājas apstākļos iespējams pašam izmērīt urīna strūklas stiprumu un ātrumu, īpaši tad, ja ir šaubas par tās stiprumu: urinēt mērtraukā un uzņemt laiku, cik ilgi notiek pūšļa iztukšošanās, un tad aprēķināt, cik mililitri iznākuši sekundē. Ja rādītājs ir 15 ml/sek, tāda strūkla tiek uzskatīta par normālu, savukārt, ja mazāk par 10, tas norāda uz vāju strūklu, un noteikti būtu jāapmeklē ārsts. Urologs to var noteikt arī kabinetā ar elektroniskas ierīces palīdzību – veikt urofloumetriju. Šie rādītāji būs precīzāki.
– Pirms došanās pie urologa vīrietis varētu aizpildīt arī prostatas simptomu skalu.
– Lai objektivizētu pacienta sūdzības, ir izstrādāta Starptautiskā prostatas simptomu skala ar septiņiem jautājumiem. Atbildot uz tiem, ārsts noteiks, vai problēma ir smaga, vidēja vai viegla. Simptomu skala atvieglo urologa darbu, nosakot diagnozi, ārstēšanu, kā arī pēc tam izvērtējot tās efektivitāti.
– Vīrietim šī skala jāmeklē internetā vai to iedos ģimenes ārsts?
– Simptomu skalu var iegūt gan internetā, gan arī pie ģimenes ārstiem. Internetā tā pieejama latviešu, krievu, angļu valodā. Protams, to var aizpildīt arī uz vietas pie urologa, taču laika taupīšanas nolūkā pie ārsta vēlams nākt jau ar aizpildītu skalu.
– Dodoties pie urologa, ieteicams līdzi ņemt arī urinācijas dienasgrāmatu.
– LPH gadījumos biežāku iešanu uz tualeti naktīs sastop divās trešdaļās gadījumu. Tas nozīmē, ka ne vienmēr pacientam ar vāju strūklu bieži būs jāiet naktīs uz tualeti. Lai precizētu šos un citus simptomus, vīrietim būtu ļoti vēlams atzīmēt laiku, kad viņš dodas uz tualeti, un izdalītā urīna daudzumu. Ideālā variantā varētu piefiksēt arī diennaktī izdzertā šķidruma daudzumu un nesaturēšanu, ja tāda ir.
– Cik dienas, jūsuprāt, vajadzētu veikt šos pierakstus?
– Es gribētu redzēt divu trīs dienu ierakstus 24 stundu garumā. Ar vienu dienu varētu būt par maz, jo tad cilvēks parasti ļoti koncentrējas, un šis process neiznāk dabisks. Katrā ziņā tas nebūs mēnesis, un vīrietim nevajag bīties, ka viņam visu laiku vajadzēs sekot savai urinācijai.
– Kā LPH var ārstēt?
– Metodes ir dažādas. Ja simptomi ir viegli, iespējams, ārstēšana vispār nebūs nepieciešama – pietiks ar dzīvesveida maiņu un aktīvu novērošanu. Ja pacients ieklausīsies ārsta ieteikumos un tos izpildīs, simptomi, visticamāk, pāries.
– Kādas dzīvesveida izmaiņas ir ieteicamas?
– Nevajadzētu vakarā lietot šķidrumu, bet dienas laikā ir jāizdzer vismaz litrs ūdens. Vēlams atteikties no alkohola, kafijas, ieturēt sabalansētu diētu. Tāpat būtu jāpadomā par aizcietējumu profilaksi. Lai izvairītos no urīnceļu infekcijām un nepastiprinātu esošos simptomus, nevajadzētu staigāt ar slapjām kājām – tās vienmēr jātur sausumā un siltumā –, nestaigāt slapjās peldbiksēs. Vēlami arī urinācijas treniņi: mēģināt ilgāk aizturēt urīnu, neskriet uz tualeti uzreiz, tikko līdz smadzenēm nonāk signāls. Ja pēc tualetes apmeklējuma ir sajūta, ka urīnpūslis nav pilnībā iztukšojies, pēc piecām minūtēm var mēģināt vēlreiz to izdarīt. Tāpat noderīgi varētu būt elpošanas vingrinājumi, lai novērstu uzmanību un aizkavētu pavēles urināciju. Savukārt, ja ir vidēji vai smagi simptomi, pacientam, visticamāk, tiks rekomendēta medikamentoza terapija vai ķirurģiska iejaukšanās.
– Kādas zāles pacientam parasti jālieto?
– Ir vairāku grupu medikamenti. Vieni atslābina urīnpūšļa kakliņa un prostatas muskulatūru, līdz ar to atvieglojot urīna noplūdi. Šie medikamenti ir vispopulārākie un no tiem ir ātrs efekts. Otra grupa ir preparāti, kas aizkavē testosterona pāriešanu aktīvajā formā, izraisot prostatas tilpuma samazināšanos, līdz ar to ilgtermiņā aizkavējot slimības progresiju un urīna aiztures risku. Populāra ir arī šo abu grupu preparātu kombinācija – tādā gadījumā efekts ir visizteiktākais un varētu būt alternatīva ķirurģijai. Bet ir viens noteikums – preparāti jālieto ilgstoši. Vēl ir medikamenti, kurus lieto pret pāraktīva urīnpūšļa simptomiem, lai uzlabotu pūšļa funkciju un novērstu nepieciešamību nekavējoties doties uz tualeti.
– Ja vīrietis cītīgi dzers nozīmētās zāles, vai viņa prostata kļūs vesela?
– Pilnībā izārstēties ar medikamentiem nebūs iespējams. Turklāt, pārtraucot lietot zāles, problēma var progresēt, un tad bieži vien nekas cita neatliek kā operatīva iejaukšanās.
– Kādos gadījumos tiek izmantota ķirurģiska ārstēšana?
– Parasti tā tiek pielietota pacientiem ar smagiem simptomiem, kā arī ielaistos gadījumos, piemēram, kad attīstījušies urīnpūšļa akmeņi, nieru mazspēja, urīnā parādījušās asinis. Arī tad, ja pacients nevēlas lietot medikamentus, bet labāk izvēlas ķirurģisku ārstēšanu. Ja ir ļoti palielināta prostata, visbiežāk tiek pielietota ķirurģiska ārstēšana ar griezienu. Citos gadījumos var veikt transuretrālu rezekciju jeb prostatas «izkasīšanu» caur urīnkanālu.
– Skan diezgan šausminoši. Bet tas taču notiek narkozē?
– Protams, spinālā vai pilnā. Vīrietim nevajadzētu baidīties, ka viņam varētu sāpēt. Vienīgi, lai vīrieti nepārsteidz tas, ka operācijas laikā prostata tiek daļēji izņemta. Efekts pēc operācijas ir ātrs un labs, tomēr jāsaprot, ka ir bijusi operācija un diskomforts urinējot var būt līdz pat trim mēnešiem.
– Vīrietis varētu bažīties, ka ārā tiks izņemts pārāk daudz un viņam vairs nevarēs būt seksuālas attiecības?
– LPH gadījumā visu prostatu neizgriež. Pēc operācijas jāturpina novēroties pie urologa, jo atlikušajā daļā var veidoties audzējs. Seksuālo dzīvi operācija parasti neietekmē, vienīgi dažos gadījumos var būt retrogrāda ejakulācija, kad sperma ārā iet nevis pa dabīgo ceļu, bet atpakaļ urīnpūslī, un vēlāk ar urīnu tiek izčurāta.
– Atkal biedējat…
– Nē, orgasmu nekādā veidā tas neietekmē. Vienīgi šim vīrietim dabīgā ceļā būs grūti tikt pie bērniem.
– Kāda ir atgūšanās pēc operācijas?
– Katrā ziņā vīrietim ir jāievēro saudzējošs režīms. Vienalga, vai operāciju veic ar griezienu vai caur kanālu, 4–6 nedēļas nedrīkst celt smagumu virs pieciem kilogramiem. Jāievēro sabalansēta diēta.
– Vai vīrietis var doties uz darbu?
– Tas atkarīgs no darba specifikas: ja vīrietis, piemēram, strādā birojā, to var darīt, bet ja ceļ smagumus, tad nē.
– No cik gadu vecuma vīrietim būtu jāsāk domāt par došanos pie urologa?
– Tā kā gandrīz pusei vīriešu LPH tiek atklāta 50 gadu vecumā, es pie ārsta rekomendētu nākt no 45 gadu vecuma.
– Ko jūs varētu ieteikt tiem vīriešiem, kas kautrējas un baidās doties pie urologa? Kā iedrošināt viņus neatlikt šo vizīti?
– Konkrētais vīrietis nebūs ne pirmais, ne pēdējais, kas atnāks pie urologa. Tie, kuriem ir problēmas un kas izlasīs šo rakstu, paši sapratīs, ka jānāk, lai vienotos ar ārstu par tālāko taktiku. Vēlos vīriešus nomierināt: ne jau uzreiz pacientam tiek nozīmēti stipri medikamenti vai ieteikta operācija. Grūti ir saņemties uz aiziet pirmo reizi, pēc tam jau tas šķiet normāli.
Skaidrojošā vārdnīca
Apoptoze – ieprogrammēta šūnu bojāeja.
Androgēni – vīrišķie dzimumhormoni. Androgēnus ražo dzimumorgāni un virsnieru dziedzeru garoza. Nozīmīgākais androgēns ir testosterons, kas stimulē olbaltumvielu sintēzi šūnās un vīrišķā organisma reproduktīvās sistēmas un sekundāro dzimumpazīmju attīstību un saglabāšanu.