18. oktobris, 2016
Interesanti, ka vīrieši ir gatavi nopietnāk cīnīties pret liekā svara problēmu nekā sievietes, vismaz pie šāda secinājuma ir nonākusi Iekšlietu ministrijas poliklīnikas endokrinoloģe Ināra Kalniņa.
– Vai bieži pie jums vēršas cukura diabēta pacienti, kuri vēlas samazināt paaugstinātu ķermeņa svaru?
– Vēlme samazināt ķermeņa svaru nav primārais, par ko domā cukura diabēta pacienti. Daudzi uzskata, ka 80–90 kilogramu svars mazāka auguma sievietēm un pāri 100 kilogramiem vīriešiem ir normāli. Apmēram 50% manu diabēta pacientu akcentē svara samazināšanas problēmu, bet ne visi.
– Kurus vairāk satrauc liekā svara problēma – sievietes vai vīriešus?
– Mūsu poliklīnika noteikti atšķiras no citām. Tā kā šī ir Iekšlietu ministrijas poliklīnika, te nāk diezgan daudz pacientu vīriešu. Ievadot statistiku, redzu, ka citās poliklīnikās attiecība starp vīriešiem un sievietēm ir 30:70 vai 40:60 par labu sievietēm, bet mums ir liels vīriešu īpatsvars, īpaši vecumā no 40 līdz 60 gadiem. Vīriešu un sieviešu attiecība ir 50:50.
Esmu novērojusi, ka interese par liekā svara samazināšanu nav atkarīga no dzimuma, bet gan no cilvēka rakstura. Ja vīrietim ir stingrs raksturs un laba motivācija, viņa panākumi cīņā ar lieko svaru ir labāki nekā sievietēm. Sievietes sevi ļoti cenšas attaisnot, atrast visādus iemeslus, kādēļ nevar ievērot dotos norādījumus.
Manus pacientus vīriešus sekot līdzi fiziskajai formai vairāk piespiež darba pienākums. Viņiem ir jāiziet obligātās veselības pārbaudes, un viņiem ir vismaz minimālas fiziskās sagatavotības prasības, kas motivē. Ne visi spēj nokārtot normatīvus kā vidusmēra sportisti, it īpaši jau vecumā, bet kaut kādai fiziskajai sagatavotībai ir jābūt, lai vismaz dažas reizes varētu atspiesties. Daudzi no maniem pacientiem iet uz zāli, citi ar darba kolēģiem dažas reizes nedēļā nodarbojas ar kādu komandu sportu – uzspēlē hokeju, basketbolu vai volejbolu.
Ar sievietēm situācija ir sliktāka – viņas ļoti reti nodarbojas ar kādu sportu vai arī vingro un dodas uz baseinu. Pat nūjošana, kas šobrīd ir populāra, it sevišķi gados vecākajām dāmām, regulāri tiek praktizēta ļoti retos gadījumos. Ir atrunas: vīrs, bērni, mazbērni, ēst gatavošana, iepirkšanās, kāda ģimenes locekļa pavadīšana, sagaidīšana… Galvenais arguments – nav laika kaut ko pasākt savā labā.
Svara zaudēšana un norādījumu ievērošana labāk padodas vīriešiem, kuri nav tik atkarīgi no savām kundzēm. Ir arī pacienti, kuriem visu nosaka sievas: ja viņam brokastīs nolikta baltmaize ar sviestu un desu, viņš to arī apēdīs. Neatkarīgie vīrieši vairāk domā par savu dzīvesveidu un ir ļoti motivēti ievērot norādījumus. Šādiem vīriešiem ir krietni labāki panākumi svara zaudēšanā. Tāds ir mans novērojums.
– Ļoti iespējams, ka tā ir jūsu darba specifika Iekšlietu ministrijas poliklīnikā…
– Varbūt arī, jo kontingents, ja salīdzinām ar kāda mikrorajona vai pilsētas poliklīniku, lauku doktorātu, noteikti atšķiras. Piemēram, laukos ir pilnīgi citāda cilvēku mentalitāte un izpratne. Viņiem ir cits dzīves režīms: iziet savu ikdienas soli, rūpēties par lopiņiem, padarīt lauku darbus. Ir cita noslogotība, un par tādu baseinu vai treniņu zāli cilvēki tur nedomā.
– Tātad, jūsuprāt, vīrieši precīzāk izpilda ārsta ieteikumus?
– Daudzām sievietēm ir motivācija, dažkārt viņas patiešām cenšas kaut ko mainīt savā diētā, un pat ir panākumi – zaudēti daži kilogrami. Ilgtermiņā gan tas ir ļoti grūti. Sievietes agrāk vai vēlāk atgriežas pie saviem tradicionālajiem ieradumiem. Te ļoti liela nozīme ir gan audzināšanai, gan ģimenei. Latvijā tradicionāli par ģimenes paēdināšanu rūpējas sievietes. Vīrieši tikai retos gadījumos, svētku reizēs vai brīvdienās pagatavo ko īpašu. Ikdienā pa virtuvi rosās tieši sievietes, un viņām ir strikti stereotipi, ko un no kā gatavot. Pat psihologiem nav vienkārši lauzt šos priekšstatus, it īpaši, ja sieviete jau ir noformējusies un sasniegusi 40–50 gadu robežu.
Tad mēs skaidrojam, bet cilvēkiem tik ļoti gribas kādu kārumu… Man dažas kundzes ir atzinušās, ka tik ļoti garšo desiņas. Nedēļu iztur, neēd, bet tad aiziet uz veikalu, nopērk un apēd. Vēl ir jautājumi: ko tad ēst brokastīs, ja nav tradicionālās desmaizes? Putra, biezpiens, omlete… Te gan uzreiz daudziem kā arguments ir kardiologu sacītais, ka olas nav veselīgas. Bet tad jau sanāk, ka baltmaize, sviests un desa ir veselīgi? Labi, ja jau tik grūti iztikt bez sviestmaizes, tad var taču atteikties no desas un vismaz sezonas laikā uzgriezt uz maizītes gurķi vai tomātu. Bieži seko atbilde, ka tad neesot sāta, vajagot kādu desiņu, šķiņķīti vai treknu sieriņu. Liela cīņa ar ikdienas sīkumiem – tas ir ļoti svarīgi.
– Vai ir arī tāda cukura diabēta pacientu kategorija, kuri var darīt visu, bet cīņa ar lieko svaru nevainagojas panākumiem?
– Ja dara, tad rezultāts būs. Jautājums drīzāk ir par domāšanu un motivāciju. Ir pētījumi, ka diabēta patoģenēzē, svara patoģenēzē ļoti liela nozīme ir galvai jeb neirofizioloģijai. Ir vairāki psihogēnie tipi. Kas notiek, ja cilvēkam nosaka diagnozi depresija? Vieni ļoti novājē, jo pārstāj ēst, citi kļūst apātiski, mazkustīgi, bet ēd, un līdz ar to uzņem svaru. Daudz kas ir bāzēts neirofizioloģijā. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, atšķirīga ir arī viņa fizioloģija.
Ja cilvēkiem starp ēdienreizēm izdalās daudz insulīna, vieniem nav bada sajūtas, bet citiem – ir. Un cilvēks vienkārši nevar atturēties no ēdiena, citādi viņam fiziski kļūst slikti. Kļūst slikti, viņš pastiprināti svīst, var noģībt, viņam reibst galva… Ja cilvēkam ir krasas cukura svārstības, un tādēļ viņš nevar strikti ievērot visus priekšnosacījumus svara zaudēšanai, grūti viņam kaut ko pārmest. Vienam ir jāpiemēro stingrāki kritēriji, citam mazliet vājāki.
– Kādi būtu jūsu ieteikumi svara mazināšanai? Diēta un fiziskās aktivitātes?
– Jā, ņemot vērā veselības stāvokli, citu slimību iespējamību, vecumu, jāievēro diēta un adekvāta fiziskā aktivitāte. Tās var būt kaut vai pastaigas. Lai gan mūsu laikos daudzi cilvēki, it īpaši gados, cieš no dažādām locītavu un kaulu problēmām, un tad ērtāk ir iekāpt tramvajā vai automašīnā un doties, kurp vajag.
– Cik bīstamas 2. tipa cukura diabēta pacientiem ir hipoglikēmijas epizodes un kā no tām izvairīties?
– Mūsdienās diabēta medikamenti ir daudz un dažādi, ir pieaugusi diabēta kontroles iespēja. Tomēr cilvēkam ir ārkārtīgi grūti skaitīt, cik viņš apēd, saprast, kāda būs slodze, vai pat vēl sarežģītāk – to prognozēt. Daļai diabētisko medikamentu ir zināms darbības standarts, kas prasa vidēju slodzi, vidēju ēšanu. Ja jūs novirzāties uz vienu vai otru pusi, ir lielāka slodze vai laiks starp ēdienreizēm, tad risks piedzīvot hipoglikēmiju ir diezgan ievērojams.
Ir vesela rinda preparātu, arī insulīns, kurus lietojot, hipoglikēmijas risks ir diezgan liels, taču cilvēks nevar prognozēt vairākas dienas uz priekšu, ko viņš darīs vai nedarīs, vai jānomazgā puse loga, vai var mazgāt visu. Tāpēc aktualizējas jautājums par dažādiem jauniem ārstēšanas veidiem, kas cukura līmeni pazeminātu līdz normai. Izvēloties terapiju, jāņem vērā diabēta pacietu ikdienas ritms, noslodze, līdzestība savas slimības ārstēšanā.
– Ar laiku cukura diabēta pacientiem ir jāuzsāk insulīna terapija. Kā cilvēki uzņem šo ziņu?
– Tas ir ļoti grūts lēmums, un cilvēki to uzņem ļoti smagi. Varbūt lēmumu pieņemt ir vieglāk, ja pacients ir saslimis, piemēram, ar pneimoniju un paralēli šai ārstēšanai uzsāk arī insulīna terapiju.
Parasti, uzsākot insulīna terapiju, tas ir ļoti pārdomāts lēmums, ar pacientu pirms tam ir ļoti ilgi jārunā – pusgadu, gadu. Jāstāsta, ka vairs nav panākumu ar līdz šim izmantotajām tradicionālajām metodēm, tāpēc pacientam būtu nepieciešams insulīns. Šādi lēmumi nāk ļoti grūti. Pacienti, zinot jaunās ārstēšanas metodes, arvien cenšas izmēģināt kaut ko jaunu, ar cerību, ka tas varbūt palīdzēs un ļaus attālināt insulīna terapijas uzsākšanu. Mums, mediķiem, tas dažreiz nepatīk, ja mēs saprotam, ka jaunais preparāts tikai pasliktinās slimības gaitu un pacienta veselību, un vajadzētu insulīna terapiju sākt pēc iespējas ātrāk. Daļa pacientu šo lēmumu uztver kā apgrūtinājumu, ir arī bailes no hipoglikēmijām, bailes no duršanas un citas fobijas. Paiet ilgāks laiks, kamēr šī doma nobriest un pacients to akceptē.
– Vai atšķiras līdzestība terapijai cukura diabēta pacientiem, kuri saņem zāles reti (reizi nedēļā) vai bieži (reizi dienā)? Kā vispār tiek noteikts zāļu lietošanas režīms konkrētam pacientam?
– Tas arī ir atkarīgs no cilvēka rakstura. Ir skaidri zināms, ka 100% līdzestības nav nevienam. Pat vispedantiskāko pacientu kaut kas var izsist no līdzsvara. Tiek uzskatīts: ja kopējā līdzestība ir 75–80%, tad ārstnieciskais efekts faktiski ir nodrošināts. Ja līdzestība ir zemāka, tad, protams, cieš arī ārstnieciskais efekts. Daudz kas ir atkarīgs arī no pacienta dzīvesveida – vai viņš strādā, vai strādā nenormētu darba laiku, vai dodas komandējumos utt. Šiem cilvēkiem ir ērtāk lietot preparātu reizi nedēļā. Bet ir arī cilvēki, kuriem ir ļoti normēts dzīves ritms. Viņiem reizēm patīk medikamentu lietot katru dienu. Viņš zina, ka septiņos no rīta pieceļas, iedzer savu tabletīti, tad vāra tēju, taisa brokastis… tas ir zināms rituāls. Taču nevar apgalvot, ka tas, kas der vienam, der arī citam. Galvenais ir uz pacientu centrēta ārstēšana. Neviens, pat labākais medikaments nedos ieguvumu, ja nav piemērots konkrētajam pacientam. Piemēram, vecākiem cilvēkiem piederīgais no rīta atnāk sešos, iedod tabletīti, nākamajā dienā atnāk desmitos no rīta, aiznākamajā viņa vietā atnāk cits un aizmirst iedot medikamentu… Šādai ārstēšanai nav jēgas. Pirms nozīmēt terapiju, ir jāizrunājas gan ar pacientu, gan ar viņa ģimeni, un jāmēģina atrast paņēmienu, kas būs efektīvs. Var nozīmēt visprogresīvāko medikamentu, taču, ja netiks ievērota elementāra līdzestība, tad ārstēšana būs pilnīgi velta. Varbūt mērķis pat nav ideāls asinsspiediens un ideāls cukura līmenis, bet lai pacientam būtu uzlabojums un viņš spētu realizēt ārstēšanu.