Organisma aizsargreakcija – klepus

18. decembris, 2016

Ilona Noriete

Par to, cik klepus mēdz būt dažāds un kā ar to cīnīties, noskaidrosim sarunā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģi pneimonoloģi Inetu Grantiņu.

 

– Lūdzu, izstāstiet, kas ir klepus.

– Jāteic, ka klepus, tāpat kā iesnas, ir organisma aizsargreakcija. Tas darbojas kā aizsargmehānisms, lai elpceļi atbrīvotos no svešām daļiņām. Piemēram, saaukstēšanās gadījumā no krēpām. Klepus receptorus, kas izvietoti no balsenes līdz bronhiem, var kairināt gan ķīmiski, gan mehāniski spēki u.c. Klepus ir viens no biežākajiem simptomiem, ar kuru vecāki ar savām atvasītēm griežas pie speciālistiem.

– Klepus mēdz būt dažāds.

– Jā, tā tiešām ir. Sausu, neatklepojošu, kairinošu klepu bez krēpām dēvē par sausu klepu. Parasti tāds mēdz būt slimības sākumā. Otrs ir atklepojošs, produktīvs – to sauc par mitru klepu. Vēl var būt kairinošs klepus, kas vairāk atgādina tādu kā krekšķīti. Visbiežāk tam ir neirogēnas (emocionālas) dabas iemesls.

Klepus rašanos var provocēt problēmas augšējos elpceļos. Piemēram, bērnam var būt iesnas, un, tām nokļūstot aizdegunē, parādās mitrs klepus. Tādos brīžos var būt sajūta, ka klepus nāk no bronhiem, taču, tos izklausoties, neko tādu nekonstatē. Savukārt, ja bērnam klepus ir jau bronhos, ārsts varēs dzirdēt troksnīšus.

– Nedaudz jau pieminējāt klepus iemeslus. Kādi tie var būt?

– Maziem bērniem visbiežākie iemesli ir vīrusi. Sākumā klepus var būt sauss, karinošs. Lietojot dažādus medikamentus, tas var pāriet atklepojošā.

Ja klepus nav saistīts ar vīrusa saslimšanu vai bakteriālu infekciju, tas mēdz būt gan pa dienu, gan pa nakti un pie slodzes, turklāt ar (bez) sēkšanu, ārsts var sākt domāt, vai klepum nebūs astmatisks raksturs.

– Cik ātrā laikā klepum ir jāpāriet un kad par to jāsāk uztraukties?

– Vīrusa izraisīts klepus visbiežākais ilgst divas trīs nedēļas. Taču, ja tas ir hronisks, tāds var saglabāties ilgāk par četrām nedēļām, reizēm pat astoņas nedēļas.

Ja klepus atkārtojas vairākas reizes gadā, tad arī to var uzskatīt par normu. Mazuļiem, kas apmeklē bērnudārzu, norma var būt līdz pat astoņām reizēm gadā. Ja viņi slimo un klepus nav ilgstošs, to nevajag uzskatīt par patoloģiju. Savukārt skolēniem tās var būt četras piecas reizes gadā.

– Ko nozīmē hronisks klepus?

– Kā jau minēju, par tādu var runāt, ja klepus ilgst vairāk par četrām nedēļām. Tas gan nenozīmē, ka tas uzreiz būs astmatisks klepus.

Hroniska klepus iemesli var būt dažādi. Piemēram, bērniem līdz piecu gadu vecumam tie var būt dažādi vīrusi: rinovīruss, respiratorais sincitiālais vīruss, gripa, paragripa. Tāpat klepum var būt arī bakteriāla izcelsme.

Hronisks klepus vienmēr jāizmeklē. Ja bērnam ir sauss klepus ar (bez) sēkšanu, turklāt anamnēzē ir atopiskais dermatīts, tad mēs vairāk domāsim par astmu. Savukārt, ja viņam ilgstoši ir mitrs klepus, ar krēpām, turklāt tas nepadodas ārstēšanai ar dažādiem sīrupiem, tas liek aizdomāties par kādu nopietnāku saslimšanu.

– Kā notiek izmeklēšana?

– Kad pacients atnāk pie speciālista, vispirms ir jānoskaidro slimības gaita. Vecāki tiek iztaujāti par slimību, par citu ģimenes locekļu saslimšanām, par lietotajiem medikamentiem un pat to, kā bērniņš dzimis u.c. Ja ārstam būs aizdomas par astmatisku klepu, bet bērnam šādas izpausmes būs pirmo reizi, turklāt, ja viņš klepo tikai divas vai trīs nedēļas, astmas diagnoze uzreiz netiks noteikta. Bet, ja gada laikā jau bijušas vairākas līdzīgas epizodes, tad gan ar lielāko varbūtību varēs runāt par astmu. Lai precizētu šo diagnozi, bērnam, sākot no piecu sešu gadu vecuma, ārsts var veikt spirogrāfiju, ar kuru tiek mērīta plaušu funkcija. Pirms izmeklējuma pacients ir jāsagatavo: jāizstāsta, kas viņam būs jādara. Ja spirogrāfijas rādītāji pēc bronhu paplašinātāja ieelpošanas (bronhu dilatācijas tests) ievērojami uzlabojas, tas faktiski apstiprina astmas diagnozi. Ja mums ir aizdomas par to, ka klepus iemesls varētu būt saistīts ar kādu alergēnu, bērnam  tiek izdarīts ādas alerģijas tests ādas dūrienu veidā (Prick). Bet, ja kādu iemeslu dēļ šādu testu veikt nav iespējams, bērnam paņem asins analīzes – specifiskos imunoglobulīnus uz inhalāciju un/vai pārtikas alergēniem.

– Kādas ir tālākās darbības pēc šīm pārbaudēm?

– Ja mums ir slimības anamnēze, pozitīvi ādas jutības testi, kā arī, ja spirogrāfija rāda, ka bronhu dilatācijas tests ir pozitīvs, ar vislielāko varbūtību bērnam tiks noteikta bronhiālās astmas diagnoze. Tas nozīmē, ka būs jālieto medikamenti. Vieni ir inhalējamie bronhus paplašinošie medikamenti, kurus lieto tikai akūtās situācijās.  Bet otri – ārstējošie. Piemēram, inhalējamie kortikosteroīdi. Tāpat ārsts var ieteikt nehormonālos medikamentus, piemēram, leikotriēnu receptoru antagonistus.

Ja klepus ilgstoši saglabājas pēc dažādām infekcijām, tad jāmeklē to izraisītājs un ar to jācīnās. Tam var būt arī bakteriālas dabas izsaucējs: streptokoki, mikolazmas infekcija u.c.

– Kā jūs vērtējat tautas metodes cīņai ar klepu? Piemēram, ārstēt to ar rutku sulu vai ko tamlīdzīgu?

– Kā jau sākumā minēju, ja tas tiešām ir nenozīmīgs saaukstēšanās klepus, kas ilgst divas nedēļas, to var ārstēt ar tautas metodēm. Tas ir tāpat kā ar iesnām, kas parasti ilgst nedēļu, desmit dienas. Bet specifiskam klepum, kura iemesls var būt astma vai cita elpceļu saslimšana, tautas metodes nelīdzēs – būs jāmeklē speciālista palīdzība.

– Ja bērnam parādās klepus, ko vajadzētu ievērot un darīt, lai tas nepārtaptu hroniskā?

– Lai neielaistu saaukstēšanās klepu un tas neattīstītos līdz plaušu karsonim, cīņa jāsāk, kolīdz bērns saslimis. Piemēram, ja viņam ir iesnas, tās jāārstē.

Pašā sākumā, protams, ja tā ir tikai vīrusa saslimšana, bērnam jādod daudz dzert šķidrumu. Pret klepu var lietot kaut ko no tautas metodēm, piemēram, pienu ar rutku, medu vai ko tamlīdzīgu. Ja nav temperatūras, var sildīt kājas vai likt sildošās smēres. To visu var darīt, ja tā ir vienkārša vīrusa saslimšana. Ja bērnam ir mokošs klepus, to var atvieglot ar sīrupu, kas to nomāks. Taču jāņem vērā: ja tas ir jau atklepojošs, nedrīkst lietot sīrupus, kas klepu nomāc. Ja ir izveidojušās krēpas, jāpalīdz tām atklepoties – šeit var noderēt atklepojošie sīrupi, krēpu šķīdinātāji. Šādos gadījumos var palīdzēt arī fizioterapija, vingrošana.

Ja klepus aizgājis jau tik tālu, ka vecāki ar ausi saklausa trokšņus, tad jādodas pie speciālista un jāuzsāk specifiska terapija. Šeit tautas metodes noteikti nelīdzēs.

– Vai nav tā, ka sīrupus var dzert tikai kādu noteiktu laiku un nedrīkst pārcensties ar to lietošanu?

– Ja sīrupa tiks iedots par daudz, bērnam var parādīties izsitumi. Tādos gadījumos vecāki parasti sāk domāt, ka tā ir medikamenta izraisīta alerģija, bet vienkārši sīrupa ir iedzerts par daudz. Savukārt, ja tas tomēr ir specifisks hronisks klepus, ar vislielāko varbūtību sīrups nebūs efektīvs. Tādos gadījumos pacients parasti nokļūst pie speciālista. Ja, ārstējoties ar sīrupiem, ir ļoti labs efekts, tos vajag lietot, tikai nedrīkst pārdozēt.

– Ja ārsts uzskata, ka tas nav parasts, bet jau hronisks klepus, kā satrauktos vecākus nomierināt, lai viņi nekristu panikā?

– Runājot par bronhiālo astmu, vecākiem jāsaprot, ka, pateicoties medikamentiem, kas šobrīd pieejami, slimības simptomus var lieliski kontrolēt un ar šo diagnozi sadzīvot.  Visi uzturošie un ārstējošie medikamenti domāti tam, lai bērns varētu apmeklēt bērnudārzu un skolu, sportot un uzturēt tieši tādu pašu aktīvu dzīvesveidu kā citi bērni. Ja simptomi tiek pareizi kontrolēti, bērnam nav ne dienas, ne nakts klepus, ne arī pie fiziskas slodzes. Viņš ir izgulējies, var mierīgi iet uz skolu, piedalīties visās aktivitātēs. Viņš slimību nejūt. Ir jāsaprot, ka šobrīd astma nav tā smagā saslimšana, kāda tā bija agrāk, kad mums nebija medikamentu un pacientiem bija biežas elpas trūkuma lēkmes.

– Ir vēl viens pozitīvs fakts: bērnam augot, astmas simptomi var mazināties un pat izzust.

– Jā, protams. Ja astmu izraisa vīrusi, bērns tiešām to pāraug. Parasti lūzuma punkts ir pusaudža vecums, kad mainās visa imūnā sistēma un hormoni. Ārsti tādā situācijā mēdz teikt, ka astma ir remisijas stadijā. Savādāk ir tad, ja ir paaugstināta jutība pret alergēniem – šiem cilvēkiem astma var izpausties arī pieaugušo vecumā.

– Daudziem astmas izraisītājs var būt gan vīrusi, gan alergēni.

– Parasti, pacientam pieaugot, kā kairinātājs vairāk dominē alergēns. Ja veiksmīgi izdodas no šī kairinātāja izvairīties, astmas simptomi var neizpausties. Kaut gan jutība saglabājas visu mūžu, tikai vienam tā var būt mazāk izteikta, citam – vairāk. Tas ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem – no mūsu dzīvesveida, no stresa, no infekcijām.

– Ko jūs varētu novēlēt pacientiem un viņu vecākiem?

– Es noteikti gribētu iedrošināt nebaidīties no astmas diagnozes. Tāpat es vēlētos, lai viņi šo diagnozi izprot un uzticas ārstam. Ja pacientam ir nozīmēti medikamenti, tad tos vajag lietot, nevis izvairīties, uzskatot, ka tie radīs blaknes. Tā nav, un par to nav jāuztraucas. Ja būs labai kopdarbība starp ārstu un pacientu, rezultāts neizpaliks. Es novēlu, lai tā arī būtu!