24. novembris, 2017
Toms Zvirbulis
Lai noskaidrotu, kādas ir plaušu slimību ārstēšanas un diagnostikas iespējas un kā strādā lielākais respiratoro slimību centrs Latvijā, uz sarunu aicinājām stacionāra Tuberkulozes un plaušu slimību centrs galveno ārsti, Latvijas Tuberkulozes un plaušu slimību ārstu asociācijas valdes locekli Andru Cīruli.
– Kā radās Plaušu slimību centrs un kā tas ir attīstījies laika gaitā?

Andra Cīrule: «Mēs sniedzam augsti specializētus pakalpojumus pacientiem ar tuberkulozi un plaušu slimībām. Latvijā ir tikai viens šāds centrs.»
Foto: Guntis Gvozdevs
– Centrs tika izveidots, lai, apvienojot tuberkulozes ārstniecības iestādes un nodaļas citās iestādēs, izveidotu vienu specializētu slimnīcu. 1958. gadā ārsts Kārlis Segliņš izstrādāja plānu slimnīcas celtniecībai Plakanciemā, tomēr šī vieta nebija veiksmīgi izvēlēta, un turpmākajos gados tika izpētīta tuvākā Rīgas apkārtne. 1961.gadā tuberkulozes slimnīcas celtniecībai izvēlējās vietu Mazās Juglas krastā, kur 1966. gadā sākās slimnīcas celtniecība. Centram šogad aprit 45 gadi. Tas, toreiz saukts par Republikas prettuberkulozes dispanseru, sāka darboties 1971. gadā. Vēsturiski šeit vairāk ārstējās tuberkulozes slimnieki, mazāk – pacienti ar citām plaušu slimībām, bet, gadiem ejot, situācija ir mainījusies. Tuberkulozes pacientu skaits samazinās, un citu pacientu skaits aug. Centram ar laiku ir mainījies ne tikai nosaukums, bet arī struktūra. Savulaik mēs tikām pievienoti Latvijas Infektoloģijas centram, bet tagad esam iekļauti Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas sastāvā.
– Domājot par centra attīstību, no kādām valstīm jūs ņemat piemēru, kad vēlaties ieviest kādus uzlabojumus savā darbā?
– Tuberkulozes pacientu aprūpe tiek organizēta atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām un ieteikumiem. Ja runājam par pieredzes pārņemšanu, tad liela daļa valstu piemēru ņem no mums, jo pie mums ir izveidots Pasaules Veselības organizācijas sadarbības centrs multirezistentas tuberkulozes ārstēšanas pētniecībā un izglītībā. Tajā mēs izglītojam jaunos ārstus un pētām šo slimību padziļināti. Centrā tiek apmācīti ārsti no visas pasaules, tostarp gan no bijušās Padomju Savienības valstīm, gan rietumiem. Mūsu tuberkulozes apkarošanas programma un mācību centrs ir starptautiski augstu novērtēti, lai mēs savas zināšanas varētu nodot arī citiem.
Protams, ka mācamies arī paši, mūsu centra speciālisti savas zināšanas papildina starptautiskos kongresos un semināros, kā arī dodas pieredzes apmaiņā uz ārvalstu klīnikām.
– Ar kādām ārvalstu ārstniecības iestādēm centram ir izveidojusies vislabākā sadarbība?
– Laboratorija, kur notiek tuberkulozes bakterioloģiskā diagnostika, cieši sadarbojas ar kolēģiem no Ukrainas laboratorijām. Ļoti laba sadarbība mums ir izveidojusies arī ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, jo mūsu valstīs plaušu slimību ārstēšanas prakse ir līdzīga. Tā kā Igaunijā ir iespējams veikt plaušu transplantāciju, tad esam uzsākuši ciešāku sadarbību tieši šajā jomā, lai arī Latvijas pacientiem būtu pieejama plaušu transplantācija kaimiņvalstī. Kopīgi piedalāmies dažādos starptautiskos projektos.
– Gastroenteroloģijas centram GASTRO, kas Latvijā darbojas vairāk nekā 20 gadus un ir izveidojies par ļoti augsta līmeņa ārstniecības iestādi, par piemēru daudzās lietās kalpo rietumvalstu pieredze. Vai jūs sadarbojaties ar rietumvalstīm?

Plaušu slimību centrā ir daudz augsti kvalificētu speciālistu, un te cenšas slimniekus izmeklēt maksimāli ātri. Viņiem ir pieejamas visas vajadzīgās izmeklēšanas un ārstēšanas metodes.
Foto: Guntis Gvozdevs
– Mūsu sadarbība pārsvarā notiek projektu līmenī, kur katrs nāk ar savu pieredzi. Rietumvalstīs saslimstība ar tuberkuloze ir salīdzinoši zemāka nekā mūsu valstī, bet pēdējā laikā, pieaugot migrācijai, ir vietas, kur saslimstība pieaug, un mēs varam dalīties ar savu pieredzi šādu pacientu ārstēšanā. Kas attiecas uz citām plaušu slimībām un torakālo (plaušu) ķirurģiju, tad vienmēr izmantojam iespēju iepazīties ar citu valstu kolēģu sasniegumiem, tādējādi ieviešot jaunas lietas arī mūsu slimnīcā.
– Jūs esat vienīgais terciārā līmeņa plaušu slimību ārstēšanas centrs valstī. Paskaidrojiet nedaudz sīkāk, ko tas nozīmē!
– Tas nozīmē, ka mēs sniedzam augsti specializētus pakalpojumus pacientiem ar tuberkulozi un plaušu slimībām. Kā jau jūs minējāt, Latvijā ir tikai viens šāds centrs, taču tuberkulozes un plaušu slimību nodaļas darbojas arī citos Latvijas reģionos.
– Tādām slimībām kā tuberkuloze, astma ārstniecības metodes gadu gaitā ir stipri mainījušās. Mūsdienās pacienti stacionārā pavada arvien mazāk laika. Ko no tā iegūst pacienti un slimnīca?
– Jebkurš pacients stacionārā vēlas pavadīt pēc iespējas mazāk laika. Attiecībā uz tuberkulozi var teikt, ka tās ārstēšana ir ļoti mainījusies. Ja agrāk pacientam visa ārstēšanas kursa laikā nācās atrasties stacionārā, tad tagad tas ir jādara tik ilgi, kamēr krēpu iztriepēs tiek atrasti tuberkulozes baciļi un pacienti ir bīstami citiem. Ātrāka ir arī izmeklēšana: diagnozi var noteikt dažu stundu laikā un laikus uzsākt adekvātu ārstēšanu. Pēdējos gados ir parādījušies jauni medikamenti, kas efektīvāk ārstē arī zāļu rezistentās tuberkulozes formas. Astmas ārstēšanā pēdējos gados ir parādījušies daudz jaunu medikamentu. Lietojot atbilstošus medikamentus, slimību var labi kontrolēt, šie pacienti pārsvarā ārstējas ambulatori un stacionārā nonāk tikai smaga uzliesmojuma gadījumā.
– Ar kādiem sasniegumiem Tuberkulozes un plaušu slimību centrs var lepoties visvairāk?
– Visā pasaulē atzīst mūsu panākumus tuberkulozes ārstēšanā un diagnostikā. Mācību centra izveidošana ir veicinājusi kontaktu nodibināšanu ar kolēģiem ārvalstīs, daudzi ir pabijuši šeit. Tāpat mēs dodamies uz kongresiem, kur satiekam savus kolēģus. Reiz mums bija saruna ar veselības ministru par tuberkulozi, no kuras sapratām, ka arī starptautiskā līmenī darbs tuberkulozes ierobežošanas jomā tiek vērtēts atzinīgi.
– Divas lietas, par ko mūsdienīgas veselības aprūpes sakarā daudz tiek runāts, ir aprīkojums un personāls. Vai šajā ziņā pie jums viss ir kārtībā?
– Tas ir ļoti smags jautājums. Aprīkojums ir nolietots un novecojis. Tā kā finansējuma trūkst, tad iegādāties jaunu aparatūru ir sarežģīti. Tas ir attiecināms pat uz bojātajiem aparātiem, kurus ir grūti aizvietot, nemaz nerunājot par kādām izaugsmes iespējām. Neiepriecinoša ir arī situācija ar personālu. Nevienam nav noslēpums, kādas ir medicīnas darbinieku algas. Par tādu atalgojumu ir grūti atrast ne tikai labu un izglītotu personālu, bet darbiniekus vispār. Ņemot vērā, ka mēs neatrodamies Rīgas centrā, uz šejieni ir diezgan tālu jābrauc, turklāt pastāv risks saslimt ar infekcijas slimību, situācija ir sarežģīta. Taču personāla problēmas ir visā valstī. Speciālisti pamazām plūst prom no Latvijas, un mēs neko nedarām, lai to apturētu. Jaunu mediķu sagatavošana aizņem daudz laika un prasa lielus līdzekļus, kurus mēs šādos gadījumos vienkārši zaudējam.
– Vai var teikt, ka valstī ir noteikta plaušu slimību ārstēšanas politika, vai arī tā mainās līdz ar jaunas Saeimas ievēlēšanu, jaunas valdības nākšanu pie varas?

Republikas prettuberkulozes dispansers sāka darboties 1971. gadā. Vēsturiski šeit vairāk ārstējās tuberkulozes slimnieki, mazāk – pacienti ar citām plaušu slimībām, bet, gadiem ejot, situācija ir mainījusies. Tuberkulozes pacientu skaits samazinās, un citu pacientu skaits aug.
Foto: Guntis Gvozdevs
– Valstī attiecībā uz veselības aprūpi ir grūti izveidot vienotu redzējumu un stratēģiju. Tā tiešām bieži mainās atkarībā no vēlēšanu rezultātiem. Kas attiecas uz tuberkulozes ārstēšanu, tad mums parasti izdodas rast kādu risinājumu, jo tā ir infekcijas slimība, no kuras baidās. Tuberkuloze savā ziņā ir sabiedrības veselības spogulis, un noteikt tai kādas kvotas nebūtu prāta darbs. Tāpēc es nevaru teikt, ka šī ārstniecības nozare tiktu gremdēta. Tomēr ir lietas, kuras jāsakārto, piemēram, tuberkulozes likumdošana. Līdzīga ir situācija ar finansējumu. Tuberkulozes un plaušu slimību centru iekļaujot Austrumu slimnīcas sastāvā, mūsu finansējums tika nepamatoti samazināts par trim miljoniem eiro, nesamaksājot par darbu, kuru mēs visu laiku esam veikuši un turpinām veikt, pārsvarā tas attiecas uz bronholoģiju un plaušu ķirurģiju. Kaut arī esam sakārtojuši struktūru un daļu finansējuma atguvuši, tomēr joprojām esam mīnusos.
– Ņemot vērā ierobežoto finansējumu, vai ir tādi gadījumi, kad pacientam nav iespējams nodrošināt viņam nepieciešamo terapiju?
– Mums šādu gadījumu nav. Tuberkulozei veidot rindas nedrīkst, jo šie pacienti ir epidemioloģiski bīstami, tādēļ visi jāatklāj un jāārstē. Nodrošinām arī visu pacientu izmeklēšanu, ja pastāv aizdomas par saslimšanu ar tuberkulozi. Šie izmeklējumi un nepieciešamā ārstēšana tuberkulozes gadījumā pacientiem ir bez maksas. Nav bijis tādu gadījumu, kad naudas trūkuma dēļ mums neļautu pacientu izmeklēt. Problēma ir tā, ka pacientu skaits ar katru gadu aug, bet finansējums paliek iepriekšējā līmenī. Arī ambulatori mēs varam pieņemt visus pacientus, kuriem tas ir nepieciešams, nekādu ierobežojumu nav. Ja tādi būtu, tad mēs nemaz nevarēt strādāt.
– Laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās ziņas, ka centrs varētu pārcelties uz jaunām telpām. Šajā sakarā ir ticis minēts stacionārs Gaiļezers, Linezers. Jūsuprāt, cik tas būtu lietderīgi un kā citi slimnieki varētu reaģēt uz faktu, ka viņiem blakus ārstējas tuberkulozes pacienti?
– Pašlaik mēs atrodamies nomaļus no lielām apdzīvotām vietām, kas noteikti ir pluss. Mīnuss ir apjomīgā infrastruktūra, kas ievērojami palielina izmaksas. Centrs pašreizējās telpās strādā jau kopš 1971. gada. Daļa no tām ir remontētas, bet citas nav un ir samērā sliktā stāvoklī. Mēs pie šīs situācijas jau esam pieraduši, bet cilvēki no malas mums ir teikuši, ka palātām ir «padomju smarža». Tāpēc ir jāatrod risinājums. Ja līdzekļi centra telpu remontā vairs netiks ieguldīti, jo objekts vienkārši ir pārāk liels, tad ir jādomā, kur mūs likt. Ir vairāki varianti, piemēram, pārcelšanās uz Linezeru vai papildu korpusa būvniecība Gaiļezerā. Pagaidām gan nekāds lēmums nav pieņemts, viss ir tikai diskusiju līmenī. Runājot par sabiedrības reakciju, protams, tāda ir vienmēr, ja seko kādas izmaiņas. Tāda bija, kad slēdza centra filiāles Ceplīši un Lielbērze. Tāpat, ja centru pārceltu uz Linezeru, noteikti sekotu atbildes reakcija. Tomēr es neuzskatu, ka citiem pacientiem tas būs palielināts inficēšanās risks, ja tuberkulozes pacienti, ārstējoties stacionārā, tiek pareizi izolēti. Rietumvalstīs tuberkulozes pacienti ārstējas vienā nodaļā ar citiem plaušu slimību pacientiem. Galvenais ir pareiza infekcijas kontrole, un šī slimība noteikti nav bieds sabiedrībai.
– Mums ļoti patīk runāt par to, ka Latvijas ekonomikas attīstība pēdējos gados ir veiksmes stāsts, tomēr šķiet, ka finansējums medicīnai vai nu pieaug ļoti lēni, vai nepieaug vispār. Kā jūs raksturotu situāciju?
– Medicīnai naudas tiešām ir salīdzinoši ļoti maz. Pieļauju, ka mēs noteikti būtu tikuši daudz tālāk, ja redzējums uz nozares ilglaicīgo attīstību nebūtu tik ievērojami mainījies. Ludzas slimnīcā ir uzceltas jaunas operāciju zāles, bet šobrīd tās stāv tukšas, jo ir mainīts slimnīcas profils, un šodien tās vairs nav vajadzīgas. Tikmēr mūsu ķirurgiem darba apstākļi ir diezgan bēdīgi. Novirzot finansējumu tām iestādēm un nozarēm, kur tas ir visvairāk vajadzīgs, tik slikti nebūtu. Nauda vienmēr ir bijusi veselības aprūpes lielākā problēma, bet es uzskatu, ka, sakārtojot struktūru, varētu izdarīt daudz vairāk.
– Kādas ir lielākās grūtības, ar kurām jūs saskaraties ikdienas darbā?

Foto: Guntis Gvozdevs
– Lielākās problēmas mums sagādā aparatūras trūkums. Vienu brīdi bija izveidojusies situācija, kad uz trijiem ārstiem bija četri bronhoskopi. Viena bronhoskopa apstrāde (dezinfekcija) aizņem aptuveni 45 minūtes. Divās darba vietās mēs stundas laikā varam veikt vidēji sešas bronhoskopijas, bet bronhoskopu trūkuma gadījumā vidēji 3–4, jo ārstiem nav ar ko strādāt, jāgaida, kamēr bronhoskops izies dezinfekcijas ciklu. Dienā tiek veiktas vairāk nekā 20 bronhoskopijas, tāpēc tas radīja diezgan lielas galvassāpes. Šobrīd situācija ir uzlabojusies, jo vienu šādu ierīci nomājam, un ir iegādāts viens jauns bronhoskops. Pie mums vairs nav iespējams uztaisīt ehokardiogrammu, un šīs procedūras veikšanai mums pacienti ir jānogādā uz citām ārstniecības iestādēm. Centrā ir jūtams personāla trūkums. Vislielākās problēmas ir ar medicīnas māsām. Ārstiem tās nav tik samilzušas, jo vecākie ārsti cenšas saglabāt esošo speciālistu kodolu, un arī jaunie speciālisti izrāda interesi par iesaistīšanos slimnīcas darbā.
– Kurās sfērās jūs vēlētos redzēt lielākos uzlabojumus un kur tie būtu visvairāk nepieciešami?
– Mans sapnis ir normāli apstākļi pacientiem un personālam nodaļās. Ir grūti noskatīties, ka pacientiem nodaļās ir pieejamas tikai divas tualetes: pa vienai katrā koridora galā. Palātas ir katastrofālā stāvoklī. Domāju, ka būtu tikai normāli, ja pacienti varētu gulēt mazās palātās, un pie katras no tām būtu labierīcības. Pašlaik viņi dažkārt atsakās nākt uz stacionāru redzot, kādi apstākļi te sagaida. Ja tas ir iespējams, pacienti labprātāk ārstējas mājas apstākļos vai to nedara vispār. Plaušu slimību centrā ir daudz augsti kvalificētu speciālistu, un mēs cenšamies slimniekus izmeklēt maksimāli ātri. Pie mums ir pieejamas visas vajadzīgās izmeklēšanas un ārstēšanas metodes. Mēs varam izdarīt daudz, taču darba apstākļi ir neapmierinoši. Operāciju zāles ir sliktā stāvoklī, un lielākā daļa ārstu tādās ir operējuši visu mūžu. Es nezinu, vai šie speciālisti sava darba mūža laikā tiks pie apmierinošiem darba apstākļiem.
– Kāda ir Tuberkulozes un plaušu slimību centra nākotnes vīzija tuvākajiem pieciem gadiem?
– Atkal minēšu struktūras sakārtošanu, jauna, moderna aprīkojuma iegādi. Mums nav problēmu strādāt, netrūkst jaunu, gaišu prātu, kuri nāk ar savām idejām par centra attīstību. Taču veselības aprūpes sistēmā mēs zināmā mērā esam palikuši tādā kā pabērna lomā. Mēs varam pieņemt ar ārstniecību saistītus lēmumus, bet attiecībā uz tehnisko nodrošinājumu situācija ir tiešām sarežģīta. Ņemot vērā esošo finanšu situāciju, aina izskatās drūma. Mums ir mērķi, un mēs vēlamies strādāt atbilstoši pasaules līmenim, bet pašlaik pat ikdienas darbs sagādā problēmas. Es gan vēlreiz gribu uzsvērt: centra speciālistu profesionālais līmenis ir ļoti augsts. Un cerams, ka mēs izcīnīsim savu vietu zem saules.