LPH – aizmirsīsim par pagātnes klišejām

19. oktobris, 2016

Toms Zvirbulis

Lai noskaidrotu, kas par labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH) būtu jāzina katram vīrietim un kādi ir tās ārstēšanas paņēmieni, uz sarunu aicinājām Igoru Zamullo, Rīgas Austrumu klīniskās universitāts slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas urologu.

 

– Kādā vecumā vīrietim būtu jāsāk domāt par došanos pie urologa arī tādos gadījumos, ja sūdzību nav un nekas nekait?

– Pēc Eiropas Urologu asociācijas vadlīnijām ir pieņemts, ka vīrietim, sasniedzot 40 gadu vecumu, arī neskatoties uz to, ka nav nekādu simptomu, reizi gadā ir obligāti jāveic noteikti izmeklējumi. Tas gan nenozīmē, ka pārbaudīties nevar arī jaunāki vīrieši. Šī pārbaude sevī ietver urīna analīzi, ultrasonogrāfiju, lai precīzi noteiktu prostatas stāvokli.

– Ja ģimenē tēvam vai vectēvam agrākā vecumā bijušas problēmas ar prostatu, vai tādā gadījumā vīrietim pie urologa būtu vēlams aiziet ātrāk?

– Protams, ir tādas saslimšanas, kuras tiek pārmantotas ģenētiski, un tāpēc pie daktera nepieciešams griezties agrāk. Lai gan, ja pacienta tēvs ir slimojis ar LPH, tas nenozīmē, ka arī viņam būs problēmas. Tomēr prostatas veselībai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.

– Kādi simptomi visbiežāk liecina, ka ar vīrieša prostatas veselību kaut kas nav kārtībā?

– Sākotnēji tie var būt seksuālās funkcijas traucējumi.  Uz šī fona var pievienoties urinēšanas traucējumi, urinēšanas laikā strūkla vairs nav tik spēcīga. Reizēm pa nakti ir jāceļas 1–2 reizes, lai dotos uz tualeti. Simptomātika var būt nepastāvīga, bet izmaiņas ir novērojamas.

– Ir īpaša Prostatas simptomu skala, kas vīrietim pašam ļauj izvērtēt savu pašsajūtu. Pastāstiet, lūdzu, par to nedaudz sīkāk!

– Prostatas simptomu skala ir starptautiski pieņemta skala, ar kuras palīdzību var precizēt prostatas «garastāvokli». Atbildot uz anketas jautājumiem, pēc saņemto punktu skaita var izvērtēt iespējamo sūdzību smagumu, noskaidrot savu stāvokli: vai punktu skaits nav lielāks, kā pie labas veselības pienāktos. Ja tas ir lielāks par septiņiem punktiem, tad varbūt radušās kādas problēmas. Tādā gadījumā ir nepieciešams griezties pie speciālista, lai precizētu prostatas stāvokli, izpētītu visus faktorus un noteiktu problēmu smagumu.

– Zinu, ka arī astmai ir līdzīgs tests (ACT – Asthma Control Test), taču šādi testi ir vairāk vai mazāk subjektīvi, jo pacientam pašam ir jānosaka savs veselības stāvoklis.

– Prostatas skala sniedz iespēju pacienta subjektīvās sūdzības objektivizēt, kā arī iespēju sekot līdzi pacienta stāvoklim ilgtermiņā. Bet galvenais ir tas, lai pacients pievērstu uzmanību savam veselības stāvoklim. Dažkārt pacienti domā, ka vecumā pēc 40 problēmām ir jābūt. Tomēr izmaiņas var būt saistītas ne tikai ar dabisku novecošanu, bet ar kādu saslimšanu.

– Bieži tiek uzsvērts, ka dažādus simptomus vīriešiem izsauc prostatas palielināšanās jeb LPH. Kas tā ir par saslimšanu?

– Pēc pieņemtajiem standartiem prostatas izmēram jābūt no 5–30 gramiem. Prostata parasti palielinās vīriešiem pēc 50 gadu vecuma, kad sākas hormonālā statusa maiņa jeb tā saucamais klimakss. Tas pats notiek arī ar sievietēm menopauzes laikā. Uz šī fona prostatā sāk augt fibrovaskulārie audi, kuri palielina prostatu, un palielinātā prostata saspiež urīna izvadkanālu jeb uretru un apgrūtina urīna izvadīšanu. Sākotnējās izmaiņas tiek konstatētas jau pēc 30 gadu vecuma, bet simptomātiski nozīmīgas sūdzības sākas vīriešiem pēc 50. Pieaugot vecumam, pieaug arī simptomātika. Reizēm izmaiņas var būt tik krasas, ka izsauc pilnīgu urīna retenci, kad cilvēks vairs spontāni nevar nolaist urīnu. Šādā situācijā jau ir nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.

– Kādi citi līdzekļi ir pieejami prostatas ārstēšanai, lai nebūtu vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās?

– Ir dažādi medikamentozās terapijas varianti, bet visefektīvākais ir divu medikamentu – tamsulosīna un dutasterīda – kombinācija. Tamsulosīns ir alfa1-adrenoblokators, kas darbojas kā simptomu mazinātājs un atslābina urīnpūšļa kakliņu urīnizvadkanāla mugurējā daļā. Otrs komponents – dutasterīds (5ARI – 5 alfa redkutāzes inhibitors) – darbojas tieši uz prostatiskajiem audiem, palēninot šo audu augšanu. Ilgstošas terapijas rezultātā slimība var arī regresēt – prostatas apjoms samazinās, kā rezultātā mazinās simptomi un samazinās iespējamo komplikāciju varbūtība. Lietojot šos medikamentus, lielākai daļai (ne 100% visiem pacientiem) efekts tiks panākts. Vēlos atzīmēt, ka LPH ir līdzīga simptomātika kā prostatas vēzim, tāpēc simptomu gadījumā noteikti jāvēršas pie urologa, lai precizētu diagnozi.

– Bieži televīzijā reklamē dažādus dabas preparātus vīriešu veselības uzlabošanai. Vai ar tiem tiešām pietiek?

– Visiem šiem preparātiem ir pozitīvas īpašības, bet tās galvenokārt ir saistītas ar kādu funkcionālu prostatas traucējumu novēršanu pie iekaisuma, apaukstēšanās, infekcijas – tad, kad ir nepieciešams stabilizēt, uzlabot prostatas «garastāvokli». Situācijā, kad ir izteikta prostatas palielināšanās, šie dabas preparāti reti kad dod pozitīvu efektu. Sliktāk no tiem nekļūs, bet vai tiks sasniegts pozitīvs ārstniecisks efekts, to man ir ļoti grūti pateikt.

– Cik ilgs ir ārstēšanas kurss jūsu nosauktajiem medikamentiem?

– Vismaz 12 mēnešus. Kursa sākumā, pirmos 2–3 mēnešus, zāļu koncentrācija organismā palielinās, līdz tās dod ārstniecisku efektu. Medikamenta sastāvā esošā tamsulosīna ietekme parādās jau apmēram pēc nedēļas, jo darbojas uz gludo muskulatūru, bet otrs komponents, kas darbojas uz prostatas audiem, jūtamu efektu panāk pēc minētajiem 2–3 mēnešiem. Reizēm, saņemot zāles, pacients uzmanīgi nenoklausās instrukcijas un pēc pirmajiem uzlabojumiem tās pārstāj lietot. Taču ir svarīgi zāles lietot vismaz 12 mēnešus. Ir arī pacienti, kuri saņem medikamentozo terapiju gadiem, un ir sasnieguši ļoti labus rezultātus.

– Vai medikamentozās terapijas laikā pacients nāk pie jums uz pārbaudēm, lai pārliecinātos par zāļu efektivitāti?

– Protams. Ilgstoši saņemot terapiju, mums prostata ir jākontrolē un jāpārbauda vismaz 2–3 reizes gadā, lai slimību neielaistu, ja ārstēšana nav efektīva. Tas nozīmē, ka ik pēc 4–6 mēnešiem pacientam ir jāatnāk pie daktera, jo uz LPH fona var rasties arī kādas ļaundabīgas slimības, un šajā gadījumā jau būs nepieciešami citi risinājumi. Pacientam ir jābūt disciplinētam un jāsaprot šo vizīšu nepieciešamība.

– Tas nozīmē, ka ļoti svarīga ir pacienta līdzestība?

– Tieši tā. Es saviem pacientiem saku tā: ja mēs abi būsim vienā ierakumu pusē un slimība otrā, tad mums būs daudz lielāka iespēja šo slimību pieveikt. Nevajag mēģināt ārstēties uz savu galvu. Mūsdienās par katru slimību ļoti daudz informācijas var atrast internetā, bet katrā konkrētā gadījumā konkrētam pacientam ārstēšanas metodes var atšķirties. Tāpēc ir vajadzīga individuāla pieeja.

– Medikamentu klāsts LPH ārstēšanai ir ļoti plašs. Vai ir būtiskas atšķirības to starpā?

– Godīgi sakot, lielas atšķirības nav, bet saviem pacientiem es saku tā: vienam pret galvassāpēm palīdz paracetamols, vienam analgīns, citam ibumetīns. Ar LPH situācija ir līdzīga, jo katram pacientam reakcija uz vienu un to pašu medikamentu var būt dažāda. Tā kā darbības mehānisms šīm zālēm ir līdzīgs, tad skatāmies, kurš no medikamentiem labāk palīdz konkrētajam pacientam. Ja 2–3 mēnešus tiek lietots viens preparāts un netiek panākts vēlamais efekts, tad var pāriet uz citu medikamentu.

– Daudziem pacientiem operācija ir liels bieds, un nereti tieši tā dēļ vīrietis nevar saņemties un aiziet pie urologa. Mūsdienās medicīna strauji attīstās, varbūt ir kāds veids kā izvairīties no operācijas LPH un citu uroloģiska rakstura problēmu novēršanai?  

– Par ķirurģisku ārstēšanu nevajag lieki satraukties, jo mēs to plānojam tikai tādā gadījumā, ja mēnešiem, reizēm gadiem, pacientam nav uzlabojumu no medikamentozās terapijas. Šobrīd tiek izmantoti vairāki operatīvās ārstēšanas varianti. Ja prostata ir ļoti palielināta, tad priekšroka tiek dota vaļējai operācijai, bet zelta standarts ir transuretrālā prostatas rezekcija. Šīs procedūras laikā caur urīnizvadkanālu ievada speciālu instrumentu un no iekšpuses rezecē jeb izņem visus prostatiskos audus un prostatas mezglus, likvidē obstrukciju, paplašina kanālu un dod iespēju pacientam normāli urinēt. Pārsvarā pēc šīs endoskopiskās operācijas pacients jau pēc 3–4 dienām var doties mājās. Dažkārt pacientu var laist mājās jau nākamajā dienā, tomēr atbildība par to ir jāuzņemas ārstam, jo procedūra nav nemaz tik vienkārša un prasa novērošanu. Ļoti labi, ja to var noorganizēt ambulatori, taču parasti pie mūsu noslodzes tas ir ļoti sarežģīti. Tieši tāpēc pacientam vairākas dienas būtu jāpaliek stacionārā novērošanai, jāprecizē, vai viņam ir asiņošana; 1–2 dienas pēc operācijas jāizņem katetrs un jāskatās, kā viņš jūtas, kā atjaunojas. Arī pēc vaļējām operācijām mūsu klīnikā pacients tiek laists mājās pēc 5–6 dienām. Šodien, salīdzinot ar laiku pirms 10–15 gadiem, medicīnas līmenis ir ļoti attīstījies. Tehnika, šujamie materiāli un katetri ir pavisam citādi, tiem nav raksturīgas agrākās blaknes, komplikācijas, tāpēc arī pacients var doties mājās pēc 5–6 dienām. Mūsu mērķis nekādā gadījumā nav «izmest» pacientu no slimnīcas jau pēc vienas dienas, lai parādītu cik spēcīgi mēs esam: šodien izoperējam, rīt – jau mājās. Protams, no vienas puses, tas ir labi, bet mums ir jāuzņemas atbildība par pacientu un viņš jāpatur  stacionāra apstākļos. Pašam pacientam tad būs mierīga sirds un ārsts pārliecināsies, ka ar pacientu viss ir kārtībā.

– Visbeidzot, ja vīrietis cītīgi dzers sev nozīmētās zāles, vai prostata kļūs vesela?

– Varu teikt tā: ja cilvēks laikus saņem medikamentus, rūpējas par savu veselību, tad ilgus gadus prostata varētu būt vesela, un operācija nebūs nepieciešama. Kā piemēru varu minēt kādu savu pacientu, kurš sāka pie manis ārstēties apmēram 60 gadu vecumā. Turklāt viņam simptomi bija ļoti izteikti. Šis pacients pie manis ārstējas nu jau 12 gadus. Uzsākot ārstēšanu, runājām, ka izmaiņas ir izteiktas, un lai arī mēs nesteigsimies, tomēr tuvākā gada laikā prostata acīmredzot būs jāoperē. Taču ārstnieciskais efekts bija tik labs, ka šis pacients 68 gadu vecumā kļuva par tēvu un šodien jūtas perfekti. Tādi piemēri ir vēl. Tāpēc vīrietim ir uzmanīgi jāseko savai veselībai, nedrīkst kavēt laiku, un reizi gadā būtu jāaiziet pie sava urologa. Mūsdienās medikamentozā terapija ir ļoti efektīva, lai attālinātu vai vispār atteiktos no operatīvas iejaukšanās.