Lielākā problēma – diabēta pacientu apmācība

1. oktobris, 2016

Ludmila Glazunova

Tāpēc diabēta pacienti savā ziņā ir salīdzināmi ar lepnu auto īpašniekiem, kuriem neviens nav iemācījis ceļu satiksmes noteikumus, un viņi «brauc», kā katrs saprot, uzskata Latvijas Diabēta federācijas prezidente, Starptautiskās Diabēta federācijas locekle, endokrinoloģe Indra Štelmane.

 

– Kāda, no Latvijas Diabēta federācijas prezidentes viedokļa raugoties, ir situācija ar diabētu Latvijā?

– Pēdējos gados redzam, ka cukura diabēta pacientu skaits līdzīgi kā visā pasaulē paaugstinās. Strauji pasaulē pieaug to cilvēku skaits, kuriem diagnosticē 2. tipa cukura diabētu – pieaugušo jeb gados vecāku cilvēku diabētu. Latvijā diabēta pacientu skaits katru gadu ir palielinājies par 8–9 tūkstošiem, galvenokārt uz 2. tipa cukura diabēta rēķina. Taču pēdējos gados nedaudz pieaug saslimstība arī ar pirmā tipa diabētu jeb tā saucamo bērnu un jaunu cilvēku diabētu, un mūs satrauc arī tas, ka 2. tipa diabētu diagnosticē bērniem.

Mūs bažīgus rada gan saslimstības pieaugums, gan tas, ka  mūsu valstī līdz šim nav nekādas diabēta  profilakses un diabēta agrīnas atklāšanas programmas. Bet kā diabēta pacientu organizācijai mūsu lielākās rūpes ir par tiem pacientiem, kas jau ir saslimuši, lai viņu ārstēšana un aprūpe būtu pēc iespējas labāka, lai nerastos diabēta komplikācijas, lai saslimšana nepasliktinātu dzīves kvalitāti, neradītu darba spēju zudumu. Viens no postulātiem – nepieciešama sadarbība ar ārstu. Diemžēl mūsu valstī endokrinologs ir brīvas pieejamības ārsts tikai uz papīra, jo reālajā dzīvē uz ārsta konsultāciju pacientiem jāgaida garās rindās. Pat tad, ja pacientam ir akūta vajadzība, mēdz gadīties, ka viņam vizīte pie speciālista jāgaida vairākus  mēnešus.

No vienas puses, mums ir mūsdienīgi medikamenti, ar kuru palīdzību ārstēt diabētu, tie ir Eiropā reģistrēti, pieejami pilnīgi visām grupām, bet daļai no tiem ir ļoti liels līdzmaksājums, kas ierobežo šo jauno medikamentu lietošanu. Bieži vien pacients tos nevar atļauties, jo viņam jau tā daudz jāpiemaksā par teststrēmelēm, par citiem medikamentiem blakusslimību ārstēšanā.

Taču pati lielākā problēma un līdz šim neatrisināts jautājums ir par diabēta pacientu apmācību un par diabēta aprūpes māsu pieejamību. Valsts nepiedāvā un neapmaksā diabēta pacientu apmācību, lai veicinātu izpratni par savu slimību, kā ar to sadzīvot, un kas jāievēro, lai saglabātu veselību. Pacientam ir jāiemāca pamata  lietas: kas ir piemērots uzturs, kā ievadīt insulīnu, kā mērīt cukura līmeni asinīs, ko nozīmē uzrādītais rezultāts, kā kontrolēt resursus, kas tiek izlietoti stripos vai insulīna ievadīšanā, lai tos neizniekotu. Lai cilvēks pats kontrolētu savu dzīvi un diabētu (ne diabēts nosaka cilvēka stāvokli) un justos stabili, netraucēti, nepieciešami četri priekšnoteikumi. Kā mēs mēdzam teikt, dzīve ar diabētu balstās uz četriem stūrakmeņiem: viens ir ārsts ar medikamentiem, otrs – piemērots  uzturs, trešais – pacientu apmācība un ceturtais – fiziskās aktivitātes. Ja kāda no stūrakmeņiem nav vai tas nav stabils, tad «sašūpojas» visa diabēta aprūpe. Nav iespējams normalizēt cukura līmeni asinīs un sasniegt labu diabēta kontroli, ar laiku pasliktinās pašsajūta, attīstās komplikācijas, samazinās darba spējas un dzīves kvalitāte. Apmācība ir vajadzīga visiem. Ne tikai tiem, kuri ir saslimuši  tikko, bet arī tiem, kuri ir saslimuši pirms gadiem un kaut kad sen ir apmācīti. Iet gadi, mainās un rodas jaunas  situācijas, un tas ir nepārtraukts process. Manuprāt, ir vajadzīgas ļoti specifiskas zināšanas par uzturu, piemēram, kā novērtēt ogļhidrātus un skaitīt MV (maizes vienības). To var uzzināt diabēta apmācībā, un tas ir ļoti vajadzīgs, slimojot ar cukura diabētu.

– Kā, jūsuprāt, šo situāciju varētu risināt?

– Atbildīgajām institūcijām vajadzētu saprast, ka diabēta ārstēšana bez apmācības nav ārstēšana, un beidzot šis jautājums būtu jāatrisina, kaut vai finansējot diabēta aprūpes māsas pakalpojumus no valsts budžeta. Ja ārsts strādā viens, viņš daļēji pilda māsas darbu uz sava darba rēķina.

– Jūs minējāt problēmu, ka pacientam ir grūti tikt pie endokrinologa. Kāds tam ir iemesls: valstī trūkst speciālistu, vai arī kaut kas nav kārtībā ar pašu sistēmu?

– Endokrinologiem ir limits jeb kvotas,  cik pacientu vizītes jeb konsultācijas valsts mēnesī un kopā gadā apmaksā. Pacientu ir daudz vairāk, dažkārt ārstam noteikts mazāks valsts apmaksāto konsultāciju (epizožu) skaits mēnesī, nekā viņš varētu pieņemt. Manuprāt, endokrinologu mūsu valstī ir diezgan daudz, bet šī kvotu sistēma un limitētais pacientu skaits, cik ārsts drīkst mēnesī  pieņemt, rada gaidīšanas rindas.  Ja savu kvotu viņš ir iztērējis, tad pacientam ir jāiet uz konsultāciju par maksu. Otrā tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsvarā ir pirmspensijas vai pensijas vecuma cilvēki, kuriem nav lielu ienākumu, regulāri maksāt par ārsta vizīti ir pagrūti.  Pacienti izvēlas pie speciālista nenākt, bet apmeklē tikai ģimenes ārstu. Būtībā tas ir pareizi, ja vien laikus tiktu veiktas ārstēšanas izmaiņas, lai sasniegtu mērķa cukura rādītājus. Tieši tā ģimenes ārstam nereti pietrūkst, un pacienti ar sliktiem cukura rādītājiem gadiem saņem nemainīgu ārstēšanu! Apmācības trūkumam ir tālejošas sekas – rodas akūtas un hroniskās diabēta komplikācijas un blakusslimības, kas galvenokārt tieši (ar medikamentu cenu) un netieši (ar darbaspēju zudumu) palielina ārstēšanas izmaksas. Cilvēkiem ar diabētu jādod iespēja saprast, kā viņiem vajadzētu dzīvot, ko viņi paši varētu darīt savā labā. Mums ir medikamenti, turklāt labi medikamenti, un ir glikēmijas kontroles iespējas. Bet tas ir tāpat kā iedot cilvēkam dārgu automašīnu, bet neiemācīt viņam ceļu satiksmes noteikumus. Jā, mēs iedodam medikamentu, aparātu, dienasgrāmatu, bet neizskaidrojam, kā to visu lietot, un kā nu viņš saprot, tā «brauc».

– Jūs teicāt, ka šobrīd ir iespējams ārstēties ar jaunās paaudzes medikamentiem. Diemžēl finansiālu apsvērumu dēļ pacienti tos nevar atļauties. Kā rodas šāda situācija? 

– Mūsu valstī valsts kompensētiem medikamentiem ir t.s. references cenu sistēma. Jaunie medikamenti, protams, ir dārgāki, jo to izpētē, ieviešanā un izplatīšanā farmācijas kompānijas iegulda prāvus līdzekļus. Ne tikai Latvijā tie ir dārgi, bet visur pasaulē. Teorētiski valsts šos medikamentus diabēta slimniekiem apmaksā 100% apmērā, bet pacientiem references cenu sistēmā jāsedz  līdzmaksājums. Dažiem medikamentiem tas ir pacientiem par lielu.  Tas ierobežo  inovatīvo medikamentu  lietošanu plašākam pacientu lokam. Jāņem vērā, ka arī glikēmijas paškontrolei pacients regulāri veic līdzmaksājumu:  ja pacients nelieto insulīnu, tad 50% no teststrēmeļu vērtības ir jāapmaksā pašam pacientam, tiem, kuri lieto insulīnu, jāpiemaksā tikai 25%. Bērniem un grūtniecēm valsts kompensē 100% no references cenas.

Dažiem pacientiem ir pat 3-4 glikometri, jo references cenu izmaiņu dēļ viņš pāriet uz citu aparātu. Katram aparātam ir savas nianses, un mēs atkal atgriežamies pie tā, ka mums nav iespēju pacientu apmācīt vairākas reizes gadā, kā rīkoties ar jauno aparātu. Tas ir sava veida haoss, kurā gados vecākiem cilvēkiem ir grūti orientēties.

Kā cilvēki mūsdienās pieņem diagnozi «cukura diabēts»?

– Ja es skatos kopumā, varbūt daļēji pateicoties diabēta organizāciju aktivitātēm, daļa cilvēku labāk izprot, kas ir diabēts un ka tas nav pasaules gals. Tomēr lielākajai sabiedrības daļai nav pietiekamas izpratnes par diabētu, kāpēc tas rodas un ko varētu darīt, lai sevi no šīs slimības pasargātu, kā izturēties, ja līdzcilvēkam ir diabēts.

Ir vēl kāda problēma – mūsu valstī daudzi cilvēki vēl joprojām slēpj, ka viņiem ir cukura diabēts. Ja viņiem kļūst slikti, piemēram, esot darbā, pazeminās cukura līmenis, darba kolēģi pat nezina, kā šim cilvēkam palīdzēt! Un tas tikai tāpēc, ka sabiedrībā trūkst izpratnes. Jāteic, ka arī valsts līmenī nav izpratnes par diabēta problēmām. Par to liecina kaut vai fakts, ka mēs jau desmit gadus runājam par apmācības nepieciešamību, esam saņēmuši solījumus, ka situācija tiks risināt, bet līdz šim nekas nav mainījies.

– Kāda ir Latvijas diabēta pacientu iespējas iesaistīties starptautiskos pētījumos, darīt kaut ko globāli savas slimības izpētes labā?

– Diabēts tiek nemitīgi pētīts, bet mums, es domāju, nav iespēju piedalīties globālos un fundamentālos pētījumos.

Lai kaut nedaudz uzlabotu dzīvi pacientiem ar cukura diabētu, Latvijas Diabēta federācijā izstrādāja projektu «Ļatvijas Diabēta federācijas sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība», kas tiek finansēts ar Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts atbalstu. Projekts tiek īstenots visās Latvijā ar novadu diabēta biedrību palīdzību un atbalstu. Lai palīdzētu risināt sociālās problēmas un sniegtu psiholoģisku atbalstu,  projekta ietvaros pacientiem ir iespēja saņemt bezmaksas sociālā darbinieka un psihologa konsultācijas, piedalīties izglītojošos atbalsta pasākumos novados par diabēta aprūpes jautājumiem, sociālo aprūpi, mūžizglītību, nodarbinātības problēmām, vienlīdzības aspektiem, kā arī iesaistīties brīvprātīgo apmācībās. Vasaras nogalē darbu uzsāka atbalsta grupas ģimenēm, kuru aprūpē ir bērns ar invaliditāti. Mēs piedāvājam arī inovatīvu pakalpojumu – psihologa konsultāciju pacienta dzīves vietā pacientiem ar  invaliditāti un pārvietošanās grūtībām. Plānojam tuvākajā laikā piedāvāt arī bezmaksas ārstu un uztura speciālistu konsultācijas. Projekta ietvaros šī gada vasarā notika četras sociālo un darba prasmju attīstības darbnīcas piecu dienu garumā – divas pieaugušajiem (pirmo reizi) un divas bērniem un pusaudžiem. Piesaistot līdzekļus arī no Eiropas, mēs cenšamies kaut nedaudz palīdzēt cilvēkiem uzzināt vairāk, justies drošāk. Lai viņi nenorobežojas un iejūtas sabiedrībā, un piedalās aktivitātēs. Vairāk par projekta aktivitātēm var uzzināt diabēta biedrībās novados vai mūsu mājaslapā www.diabets.lv

Ielauzums

Pacientam ir jāiemāca pamata  lietas: kas ir piemērots uzturs, kā ievadīt insulīnu, kā mērīt cukura līmeni asinīs, ko nozīmē uzrādītais rezultāts, kā kontrolēt resursus, kas tiek izlietoti stripos vai insulīna ievadīšanā, lai tos neizniekotu.