10. februāris, 2016
Toms Zvirbulis
Lai uzzinātu vairāk par šo slimību, kā to diagnosticēt un ārstēt, uz sarunu aicinājām Dr. Linardu Rēdmani, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas speciālistu.
– Kas ir labdabīga prostatas hiperplāzija?
– Tā ir labdabīga priekšdziedzera palielināšanās, kas sākotnēji var noritēt bez ārējiem simptomiem. Pirmās LPH pazīmes ir biežāka nepieciešamība urinēt, vājāka urīna strūkla, nepilnīga urīnpūšļa iztukšošanās sajūta. Slimībai progresējot, var attīstīties arī dažādas komplikācijas, piemēram, urīna aizture, urīnpūšļa akmeņu veidošanās, atkārtotas urīnceļu infekcijas, nieru funkcijas samazināšanās dēļ nosprostojums apakšējos urīnceļos un reizēm arī asiņošana. Priekšdziedzeris ir reproduktīvs orgāns, kura pamatfunkcija ir spermas ražošana. Dabā tā ir iekārtots, ka priekšdziedzeris sāk palielināties pēc 30 gadu vecuma. Pirmās sūdzības savukārt parādās pēc 40 gadu vecuma. Visbiežāk tās ir saistītas ar orgāna izmēru palielināšanos, jo tajā notiek šūnu vairošanās, kas saistīta ar dihidrotestosterona (androgēnais hormons, saistīts ar seksuālo dziņu) ietekmi uz receptoriem priekšdziedzerī. Hormona daudzums nepalielinās, bet izmainās receptoru jutība. Šis process skar visus vīriešus, taču vienam prostata augs ātrāk, citam tas notiks lēnāk.
– Vai procesa attīstības temps ir saistīts ar iedzimtību?
– Augšanas ātrums ir individuāls. Izteikta pārmantojamība nav novērota, bet ir skaidrs, ka ģenētiskie faktori ietekmē prostatas palielināšanos. Ir pieejami dati, ka arī dažādiem iekaisumiem priekšdziedzerī ir ietekme uz tā augšanu. Teoriju ir daudz, bet 100% izskaidrojuma nav. Skaidrs, ka tas ir nevēlams process, ko zināmā mērā var salīdzināt ar dzemdes miomu sievietēm. Parasti LPH vīriešus skar vecumā, kad reproduktīvās spējas ir samazinātas un pēcnācēji jau ir radīti.
– Jaunībā vīrieši nedomā ne par prostatas palielināšanos, ne par urologa apmeklējumu. Cik gadu vecumā vīrietim būtu jādodas vizītē pie urologa?
– Faktiski urologs ir jāmeklē tad, kad ir parādījušās sūdzības. Ja to nav, tad pirmā vizīte varētu būt 45–50 gadu vecumā, lai pārbaudītu priekšdziedzera stāvokli, veiktu PSA (prostatas specifiskais antigēns) analīzi. Tiem vīriešiem, kuriem ģimenes anamnēzē ir prostatas vēzis, pirmo reizi urologs būtu jāapmeklē ap 40 gadu vecumu, jo viņiem ir palielināts risks saslimt. Ja analīzes ir labas un prostata nav palielināta, tad dakteris varētu ieteikt nākamo reizi urologu apmeklēt pēc diviem gadiem vai pēc diviem gadiem atkārtoti veikt PSA analīzes.
– Kādi simptomi liecina par to, ka pacientam nekavējoties ir jāmeklē speciālista palīdzība?
– Jebkurš asins piejaukums urīnā, sāpes urinācijas laikā un visi traucējošie simptomi, kas ir saistīti ar urināciju. Skaidrs, ka jebkura strauja veselības stāvokļa izmaiņa ir iemesls aiziet pie ārsta. Asins piejaukums urīnam ir situācija, par kuru mēs visvairāk uztraucamies. Šādos gadījumos arī pacienti paši parasti vēršas pie mums. Lai gan biežākās sūdzības ir par to, ka simptomi sāk ietekmēt dzīves kvalitāti. Pieaug urinācijas biežums, kas negatīvi atsaucas uz sabiedrisku pasākumu apmeklēšanu. Tāpat var rasties pēkšņa vajadzība urinēt. Dažkārt tas ietekmē darba pienākumu veikšanu, ja ilgstoši jāatrodas vietā, kur ir ierobežota piekļuve tualetei.
– Vai pēdējo gadu laikā ir audzis to pacientu skaits, kuri vēršas pie ārsta pirms 40 gadu vecuma sasniegšanas?
– Pacientu grupa, kuriem vēl nav 40, nav palielinājusies. Ir pieaudzis mērķa grupas vīriešu skaits, kuri apmeklē urologu. Domāju, tas ir gan šī izdevuma, gan urologu izglītojošā darba, gan Ūsu mēneša akciju rezultāts. Vīrieši ir sapratuši, ka ir ļoti svarīgi zināt par norisēm savā organismā. Viņi saprot arī to, ka ir atbildīgi par cilvēkiem, kas atrodas viņu aprūpē.
– Esmu dzirdējis par prostatas simptomu skalu. Kam tā ir domāta un kā to izmanto?
– Prostatas simptomu skala ir praksē ieviesta anketa par urinācijas sūdzībām, kur pacients no piedāvātajiem atzīmē tos atbilžu variantus, kuri visvairāk atbilst viņa urinācijas ritmam. Kopā anketā iekļauti septiņi jautājumi. Katram jautājumam ir skala no 0 punktiem, kad sūdzību nav, līdz 7, kad tās ir izteiktas. Rezultātā pacients iegūst punktu summu, kas atbilst viņa simptomātikai. Ja summa ir 0–7, tad viņam ir vieglas pakāpes sūdzības, 8–19 – vidēji izteiktas, 20–35 nozīmē, ka pacientam ir izteikti simptomi. Simptomu skalu mēs izmantojam, lai izvērtētu, cik smagi ir pacienta simptomi, vai to, cik efektīva ir mūsu ieteiktā ārstēšana. Ja mēs pacientam veicam kontroltestu un pēc gada to atkārtojam, var salīdzināt, vai simptomi ir pastiprinājušies vai samazinājušies. Latvijas Urologu asociācijas mājaslapā ir pieejama šī testa elektroniskā versija, tas ir publicēts arī vairākos izdevumos. Ja vīrietim ir kādi simptomi un viņš gatavojas doties pie ārsta, testu var aizpildīt, tā palīdzot ārstam noteikt precīzu diagnozi.
– Ja parādās pirmie palielinātas prostatas simptomi, vai pietiek ar zālēm, kuras tiek reklamētas plašsaziņas līdzekļos?
– Es uzskatu, ka pašārstēšanos nevar vērtēt pozitīvi, jo tikai ārsts var pateikt, kāds ir sūdzību iemesls. Bieža urinācija var būt saistīta ne tikai ar prostatu, bet arī pāraktīvu urīnpūsli vai pat nediagnosticētu cukura diabētu, kas rada biežu nepieciešamību urinēt. Tas var būt arī urīnpūšļa audzējs. Tāpēc es ieteiktu ar sūdzībām vērsties pie ārsta. Kad ir apzināts veselības stāvoklis, var pajautāt, vai ir vērts lietot kādu profilaktisku medikamentu, vai nē. Vadoties tikai pēc sūdzībām, pašam noteikt problēmas cēloni nebūtu labi.
– Cik ilgs ir medikamentozās terapijas kurss LPH gadījumā?
– Tas ir atkarīgs no priekšdziedzera lieluma un tā, cik izteikti ir urinācijas traucējumi. Tāpat svarīga ir zāļu grupa, ko mēs izvēlamies LPH ārstēšanai. Lielākā daļa medikamentu ir jālieto gadiem ilgi. Iespējama divu veidu terapija. Simptomu mazināšanai, lai atslābinātu gludo muskulatūru prostatā un noņemtu biežo vajadzību urinēt, kā arī uzlabotu strūklu, parasti izmanto alfa blokatorus. Otra zāļu grupa samazina priekšdziedzera apjomu, tādējādi samazinot komplikāciju risku, uzlabojot urinācijas stiprumu un aizkavējot slimības progresiju. Šīs zāles būs jālieto vismaz gadu, iespējams, arī pāris gadus. Bieži vien pacienti paši izlemj pārtraukt ārstēšanu, bet parasti tā pēc kāda laika ir jāatsāk. Pārtraucot lietot zāles pret prostatas palielināšanos, tā atsāk augt.
Simptomātisko terapiju mēs nozīmējam pacientiem ar izteiktām sūdzībām. Ja tās izzūd, tad zāles var pārtraukt lietot. Lai gan jāpatur prātā, ka pēc terapijas pārtraukšanas simptomi atgriezīsies, un ar alfa blokatoriem mēs neapturam slimības progresiju. Operatīvo terapiju mēs izmantojam, ja LPH ir attīstījusies tik tālu, ka ir radušās komplikācijas. Visbiežāk tā ir urīna aizture. Ja urīna izvadīšanas spēja neatjaunojas, tā noteikti ir indikācija operācijai. Operējam arī tad, ja veidojas nierakmeņi vai medikamentozā terapija nav sniegusi vēlamo efektu.
– Jūs minējāt, ka medikamentozā terapija var būt neefektīva. Cik plašs ir LPH ārstēšanai pieejamo zāļu klāsts?
– Ir jau minētie alfa blokatori, kuri palīdz pret simptomiem, bet nebremzē slimības attīstību. Ir 5 alfa reduktāzes inhibitori, kas kavē testosterona pārveidošanos par dihidrotestosteronu, aizkavē prostatas palielināšanos un pat samazina to. Ir pieejama kombinēta terapija, kur abi šie medikamenti ir apvienoti vienā tabletē. Visbeidzot ir augu valsts preparāti, kas ir dalāmi pārtikas piedevās un medikamentos. Ņemot vērā, ka ikvienam vīrietim pēc 60 gadu vecuma ir kaut kādas sūdzības, piedāvājums ir ļoti plašs. Ir pieejami daudz un dažādi bezrecepšu līdzekļi, kas tiek reklamēti gan internetā, gan TV. Taču ne visiem šiem preparātiem ir medicīnisks lietošanas pamatojums. Tāpēc tos pārsvarā uzskata par pārtikas piedevām.
– Daudziem operācija ir kā bieds, un tieši tāpēc pacienti bieži vien nemeklē palīdzību pie speciālista.
– Jebkuram normālam cilvēkam ir bail no operācijas. Pacienti vislabprātāk izvēlas ārstēšanos ar medikamentiem. Nav tā, ka mēs par katru cenu vēlamies visus vīriešus izoperēt. Mēs operējam tad, kad ar medikamentiem neko vairs nav iespējams panākt. Vēl viens izskaidrojums bailēm varētu būt vieta, kur procedūra notiks. Tā ir intīma zona, un operācija neuzlabo seksuālās dzīves kvalitāti. Līdz ar to tas varētu vīriešus biedēt. Ja operācija ir nepieciešama, bet to neizdara, nākotnē var tikt būtiski apdraudēta pacienta veselība. Lēmumu pieņemt palīdz ārsts, bet izšķirties par labu operācijai ir ļoti atbildīgs solis no paša pacienta puses. Ir jāsaprot, ka ārsts ieteiks to, kas cilvēka dzīves kvalitāti padarīs labāku, nevis sliktāku. Ir jābūt drosmei pieņemt situāciju. Šajā gadījumā es runāju gan kā ārsts, gan vīrietis.
– Kā jūs iedrošinātu vīriešus iet pārbaudīties pie urologa?
– Atnākot pie urologa, vīrieši noskaidros, vai un kādā pakāpē viņiem ir LPH. Saprotot to, ka viņi ir izmeklēti un nav atrastas nezināmas slimības, kas apdraud veselību un seksuālo funkciju, vīrieši būs pārliecinātāki par sevi, jutīsies atbildīgāki un mūsdienīgāki. Viņi kontrolēs situāciju. Tā ir pārliecība, ka jūs iespēju robežās varat ietekmēt nākotnes notikumus. Turpretī, to nedarot, jūs kontroli zaudējat. Situācijas kontrole ir drošība un pārliecība, tas ir tas, ko viņi iegūst, nākot pārbaudīties.
Attēlā
Linards Rēdmanis: «Pašārstēšanos nevar vērtēt pozitīvi, jo tikai ārsts var pateikt, kāds ir sūdzību iemesls. Bieža urinācija var būt saistīta ne tikai ar prostatu, bet arī pāraktīvu urīnpūsli vai pat nediagnosticētu cukura diabētu, kas rada biežu nepieciešamību urinēt. Tas var būt arī urīnpūšļa audzējs. Tāpēc es ieteiktu ar sūdzībām vērsties pie ārsta.»
Foto: No Linarda Rēdmaņa personīgā arhīva