Kļūt par slimnieku mūsdienās ir grūti

15. augusts, 2017

Anna Kalniņa

Vīriešu Veselības avīzei viņš stāsta par to,  kāda situācija valda Latvijas uroloģijā šodien, kā attīstās pacientiem pieejamā palīdzība un kas būtu jāliek aiz auss ikkatram valsts iedzīvotājam.

 

– Kāda šobrīd ir situācija uroloģijā Latvijā, kā jūs to vērtējat?

Latvijā uroloģija ir augstākā līmenī nekā mūsu medicīna kopumā. Galvenokārt tas saistīts ar Urologu asociācijas aktīvo darbību, kā arī veikto izglītojošo darbu. Uzskatu, ka līmenis ir augstāks, nekā valsts un sabiedrība to ir veidojusi. Medicīnas attīstība kopumā ir proporcionāla tam, ko grib valsts un sabiedrība. Bet, protams, nekas nav ideāls, un arī uroloģijā mēs varam vēlēties vēl ko vairāk.

– Ar ko, pēc jūsu domām, saistītas galvenās problēmas?

– Pirmām kārtām tas, protams, ir naudas jautājums. Finansējums ir nepietiekams, un arī esošais netiek racionāli izmantots. Tāpat arī valsts līmenī nav noteikta plāna – cik speciālistu un kur ir vajadzīgi, kādas ir citas nepieciešamības. Salīdzinot ar Angliju, mums ir daudz urologu, bet, salīdzinot ar Vāciju un Grieķiju, – maz.

Galvenais trūkums, ko es redzu un pie kā arī asociācija strādā, ir urologu pieejamība, kvalitatīvas, mūsdienām atbilstošas aprūpes nodrošināšana. Uroloģijas pakalpojumi nav pieejami visā valstī. Pirms kāda laika urologi bija pieejami tikai Rīgā, bet tagad esmu lepns: ir izveidota Uroloģijas nodaļa Liepājas slimnīcā, kur strādā četri speciālisti, un divi spēcīgi urologi strādā arī Valmieras slimnīcā. Viskritiskākā situācija ir Latgalē, jo tur urologu faktiski nav. Bet cilvēkam no Latgales uz Rīgu atbraukt ir problemātiski, un patiesībā viņam tik tālu nemaz nevajadzētu braukt. Ir jābūt reģionālajiem centriem.

– Vai situāciju nav iespējams uzlabot ar speciālista pieejamību, piemēram, reizi nedēļā?

– Lai runātu par kvalitatīvu uroloģisko aprūpi, kā arī palīdzību akūtos gadījumos, tostarp ķirurģiskām manipulācijām, jābūt nodaļai, kurā strādā vismaz trīs urologi. Ja mēs apmācām speciālistu, kurš dodas uz reģionu un strādā viens, viņš tāpat nevar sniegt visu nepieciešamo palīdzību. Kaut vai operēt viņš viens nevar. Arī tad, ja es aizbrauktu uz laukiem sniegt ambulatoru palīdzību, es to viens nevarētu darīt. Rezultātā speciālistam zūd kvalifikācija. Jābūt nodaļai, kā arī nepieciešamajam nodrošinājumam. To, ka šādu nodaļu iespējams izveidot, pierāda Liepāja.

Reģionu domēm un slimnīcu vadībām ir jāsaprot, ka cilvēkiem ir jānodrošina iespēja saņemt adekvātu palīdzību. Mēs varam sagatavot speciālistus, taču vietējiem pārstāvjiem ir viņi jāmotivē, jārosina vēlme strādāt reģionos. Šobrīd administratīvā kārtā interesi par uroloģiskās palīdzības attīstību izrāda Daugavpils slimnīca, tā ka vismaz tur aprūpe būs.

– Taču speciālistu trūkums reģionos nav vienīgā problēma, kas apgrūtina pacienta nokļūšanu pie ārsta?

– Ir nepietiekams finansējums ambulatorajai aprūpei, un tas nozīmē, ka jāizstāv gara rinda, lai ar ģimenes ārsta nosūtījumu nokļūtu pie speciālista. Turklāt 50% gadījumu pacienti tiek nosūtīti pie speciālista nesagatavoti vai arī tad, kad viņiem šī konsultācija nemaz nav nepieciešama. Protams, vēl traģiskāk ir tad, ja pacients netiek nosūtīts pie urologa tad, kad tas patiešām ir vajadzīgs…

Optimāli būtu, ja pacients ierastos pie urologa ar visu nepieciešamo izmeklējumu – analīžu, ultrasonogrāfijas – rezultātiem. Tad bieži vien būtu nepieciešama vien vizīte vai divas. Bet, ja pacients ierodas nesagatavots, tad šādai konsultācijai nav jēgas, nepieciešama nākamā. Tādas situācijas «noēd» valsts apmaksāto konsultāciju kvotas, līdz ar to tie ir lieki izdevumi valstij, kā arī garāka rinda citiem.

Lai situāciju uzlabotu, jau piecus gadus Latvijas Urologu asociācija strādā ar ģimenes ārstiem: visos reģionos notiek projekta Uroloģijas skola nodarbību cikls, kur ģimenes ārsti tiek informēti par diagnozēm, ārstēšanu, arī nepieciešamajiem izmeklējumiem. Tas ir ilgstošs darbs, kura rezultāti jau ir redzami, bet, protams, vairāk kvotu situāciju uzlabotu vēl vairāk.

– Kā ir ar pacientiem? Vai arī viņi kļūst izglītotāki un apzinīgāki?

– Ir izdevušās akcijas par vīriešu veselību, aktīvi strādājam pacientu izglītošanā. Kopā ar Eiropas Urologu asociāciju veidojam materiālus pacientu informēšanai, lai viņi nekļūtu par upuri negodīgiem ārstiem. Ir redzams, ka pacientu apzinības līmenis ir audzis, iedzīvotāji ir kļuvuši izglītotāki.

Tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka pacientu iemaksas ir par augstu, rindas ir par garu, tāpēc cilvēki ar maziem ienākumiem uz profilaktiskajām pārbaudēm vai arī ar nelielām sūdzībām pie ārsta neiet. Līdz ar to viņi tiek atvesti uz slimnīcu ar jau ielaistām slimībām.

Cita problēma: ir zināmi cilvēki Rīgā un Ludzā, kas uzdod sevi par urologiem un konsultē pacientus valsts medicīnas iestādēs, bet patiesībā viņiem urologa sertifikāta nav. Līdz ar to pastāv bažas par konsultāciju kvalitāti. Tāpēc iesaku pacientiem pārbaudīt, vai viņa izvēlētā ārsta vārds atrodams Latvijas Urologu asociācijas mājas lapā publicētajā sertificēto urologu sarakstā.

Jāsecina, ka kļūt par slimnieku mūsdienās ir grūti, jo pieejamības, rindu un finansiālā stāvokļa dēļ ir apgrūtināta pacientu nonākšana pie speciālistiem un diagnozes.

– Kādas šobrīd ir visbiežākās diagnozes un kā attīstās pacientiem pieejamā palīdzība?

– Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, ir tendence pieaugt onkoloģiskajām diagnozēm, taču, pirms izdarīt secinājumus, ir jāņem vērā objektīvie faktori: saslimšanas gadījumu skaits pieaug, jo pieaug cilvēku dzīves ilgums. Latvijas gadījumā daudzi gados jauni cilvēki aizbrauc no valsts, atstājot šeit gados vecākus iedzīvotājus, arī kopējais iedzīvotāju skaits samazinās, tāpēc procentuāli pieaug atsevišķu diagnožu biežums. Tajā pašā laikā ievērojami uzlabojas onkoloģisko pacientu dzīvildze.

Tāpat izplatītas slimības ir nierakmeņi un labdabīga prostatas  hiperplāzija, kā arī urīna inkontinence, kas skar gan sievietes, gan vīriešus. Bet mūsdienās tā nav kaite, ar kuru jāsamierinās – tā ir izārstējama slimība.

Ja skatāmies uz šīm četrām slimību grupām, tad jāatzīst, ka tehnoloģijas un palīdzība ir ievērojami attīstījusies. Lielākoties tās ir mazinvazīvās tehnoloģijas, kas ļauj pacientiem iespējami ātri atgriezties ikdienas un darba dzīvē. Labdabīgas prostatas hiperplāzijas ārstēšanā ir uzlabojušies gan medikamenti, gan arī operāciju veidi, kas ir kļuvuši pacientam draudzīgāki. Nierakmeņu gadījumā tās ir lāzertehnoloģijas un fibroinstrumenti, tāpat arī ievērojami pieaugusi ārstu kvalifikācija. Inkontinences pacientiem uzlabojusies diagnostika, kā arī pieejamā palīdzība. Diemžēl ir daļa operāciju, kas pagaidām vēl nav iekļautas valsts apmaksāto manipulāciju sarakstā. Taču tas neskar tikai inkontinences slimniekus: kopš krīzes gadiem kompensētās palīdzības klāstā nav ieviesta neviena jauna metode.

– Kāds ir jūsu vēlējums pacientiem un Latvijas sabiedrībai?

Uzskatu, ka nevajag visas problēmas un trūkumus novelt uz valsti, jo valsts esam mēs paši. Iesaku pacientiem cīnīties par savām tiesībām, jo pacientu spēks ir liels. Ja, piemēram, labdabīgas prostatas hiperplāzijas pacienti izveidotu biedrību un pieprasītu valsts apmaksātas operācijas, esmu 100% pārliecināts, ka to varētu panākt. Kā? Pirmkārt, jāmaksā nodokļi, otrkārt, jādomā, par ko balsot vēlēšanās, treškārt, jākontrolē, kur nauda paliek. Pacientiem ir jāsaprot: ja viņi necīnīsies, nekas arī nenotiks. Sabiedrībai ir jābūt aktīvākai. Man kā speciālistam ir jādomā par savas ārstu komandas darbu, par aprīkojumu, par kvalitatīvi sniegtu palīdzību pacientam, tā izdarot visvairāk, un man nebūtu jātērē savs laiks, domājot par to, ka pacients netiek uz šo operāciju, jo viņam pietrūkst kvotu…

 

Urologu skaits 2013.–2014. gadā

 

Ārstu skaits		Tajā skaitā praktizējoši ārsti		Uz 10 000 iedzīvotāju		Praktizējošie ārsti uz 10 000 iedzīvotāju
2013.	2014.	2013.	2014.	2013.	2014.	2013.	2014.
54	54	52	52	0,3	0,3	0,3	0,3

 

Avots: Slimību profilakses un kontroles centrs