19. novembris, 2017
Ilze Austruma
Sākotnēji LPH var būt neizteikta simptomātika, tāpēc vīrietis bieži vien nezina, ka ir slims, un vēršas pie ārsta novēloti, kad saslimšana jau progresējusi un simptomi kļūst traucējoši. Uz sarunu par LPH aicinājām Rīgas 1. slimnīcas, klīnikas Uro, Veselības centru apvienības uroloģi Egitu Deini.
– Liela daļa sieviešu ir ieradušas reizi gadā apmeklēt ginekologu. Kāds ir jūsu viedoklis – no cik gadu vecuma vīrietim būtu jāsāk domāt par došanos pie urologa?
– Ja runa ir par prostatas vēzi, tad pieņemtais vecums, kad būtu jānosaka prostatas specifiskais antigēns (PSA), ir pēc 50 gadu vecuma. Ja ģimenē kāds no tuviem asinsradiniekiem (tēvs, vectēvs, brālis) ir slimojis ar prostatas vēzi, tad tas jāsāk darīt jau no 45 gadiem. Jaunākiem vīriešiem pie urologa būtu jānāk, ja radušās kādas sūdzības.
– Kādi ir biežākie simptomi, kas liecina, ka ar vīrieša veselību kaut kas vairs nav tā, kā vajadzētu, un ir laiks doties pie urologa uz sarunu?
LPH var ārstēt ar zālēm vai ķirurģiskā ceļā. Kuru no metodēm ārsts izvēlēsies, to noteiks pacienta subjektīvo sūdzību smagums, papildu izmeklējumu rezultāti, bieži vien arī blakusslimības un, protams, pacienta paša attieksme pret slimību un viņa vēlmes.
– Visbiežākie ir apakšējo urīnceļu simptomi – aizturēta urinēšana, pārtraukumi urinēšanas laikā, vāja urīna strūkla, nepilnīga urīnpūšļa iztukšošanās sajūta, bieža urinēšana, arī nakts laikā, neatliekama vēlme doties uz tualeti – tā, ka nevar paciesties. Lielākoties šos simptomus izraisa LPH – prostatas palielināšanās. To rašanos var veicināt arī urīnpūšļa darbības traucējumi: pāraktivitāte vai gluži pretēji – samazināts urīnpūšļa tonuss, kā arī infekcijas u.c. slimības. Var būt arī urīnizvadkanāla patoloģijas vai kādas neiroloģiska rakstura problēmas. Līdzīgas sūdzības var piemeklēt arī sievietes, kaut arī viņām nav prostatas, un tas vien jau liecina, ka ne vienmēr visas ciešanas izraisa tieši šis orgāns.
Jaunāki vīrieši pie urologa bieži vien vēršas saistībā ar seksuāli transmisīvajām slimībām, izmaiņām ārējos dzimumorgānos – veidojumiem uz dzimumorgāniem vai kādām izmaiņām sēkliniekos.
Viens no simptomiem, ko nedrīkstētu ignorēt, ir hematūrija – asinis urīnā. Tiesa, ļaundabīgi audzēji urīnceļos, kas visvairāk uztrauc ārstu, pie šī simptoma tiek atklāti vidēji 13% gadījumu, tomēr arī tas ir vērā ņemams signāls, kas būtu tālāk jāizmeklē un jāatrod cēlonis.
– Kas ir palielināta prostata jeb LPH?
– Varbūt jāsāk ar skaidrojumu, kas tad ir pati prostata? Tas ir valrieksta lieluma dziedzeris, kas atrodas zem urīnpūšļa un aptver urīnizvadkanālu. Ar gadiem šis dziedzeris var palielināties. Tā kā tas aptver urīnizvadkanālu, kanāls var tikt nospiests, un rodas jau iepriekš minētie simptomi – sūdzības. 70 gadu vecumā palielināta prostata ir līdz pat 90% vīriešu, tomēr tikai vidēji trešdaļai tā rada sūdzības.
– Esmu dzirdējusi par prostatas simptomu skalu, ko var aizpildīt pats vīrietis. Kas tā ir?
– Internacionālā prostatas simptomu skala (IPSS) ir anketa, kas sastāv no astoņiem jautājumiem, kas palīdz izvērtēt pacienta subjektīvo sūdzību smaguma pakāpi. Katrs simptoms jānovērtē ar ciparu, kurus saskaitot, iegūst skaitli, kas liecina par sūdzību smaguma pakāpi – nopietnību. Pastāv arī cita veida anketa – skala, ko sauc par mikcijas dienasgrāmatu, kur pacients atzīmē savu urinēšanas biežumu un urīna porciju tilpumu.
– Pastāstiet par to vairāk!
– Šis it kā vienkāršais pacienta ieguldījums var dot daudz informācijas ārstam. Arī pašam pacientam, pierakstot uz papīra konkrētus skaitļus, kopaina var izskatīties citāda, nekā sākumā pašam šķitis. Nereti pacienti vēršas pie urologa un stāsta, ka viņi, pēc pašu domām, par daudz bieži dodas uz tualeti un izčurā mazas porcijas. Bet, kad sāk rakstīt dienasgrāmatu (pieraksti nav jāveic ilgstoši – parasti pietiek ar divām trīs dienām), beigās izrādās, ka situācija nav nemaz tik traka, kā pats pacients ārstam aprakstījis. Varbūt pacientam pašam šķiet, ka došanās uz tualeti četras piecas reizes dienā ir bieži, jo kādreiz, jaunībā, viņš to esot darījis divas reizes dienā. Pēc urologu domām, četras piecas reizes nav daudz.
Kā jau minēju, dienasgrāmatā jāatzīmē urinēšanas biežums un tilpums. Ieteicams pierakstīt arī laiku, kad vīrietis dodas uz tualeti, un diennaktī uzņemtā šķidruma daudzums. Ja, piemēram, izrādās, ka vīrietis dienā izdzer trīs litrus šķidruma, nav nekāds brīnums, ka viņš dodas urinēt sešas septiņas reizes dienā.
– Vai LPH vienmēr vajag ārstēt?
– Noteikti nē! Ja vīrietim tā nesagādās nekādas sūdzības, diezin vai viņš vispār atnāks pie ārsta.
– Bet ja tomēr nepieciešama ārstēšana?
– Tā var būt divu veidu – ar zālēm vai ķirurģiskā ceļā. Kuru no metodēm ārsts izvēlēsies, to noteiks pacienta subjektīvo sūdzību smagums, papildu izmeklējumu rezultāti, bieži vien arī blakusslimības un, protams, pacienta paša attieksme pret slimību un viņa vēlmes.
– Bieži televīzijā tiek pieminēti dabas preparāti vīrieša veselībai – vai ar tiem nepietiek?
– Jau tas vien, ka šie preparāti tiek reklamēti, nozīmē, ka tie pieejami aptiekās bez receptēm un to iegādei nav vajadzīga ārsta atļauja. Katra paša vēlmes un finansiālās iespējas nosaka, vai lietot šos preparātus. Taču, ja pacients ir nonācis līdz ārstam, diez vai ar tiem būs bijis līdzēts.
– Medikamentu klāsts ir ļoti plašs. Vai ir kāda būtiska atšķirība starp piedāvātajiem medikamentiem LPH ārstēšanai?
– LPH ārstēšanas pamatā ir divu grupu medikamenti: pirmie ir tā saucamie alfa blokatori, kas darbojas tikai uz simptomu samazināšanu. Zāles sāk darboties vidēji vienas divu nedēļu laikā pēc lietošanas uzsākšanas. Savukārt zāļu ietekme uz mikcijas traucējumiem ilgst tikai to lietošanas periodā. Otra medikamentu grupa – 5ARI (5 alfa reduktāzes inhibitori) – darbojas pilnīgi pēc cita principa. Tie ir vērsti uz prostatas tilpuma samazināšanu. Lietojot šos medikamentus ilgstoši, prostatu var samazināt vidēji par trešdaļu. Bieži vien ārsts izvēlas abu nosaukto medikamentu kombināciju.
Pastāv arī citas zāles, tomēr LPH gadījumā tās ir retāk pielietojamas.
– Ja ārsts nozīmējis medikamentus prostatas ārstēšanai, cik ilgstoši tie jālieto?
– 5ARI ir lietderīgi ar nosacījumu, ka pacients tos lietos ilgstoši: minimums pāris gadus.
– Daudziem pacientiem operācija ir kā liels bieds, kā dēļ nereti vīrietim ir grūti saņemties un aiziet pie urologa. Mūsdienu medicīna strauji attīstās, varbūt ir kāds veids, kā izvairīties no operācijas LPH un citu uroloģiska rakstura problēmu novēršanai?
– Iepriekš nosauktie medikamenti sniedz šādu iespēju. 5ARI, kā arī to kombinācija ar alfa blokatoriem ilgstošas lietošanas gadījumā par 50–60% samazina pēkšņas urīna aiztures un ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamības risku. Šo medikamentu parasti nozīmē, ja palielinātās prostatas tilpums ir vismaz 40 cm3 vai lielāks. Tomēr es gribētu iedrošināt pacientus, ka arī LPH operatīvās terapijas iespējas mūsdienās ir strauji attīstījušās un lielākoties nav nepieciešams pārgriezt vēderu. Lielākā daļa operācijas tiek veiktas caur urīnizvadkanālu, kas nodrošina pacienta ātrāku atveseļošanos un atgriešanos ikdienas dzīvē. Pēc operācijas pacients ir atbrīvots no ikdienas medikamentu lietošanas un var aizmirst par problēmu.
– Ja vīrietis cītīgi dzers sev nozīmētās zāles, prostata kļūs vesela?
– Šeit nu gan jāsaka, ka vesela tā nekļūs. Cilvēka organisms ģenētiski ir ieprogrammēts novecot, kas nes sev līdzi dažādas izmaiņas, un tas ir dabiski. Taču ar mūsdienu medicīnas palīdzību mēs varam slimību apturēt, piebremzēt, noņemt vai vismaz mazināt jau esošās sūdzības. Kā arī mazināt vai novērst sekas, ko šī slimība varētu nākotnē izraisīt.
– Ko vēl jūs varētu teikt, lai iedrošinātu vīriešus neatlikt vizīti pie speciālista?
– Galvenokārt vēlos atgādināt, ka visas slimības, atklātas to sākumstadijā, ir vienkāršāk ārstējamas un prasa mazāku ieguldījumu gan no pacienta, gan ārsta puses. Turklāt neviena darbība nenotiks, to nesaskaņojot ar pacientu! Pacienta vēlmes spēlē lielāko nozīmi terapijas izvēlē. Galvenais, lai pacienta izpratne par slimību saskanētu ar ārsta skaidrojumu, kādas ir slimības tālākās ārstēšanas iespējas un kādas var būt sekas, ja pacients no tā atsakās. Tā kā urologa praksē pacienti lielākoties ir gados vecāki cilvēki, bieži vien ir svarīgi par savu slimību informēt arī kādu ģimenes locekli vai tuvu draugu, kam pacients uzticas un kuru kādreiz var paņemt līdzi vizītē pie ārsta. Nereti vizītes laikā dzirdētais netiek pilnībā uztverts, un, ja līdzi ir sava uzticības persona, tad arī ārpus vizītes laika mājās var rasties diskusija, jautājumi un kāds noderīgs padoms, atbalsts!