16. marts, 2017
Ilze Austruma
Vienīgi atklāts paliek jautājums: vai slimniekam tik tiešām tiek piedāvāts iegādāties stacionārā ieteiktos medikamentus jeb ģimenes ārsts tomēr izraksta citus tās pašas grupas medikamentus, kurus atšķirībā no slimnīcā ieteiktajiem kompensē valsts. Par to, kā notiek praksē, stāsta P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas invazīvais kardiologs, Invazīvās kardioloģijas laboratorijas virsārsts Indulis Kumsārs.
– Jūs kā invazīvais kardiologs veicat ļoti nozīmīgu darbu kardiovaskulāro pacientu ārstēšanā, tomēr tā ir tikai daļa pacienta aprūpes. Cik nozīmīga ir adekvāta pacienta ārstēšana pēc izrakstīšanas no stacionāra, kad pacients nonāk ģimenes ārsta aprūpē?
– Bez šaubām tā ir neatņemama ārstēšanas procesa sastāvdaļa, jo pacientam pēc izrakstīšanās no stacionāra, it īpaši, ja tur ir veikta konorāro asinsvadu ārstēšana, stentu implantācija, ir jāturpina lietot medikamentus.
– Ņemot vērā medikamentu kompensācijas noteikumus, vai ģimenes ārsts vienmēr var nozīmēt pacientam jūsu rekomendēto terapiju, ja viņš turpina ārstēties ambulatori?
– Balstoties uz pašreizējiem kompensācijas noteikumiem, ne vienmēr ģimenes ārstam ir iespēja to izdarīt.
– Vai tas var kaut kā ietekmēt pacienta aprūpes kvalitāti?
– Gadījumos, ja pacients nesaņem optimālo un vajadzīgo terapiju, tas, protams, var ietekmēt ārstēšanas rezultātus.
– Kā šī ietekme var izpausties?
– Tie var būt dažādi nelabvēlīgi kardiāli notikumi, kuri varētu būt biežāki, ja pacients nelieto optimālo stacionārā nozīmēto terapiju.
– Vai mēdz būt gadījumi, ka pacienti tieši šī iemesla dēļ atgriežas stacionārā?
– To ir grūti pateikt. Man nav tādu datu, bet mums ir Eiropas kardiologu biedrības rekomendācijas, kas paredz, kāda ir optimālā terapija pacientiem, kuri ārstēti ar invazīvām metodēm.
– Vai medikamentu kompensācijas sistēma var būt pamata kritērijs zāļu izvēlei pacienta ārstēšanā?
– Tam nevajadzētu būt pamatkritērijam. Domāju, ka pacientam būtu jādod iespēja saņemt pilnīgu informāciju par optimālas terapijas iespējām. Un tad jau kopā ar savu ģimenes ārstu un, balstoties uz savām finansiālajām iespējām, viņš var izdarīt izvēli – vai pacients var atļauties optimālo terapiju jeb tomēr jālieto medikamenti, kas iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā.
– Vai jūs vienmēr izrakstāt ieteicamos medikamentus, neņemot vērā, vai tie ir vai nav valsts kompensējamo zāļu sarakstā?
– Jā, lielākoties mēs izrakstām ieteicamos medikamentus.
– Cik liela ir atšķirība starp stacionāra kardiologu ieteiktiem medikamentiem un tādiem, kas ir kompensējami?
Indulis Kumsārs: «Pacientam būtu jādod iespēja saņemt pilnīgu informāciju par optimālas terapijas iespējām. Tad kopā ar savu ģimenes ārstu un, balstoties uz savām finansiālajām iespējām, viņš var izdarīt izvēli – vai pacients var atļauties optimālo terapiju, vai tomēr jālieto medikamenti, kas iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā.»
Foto: Imants Prēdelis
– Kā zināms, kompensēts tiek konkrētās grupas lētākais medikaments. Daži medikamenti, kas jau ir Eiropas Kardiologu biedrības vadlīnijās, šobrīd vēl nav iekļauti kompensējamā sarakstā. Tāpat ir situācijas, kad pēc vadlīnijām pacientam jālieto medikamenti, piemēram, gadu, bet kompensēti tie tiek tikai mēnesi vai pusgadu.
– Kā jūs rīkojaties, ja pēc vadlīniju rekomendācijām pacientam būtu nepieciešama terapija ar medikamentu, kuru valsts neapmaksā, apmaksā daļēji vai tikai uz noteiktu laiku?
– Tādos gadījumos mēs cenšamies pacientam izstāstīt, kāda šobrīd ir situācija un kāda, pēc mūsu domām, būtu optimālā terapija. Protams, galavārds jeb lēmums jāpieņem pašam pacientam, jo tie tomēr ir viņa finanšu resursi. Daudzu medikamentu mēneša izmaksas, ja konkrētās zāles valsts nekompensē, var būt pat diezgan lielas.
– Kādi ir jūsu novērojumi, vai daudzi pacienti var atļauties iegādāties viņiem ieteiktās nekompensējamās zāles, vai arī liels vairums iztiek tā, kā ir?
– Man ir grūti pateikt, cik liela daļa var atļauties šīs zāles nopirkt. Bet ne mazums pacientu atrod šādu iespēju, jo viņiem rūp sava veselība un viņi ir ņēmuši vērā ārsta teikto, cik vitāli svarīgi ir dzert tieši ieteiktos medikamentus. Protams, mūsu valstī vidējais ienākumu līmenis ir diezgan zems. Tāpēc par zālēm mēnesī papildus iztērēt līdz 100 eiro – tā daudziem pacientiem ir diezgan liela summa, kuru viņi varbūt nevar atļauties.
– Jūs ikdienā redzat starpību, kāda ir, lietojot jūsu ieteiktos medikamentus vai valsts apmaksātos?
– Tas, ka pacientiem jāpiedāvā jaunākās paaudzes medikamenti ar labāku efektu, ir noteikts pasaules kardiologu vadlīnijās. Lielos pētījumos, kas balstīti un daudzu tūkstošu pacientu apsekojumiem, ir pierādīts, ka tā ir optimālā terapija. Tāpēc es domāju, ka mums ir jāpieņem šīs vadlīnijas. To sauc par uz pierādījumiem balstītu medicīnu. Tas nav nekāds izdomājums vai kādu farmācijas kompāniju lobēšana.
– Vai, jūsuprāt, pacients vienmēr uzzina par labāko pieejamo ārstēšanu, un viņam tiek piedāvāta iespēja izvēlēties? Vai ir gadījumi, kad pacientam tiek nozīmēti valsts kompensētie medikamenti, kas ne vienmēr sniedz labāko ārstēšanu, nemaz neinformējot par iespējamajām alternatīvām?
– Protams, es domāju, ka pacienti ne vienmēr saņem visu informāciju, jo tas prasa arī laiku, iedziļināšanos šajā jautājumā, papildus izskaidrošanu. Bet pacientam noteikti būtu jāsaņem šī informācija – tad viņš varētu izdarīt galīgo izvēli.
– Vai ģimenes ārstam vajadzētu piedāvāt pacientam alternatīvu ārstēšanu, ja viņš uzskata, ka stacionārā nozīmētā terapija nav labākā šim pacientam? Piemēram, pacientam ir nozīmēts kāds vecākas paaudzes ne tik efektīvs medikaments, jo stacionāra ārsts ir domājis, ka slimnieks nevarēs atļauties iegādāties mūsdienīgu medikamentu.
– Ja mēs runājam par pacientiem, kuri ārstējas abās universitātes slimnīcās Rīgā, viņiem lielākoties tiek piedāvāta visefektīvākā terapija, kas vadlīnijās paredzēta. Ja tomēr tas nav izdarīts, ģimenes ārstam, kurš ikdienā ir kontaktā ar saviem pacientiem, to vajadzētu piefiksēt un izrakstīt pareizos preparātus.
– Ņemot vērā ierobežotos līdzekļus veselības aprūpei, mēs nevaram cerēt uz straujiem uzlabojumiem valsts līdzfinansējumā mūsdienīgai pacientu ārstēšanai. Kā jūs ieteiktu rīkoties pacientam un ārstam, lai pārliecinātos, ka katrā individuālā gadījumā tiek panākts labākais iespējamais rezultāts?
– Pats galvenais – pacientam būtu jāsaņem pilnīga informācija par mūsdienās labāko terapiju. Un tad, ja viņš var atļauties segt tos izdevumus, ko nekompensē valsts, pacientam būtu pašam jāizdara izvēle, jo tā ir viņa veselība, tā ir pacienta sirds. Viņam ir tiesības saņemt pilnu informāciju par medikamentiem.
– Kāda ir jūsu pieredze, vai izrakstot jaunākās paaudzes medikamentus, rezultāti ir labi?
– Protams, un šos rezultātus mēs jau redzam. Tie tiešām ir labāki un attaisno sevi praksē. Tāds jau ir zinātnes uzdevums – attīstīties un visu laiku meklēt jaunus medikamentus, lai rezultāti būtu daudzsološāki.
– Ko jūs nobeigumā varētu novēlēt šai trīsvienībai: pacients – ģimenes ārsts – stacionāra ārsts?
– Es novēlu, lai sadarbība starp stacionāra ārstu, ģimenes ārstu un pacientu būtu optimāla. Lai tā būtu viena otru papildinoša. Lai tā būtu vērsta uz pacienta maksimāli optimālu medicīnisko aprūpi un nodrošinātu viņam vislabāko iespēju izveseļoties un uzturēt savu veselību.
Pašlaik lielākā problēma ir tā, ka tiek kompensēts lētākais medikaments. Ja savukārt pacients izvēlas dārgāko, tad viņam ir jāmaksā pilna summa, un viņš nevar segt tikai starpību. Tāda situācija mūsu valstī ir izveidojusies, taču ir jāsaprot, ka modernā medicīna ir dārga. Pat Eiropas valstīm ar daudz lielākiem budžetiem ir problēmas. Protams, kā mēs jau runājām, informācija, ko varētu saņemt pacients, teorētiski neko nemaksā, un viņam tā būtu jāzina. Es domāju, ka mūsdienās ir daudz izglītotu pacientu, kas par savu slimību vēlas uzzināt pēc iespējas vairāk. Mēs savā ikdienas praksē arvien biežāk redzam, ka pacienti paši interesējas, viņi «izburas» cauri internetam, nāk pie ārsta un prasa, kāds viņam tiks likts stents. Tā ir pozitīva nianse, ko pēdējā laikā var novērot. Pacienti kļūst arvien informētāki. Tas ir ļoti labi, jo pacientam pašam jāsaprot, cik svarīga ir viņa veselība. Tātad viņam ir pilnīgas tiesības par to interesēties, prasīt, kā viss notiks viņa situācijā.