4. novembris, 2017
Evita Hofmane
Ar speciālisti runājam par to, kā rīkoties, ja bērnam sāp vēders, kādas ir biežākās veselības likstas, kas piemeklē mūsu atvases, un kas darāms, lai ģimenē veidotos pareizi ēšanas ieradumi, un citiem jautājumiem.
– «Man sāp vēders!» ir frāze, ko dzirdējuši visi vecāki. Kā izprast, vai tā izpaužas uztraukums, vai pie vainas ir ātri apēstais burgers, vai tās ir jau uzkrājušās nepareizo ēšanas ieradumu sekas, bet varbūt tur iemājojusi kāda nopietna liksta. Kad vajadzētu doties pie ārsta?
– Sāpes vēderā skolas vecumā ir samērā bieži sastopama problēma, un tās var izraisīt dažādi iemesli. Vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāizvērtē bērna uzvedība saistībā ar sāpēm vēderā. Ja tās neietekmē bērna fizisko aktivitāti, mācības, attīstību, tad tās noteikti saistītas ar gremošanas trakta darbības funkcionāla rakstura traucējumiem. Ja sāpes ietekmē fizisko attīstību, sekmes skolā, ir vēl citi papildu simptomi, obligāti jāgriežas pēc palīdzības pie ģimenes ārsta, lai viņš varētu izvērtēt un nepieciešamības gadījumā nozīmēt vizīti pie speciālista. Ļoti bieži bērns pasaka: «Man sāp vēders», bet aiziet spēlēties. Tas nozīmē, ka šīs sāpes neietekmē viņa fizisko aktivitāti. It īpaši jaunākā vecuma bērni nespēj diferencēt diskomforta sajūtas. Bet, ja bērns šajā vecumā pasaka, ka viņam sāp vēders, viņš atsakās no ēdiena, nevēlas spēlēties un darīt to, kas viņam ļoti patīk, tas nozīmē, ka situācija ir ļoti nopietna un jāgriežas pie ģimenes ārsta, speciālista vai nopietnos gadījumos jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tas norāda, ka situācija ir akūta, un mums ir jāizslēdz iespēja, ka vēderā radusies «katastrofa» un ir nepieciešama ķirurga palīdzība.
– Kādas šobrīd ir izplatītākās bērnu gastroenteroloģiskās problēmas?
– Gastroenteroloģijas nodaļā pēdējos gados ārstējas ļoti smagi slimi bērni, kuru slimības ir saistītas ar ķirurģiskām patoloģijām, hroniskām, iekaisīgām, autoimūnām saslimšanām. Ja bērniem sāp vēders, nereti ir grūti pateikt, vai pie tā ir vainojams uzturs, jo tiek uzskatīts, ka lielu lomu vēdersāpju gadījumā spēlē stress.
Kad vecāki ar bērniem ambulatori griežas pēc palīdzības sakarā ar sāpēm vēderā, ja mums nav aizdomu par kādu nopietnu, hronisku, dzīves kvalitāti ietekmējošu saslimšanu, šos bērniņus mēs izmeklējam dienas stacionārā. Ambulatori mēģinām noteikt iemeslus, kāpēc sāpes ir parādījušās. Ļoti labs palīgs, kas ļauj speciālistam, ģimenes ārstam izprast bērna sāpju biežumu, ilgumu un laiku, ir dienasgrāmata, kur tiek fiksēta informācija par tām. Dažkārt sāpes ir saistītas ar konkrēta uztura lietošanu, arī ar pārtikas alerģiju.
Ir svarīgi fiksēt simptomātiku, sūdzības, ko bērns ir ēdis, jo tad ir vieglāk analizēt un izprast, vai pie vainas ir uzturs. Viena no biežākajām problēmām ir aizcietējumi. To rašanās ir saistīta ar uzturu, šķidruma lietošanu un psiholoģiskajām situācijām. Piemēram, skolas tualetes apmeklējumu. Tāpat jebkura vecuma bērniem tas var būt saistīts ar negatīvu pieredzi, kas saistās ar sāpēm defekācijas laikā, kā rezultātā rodas defekācijas aizture un aizcietējumi. Šī ir viena no biežākajām problēmām bērnu gastroenteroloģijā ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Pediatru praksē ar šo problēmu sastopas 30% gadījumu, gastroenterologu praksē katrs ceturtais griežas pēc palīdzības ar šo problēmu.
– Tas šķiet pārsteidzoši bieži. Kas izraisa šo problēmu?
– Bērni ikdienā lieto ļoti maz šķidruma, kas ir ļoti būtisks gremošanas trakta funkciju nodrošināšanai. Ir svarīgi uzturā lietot ne tikai graudaugu produktus (bērniem ļoti garšo smalkmaizītes, cepumi un baltmaize), kas var ietekmēt zarnu trakta darbību, bet jāiemāca uzturā lietot dārzeņus un augļus. Pie tā ir jāradina jau no mazotnes, jo atkarībā no bērna vecuma mācīšanās process var ilgt mēnesi, divus, pat gadu. Vecākiem ir jāiemāca bērnam ēst produktus no visām uztura grupām un ēst ēdienu, ko vecāki ir sagatavojuši, lai pēc tam, nonākot skolā, kur vairs nav ne vecāku, ne bērnudārza audzinātāju kontroles, vecāki ar mierīgu sirdi zinātu, ka bērns paēd pusdienas.
– Ēšanas ieradumi bērnam rodas ģimenē, un par to bieži vien ir lieli strīdi. Kādas kļūdas tiek pieļautas visbiežāk?
– Jau no pirmā dzīves gada, uzsākot bērna piebarošanu, ēšanas procesam ir jānotiek kopā ar ģimeni, nevis atsevišķi. Bērnam ir jāpiedalās maltīšu gatavošanas procesā, kaut vai skatoties, kā tas notiek, jo vecāki ir piemērs, ko viņi izmantos nākotnē.
Ja bērns pagatavoto ēdienu kādu iemeslu dēļ pēkšņi neēd, grib parādīt raksturu, vecāki bieži vien uzreiz meklē citu ēdienu – tā ir vēl viena liela problēma. Bērns saka «Nē!» un gaida vecāku reakciju. Tāpēc vecākiem jau no paša sākuma jāmāca bērniem ēst dārzeņus, augļus, putras. Tas ir jādara pacietīgi: ja bērns neēd šodien, rīt, tad varbūt ēdīs nākamnedēļ. Bērni pirmajos dzīves gados pieredzi tver ar acīm, adaptējas un dažas lietas spēj pieņemt pakāpeniski. Ja katru dienu tiek piedāvāts kaut kas svešs, viņš kādā brīdī atsakās, jo ir pārāk daudz jaunas informācijas, un viņš netiek ar to galā, sakot «nē».
– Šobrīd arvien vairāk cilvēku pievēršas veģetārismam, svaigēšanai un vegānismam. Kā vecāku izvēles un pieņemtie lēmumi ietekmē bērnu veselību?
– Es uzskatu, ka šāda tipa dzīvesveidu bērnam pašam ir jāizvēlas, sasniedzot pilngadību, jo katrai uztura grupai ir nozīme organisma attīstībā. Ja viņš nepietiekami uzņem olbaltumvielas, radīsies fiziskās attīstības aizture vai arī svara deficīts, pietrūks enerģijas realizēt dažādas aktivitātes. Es to noteikti neatbalstu arī pusaudža vecumā, kad notiek lielas pārmaiņas organismā. Mēs redzam, ka šajā vecumā nereti attīstās vai parādās nopietnas hroniskas saslimšanas ne tikai gremošanas traktā, bet arī citās orgānu sistēmās.
Arī tad, ja vesels cilvēks neuzņem pietiekami daudz uzturvielu, mikroelementu un vitamīnu, pakāpeniski attīstās to deficīts, parādās sūdzības: ādas izmaiņas, mainās matu struktūra. Ja bērns nelieto gaļu, ar laiku attīstās dzelzs deficīta anēmija. Visu nepieciešamo dzelzs daudzumu nevar uzņemt ar augu valsts produktiem. Mūsu organisms nav tam piemērojies un šo dzelzi nespēj pārstrādāt. Mēs pamatā spējam paņemt dzelzi tikai no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Dzelzij ir ļoti svarīga loma hemoglobīna producēšanā, jo tas «nes» skābekli pa visu organismu. Skābeklis ir vajadzīgs gan smadzenēm, gan citiem orgāniem, lai tie varētu pilnvērtīgi strādāt. Ja bērnam attīstās dzelzs deficīta anēmija, parādās nogurums, nespēks, galvas reiboņi, nespēja koncentrēties, ar laiku var rasties nopietnas veselības problēmas.
– Šobrīd gan Latvijā, gan ārvalstīs vērojamas divas pretējas tendences: arvien vairāk cilvēku cieš no liekā svara problēmām un paralēli tam masu medijos norit pārspīlētu skaistuma standartu propagandēšana, kas savukārt izraisa ēšanas traucējumu rašanos – anoreksiju.
– Pēdējo 3–4 gadu laikā mūsu sabiedrība ir ieslīgusi galējībās, risinot liekā svara jautājumus. Sabiedrībā par to tiek daudz runāts, ir ļoti daudz reklāmas rakstu par svara zaudēšanu, bet šādos gadījumos gan ģimenē, gan primārajā aprūpē ir jāizvērtē, vai šiem pacientiem ir vajadzīga uztura korekcija, lai veicinātu svara zaudēšanu. Līdz 18 gadu vecumam uzturs ir ļoti svarīgs bērna fiziskajai un garīgajai attīstībai. Ja mēs no uztura izslēdzam kādu konkrētu produktu, samazinām kalorāžu, ne uzreiz, bet ar laiku, bērnam rodas uzturvielu, mikroelementu un svara deficīts, kā rezultātā var rasties gremošanas sistēmas, kaulu, locītavu, ādas problēmas un bērns neattīstās arī fiziskā ziņā.
Ja bērnam ir liekais svars, vajag izvērtēt, vai viņa uzturs ir pareizs. Arī ja uzturs nav neveselīgs, ir svarīgi, cik bieži un ko bērns ēd. Varbūt trūkst fizisko aktivitāšu.
Visvairāk mani uztrauc anoreksija, tīša neēšana, atsevišķu produktu izslēgšana no uztura un svara deficīts, kas vairāk raksturīgs meitenēm, bet vērojams arī zēniem. Tas ir mediju radītā spiediena rezultāts, jo, pavērojot interneta mājas lapas, ir ļoti daudz reklāmu par to, kāpēc ir jānotievē, kā var iegūt «ideālu» figūru, kas jaunās meitenes psiholoģiski ietekmē. Īpaši, ja vecāki, skolotāji, draugi vai klasesbiedri ir pateikuši, pat netīši: «Tu esi resna». Vecākiem ir ļoti uzmanīgi jāvēro bērns, vai to uzturu, ko viņam piedāvā ēdienreizēs, bērns apēd. Tāpēc ik dienu kaut vai vienu reizi visai ģimenei vajadzētu apsēsties pie viena galda un kopā paēst. Tad ar laiku vecāki spēs izvērtēt izmainīto uzvedību, ja bērns atteiksies no dažādiem ēdieniem vai pēc ēšanas uzreiz apmeklēs tualeti. Tas var liecināt par ēšanas procesa traucējumiem. Tad ir nepieciešams griezties pēc palīdzības pie psihologa, psihiatra. Sakārtot ēdienkarti varētu palīdzēt dietologs. Smagākos gadījumos bērni ārstējas stacionārā.
– Ko jūs novēlētu bērniem un viņu vecākiem?
– Bērniem es novēlu emocionāli mierīgus vecākus, jo tam ir liela loma bērna veselības saglabāšanā. Vecākiem – nepakļauties bērna iegribām, jo es uzskatu, ka vecāki ir bosi, kuri bērnam ir jārespektē. Vecāki nosaka, cikos bērns ēdīs, ko viņš ēdīs, bet bērns var izlemt, cik daudz viņš ēdīs. Jau no paša sākuma vecākiem ir ļoti liela loma bērna ēšanas uzvedības attīstībā.
Es noteikti novēlu, lai katrā ģimenē ik dienas būtu kaut viena kopēja ēdienreize. Lai cik aizņemti mēs būtu, visai ģimenei ir jāapsēžas pie galda un kopā jāpaēd, piemēram, vakariņas. Jāizrunā ikdienas problēmas, veiksmes, neveiksmes, tādā veidā radot bērnam atbalsta sajūtu. Ja viņam tā būs, bērns, visticamāk, arī mazāk slimos.