6. janvāris, 2018
Lauma Kalēja
Visizplatītākais bērnu un jauniešu vidū ir 1. tipa cukura diabēts, kad organisms neražo pietiekamu daudzumu insulīna. Taču arī 2. tipa cukura diabēts, kad aizkuņģa dziedzeris insulīnu ražo, bet tas nav spējīgs efektīvi darboties, arvien biežāk sastopams jauniem cilvēkiem, lai gan agrāk tika uzskatīts par pusmūža cilvēku slimību.
Par cukura diabētu bērniem runājam ar Unu Laugu-Tuņinu, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģi.
– Kādēļ organismam nepieciešams insulīns?
– Insulīns ir hormons jeb aktīva viela, kas ķermenī ir nepieciešams kā «atslēga», kura ielaiž glikozi šūnās. Kad glikoze jeb cukurs nonācis galamērķī, ķermenis var to patērēt un radīt enerģiju. Pretējā gadījumā esam enerģijas badā: tiek uzņemta pārtika, bet nepieciešamās vielas šūnās nenonāk. Uzņemtā glikoze cirkulē asinīs un, nespējot nonākt šūnās, tiek vienkārši izvadīta no organisma.
Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka bez cukura lietošanas uzturā varētu iztikt, tomēr tas nav iespējams. Uzturā glikozi uzņemam ne tikai cukura veidā. Ogļhidrātus, kas ir cilvēka pamatēdiena sastāvdaļa, un bez kā dzīvot nevaram, organisms pārveido glikozē. 1. tipa diabēta slimniekiem parasti ēšanas problēmu nav, bet, ja organismā trūkst nākamā nepieciešamā posma – insulīna –, tad labums no uzņemtās glikozes ir pavisam neliels.
– Kāpēc ar 1. tipa cukura diabētu biežāk saslimst bērni?
– Cukura diabēts ir viena no daudzajām autoimūnajām slimībām, kas nozīmē kļūdu imūnajā sistēmā. Ja ģenētiski organismā ir ielikta šāda kļūdas iespēja, tad tā visbiežāk izpaužas dzīves pirmajā pusē. Jo agrāk slimība sākusies, jo šī iespēja bijusi lielāka un imūnsistēma attiecīgi reaģējusi.
Jāatzīst, ka tendence mainās, tomēr vēl joprojām 1. tipa cukura diabēta pirmreizējie pacienti pārsvarā ir bērni un jaunieši. 2. tipa cukura diabēts parasti ir saistīts ne tikai ar novecošanu, palēninātu vielmaiņu un rāmu dzīvesveidu, bet arī ar svara problēmām, kas bērniem ar 1. tipa cukura diabētu nav raksturīgi. Zināms, ka citviet pasaulē, piemēram, Ķīnā, Japānā un Amerikā, 2. tipa cukura diabēts ir izplatītāks kopumā, tostarp bērnu un jauniešu vidū. Tā ir mūsdienu iezīme, dzīvesveida un ēšanas paradumu sekas. Latvijā šobrīd 2. tipa cukura diabēts bērniem vēl ir sastopams samērā reti, taču pēdējo desmit gadu laikā pieaug gan aptaukošanās biežums, gan ar to saistīto vielmaiņas slimību risks.
– Kā tiek iegūts cukura diabēts?
– Iedzimtas diabēta formas sastopams ļoti reti. 1. tipa cukura diabēts var pēkšņi parādīties dzīves laikā cilvēkam ar attiecīgu ģenētisku noslieci. Bērni piedzimst veseli, bet, biežāk vecumā no 20 līdz 30 gadiem, slimība pēkšņi var aktivizēties. Ar noteiktiem gēniem mēs piedzimstam un tos nav iespējams mainīt. Ģimenēs, kurās slimo ar 1. tipa cukura diabētu, pēcnācēju risks saslimt ar šo slimību ir nedaudz lielāks, savukārt, ja vecākiem ir 2. tipa cukura diabēts, bērniem iespēja pārmantot šo slimību ir samērā liela.
Joprojām nav pilnīgi skaidrs, kas izsauc šo slimību. Gadu gaitā bijušas daudz un dažādas teorijas, kādēļ rodas 1. tipa cukura diabēts, piemēram, govs piena lietošana uzturā agrīnā bērnu vecumā. Cita teorija apgalvo, ka pārlieku rūpīga higiēna pietiekami nenorūda imūno sistēmu. Tomēr atgādinu, ka tās ir teorijas un nav zinātniski pierādītas.
Cilvēku vidū pastāv mīts, ka 1. tipa diabēts rodas no nepareiza uztura un ēšanas režīma. Mūsu pacienti bērni nāk no dažādām ģimenēm. Dažās tiek ievērots pareizs ēšanas režīms, citās tāda nav. Tomēr veselīgs dzīvesveids jebkurā gadījumā ir būtisks. Tas nepasargā no diabēta rašanās, bet, veselīgi dzīvojot, netiek provocēta vājā organisma vieta.
– Kā vecāki var konstatēt, ka bērnam varētu būt cukura diabēts?
– Pastāv dažas vienkāršas pazīmes, kas vēsta par cukura diabēta klātbūtni. Tās būtu vēlams zināt gan vecākiem, gan skolotājiem, gan bērnudārza darbiniekiem. Biežas slāpes un pastiprināta tualetes apmeklēšana, it īpaši naktī, noteikti ir iemesls, lai pārbaudītos. Pirmreizējā pārbaudē pietiek ar urīna analīzēm, iztiekot bez dūrieniem, kas varētu sagādāt raizes bērniem. Novājēšana ir nākamā pazīme, jo organisms ir enerģijas badā. Neviens augošs bērns, esot vesels, nenovājē. Nereti jaunieši augot vizuāli izskatās tievāki, tomēr nosveroties redzams, ka svars nesamazinās. Bieži sastopamies ar gadījumiem, kad reaģēts novēloti, un bērni nonāk reanimācijā.
– Kā mainās vecāku un bērnu dzīve, saskaroties ar slimību?
– Slimība var būt gan psiholoģisks, gan finansiāls slogs. Gan pacientiem, gan viņu ģimenes locekļiem jārēķinās ar būtiskām izmaiņām ikdienas dzīvē, tādēļ nepieciešams atbalsts, zināšanas un daudz pacietības. Sākumā ir grūti, tomēr, ja iepriekš ievērots veselīgs dzīvesveids, ir vieglāk. Jāsakārto dienas, ēšanas un dzīves režīms, vecākiem vairāk laika jāvelta bērniem. Pavisam mazu bērnu reakcija uz ārstēšanas plānu ir izteiktāka, un apetīte nav prognozējama, tomēr mazie ir vairāk pieskatīti, un rezultāti ir labi. Rūpju grupa ir pusaudži, kuri diagnozi un režīma ierobežojumus uztver smagāk. Jebkurš šajā vecumā vēlas būt «kā visi», neatšķiroties no pārējiem.
Ir jāievēro vairāki priekšnosacījumi ne tikai mājās, bet arī skolā. Bieži jaunieši nevēlas, lai citi uzzina par slimību, kas mums ir jārespektē. Procedūra, kura noteikti tiek pamanīta, ir regulāra cukura līmeņa pārbaude. Pastāv vairāki ēšanas ierobežojumi, kā arī vairākas reizes dienā jāizdara insulīna injekcijas. Bieži dzirdēts par gadījumiem, kad ne tikai bērni, bet arī pieaugušie to saista ar kaitīgu vielu lietošanu.
Slimnieka pašsajūta var pasliktināties gan cukura līmenim esot paaugstinātam, gan pazeminātam, kas mēdz notikt arī stundu laikā. Gadās, ka skolās bērni nevar iziet, kad nepieciešams, vai paēst, kad vajadzīgs. Latvijas izglītības iestāšu medicīniskais un sociālais personāls bieži nespēj katram bērnam pievērst tik lielu uzmanību, kā būtu nepieciešams. Ir zināmi gadījumi, kad pirmsskolas vecuma bērnu māmiņām bērna pieskatīšana ir pamatdarbs, jo citādi sekot režīmam ir ļoti grūti.
– Kā mūsdienās tiek ārstēts 1. tipa cukura diabēts?
– Insulīns nav aizvietojams. Dabā nav citas līdzīgas vielas, tādēļ pamatā ārstēšanā vēl joprojām tiek izmantotas insulīna injekcijas. Tās tika atklātas pirms simts gadiem un tiek izmantotas vēl šobrīd. Insulīns tiek ražots mākslīgi, tomēr tas ir pilnībā līdzīgs cilvēka ķermenī ražotajam insulīnam.
Jaunākais tehnoloģiskais risinājums ir insulīna pumpis. Tā ir neliela izmēra ierīce, kurā ievietotas insulīna ampulas. Pumpis savienots ar katetram līdzīgu sistēmu, kas atrodas zem ādas. Sekojot konkrētam plānam, tas sūknē organismā insulīnu attiecīgā daudzumā. Iekārta vēl nav pilnībā autonoma, tomēr zinātne attīstās un iespējams, ka tuvākajā nākotnē ierīce spēs darboties pilnīgi patstāvīgi. Tiek pilnveidotas arī cukura līmeņa pārbaudes ierīces, lai samazinātu dūrienu skaitu ikdienā.
Zinātnieki turpina strādāt arī pie insulīna tabletēm. Zāles tablešu formā pieejamas tikai 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai, bet mēģinājumi radīt ko līdzīgu 1. tipa diabēta ārstēšanai līdz šim bijuši neveiksmīgi. Galvenā problemātika ir tā, ka, tabletēm nonākot kuņģī, tās vienkārši iet bojā. Insulīns ir sarežģīta spirālveida olbaltumviela, kura kuņģa vidē noārdās un zaudē savu struktūru, tādēļ nav efektīva. Insulīnam jānonāk asinsvadu tuvumā, kur tas var uzsūkties asinīs.
– Kādas apmācības pieejamas ģimenēm, kurās bērni slimo ar cukura diabētu?
– Pasaulē ir pierādīts, ka, saslimstot ar 1. tipa cukura diabētu, ir nepieciešama liela zināšanu bagāža, lai neveidotos sarežģījumi un pacienti nenonāktu slimnīcā. Latvijā vēl pirms dažiem gadiem programma netika uzskatīta par nepieciešamu. Šobrīd bērniem un viņu ģimenēm ir pieejama valsts finansēta diabēta apmācības programma. Pirmreizējā apmācība notiek Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā diabēta apmācības kabinetā. Programma tiek īstenota diabēta apmācības ārsta un māsas vadībā un ilgst vienu līdz divas nedēļas. Vēlāk iespējams konsultēties poliklīnikā, vai zvanot uz diabēta konsultatīvo tālruni 27801111. Nepieciešamības gadījumā apmeklējam skolas, izglītojam mācībspēkus.
– Kādas komplikācijas bērniem slimības dēļ var rasties?
– Slikti ārstēta diabēta gadījumā var veidoties nopietni orgānu bojājumi. Pacientiem jābūt labi apmācītiem un zinošiem, kā arī jāseko savam individuālajam ārstēšanas plānam. Pastāv akūtās un vēlīnās komplikācijas. Akūtās saistītas ar pēkšņām cukura līmeņa svārstībām, kuras jāprot laikus novērst. Redzamas sekas var būt ļoti slikta pašsajūta, pat samaņas zudums. Pareizi reaģējot, tās var veiksmīgi novērst, un parasti nopietnu seku nav. Tomēr, ja šāda situācija notiek bieži, var atkārtoti nonākt slimnīcas reanimācijas nodaļā.
Vēlīnās komplikācijas savukārt rodas lēnām, gadu desmitu laikā, tādēļ mazi bērni ar tām nesaskaras, taču pusaudžu vecumā jau var parādīties pirmie diabēta sarežģījumi. Tā var būt diabētiskā neiropātija, koronārā sirds slimība, diabētiskā pēda, ādas izmaiņas, dislipidēmija utt. Jāatzīmē, ka laikus nenovērstas gan akūtās, gan vēlīnās komplikācijas var nopietni ierobežot turpmākās dzīves kvalitāti.
Senāk šī slimība bija nāvējoša, tādēļ žēl, ka mūsdienās cilvēki reizēm neizmanto piedāvātās ārstēšanas iespējas, meklējot vainu slimībā. Mediķi var palīdzēt sastādīt ārstēšanas plānu, taču par tā izpildi un savu veselību atbildīgs ir katrs pats.