Insulīna terapija – palīgs diabēta kompensēšanā

30. marts, 2016

Kristīne Pastore

Par to, kāpēc ar laiku vairs nepietiek tikai ar tabletēm, bet nepieciešams injicēt arī insulīnu, skaidro Liepājas ārsts endokrinologs ar 35 gadu pieredzi Anatolijs Lucenko.

 

– Sākot sarunu par insulīna terapiju 2. tipa diabēta slimniekiem, vispirms izskaidrojiet, kāds kopumā ir mērķis, ārstējot diabēta slimniekus?

– Kopējais mērķis ir panākt, lai diabēts būtu kompensēts – tas nozīmē noturēt cukura līmeni asinīs normas robežās. Tukšā dūšā tas būtu ap 6 mmol/l un divas stundas pēc ēšanas – ne vairāk kā 7,8 mmol/l.

– Kāpēc tas ir svarīgi?

– Sasniedzot šos mērķa rādītājus, apstājas procesi, kas veicina diabēta komplikāciju attīstību.

– Kādas tās būtu?

– Ļoti nopietnas! Tie ir mazo asinsvadu bojājumi acīs, kas ar gadiem var novest pie redzes zaudēšanas, tie ir nieru asinsvadu bojājumi, kas nekompensēta diabēta gadījumā draud ar nieru mazspēju, tāpat tie ir perifēro asinsvadu bojājumi, kas var novest pie gangrēnas, vai sirds asinsvadu bojājumi, kam sekas var būt ateroskleroze un miokarda infarkts. Tas nozīmē, ka nekompensēta diabēta gadījumā līdz ar bojājumiem asinsvados cieš faktiski visi cilvēka orgāni, un tas ir bīstami ne tikai cilvēka veselībai, bet arī dzīvībai.

– Par ko liecina jūsu ilggadējā pieredze – cik lielai daļai 2. tipa cukura diabēta pacientu slimība ir labi kompensēta?

– Tie ir ap 70% pacientu. Nekompensēta diabēta pacientu vidū ir gan gados veci cilvēki, kas jau ilgstoši slimo ar diabētu, gan arī cilvēki spēka gados ar aktīvu dzīvesveidu.

– Kāpēc tā notiek?

– Iemesli ir dažādi. Pirmais, pietrūkst pacienta paša līdzestības savas slimības ārstēšanā: cilvēki neregulāri lieto medikamentus, neregulāri apmeklē ārstu, neveic slimības paškontroli un neregulāri pārbauda glikētā hemoglobīna līmeni asinīs. Tādu pacientu ir ļoti daudz, un ne tikai gados veci cilvēki, kuriem pašu spēkiem ir grūti ar to visu tikt galā. Diemžēl ar nepietiekamu līdzestību izceļas arī ne mazums cilvēku vidējos gados: inteliģenti, ar labu darbu, labiem ienākumiem un intensīvu dzīves ritmu. Biežākais no iemesliem, kāpēc viņi nekompensē savu diabētu, neapmeklē ārstu un neveic paškontroli, ir atruna, ka nav laika. Ir arī mazizglītoti pacienti, kas neizprot, kādas var būt nepietiekami kompensēta diabēta sekas. Otrs iemesls nekompensētam diabētam ir problēmas ar endokrinologa pieejamību. 2. tipa cukura diabēta pacienti lielākoties ārstējas pie ģimenes ārsta, taču ģimenes ārsts nevar būt detalizēti informēts par katras slimības vissmalkākajām niansēm. Diabētam tādu ir ļoti daudz, tāpēc arī ir vajadzīgas konsultācijas pie endokrinologa. Trešais iemesls ir ģimenes ārstu lielais noslogojums, kā rezultātā ģimenes ārstiem nav laika diabēta pacientiem sīki un smalki visu izskaidrot. Slikta glikēmijas kompensācija ir arī diabēta pacientiem, kas ārstēšanai saņem insulīna terapiju, bet viņiem nav veikta adekvāta insulīna devu korekcija, un šie pacienti dzīvo ar paaugstinātiem glikēmijas rādītājiem. Vēl viena ļoti liela problēma ir tā, ka kopš 2007. gada mūsu valstī ir likvidēts diabēta slimnieku apmācības centrs Jūrmalā, Majoros, kurā pacienti varēja pavadīt desmit dienas un apgūt zināšanas, kā sadzīvot ar diabētu. Turklāt 2008. gadā valsts pārtrauca finansēt arī diabēta slimnieku apmācību kabinetus reģionos, kuros strādāja apmācītas diabēta māsas.

– 2. tipa cukura diabēta slimnieku sākotnējā ārstēšana parasti ir ar tabletēm. Kādos gadījumos ir jāpievieno insulīna terapija?

– Tas notiek tad, kad ar tabletēm vien cukura līmeni asinīs vairs nav iespējams noturēt normas robežās, kad, ārstējoties tikai un vienīgi ar tablešu medikamentiem, pacients nesasniedz mērķa glikēmiju.

– Kāda ir pacientu reakcija, izdzirdot, ka jāuzsāk insulīna terapija?

– Daudziem pacientiem tas ir šoks, un sākotnēji viņi no tās pat atsakās, jo diemžēl joprojām dzīvs ir mīts, ka insulīna lietošana nozīmē diabēta pēdējo stadiju. Īstenībā ir gluži pretēji – tā ir iespēja pietiekami kompensēt savu slimību un neiedzīvoties diabēta komplikācijās. Tāpēc atteikšanās no insulīna terapijas nav risinājums. Drīzāk tas ir veids, kā slimnieks novilcina laiku un tā vietā, lai veiksmīgi kompensētu diabētu, pabojā savu veselību.

– Kāpēc pacienti tik ļoti baidās no insulīna terapijas?

– Viņus baida tas, ka šis medikaments ir injicējams, gan arī tas, ka līdz ar insulīna terapijas uzsākšanu nāksies mainīt savu dzīves ritmu.

– Vai tā ir?

– Zināmā mērā jā, taču pie tā var pielāgoties, jo insulīna terapijai ir dažādi režīmi.

– Pastāstiet, kā tie var atšķirties?

– Sāksim ar pašu vienkāršāko – bazālā insulīna pievienošanu ārstēšanai ar tabletēm. Tas nozīmē, ka pacients turpina lietot tablešu medikamentus, bet vakarā pirms gulētiešanas ap pulksten 22.00 injicē garas darbības insulīnu, lai sasniegtu pietiekamu glikēmijas normu. Parasti ar šo režīmu uzsāk insulīna terapiju un veiksmīgos gadījumos ar to pietiek. Protams, regulāri jāveic paškontrole, kas diemžēl diabēta pacientiem ir smagākais darbs. Paškontrole nepieciešama pat līdz četrām reizēm dienā: cukura līmenis jāpārbauda pirms brokastīm, kā arī divas stundas pēc pusdienām un pēc vakariņām. Regulāri jāaizpilda diabēta pacienta dienasgrāmata, ierakstot tajā katra mērījuma rezultātu, lai ārsts vēlāk varētu analizēt diabēta gaitu, veikt slimības kontroli un terapijas korekciju. Ja ar garās darbības insulīna injicēšanu nepietiek, jāķeras pie otra režīma – īsa darbības laika insulīna injicēšanas. Tas nozīmē, ka pacientam insulīna injekcijas jāveic trīs reizes dienā pirms galvenajām ēdienreizēm, lai sadedzinātu ēšanas laikā uzņemtos ogļhidrātus. Līdztekus šim režīmam vakarā tiek injicēts garās darbības insulīns. Ir arī intensīvā insulīna terapija, kad pacientam insulīnu nepieciešams injicēt pat piecas reizes dienā. Pirms galvenajām ēdienreizēm injicē īslaicīgās iedarbības insulīnu, kam divas reizes dienā – no rīta un vakarā – pievieno garās darbības insulīnu. Parasti šo režīmu izmanto, ārstējot 1. tipa cukura diabētu, tomēr ir gadījumi, kad to izmanto 2. tipa diabēta pacientu ārstēšanā. Ir vēl ir režīms, kad kombinē īsās un garās iedarbības insulīna terapiju. To visbiežāk izmanto vecu cilvēku ārstēšanā. Ir arī gadījumi, kad insulīna terapija var būt īslaicīga, to izvēlas uz noteiktu laiku. Tā dara, ja 2. tipa cukura diabēta pacients saslimst ar kādu citu slimību, piemēram, pneimoniju. Tā kā ārstēšanas režīmi ir ļoti dažādi, izvēlēties katram pacientam piemērotāko ir ļoti individuāls darbs, un šo ārstēšanu pilnvērtīgi var regulēt endokrinologs, vajadzības gadījuma režīmus mainot.

– Vai ir kādi īpaši noteikumi, kas pacientam jāievēro, uzsākot insulīna terapiju?

– Pirmkārt, pacientam ir jāapgūst, kā pareizi injicēt insulīnu. Otrkārt, cilvēkam ir jāiemācās aprēķināt tā saucamās maizes vienības, ko viņš konkrētajā ēdienreizē patērēs, lai pēc tām aprēķinātu nepieciešamo īslaicīgas iedarbības insulīna devu, kas mainās atkarībā no ogļhidrātu devas ēdiena porcijā. Tāpat pacientiem ir jāzina, ko nozīmē hipoglikēmija, kas ir pazemināts cukura līmenis asinīs, kādas tai var būt sekas un kā sev palīdzēt šādos gadījumos.

– Paskaidrojiet sīkāk, kā var veidoties hipoglikēmija un kāpēc tā ir bīstama?

– Ja cukura līmenis asinīs nokrītas zem 4 mmol/l, kam pievienojas tādas parādības kā svīšana, trauksme, sirdsklauves, varbūt arī apziņas traucējumi un citi, tas nozīmē, ka pacientam vajadzīga tūlītēja palīdzība, jo pie pazemināta cukura līmeņa asinīs var iestāties arī koma. Iemesli, kāpēc veidojas hipoglikēmija, ir dažādi. Tā var būt nepareizi aprēķināta insulīna deva, tas var būt nepietiekams ogļhidrātu daudzums konkrētajā ēdienreizē, un tā var būt arī pastiprināta fiziskā slodze. Cilvēks gan ir pareizi aprēķinājis nepieciešamo insulīna devu un atbilstoši tai arī paēdis, bet fiziskajā slodzē notiek pastiprināta ogļhidrātu sadedzināšana, kā rezultātā strauji pazeminās cukura līmenis asinīs. Pie pastiprinātas fiziskās slodzes cukura līmenis var kristies pat tik dramatiski, ka cilvēks zaudē samaņu. Lai tas nenotiktu, pirms fiziskās slodzes ir jāaprēķina mazāka insulīna deva nekā parasti, un drošības dēļ ieteicams ņemt līdzi pudeli ar saldinātu dzērienu. Tas arī pieder pie dienas režīma un dzīves ritma plānošanas, kam noteikti pievērš uzmanību pacientu apmācībā.

– Insulīna devas titrēšana – tā pareizi sauc nepieciešamās insulīna devas aprēķināšanu. Kaut gan diabēta pacientiem dzīve noteikti būtu vieglāka, ja būtu viena konstanta pareizā insulīna deva, kas nebūtu jāmaina?

– Jā, bet tas nav iespējams, un tāpēc titrēšana ir ļoti svarīga. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai pacients veiktu paškontroli, konsultētos ar savu endokrinologu un nepieciešamības gadījumā laikus mainītu terapijas režīmu. Jo labāk pacients iemācās titrēt savu insulīna devu, jo labāk ir kompensēts diabēts un labāka ir viņa kopējā dzīves kvalitāte, kā arī attālinās dažādu komplikāciju risks.

– Lai gan diabēta pacientu skaits ar katru gadu palielinās, tomēr joprojām ir ne mazums cilvēku, kas nemaz nezina, ka viņiem ir diabēts.

– Tā tas diemžēl ir, un daudziem diabētu atklāj tad, kad viņi ar kādām citām veselības problēmām, piemēram, ar asinsrites traucējumiem, sirds asinsvadu slimībām, pat gangrēnu akūtā stāvokli nonāk slimnīcā. Ja tādos gadījumos atklājas, ka cilvēkam ir paaugstināts cukura līmenis, nekavējoties jānozīmē insulīna terapija.

– Kādas ir raksturīgākās pazīmes, kas varētu mudināt ikvienu cilvēku doties pārbaudīt cukura līmeni?

– Tas var būt nemotivēts nogurums, biežas saaukstēšanās slimības, ādas infekcijas, dzimumorgānu iekaisumi un citas, bet pamatpazīmes ir trīs: izteiktas slāpes, kas turpinās arī naktī, bieža urinācija naktī un palielināta ēstgriba.