Ģimenes ārsts – tilts uz sirds veselību

19. janvāris, 2018

Ludmila Glazunova

«Ar sirds slimniekiem šajā ziņā varbūt ir vēl grūtāk, jo, lai neatkārtotos veselības problēmas, ir regulāri jālieto medikamenti, jāievēro ārstu rekomendācijas, un pat finansiālu iemeslu dēļ nevar atļauties pārtraukt nozīmēto terapiju. Tas ir smags darbs,» norāda ģimenes ārste Ināra Belēviča.

 

– Ģimenes ārstiem ir jāuzņemas liela atbildība par sirds slimnieku aprūpi. Tieši jūs esat atbildīgi par savlaicīgu slimības diagnosticēšanu un pacientu nosūtīšanu pie attiecīgajiem speciālistiem, kā arī par aprūpi pēchospitālajā periodā. Ņemot vērā ierobežojumus valsts kompensējamo medikamentu izrakstīšanai, vai jūs vienmēr spējat nodrošināt pacientam stacionārā rekomendēto terapiju?

– Mēs cenšamies panākt situāciju, lai kompensējamo medikamentu sarakstā minētie ierobežojumi pacientus skartu minimāli. Jā, ir situācijas, kad domājam, kuras no medikamentu grupām labāk kombinēt, ko aizvietot, lai panāktu labāku rezultātu. Mēs trīs tablešu vietā mēģinām atrast iespēju lietot šos trīs medikamentus vienā tabletē – tas patiešām uzlabo pacienta līdzestību. Ne bez lepnuma varu teikt, ka vismaz 90% manu pacientu ir nodrošināti ar iespēju pēc izrakstīšanās no stacionāra turpināt saņemt adekvātu terapiju.

– Kā jūs rīkojaties tad, ja speciālista nozīmēto terapiju valsts neapmaksā, apmaksā daļēji vai tikai uz noteiktu laiku?

– Ja speciālists ir nozīmējis konkrētu terapiju, bet pacients to nevar saņemt, jo valsts kompensējamo zāļu saraksts to ierobežo, tad svarīga ir ģimenes ārsta sadarbība ar šo speciālistu. Iespējams, es gribētu nākt pretim pacientam un izrakstīt medikamentu, kas ir iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā, bet aptiekā, ievadot datorā pacienta datus, derīga būtu tā recepte, kuru izrakstījis speciālists, nevis ģimenes ārsts. Tādās situācijās es ņemu rokās telefona klausuli, zvanu speciālistam un lūdzu atrast medikamentus, kas ir valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Te nu man jāteic, ka man laikam ir ļoti labi kolēģi, ar kuriem ir izdevies šādu kontaktu nodibināt. Manā ģimenes ārsta praksē nav bijis neviena gadījuma, kad man kāds no kolēģiem būtu atteicis. Tas, protams, prasa īpašu pieeju, bet tā arī nav ikdienišķa situācija. Un es varu tikai priecāties par ļoti labo sadarbību ar kolēģiem.

– Ja tomēr nākas terapiju mainīt, vai izskaidrojat pacientam iespējamās sekas?

– Noteikti. Pacientam ir tiesības zināt viņa ārstēšanas plānu, kādi medikamenti jālieto, kādas tam būs sekas, blakus parādības. Ir arī dažas medikamentu grupas, kurus izrakstot, ir ļoti jāseko līdzi dažādiem marķieriem pacienta analīzēs, un par to pacienti tiek brīdināti. Mēs nodrošinām arī šo analīžu kontroli. Tas ir liels darbs māsiņai, kura seko līdzi pacientiem.

 

– Vai tiešām izdodas tik labi šos pacientus kontrolēt, ņemot vērā, cik latvieši ir kūtri uz ārstēšanos?

– Izdodas. Mūsu praksē tas ir prasījis ļoti lielu audzināšanas darbu. Ja pacientiem šķiet, ka tas nav svarīgi, mēs sazināmies ar radiniekiem un stāstām situāciju. Tā ir sadarbība ar ģimeni. Tā ģimenes ārstam ir jārīkojas, jo nevar pacientu atstāt vienu ar viņa problēmām. Pacientam ir tiesības neizprast situāciju, jo viņš nav mediķis. Jebkurā gadījumā šādas konsultācijas un palīdzība valstij izmaksās lētāk nekā slimniekam ilgstoši atrasties reanimācijas nodaļā ar komplikācijām.

– Mūsu pacientiem raksturīga vēl kāda iezīme: ak, man šodien nekas nesāp, es jūtos labāk, varbūt es varu nedzert tās trīs tabletes, kā nozīmējis ārsts, bet tikai vienu – to rozā…

– Mēs paskaidrojam par iespējamām sekām. Ir pacienti, kuri saka: cik nu būšot atvēlēts, tik dzīvošot… Tad es atbildu, ka tas var arī neizdoties. Stāstām piemērus, kas notiek ar pacientiem, ja viņiem ilgstoši jāatrodas gultā, viņi ir guloši, bez valodas, ar kustību traucējumiem. To piedzīvot nevēlas neviens pacients. Šāda sadarbība ar pacientu savukārt prasa ļoti lielu līdzestību no ārsta puses. Tas nenotiek kā pa diedziņu: vienā dienā visi mūs klausa. Mēs stāstām, ka lietot medikamentus ir tāpat kā vakarā iztīrīt zobus. Tās ir elementāras, nepieciešamas lietas.

– Vai pacients vienmēr uzzina par labāko pieejamo ārstēšanu un viņam tiek piedāvāta iespēja izvēlēties? Vai ir gadījumi, kad pacientam tiek nozīmēti valsts kompensētie medikamenti, kas ne vienmēr sniedz labāko ārstēšanu, nemaz neinformējot par iespējamajām alternatīvām?

– Ir tādi gadījumi. Te ir jautājums par speciālistu sadarbību ar pacientiem, kuriem šķiet, ka viņi nav saņēmuši pietiekami labu terapiju. Tad slimnieki nāk atpakaļ pie ģimenes ārsta pārrunāt situāciju. Dažkārt pacients domā: jo dārgākas zāles, jo labākas, pat neiedziļinoties, vai tās viņam der. Tad vēl ir stāsts, ka kaimiņiene vai kāds cits no ģimenes locekļiem dzer citas zāles, un viņam arī tādas vajag, nemaz neiedziļinoties, ka otram cilvēkam ir pilnīgi cita diagnoze.

Ir ļoti svarīgi, lai pacients saprastu, kāda ir viņa diagnoze un kādēļ viņam ir nozīmēta tieši tāda ārstēšanās.

– Vai, jūsuprāt, ģimenes ārstam vajadzētu piedāvāt pacientam alternatīvu ārstēšanu, ja ģimenes ārsts uzskata, ka stacionārā nozīmētā terapija nav labākā šim pacientam. Piemēram, pacientam ir nozīmēts kāds vecākas paaudzes ne tik efektīvs medikaments, jo stacionāra ārsts ir domājis, ka pacients nevarēs atļauties iegādāties mūsdienīgu medikamentu.

– Mēs cenšamies informēt par citiem, alternatīviem ārstēšanas paņēmieniem, bet parasti pieturamies pie konservatīvās ārstēšanas. Nav ētiski kaut ko noklusēt – ir jāstāsta! Ir jāinformē par medikamentu lietošanu, izmaksām, režīmu – ar to ir jāsāk.

Parasti, izrakstoties no stacionāra, pacienti ir labi izmeklēti un viņiem ir nozīmēta terapija. Ja manas un stacionāra kolēģu domas atšķiras un es saprotu, ka nav pārrunātas pacienta iespējas iegādāties labākus vai pēdējās paaudzes medikamentus, tad es par to pacientu informēju, un mēs nonākam pie kopēja risinājuma. Tiek pārrunātas izmaksas mēnesī, ilgtermiņā.

Esmu saskārusies ar situācijām, kad stacionārā automātiski pieņem par normu, ka astoņdesmitgadīga kundze nevarēs atļauties lietot dārgus medikamentus. Taču tā nevajadzētu vērtēt. Ģimenē atrodas iespējas, un tad paciente nāk pie ārsta un stāsta, ka var atļauties arī dārgākas zāles. Vecums ne vienmēr var būt kritērijs, kas ļauj spriest par pacienta iespējām. Katrs gadījums ir ļoti atšķirīgs un individuāls. Man pat ir radies jautājums: kādēļ mani kolēģi stacionārā ir skatījušies pacienta naudas makā?

– Izrakstoties no stacionāra, pacientam parasti tiek nozīmēti vairāki medikamenti. Katrs no tiem ir svarīgs, jo, piemēram, pacientiem, kuriem implantēts koronārais stents, nelietojot nepieciešamos medikamentus, tiek apdraudēta dzīvībā. Vai pacienti ir pietiekami izglītoti par katra nozīmētā medikamenta svarīgumu, vai nepastāv iespēja, ka lēmums par viena vai vairāku medikamentu nelietošanu tiek pieņemts individuāli, aptiekā pie letes?

– Kādas zāles un cik ilgi lietot var izlemt tikai speciālists vai ģimenes ārsts. Šādi lēmumi nav jāpieņem aptiekā! Šādi rīkoties – tā ir ļoti liela atbildība un riska pakāpe! Jā, īstermiņā tā varētu rīkoties, ja tajā brīdī nav naudas un pacients nevar atļauties kādu no medikamentiem nopirkt. Tomēr ir jāapzinās riska pakāpe, it īpaši smagiem sirds slimību pacientiem.

Ja pacients atsakās no kādām zālēm, tad es prasu, kādēļ tā darīts, un stāstu par sekām. Jāteic, ka pēc smagām sirds saslimšanām ir vērojamas dažādas galējības, sastopami divu grupu pacienti: vieni, kas pat pārāk cītīgi seko visiem ārstu norādījumus, un otri, kas atmet ar roku un saka – kā būs, tā būs.

– Ņemot vērā ierobežotos līdzekļus veselības aprūpei, mēs nevaram cerēt uz straujiem uzlabojumiem valsts līdzfinansējumā mūsdienīgai pacientu ārstēšanai.  Kā jūs ieteiktu rīkoties pacientam un ārstam, lai pārliecinātos, ka ikvienā individuālā gadījumā mēs panākam labāko iespējamo rezultātu?

– Kardioloģijā, salīdzinot ar citām medicīnas jomām, valsts kompensējamo zāļu saraksts ir plašs. Ir jūtami arī uzlabojumi. Es neko sliktu nevaru teikt – saraksts regulāri tiek pārskatīts. Tas tiek darīts pietiekami adekvāti, un ir iespējams atrast zāļu lētākos analogus.

Es gan vēl gribētu atgādināt, ka pacientiem būtu ne tikai ļoti rūpīgi jālieto ārstu nozīmētie medikamenti, bet arī jāpārskata savs dienas režīms, jāaizmirst par smēķēšanu, dažādām pārmērībām un jāatrod laiks fiziskām aktivitātēm. Tikai zāļu lietošana nenodrošinās veselību. Ja tiek ievērotas visas ārstu rekomendācijas, tad rezultāti parasti neizpaliek.