Elpas trūkums – problēmas ar sirdi?

20. oktobris, 2016

Toms Zvirbulis

Lai noskaidrotu, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies, kādas slimības var maskēties aiz elpas trūkuma un kā tās ārstēt, uz sarunu aicinājām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Tuberkulozes un plaušu slimību centra plaušu slimību diferenciāldiagnostikas nodaļas vadītāju Inetu Grīsli.

 

– Kāpēc cilvēki nereti plaušu darbības traucējumu simptomus saista ar sirds slimībām? Uz kādām plaušu slimībām var norādīt elpas trūkums un stāvokļa pasliktināšanās pie slodzes?

– Es domāju, ka cilvēki sirds problēmas uztver nopietnāk, tā viņiem ir svarīgāks orgāns par plaušām, jo ir tikai viena. Plaušas ir divas: ja slima ir viena, tad palīdz otra. Bet būtiskākais varētu būt tas, ka mirstība no sirds asinsvadu slimībām ir galvenais nāves cēlonis, un arī kardiologi aktīvi atgādina par sirds veselību. Pacienti cenšas sekot kardiologu ieteikumiem vai vismaz izrāda, ka tiem seko. Plaušu ārsti parasti ir bijuši nedaudz klusāki, un arī slimības, kas saistītas ar elpas trūkumu, vairāk tiek pētītas tikai pēdējo gadu laikā. Piemēram, agrāk cilvēkam ar elpas trūkumu spirometrija kā diagnostikas metode nebija plaši pieejama. Pneimonologu ikdienas praksē Latvijā spirometriju sāka izmantot deviņdesmito gadu vidū. Tas arī bija brīdis, kad vairāk tika diagnosticēta astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība. Ir pilnveidojušās arī citas elpošanas orgānu izmeklēšanas metodes kā, piemēram, plaušu datortomogrāfija. Ar tās palīdzību tiek diagnosticētas tādas plaušu slimības kā fibrozējošs alveolīts. Tomēr dažādās attieksmes galvenais iemesls joprojām ir tas, ka cilvēki baidās no pēkšņas nāves sirds dēļ. Arī astmai agrāk bija pēkšņas nāves gadījumi elpas trūkuma dēļ. Cilvēki par to zināja, bet nebija pieejamas pietiekami efektīvas ārstēšanas metodes. Līdz ar to bailes no smagām astmas lēkmēm sabiedrībā ir palikušas, bet citas astmas izpausmes bieži vien netiek atpazītas. Tas var būt tikai klepus, viegls elpas trūkums, atsevišķās situācijās ar čīkstošu elpu. Tāpēc mums pacienti ir vairāk jāizglīto, lai viņi pazītu ne tikai smagu un dzīvībai bīstamu, bet arī vieglu astmu. Visā pasaulē astmas diagnostika ir labāka bērniem un jauniešiem, un vislielākās kļūdas diagnostikā un ārstēšanā tiek pieļautas vecākiem pacientiem. To pierāda arī epidemioloģiski pētījumi, kas ir veikti ārpus Latvijas. Nosakot diagnozi, mēs dažkārt aizmirstam, ka cilvēks vienlaikus var slimot ar vairākām slimībām. Īpaši raksturīgi tas ir vecākiem cilvēkiem. Viņiem var būt gan sirds, gan plaušu slimības.

– Cik sarežģīti vai viegli ir noteikt, tā ir sirds vai tomēr plaušu slimība?

– Ģimenes ārstam uz šādiem «šaubīgiem» pacientiem ir jāskatās nedaudz plašāk. Diagnostika nav tik sarežģīta, cik laikietilpīga un dārga, kad pacients ir jānosūta gan uz spirometriju, gan slodzes testu, gan ehokardiogrāfiju. Divas galvenās diagnozes, protams, ir sirds vai plaušu slimības, vai arī abas kopā.

Kopš kardiologi ir sākuši sekmīgāk ārstēt pacientus, viņi ir sākuši dzīvot ilgāk. Sabiedrībā ir daudz vairāk gados vecu cilvēku, un parādās slimības, kuras agrāk faktiski nemanījām. Ja cilvēks no sirdsdarbības problēmām nomirst 50 gadu vecumā, tad HOPS viņam, visticamāk, vēl nav diagnosticēts, taču, ja šo pacientu izglābj un viņš turpina smēķēt, tad pēc dažiem gadiem varbūt atklājam arī HOPS.

– Pie kāda speciālista pacientam būtu jādodas vispirms – kardiologa vai pneimonologa?

– To gan nevar konkrēti pateikt. Es ieteiktu sākt ar ģimenes ārsta apmeklējumu. Pie kardiologa cilvēki bieži vien dodas paši. Tāpat arī pie ausu, kakla un deguna ārsta, jo nav grūti saprast, ka ir problēmas ar dzirdi vai deguna tecēšanu. Ne visi saprot, kad jādodas pie plaušu ārsta, nezina, ka šos ārstus sauc par pneimonologiem, brīnās, ka tādi vispār ir. Vēsturiski plaušu ārsti ārstēja tikai tuberkulozi, bet tagad svarīgākās hroniskās saslimšanas astma un HOPS nosaka lielāko pneimonologu pacientu daļu.

– Ar kādiem izaicinājumiem jūs saskaraties ikdienā, ārstējot šos pacientus?

– Pacienti ir jāizglīto un jāpārliecina par to, ka plaušas patiešām ir slimas. Astmas diagnozi pacientiem nav viegli pieņemt, jo ārstēšanas kurss neilgst tikai nedēļu vai divas. Ārstēšana ir ilgstoša, tie var būt trīs mēneši un vairāk, un reizēm pat viss mūžs. Galvenais, lai pacients pieņem šo diagnozi un saprot, ko tas viņam nozīmē. Otrs izaicinājums ir prast pacientam izskaidrot, ka svarīgas ir ne tikai zāles tablešu formā, bet arī inhalatori astmas ārstēšanai. Viņš ir jāprot pārliecināt, ka inhalatoru sastāvā esošie hormoni nebūs veselībai kaitīgi. Jāpaskaidro, ka medikamenti ir jālieto regulāri, ne tikai lai ārstētu esošos simptomus, bet arī lai novērstu slimības uzliesmojumus nākotnē. Visbeidzot tā ir pacientu apmācība pareizā inhalatoru izmantošanā. Gados veciem cilvēkiem ir grūtāk iemācīt pareizu inhalācijas tehniku, tieši tāpēc mācību process aizņem ilgāku laiku. Katram pacientam ir jāatrod viņam piemērotākās zāles, lietošanas režīms.

– Inhalatoru nepareiza lietošana ir bieži sastopama problēma. Cilvēki, uzsākot terapiju, pēc pāris mēnešiem vēršas pie ārsta ar sūdzību, ka zāles viņiem nepalīdz.

– Mēs ar ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem esam pārrunājuši, ka nekad nevajag domāt, ka zāles nav labas vai neder. Vispirms ir jāpārbauda, vai pacients tiešām visu dara pareizi. Ja viss tiek darīts atbilstoši norādījumiem, mēs varam meklēt citus variantus. Kādreiz pietiek izmainīt devu vai lietošanas režīmu.

– Vai pacientiem ir pieejamas zāles, kas vienlaikus gan paplašina bronhus lēkmes gadījumā, gan ārstē iekaisumu plaušās?

– Jā, tie ir kombinētie medikamenti. Šādas zāles parasti izvēlas pacientiem ar vidēji smagu un smagu bronhiālo astmu, kuriem simptomi traucē pietiekami bieži. Katram pacientam tiek atrasta labākā ārstēšanas metode, bet kombinētās terapijas galvenā priekšrocība ir tā, ka pacients uzreiz jūt uzlabošanos no bronhu paplašinātāja, turklāt viņš saņem arī efektīvu pretiekaisuma terapiju, kas palīdzēs ilgtermiņā.

– Jūs minējāt, ka kombinētos medikamentus iesaka lietot vidēji smagas un smagas astmas gadījumā. Vai arī vieglākas saslimšanas gadījumā drīkst izmantot šīs zāles?

– Jautājums ir nevis par to, vai drīkst, bet vai vajag. Ja slimība parādās epizodiski, tad ārsts būs tas, kurš pieņems lēmumu, cik tā ir smaga un kāda medikamentu grupa būs vajadzīga. Vidēji smaga astma ir visbiežāk sastopamā astmas smaguma pakāpe, kuru ārstē pie ģimenes ārstiem. Smagas astmas pacientus biežāk konsultē speciālisti, jo grūtāk piemeklēt atbilstošu terapiju slimības kontrolei. Lai gan pētījumi apgalvo, ka vislielākā ir vieglas astmas pacientu grupa, taču viņi nevēršas pēc palīdzības, un tāpēc šķiet, ka šādu pacientu ir vismazāk.

– Vai astmu ir iespējams izārstēt? Dažkārt slimība vairāk izpaužas dzīves sākumā, tad tā pazūd uz ilgāku laiku, bet tad atkal parādās.

– Astma jau pēc definīcijas ir slimība ar mainīgu gaitu. Tas nozīmē, ka ir labākas vai sliktākas dienas, labāki vai sliktāki mēneši, gadi. Slimībai ir viļņveida raksturs, īpaši tādai astmai, kura sākusies jau bērnībā. Var būt ilgstoši labie periodi, bet ir jārēķinās, ka dažādu apstākļu sakritības rezultātā tā atkal var parādīties. Mēs diezgan bieži redzam, ka puišiem, kuriem bērnībā ir bijusi astma, kļūst labāk, bet tad viņi sāk smēķēt vai strādāt kaitīgu darbu, un slimība uzliesmo. Mēs katram cilvēkam dodam cerību, ka slimību gan pilnībā neizārstēsim, taču spēsim to kontrolēt un panāksim remisiju, kad tā vairs netraucēs.

– Cik liela loma slimības kontrolē ir medikamentiem un cik liela – pašam pacientam?

– Es teiktu, ka abi ir vienlīdz svarīgi. Ja pats pacients ir gatavs klausīt ārstu, mainīt savu dzīvesveidu, mazināt riska faktorus, tad kopā ar medikamentiem tā būs gandrīz 100% efektivitāte. Tikai mainīt dzīvesveidu un nelietot zāles vai lietot zāles un pieturēties pie saviem vecajiem paradumiem nevar.

– Kā slimību izjūt pats pacients un kā zināt, kad viņš var pārtraukt lietot zāles?

– Pacientam pašam nevajadzētu pārtraukt lietot zāles, viņam būtu jākonsultējas vismaz ar ģimenes ārstu, ja ne ar speciālistu. Kā simptomus izjūt pats pacients, ārsts var tikai mēģināt saprast, bet situācijas noskaidrošanai ir domāti astmas kontroles testi. Ja visas atbildes uz testa jautājumiem norāda uz kontrolētu astmu un ja plaušu funkcija pēc spirometrijas ir atzīta par labu, tad var pieņemt lēmumu par ārstēšanās pārtraukšanu.

– Kādi ir biežāk dzirdētie stereotipi, aizspriedumi, kāpēc pacienti neievēro noteikto terapiju?

– Visbiežāk pacienti uzskata, ka šie medikamenti izraisa atkarību. To dzirdam pat mūsdienās: no inhalatora radīsies pieradums un to nevarēs pārtraukt lietot. Uzzinot, ka inhalatorā var būt hormoni, cilvēki baidās, ka kļūs resni. Tas vairāk uztrauc jaunas meitenes. Ja sāk sāpēt kakls, vainīgi ir inhalatori, ja veidojas katarakta vai glaukoma, atkal pie vainas ir inhalators. Šādi secinājumi gan ir raksturīgi gados vecākiem cilvēkiem. Visticamāk, slimības būtu radušās tāpat vai jau ir bijušas pirms zāļu lietošanas. Izlasot zāļu instrukcijā par iespējamām blaknēm, katrs sev var piemeklēt dažas slimības.

– Cik liela nozīme ir pacientu informētībai par slimību un pareizu zāļu lietošanu? Vai pietiek ar to, ka cilvēks izlasa zāļu lietošanas instrukciju?

– Nē, ar to noteikti nepietiek, bet šeit ir jārunā par izglītošanas formām. Jauniem cilvēkiem es dodu interneta adreses un materiālus no globālā tīmekļa, vecākiem cilvēkiem patīk uzskates materiāli, grāmatiņas, kuras viņi ļoti labprāt lasa. Ar sabiedrībā zināmiem astmas pacientu piemēriem  mēs īpaši cenšamies iedrošināt un pārliecināt pusaudžus par ārstēšanas nepieciešamību. Tā ir visas pasaules pieredze – atrast slavenus un veiksmīgus cilvēkus, kuri par spīti savai slimībai guvuši panākumus dzīvē un sportā un nu ir gatavi palīdzēt citiem.

– Ko jūs ieteiktu katram pacientam vai viņa tuviniekiem sakarā ar ieilgušiem astmas simptomiem? Kāpēc svarīgi ir doties pie ārsta, nevis tikai uz aptieku?

– Tāpēc, ka vienmēr jāatceras – astma var apdraudēt pacienta dzīvību. Par laimi, tas notiek reti, bet tā var būt un ar to ir jārēķinās.

– Vai mūsdienās tādi meklēšanas rīki kā Google ir labākais veids, kā iegūt informāciju par savu slimību?

– Es domāju, ka nekas nespēj aizstāt sarunu ar ārstu. Tomēr elektroniskie saziņas līdzekļi ir svarīgs informācijas avots. Es pacientiem Latvijā, īpaši krievvalodīgajiem, iesaku neskatīties austrumu virzienā, jo tur ārstēšanas prasmes joprojām ir stipri atpalikušas no pārējās pasaules, bet gan informāciju meklēt Eiropas Plaušu Fonda mājaslapā, kur materiāli tiek arī tulkoti krievu valodā. Mūsdienās tā gan vairs nav tik aktuāla problēma, jo lielākoties jaunieši prot angļu valodu. Pēdējos gados cilvēki informāciju meklē dažādos avotos, īpaši tie, kuru stāvoklis ir smagāks. Viņi atnāk sagatavojušies, un mēs jau varam diskutēt, kā slimību labāk ārstēt.