6. novembris, 2017
Anna Kalniņa
Lai, pirmo reizi sastopoties ar šādu organisma izpausmi, neapjuktu vai arī pamudinātu cilvēkus kaut nelielu, bet jūtamu elpas trūkumu neatstāt bez ievērības, Tautai un veselībai elpas trūkuma cēloņus un rīcības taktiku skaidro Līga Ciekure, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību centra pneimonoloģe alergoloģe.
– Elpas trūkums – it kā labi pazīstams un saprotams vārdu salikums, bet, rūpīgāk apdomājot, izrādās, cilvēkiem nav īsti skaidrs, vai par to medicīniski mums jārunā jau tajā brīdī, kad, strauji uzskrienot pa kāpnēm, rodas aizdusa, vai tikai tad, ja ir jūtamāki traucējumi. Tātad – ko īsti nozīmē elpas trūkums?
Līga Ciekure: «Biežākos elpas trūkuma cēloņus mēs varam iedalīt vairākās grupās.
Pirmā – elpošanas ceļu, plaušu un pleiras slimības. Otrā lielā grupa ir sirds un asinsvadu slimības. Elpas trūkumu var izraisīt arī nieru problēmas, kaulu sistēmas problēmas, aptaukošanās, liels vēders aptaukošanās vai grūtniecības dēļ.»
Foto: No Līgas Ciekures personīgā arhīva
– Zinātnieki ir daudz sprieduši par to, kas īsti ir elpas trūkums, un šobrīd tas tiek definēts kā elpošanas diskomforta subjektīva pieredze, ko veido dažādas intensitātes sajūtas – grūti elpot, trūkst gaisa, elpošana sagādā piepūli, spīlējoša sajūta krūšu rajonā. Elpas trūkumam ir dažādas smaguma pakāpes. Pirmā pakāpe ir viegls elpas trūkums. Tas nozīmē, ka ir apgrūtināta elpošana, ātri ejot pa līdzenu vietu. Vidēji smags elpas trūkums – apgrūtināta elpošana vai nepieciešamība atpūsties, lēni ejot pa līdzenu vietu. Smags elpas trūkums – jāapstājas pēc 90 līdz 100 metriem vai ik pēc dažām minūtēm. Ļoti smags elpas trūkums – pat tādas ikdienišķas darbības kā ģērbšanās rada grūtības elpot.
– Kāda ir pareizā rīcības shēma, pirmo reizi sastopoties ar elpas trūkumu?
– Viens variants – nedarīt neko, zināt, pat veselam cilvēkam liela slodze, smags darbs var radīt diskomforta sajūtu, piemēram, ātri uzkāpjot astotajā stāvā. Bet, ja elpas trūkums rodas, veicot ikdienas slodzi, tad ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas, iztaujājot pacientu, secinās, kādi var būt elpas trūkuma cēloņi un kāds risinājums nepieciešams.
– Vai pie ģimenes ārsta jāvēršas nekavējoties, vai ir iespēja gaidīt, piemēram, nedēļu rindā?
– Ir elpas trūkuma gadījumi, kad var gaidīt pieņemšanu pie ģimenes ārsta. Te ir runa par hronisku elpas trūkumu. Bet ir dažas slimības, kad elpas trūkums sākas pēkšņi un ir spēcīgs, to var pavadīt citi simptomi, piemēram, sāpes krūtīs. Šādos gadījumos jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, kuras ārsti izvērtē, vai nepieciešama pacienta stacionēšana vai, sniedzot palīdzību, pacientu var atstāt mājās. Bīstamākās slimības, kur viens no simptomiem var būt elpas trūkums un kur nepieciešama tūlītēja ārstēšana un zāļu ievade, ir akūts miokarda infarkts vai sirds ritma traucējumi.
– Tātad lēmums, vai ārsts jāsauc nekavējoties vai arī drīkst gaidīt nākamās dienas akūto stundu pie ģimenes ārsta, atkarīgs no subjektīvajām sajūtām?
– Jā, to lielā mērā nosaka subjektīvās sajūtas, kā arī apkārtējo cilvēku, tuvinieku novērojumi un secinājumi. Ja elpas trūkums ir novērots vairākas dienas, nedēļas, mēnešus, gadus un cilvēks ir pielāgojis ikdienas slodzi savai pašsajūtai, piemēram, nenes tik smagus iepirkuma tīkliņus vai arī staigā lēnāk, tad tūlītēja ātrās medicīniskās palīdzības saukšana nav nepieciešama. Bet, ja ir spēcīgs elpas trūkums, ko pavada sāpes krūtīs, tad ārsts jāsauc nekavējoties un negaidot pieņemšanu pie ģimenes ārsta, pat ja tā būtu pieejama nākamajā dienā.
Biežāk elpas trūkums novērojams hronisku cēloņu dēļ, ko pacienti lielākoties jau ir apzinājuši un zina shēmu, kā jārīkojas, piemēram, bronhiālās astmas vai stenokardijas lēkmju gadījumos. Ja jaut kas nesaprotams notiek pirmo reizi, noteikti jāmeklē ārsta palīdzība.
– Vai elpas trūkums ir bieži sastopama problēma?
– Šobrīd nav pieejami precīzi statistikas dati, bet, piemēram, kāds pētījums atklāj, ka 27,2% no izmeklētajiem 4900 vidēja un cienījama vecuma pacientiem ir dažādu cēloņu izraisīts elpas trūkums.
– Kādi ir biežākie elpas trūkuma cēloņi?
– Biežākos elpas trūkuma cēloņus mēs varam iedalīt vairākās grupās.
Pirmkārt, elpošanas ceļu, plaušu un pleiras slimības. Te varam runāt par lielo elpceļu nosprostojumu, kad problēmas ir balsenē, trahejā, piemēram, audzējs vai trahejas stenoze pēc intubācijas, svešķermeņa iekļūšana elpvados. Mazo elpceļu obstrukcija bronhiālās astmas un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) gadījumā. Šajā grupā ietilpst arī samazināts plaušu tilpums, kad plaušu kustību ierobežo gaiss vai šķidrums pleiras telpā, samazināta plaušu izplešanās spēja (tūska, fibroze u.c.), mazā asinsvadu loka asinsrites problēmas, samazināta gāzu apmaiņa.
Otrā lielā grupa ir sirds un asinsvadu slimības, kur viena no biežāk sastopamajām problēmām ir hroniska sirds mazspēja, kas veidojusies arteriālās hipertensijas, sirds ritma traucējumu vai vārstuļu problēmu dēļ.
Elpas trūkums var rasties arī citu iemeslu dēļ, piemēram, nervu-muskuļa darbības traucējumu dēļ, ja ir pārciests cerebrālais infarkts un cilvēks ir gulošs. Elpas trūkumu var izraisīt arī nieru problēmas, kaulu sistēmas problēmas, aptaukošanās, liels vēders aptaukošanās vai grūtniecības dēļ.
Jāņem vērā, ka aptuveni trešdaļā gadījumu elpas trūkumam ir vairāk par vienu cēloni.
– Vai šādos gadījumos cēloņi ir savstarpēji saistīti?
– Jā, ir iespējami gadījumi, kad cēloņi ir savstarpēji saistīti. Piemēram, HOPS gadījumā attīstās sirds labo daļu pārslodze, kas var novest pie sirds mazspējas. Ilgi smēķējošam cilvēkam iespējama gan HOPS, gan koronāra sirds slimība, tāpat arī palielināts svars. Ja šādam problēmu kompleksam vēl pievienojas vīruss vai baktēriju izraisīts bronhīts vai pneimonija, tad cēloņu ir krietni vairāk.
– Droši vien, zinot cilvēka problēmas, ir vieglāk diagnosticēt elpas trūkuma iemeslus?
– Ja elpas trūkums kombinējas ar citām izpausmēm, tad tas patiešām var palīdzēt atrast tā cēloni. Viena no bieži sastopamām kombinācijām ir lēkmjveida elpas trūkums, kuram novērojami provocējoši faktori (putekļi, dūmi, ziedputekšņi) un kuru pavada alerģiskas izpausmes. Šādā gadījumā, visticamāk, vainojama bronhiālā astma. Elpas trūkums ilgstošam smēķētājam ar pagarinātu izelpu un trokšņiem plaušās var liecināt par HOPS. Koronāra sirds slimība, stenokardija, pārciests miokarda infarkts un elpas trūkums naktī, kad pašsajūtu atvieglo sēdus pozīcija, vedina domāt par sirds mazspēju. Elpas trūkumu pēc ēšanas var izraisīt gastroezofageālā atviļņa slimība, aspirācija, kad kuņģa saturs nokļūst elpceļos, vai pārtikas alerģija. Elpas trūkums un atkārtotas pneimonijas – aspirācija, bronhektāzes, plaušu vēzis. Elpas trūkums un asins spļaušana – pneimonija, bronhektāzes, kardiālas slimības (piemēram, vārstuļu problēmas), plaušu vēzis. Elpas trūkums var būt vērojams arī pēc medikamentu lietošanas. Piemēram, kardiālas patoloģijas ārstēšanai nepieciešamie beta blokatori var pastiprināt HOPS. Šādos gadījumos speciālists ieteiks medikamentu maiņu. Bet, ja elpas trūkums, elpošana ar nopūtām novērojama ļoti aktīviem, gados jauniem cilvēkiem stresa situācijās vai izbaiļu dēļ, kad reāli bīstamas situācijas nav, iespējams, tā ir trauksmes izpausme. Šādos gadījumos, iespējams, var palīdzēt atpūta, konsultācija pie ģimenes ārsta vai arī psihologa, psihoterapeita.
– Kādas ir elpas trūkuma cēloņu diagnostikas metodes?
– Primārā un galvenā diagnostikas metode ir saruna ar ģimenes ārstu, jo pēc rūpīgi noskaidrotas anamnēzes arī var noteikt daudzus cēloņus. Pirmie izmeklējumi ir asinsspiediena mērījumi, sirdsdarbības frekvences jeb pulsa noteikšana, plaušu un sirds auskultācija. Iespējams, pacients jau uzreiz tiks nosūtīts uz pirmā līmeņa izmeklējumiem – asinsanalīzēm, elektrokardiogrammu, rentgenu krūšu kurvim, spirometriju. Jau kabinetā var tikt veikta pulsa oksimetrija, nosakot skābekļa piesātinājumu asinīs. Ir virkne diagnožu, kuras var noteikt jau pēc šiem izmeklējumiem, proti, bronhiālā astma, HOPS, sirds slimības, anēmija, šķidrums pleiras telpā, kifoskolioze.
Nākamie ir padziļinātie izmeklējumi: datortomogrāfija elpceļiem, ja nepieciešams; plaušu funkcionāla izmeklēšana: bronhoprovokācijas tests, pletizmogrāfija, gāzu difūzijas noteikšana; kardiāla virziena izmeklējumi: ehokardiogrāfija, kur redzama sirds struktūra, lielums un vārstuļu darbība; holtera monitorēšana, kur 24 stundu garumā veic elektrokardiogrāfijas pierakstu, atšifrējot iespējamās aritmijas; iespējams, padziļinātas asinsanalīzes, kas var liecināt par sirds mazspēju un sastrēgumu asinsvados.
Ja nepieciešams, speciālists var noteikt vēl specifiskākus izmeklējumus, piemēram, koronarogrāfiju, kad asinsvadu sašaurinājumu noteikšana tiek veikta ar kontrastvielu. Pneimonologs var uzskatīt par nepieciešamu fibrobronhoskopiju vai plaušu audu biopsiju.
Gadījumos, kad ir vērojams izteikts elpas trūkums, bet miera stāvoklī tā cēloņi nav noskaidrojami, tiek veikts kardiopulmonālās slodzes tests, kas palīdz atšķirt gan pulmonālus, gan kardiālus cēloņus. Testa laikā vispirms miera stāvoklī tiek pierakstīta kardiogramma, asinsspiediena rādījumi, elpošanas rādījumi, pēc tam mērījumi tiek turpināti, pacientam darbojoties uz veloergometra, kur slodze pakāpeniski tiek palielināta.
– Kāda ir ārstēšana elpas trūkuma gadījumos?
– Ārstēšanas pamatprincipi ir atkarīgi no pamatsaslimšanas, un vienas receptes visiem gadījumiem nav. Biežāko cēloņu gadījumā (HOPS, bronhiālā astma, stenokardija) pacienti savu pamatslimību jau zina un līdz ar to ir informēti arī par t.s. glābjošajiem medikamentiem, kas atvieglo pašsajūtu. Tomēr jāatceras, ka nevajag būt pārāk izpalīdzīgiem pret līdzcilvēkiem un piedāvāt nezināmam cilvēkam atvieglot viņa pašsajūtu ar saviem medikamentiem: ja stenokardijai paredzētās zāles, labu gribot, iedod cilvēkam, kam, izrādās, ir bronhiālā astma, par kuru viņš vēl nezina, visticamāk, tas beigsies ar samaņas zudumu. Tāpēc mans galvenais ieteikums ir nopietni izrunāties ar savu ārstu!