Dins Šmits: «Mums ir jāskatās no šodienas uz priekšu»

4. novembris, 2016

Sarma Zvirbule

Par slimnīcas darbu un nākotnē iecerēto, izcilību un kvalitāti runājam ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju Dinu Šmitu.

 

– Kā jūs domājat, kāpēc par Stradiņa slimnīcu pēdējā laikā mēs vairāk dzirdam negatīvu informāciju, nevis ziņas par sasniegumiem?

– Mums ir 300 000 pacientu gadā, 3000 darbinieku, ir skaista, vēsturiska vide. Bet monētai ir arī otra puse. Tā ne vienmēr ir izcilā stāvoklī. Lielajos mērogos vienmēr atrodas atsevišķas lietas, kuras mēs neizdarām labi, cilvēciski kļūdāmies, varbūt ne vienmēr pieņemam labākos lēmumus. Vēl viena lieta ir saziņa, sarunāšanās ar sabiedrību. Tas ir ļoti skrupulozs darbs. Varbūt šis darbs nav bijis pietiekami sistemātisks.

– Kādreiz Stradiņa slimnīca bija lielākā slimnīca Latvijā. Kādi jūs vēlaties būt šodien un turpmāk?

– Es varētu atbildēt no pacienta viedokļa. Tai ir jābūt slimnīcai, kurā cilvēks saņem palīdzību, kad viņam tā ir nepieciešama, un viņš te uzturas ar vislielāko paļāvību, gūst vislabāko pieredzi ikvienā jomā – ārstēšanā, diagnostikā, attieksmē. Kad cilvēks ir slims, vienalga, vai viņa kaite ir nopietna vai nē, viņš ir pietiekami izmisis un nezina, ko darīt. Stradiņa slimnīcai ir jābūt tai, kas maigi šo pacientu saņem, profesionāli izdara savu darbu, un cilvēks pārliecinās, ka ir izdarīts viss, kas bijis iespējams. Viņš redz, ka šī ir vieta, uz kuru var paļauties. Tas attiecas gan uz personālu, gan prasmēm, gan medicīnas aprīkojumu un kādā brīdī arī uz mūsu ēkām un teritoriju.

– Ar ko Stradiņa slimnīca šobrīd varētu lepoties citu slimnīcu vidū?

– Vislielākais lepnums ir par mūsu darbiniekiem. Pie mums strādā ļoti daudz Latvijas medicīnas personību. Tam ir vairāki labi iemesli: ārstniecības standarti, līmenis, kādā palīdzība tiek sniegta. Mēs ieguldām ļoti daudz darba laika, cilvēkiem piedaloties dažādos ārvalstu pasākumos, ne tikai kā klausītājiem, bet arī līdzdalībniekiem jaunu zināšanu tapšanā. Šīs zināšanas pēc tam pārtop mūsu pacientu dzīvībā un veselībā. Tā ir mūsu galvenā atšķirības zīme.

– Kuras nozares, pēc jūsu domām, Latvijas mērogā Stradiņos pašlaik ir vislabāk attīstītas? Varbūt ir kādas sfēras, ko jūs vēlētos attīstīt?

– Es drīzāk teiktu tā, ka mums ir vieglāk uzskaitīt nozares, kurās mēs nestrādājam. Tā ir ortopēdija, psihiatrija, rehabilitācija. Vēl mums ir jāizvēlas, vai mēs gribam uzņemt politraumu pacientus, vai šie pacienti paliks tikai Austrumu slimnīcā. Tajās nozarēs, kurās mēs darbojamies, vai tās būtu sirds slimības, neiroloģiskas, ķirurģiskas vajadzības u.c., pacienti galvenokārt izvēlas nokļūt tieši Stradiņos. Tāpēc es negribētu kādu izcelt īpaši. Es teiktu, ka efekts ir kopīgs.

– Jūs esat no tiem vadītājiem, kuri uzskata, ka visas ārstniecības nozares ir jāattīsta daudzmaz vienādi, nevis viena ir izcila, bet pārējās ir labā līmenī?

– Ir divi mēri. Viens ir kvalitāte. Un kvalitāte, vienkāršoti sakot, ir ārstēšanas, aprūpes līmenis, kas ir garantēts katram pacientam ikvienā nozarē. Mēs nekad nebūsim zem kaut kāda līmeņa, neatkarīgi no tā, kur mēs gribētu specializēties. Tātad viens ir kvalitātes latiņa. Otrs ir izcilība. Kā mēs raksturojam izcilību? Izcilība ir tad, kad mēs kā slimnīca esam īpaši, mums ir īpašas lietas, ko mēs varam izdarīt sevišķi labi Latvijas, Ziemeļeiropas, varbūt vēl plašākā mērogā. Šobrīd mana galvenā uzmanība ir pievērsta kvalitātei, kvalitātes standarta ieviešanai. Mums ir viedoklis par kvalitatīvu darbu, kas ikdienā piepildās. Tomēr tas ir jāpapildina ar kvalitātes standartu globālākā izpratnē. Piemēram, uzņēmumiem ir ISO standarts. Universitātes slimnīcām ir Joint Commission International (JCI), kas apraksta visu slimnīcas dzīvi, sākot ar to, kādam ir jābūt vadītājam, viņa kompetencēm, kādai ir jābūt vadības grupai, kādā veidā jāizstrādā stratēģijas, tā ejot visu ceļu līdz pacientu drošībai, infrastruktūrai, finansēm, pētniecībai, izglītībai, pacientu pieredzei.

Izcilība vairāk ir medicīnas personību faktors. Es teiktu, ka mēs izcilību vērojam dažādās nozarēs, noteikta veida darbībās. Un tas ir normāli. Nevar būt izcils it visur. Izcilība var pastāvēt tādā pīķu veidā. Savukārt kvalitāte ir katru reizi atkārtot vienu un to pašu vismaz tikpat labi, no tā mācīties un tad kāpt vienu mazu solīti uz augšu, visu laiku uz augšu, uz augšu. Kad izcilība kļūst par standarta praksi, tad tā pārvēršas par kvalitāti.

– Ja izcilība kļūst par kvalitāti, tad tiek zaudēta izcilības jēdziena būtība.

– Bet tad nāk nākamais pīķis. Un tā mēs visu laiku raušamies uz augšu.

– Diezgan sāpīgs temats Latvijas mērogā ir transplantoloģija, jo pie mums orgānu transplantācijas notiek samērā reti. Līdz šim ir bijusi tikai viena aknu transplantācija, vairākus gadus nenotika neviena sirds transplantācija (Nesen vienas dienas laikā – pat divas). Kā šī joma Stradiņos varētu attīstīties? Vai regulārām orgānu transplantācijām pietiktu naudas?

– Te nu mēs esam izvēles priekšā: vai mēs, strādājošie, kas to naudu sametam (ne jau kāds mums to dāvina), gribam, lai mūsu valstī notiktu transplantācijas, lai mūsu ārsti būtu kompetenti tās veikt – gan sirds, gan nieru, gan aknu, gan varbūt arī kādu citu orgānu – un mums būtu atbilstošs nodrošinājums. Alternatīva ir vest pacientus uz citu valsti, un tā retu procedūru gadījumā būtu normāla izvēle. Mēs nevaram atļauties Latvijā uzturēt pilnīgi visu, ja gadījumi ir ļoti reti, un kompetenci ir grūti iegūt. Sirds, aknu transplantācijas gadījumā gan vajadzība pēc tās ir pietiekami liela. Ja mēs raugāmies no kvalitātes viedokļa, tad ārstiem vajadzētu veikt vismaz 20 procedūras gadā, lai mēs varētu teikt, ka tie cilvēki to dara pietiekami bieži un uztur savas prasmes. Ar to es negribu apgalvot, ka mūsu sirds ķirurgi nebūtu prasmīgi, bet viņi uztur savas prasmes citos veidos, nevis veicot sirds transplantācijas. Ja mēs apņemamies nodrošināt 20–30 sirds, 20–30 aknu un ap 100 nieru transplantācijām gadā, tad mums ir vajadzīga piecu, varbūt desmit gadu vienošanās par to ar valsti. Mēs nevaram, saņemot budžetu decembrī, uzreiz sākt transplantācijas. Mums ir jāapmāca cilvēki, ir jāsagatavo vieta, kur tas notiks. Orgānu ieguve šobrīd ir labi organizēta, bet tad tas jau būs cits apjoms. Ir jāparedz, ka būs vajadzīgi imūnsupresīvie līdzekļi, kas novērš orgānu atgrūšanu. Orgānu transplantācija ir kompleksa lieta. Latvijas iedzīvotājiem tā ir ļoti vajadzīga un Stradiņa slimnīca ir gatava to veikt.

– No jūsu teiktā var secināt, ka Latvijā pašlaik nav ilgtermiņa plāna attiecībā uz transplantācijām. Kas par to lemj?

– Faktiskie lēmēji ir valsts sekretārs un Nacionālais veselības dienests, bet viņi pieņem lēmumu tad, kad viņiem ir pietiekami daudz informācijas par situāciju. Es teiktu, ka līdz lēmuma pieņemšanai liela loma ir mūsu speciālistiem, kuri sagatavo programmas, kuri seko ikvienam pacientam. Tāpat sabiedrībai, kura rēķina: gadā transplantēt aknas 20 pacientiem izmaksās apmēram vienu miljonu eiro. Vai mēs esam gatavi ieguldīt vienu miljonu eiro 20 cilvēku dzīvē? Te ir jāpieņem apzinīgs lēmums, vai mēs sakām jā vai nē, jo par to vienu miljonu mēs varbūt labāk mājās ar zālēm ārstējam 500 sirds mazspējas pacientus. Vai arī pusi no šīs summas ieguldām viena paša pacienta ārstēšanai ārvalstīs. Lūk, tāda ir izvēle.

Ja mēs raugāmies uz vajadzībām, ko šodien vēlas cilvēki? Tie, kuri dzīvo ārpus Rīgas, saka: «Es gribu, lai mūsu slimnīca turpina strādāt.» Vēl, lai pie ģimenes ārsta var tikt 24 stundu laikā. Lai rinda pie speciālista samazinātos no mēneša uz nedēļu. Lai zāles būtu kompensētas 100, nevis 50% apmērā. Tad mēs gribam, lai samazinātos pacientu iemaksas slimnīcā. Lai  būtu iespēja pārstādīt plaušas. Ir ļoti daudz lietu, kuras mēs gribam. Taču, ja mēs varam dabūt tikai kādu daļu no tā? Tad ir jāveic izvēles. To izdara tas nelaimīgais ierēdnis, kuram ir jāpieņem gala lēmums, kuram ir jāieslēdz vai jāizslēdz kādam dzīvības vai nāves slēdzis. Es teiktu, ka tas ir ļoti grūti izdarāms.

– Ja mēs ņemtu ideālo situāciju, ka jums šāds plāns ir un jūs varat veikt transplantācijas. Vai slimnīcas kapacitāte ir tāda, lai to darītu?

– Mēs to varam izdarīt. Ne jau tā, ka rīt no rīta mēs uzņemsim 20 aknu transplantācijas pacientus, tā nav. Ja mums ir programma, tad mēs darbam varam sagatavoties pietiekami ātrā laikā. Slimnīcas kardioķirurgi un nieru transplantācijas speciālisti ir darbam gatavi.

– Visās Latvijas slimnīcās ir noteiktas vienādas viena pacienta vidējās ārstēšanas izmaksas, lai gan universitātes slimnīcās parasti nonāk sarežģītākie pacienti. Kā jūs risināt šādas situācijas?

– Izmaksas ir vienādas par to, kas grāmatvediski tiek uzskatīts par vienādu pacientu. Piemēram, pacients ar pneimoniju. Sākotnēji šo pacientu ārstē vietējā slimnīcā. Tad vienā brīdī ārsti saprot, ka vairs īsti galā tikt nevar, un pacients nonāk šeit. Tehniski ņemot, tas joprojām ir pacients ar plaušu karsoni, vispārējais terapeitiskais pacients. Skatoties medicīniski, no resursu viedokļa, no slimības smaguma, tas ir pilnīgi cita veida pacients.

No nākamā gada veselības aprūpē ir plānots ieviest DRG sistēmu. Tad samaksa par darbu tiks veikta atbilstoši šai sistēmai.

– Statistika rāda, ka ārstēto pacientu skaits slimnīcās, tostarp arī Stradiņos,  katru gadu aug. Vai valsts iedalītās kvotas gan stacionārajiem, gan ambulatorajiem pakalpojumiem tāpat pieaug?

– Būtisku izmaiņu nav bijis. Mēs esam izrēķinājuši: lai nebūtu mīnusā, sniedzot slimnīcas standarta pakalpojumus, mums būtu vajadzīgi aptuveni 10 miljoni eiro papildus mūsu līgumā ar NVD paredzētajam finansējumam. Apmēram seši miljoni vajadzīgi programmām, kuru pašizmaksa ir lielāka nekā tarifs: neiroķirurģija, plaušu ķirurģija, insulti, reanimācijas gultas u.c. Tad vēl jāatmaksā valsts galvotais aizdevums, ko valsts ir ieguldījusi mūsu slimnīcas būvniecībā un attīstībā kopš 2007. gada.

– Stradiņa slimnīca vienmēr ir sniegusi arī ambulatoros pakalpojumus. Vēl pirms valsts aicinājuma slimnīcām pievērsties tieši šāda veida darbībai.

– Ambulatorie pakalpojumi, dienas stacionāri ir ļoti svarīga slimnīcas darba daļa. Galvenais, ko mēs mēģinām izdarīt, ir skatīties uz slimnīcu no pacienta viedokļa. Strikti ņemot, ļoti daudzi no viņiem nenāk gulēt slimnīcā. Ja pacientam sāp vēders, viņš nezina, vai viņam vajag iet uz poliklīniku, dienas stacionāru vai gulēt slimnīcā, kādus izmeklējumus viņam vajag. Viņš atnāk: «Ziniet, mani nosūtīja ģimenes ārsts, jo man sāp vēders, ko man tagad darīt?» Šeit, uz vietas mums ir jāspēj izvērtēt, kas  šim cilvēkam īsti kaiš, un sniegt palīdzību labākajā veidā, neatkarīgi no tā, vai tas būtu ambulatori, vai dienas stacionārā, vai slimnīcā. Protams, mūsu slimnīcas ārstiem labāk patīk sarežģīti gadījumi, bet lielākais pacientu skaits – 270 000 – gadā iziet caur mūsu poliklīniku. Apmēram 40 000 nonāk stacionārā. Tas nozīmē, ka lielākā vajadzība ir tieši pēc ambulatorās ārstēšanas.

– Viens no universitātes slimnīcas uzdevumiem ir pētniecība. Kas pašlaik šajā jomā notiek Stradiņos?

– Slimnīcas galvenais uzdevums ir ārstēt un aprūpēt, universitātes slimnīcas gadījumā arī pētniecība, izglītība un metodiskais darbs. Savukārt universitātes uzdevums ir mācīt studentus, un daļa apmācības notiek slimnīcā. Otrs universitātes uzdevums ir akadēmiskā pētniecība. Pētnieki un apmācītāji parasti ir universitātes darbinieki. Mēs esam valsts SIA, kas nodarbojas ar šīm lietām, jo cilvēki, kuri te strādā, ir kompetenti arī mācīt un nodarboties ar pētniecību. Galvenais jautājums, kas mūs šobrīd nodarbina, – kā šīs attiecības sakārtot. Es nezinu, vai esat dzirdējusi, bet mēs domājam par apvienību ar Stradiņa  universitāti un Bērnu slimnīcu. Te nav runa par saplūšanu, bet par to, kā izveidot vienu jumtu, lai mēs, trīs atsevišķas organizācijas ar daļēji atšķirīgiem uzdevumiem, darītu kopīgu lietu. Lai nodrošinātu izglītību – līdzdiploma, pēcdiploma, rezidentiem, doktorantiem, mūžizglītību utt. Lai pasniedzēji, kuri ir arī ārsti, veiktu pētniecību medicīnas bāzē. Šobrīd tas laiks, kuru mūsu cilvēki pavada pētniecībā vai izglītošanā, no šaura slimnīcas administratora viedokļa ir zaudējums slimnīcai, jo šajā laikā slimnīcas ārsti neārstē un neaprūpē. Savukārt, skatoties no

Šaura universitātes viedokļa, viņiem nav saprotams, kāpēc ārsts laikā, kad viņam jābūt ar studentiem, operē. Protams, mēs vēlamies, lai mūsu slimnīcā notiek visas šīs lietas, un tam nepieciešams skaidrs darbības modelis, kas ļautu to darīt. Šobrīd slimnīcu ar universitāti saista īstermiņa telpu nomas līgums.

Mēs redzam, ka izeja varētu būt trīs līdzvērtīgu partneru apvienībā, kurus vienotu jumta līgums.

– Un kādi būs jūsu saskares punkti?

– Saskares punkti būs pētniecība un izglītība. Ir jāvienojas par to, ka ēkas un aparatūru var izmantot gan ārstniecībā, gan pētniecībā un izglītībā; mūsu personāls – ārsti un māsas – ir arī pētnieki un skolotāji, speciālisti, kuri izstrādā metodiskos norādījumus. Mēs gribam panākt, lai katrs mūsu darbinieks, nu, vai gandrīz katrs, vēlas un ir kompetents apmācīt jaunākos kolēģus, vienalga, vai tie būtu studenti vai kolēģi no citas slimnīcas. Lai gandrīz katrs šeit nodarbojas ar pētniecību. Tas nenozīmē, ka obligāti jāiesaistās starptautiskos pētījumos. Mēs varam pētīt arī ikdienas lietas, iegūt jaunas zināšanas.

– Savulaik, kad medicīnai bija labāki laiki, Stradiņa slimnīcā tika izveidots Baltijā pirmais Šūnu transplantācijas centrs. Ar ko centrs nodarbojas šodien?

– Es domāju, ka cilvēki, kas tur strādā, dara lieliskas lietas… visticamākais…, bet tam nav lielas saistības ar slimnīcas darbu. Lai gan šobrīd slimnīca finansē centru no līdzekļiem, kas paredzēti pacientu ārstēšanai.

Es varbūt tagad runāšu birokrātu valodā, bet medicīnā katra veiksmīga pētījuma gala iznākums – produkts ir apstiprināta medicīnas metode. Katrai slimībai, kurai ir noteiktas izpausmes, parametri, ir konkrētas ārstēšanas metodes. Piemēram, kādai slimībai viena no metodēm varētu būt šūnu transplantācija, noteiktā veidā sagatavojot šūnas, noteiktā veidā tās ievadot, uzraugot pacientu un ārstējot tālāk. Tad, kad mums ir pietiekami liela, statistiski ticama pierādījumu bāze par šo metodi, šie pētījumi ir atkārtojami, tas viss kopā ļauj sagatavot dokumentu kopumu, iesniegt atbildīgajā institūcijā un saņemt apstiprinājumu, ka mūsu izmantotā metode tiek apstiprināta par medicīnas tehnoloģiju. Un turpmāk mēs konkrētu pacientu ārstēšanai varam izvēlēties šo metodi. Starp šodienas situāciju un aprakstu, kā būtu ideālā gadījumā, pašlaik ir daudzi gadi. Līdz šim es neesmu saņēmis atbildi, kad mēs varētu apstiprināt šūnu transplantācijas metodi par medicīnas tehnoloģiju. Otra lieta: slimnīca nevar turpināt finansēt Šūnu centru kā pētniecības struktūru, jo tādā veidā mēs atņemam naudu pacientu ārstēšanai.

– Kāda ir izeja?

– Manuprāt, ideāla izeja būtu atrast akadēmisku pircēju. Proti, vienoties ar universitāti, kura varētu iegādāties centru ar noteikumu, ka viņi turpinās pētījumus. Universitātēm ir līdzekļi šādai pētniecībai. Šobrīd centrā lielā mērā notiek akadēmiska pētniecība. Ar to ir jānodarbojas universitātei, nevis slimnīcai. Man ir svarīgi, lai mēs nonāktu līdz apstiprinātai medicīnas tehnoloģijai. Veids, kā es tagad varu Šūnu centru atbalstīt, ir nevis to aizslēgt sakot: «ziniet, man nav tiesību pacientu ārstēšanai paredzēto naudu izlietot šādai pētniecībai», bet kopā ar tur strādājošajiem cilvēkiem meklēt veidu, kā viņiem turpināt darbu.

Tas darbs ir vajadzīgs, un es negribu to noniecināt. Taču par naudu, ko mēs ieguldām Šūnu centrā, mēs nenopērkam jaunus ķirurģiskus instrumentus, neatjaunojam reanimācijas aparatūru, vai pacientiem ir jāguļ gultās, kuras var salūzt.

– Ir pagājis diezgan daudz gadu kopš sāka runāt par jaunu ēku būvniecību Stradiņa slimnīcas vajadzībām. Savulaik izstrādāti vairāki projekti, kas nomainīja viens otru. Pērn beidzot tika uzsākta pirmā jaunā korpusa būvniecība.

– Pašlaik notiek A korpusa 1. kārtas būvdarbi. Šajā korpusā paredzēts izvietot 160 vispārējās aprūpes gultas – ausu, kakla, deguna, uroloģijas, gastroenteroloģijas, endokrinoloģijas, nieru slimību, reimatoloģijas, aroda un radiācijas medicīnas. Tāpat šeit atradīsies Ambulatoro pakalpojumu centrs – poliklīnika, laboratorija, centrālā sterilizācija, radioloģijas nodaļa. Kopā iegūsim aptuveni 30 000 kvadrātmetru. Pašlaik mums ir ap 90 000. Tātad tas būs ievērojams papildinājums.

– Kā tika izvēlētas nodaļas, kas atradīsies jaunajā korpusā?

– Mums tika izveidots liels kritēriju saraksts, pēc kuriem notika izvēle. Viens no kritērijiem bija esošo ēku stāvoklis no pacientu drošības un ērtības viedokļa. Daudzas ēkas, kas atrodas gar Liepājas ielu, ir ļoti vēsturiskas. Tajās nav liftu; apkure, siltumizolācija un daudzas citas lietas ir ļoti sliktā stāvoklī. Ņemot vērā, ka tās ir atsevišķas ēkas, nav arī apakšzemes pāreju. Tas savukārt nozīmē, ka gadījumos, kad pacientiem ir nepieciešama citu nodaļu speciālistu konsultācija, viņi ir vienkārši jāstumj pa āru vai arī speciālistiem jāiet pie viņiem. Piemēram, LOR mājā pacientus pēc operācijām ar rokām nes uz palātu 2. stāvā. Šis bija vissvarīgākais kritērijs. Otrs – blakus bija jāliek tādas nodaļas, kuru pacienti drīkst atrasties kopā.

– Vai pilnīgi noteikti, jūs, kā ir plānots, ievāksieties jaunajās telpās 2015. gada otrajā pusē un varēsiet tur strādāt?

– Pašlaik izskatās, ka, visticamāk, pilnvērtīgi uzsākt darbu varēsim 2016. gada 1. ceturksnī. Būvei ir jābūt gatavai 2015. gada 31. jūlijā. Tad apmēram līdz trim mēnešiem paies, kamēr notiks pieņemšana. Pēc tam ir jāpārvācas, jāieliek telpās visa aparatūra, gultas, galdi utt. Tad personālam jāapgūst jaunās telpas, jāsaprot, kur, kas, kādā veidā notiek. Tad var uzsākt pilnvērtīgu darbu.

– Nesen izskanēja ziņa, ka Stradiņa slimnīca daļu no savulaik jauno ēku aprīkojuma iegādei saņemtās naudas noguldīja Krājbankā un tur arī pazaudēja. Kā jūs pašlaik risināt šo jautājumu?

– Valsts galvotais aizdevums un ERAF finansējums ir paredzēts tikai telpu būvniecībai, nevis aprīkojumam. Savulaik valsts galvotā aizdevuma ietvaros bija ieplānoti līdzekļi arī jaunā korpusa aprīkojumam, bet 18 miljoni eiro jau ir izlietoti, tostarp Šūnu centram. Atlikušo daļu tika nolemts izvietot depozītos, kas ir normāla prakse. Viens no depozītiem atradās Krājbankā…

Tagad mums ir izaicinājums – kā aprīkot jauno korpusu? Kā piesaistīt līdzekļus? Daļu iekārtu un gultu varēsim pārvietot no esošajiem korpusiem, bet pilnīgi visu pārvest nevarēs, jo vidējais tehnoloģiju vecums slimnīcā ir deviņi gadi.

– Vai tad naudu, kas ir paredzēta konkrētam mērķim, drīkst lietot citām vajadzībām?

Tas jau ir noticis, un tam noteikti bija labi iemesli. To mēs vairs nevaram atgriezt. Mums ir jāskatās no šodienas uz priekšu.

 

Skaidrojošā vārdnīca

DRG sistēma – detalizēta, diagnozēm piesaistīta veselības aprūpes pakalpojumu uzskaites un apmaksas sistēma, kura tiek izmantota, lai varētu veikt uzskaiti un apmaksu par pacientiem sniegtajiem valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem slimnīcas stacionārā.

DRG sistēma tiek ieviesta, lai nodrošinātu veselības statistikas uzskaiti atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas izstrādātai metodoloģijai, pielietotu starptautiski atzītu procedūru klasifikatoru un paaugstinātu ārstēšanas izmaksu efektivitāti par sniegto pakalpojumu, kā arī, lai veiktu sniegto pakalpojumu apmaksu, ņemot vērā pacientu veselības stāvokļa sarežģītību.

Avots: Nacionālais veselības dienests

 

Informācijai

P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas jaunās ēkas 1. kārtas  būves kopējā platība būs 30 438 kvadrātmetri.

Pirmās kārtas finansēšana tiek veikta no valsts galvotā aizdevuma 41,9 miljonu eiro apmērā un Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem (ERAF) 24 miljonu eiro apmērā.

 

Valsts galvotais aizdevums: 41 992 642 eiro

ERAF finansējums: 24 077 006 eiro

Valsts līdzfinansējums: 1 879 614 eiro

Slimnīcas finansējums 2 510 520