Ar mūziku pret slimību

10. novembris, 2016

Kristīne Pastore

Par to, cik plašas ir iespējas mūzikas terapiju kā ārstniecības metodi pielietot veselības atgūšanā, stāsta Liepājas Universitātes mūzikas terapijas programmas direktore,  sertificēta mūzikas terapeite Mirdza Paipare.

– Sāksim mūsu sarunu ar pavisam vienkāršu jautājumu, kas ir mūzikas terapija?

– Tas ir mūzikas zinātnisks pielietojums ārstnieciskos nolūkos. Tā to varētu definēt. Praktiski tā ir gan aktīva muzicēšana, ko dara terapeits kopā ar pacientu, gan mūzikas klausīšanās.

– Kuras slimības ir iespējams ārstēt ar mūzikas terapijas palīdzību?

– Atklāti sakot, tā ir gandrīz jebkura saslimšana. Jā, jā, mūzikas terapijai nav kontrindikāciju, to var pielietot gan pēc insulta, gan iegūtām traumām (psiholoģiski un fiziski), gan pacientiem psihiatrijā, rehabilitācijā, gan neiropediatrijā, gan onkoloģijā, gan neonatoloģijā un citur. Tātad visiem vecumiem un dažāda spektra pacientu grupām. Patlaban Latvijā veselības aprūpes iestādēs mūzikas terapeiti visvairāk strādā ar psihiatrijas pacientiem un rehabilitācijā. Protams, tā ir citāda ārstēšana nekā ārstēšana ar zālēm. Taču mūzikas terapeits var stimulēt izveseļošanos, iedarbojoties uz cilvēku psihoemocionāli.

– Kā pacients nonāk pie mūzikas terapeita?

– Ar ģimenes ārsta vai ārstējošā speciālista norīkojumu.

– Un tad sākas darbs.

– Mēs to organizējam sesiju veidā, gan individuāli, gan grupās. Lai darbs ar pacientu varētu notikt, Liepājas Universitātē ir izveidots Mūzikas terapijas centrs, kurā ir iegādāti gan speciāli mūzikas instrumenti, gan cita nepieciešamā bāze. Liepājā strādā septiņi mūzikas terapeiti, un viens mūzikas terapeits strādā arī Piejūras slimnīcas Psihiatrijas klīnikā. Ja par metodi ir izvēlēta aktīvā muzicēšana, tad pacients izvēlas sev interesējošu mūzikas instrumentu, ar kuru darboties. Līdztekus viņa radītajām mūzikas skaņām terapeits atbilstoši uzstādītajam ārstēšanās mērķim veido atbalstošu muzikālo improvizāciju ar to pašu vai citu instrumentu.

(Lai to būtu vieglāk saprast, sarunas biedre aicina mani sēsties pie klavierēm. «Tagad bez kādas domāšanas ar vienu roku spēlējiet pa baltajiem taustiņiem visu, ko gribat,» viņa aicina. Un es spiežu taustiņus. Tai brīdī Paipares kundze manis radītajām skaņām piespēlē. Es spiežu citu taustiņu kombināciju, un viņa tam atbilstoši piespēlē fonu. Mums iznāk tāda kā saruna. Un man rodas interese: kas būs tālāk? Garlaicīgi nav.)

– Mūzikas terapijas procesa sākumā mēs uzstādām mērķus atkarībā no pacienta diagnozes un terapijas laikā tos īstenojam. Spēlējot šādas improvizācijas, cilvēks atbrīvojas, jo improvizāciju nevar saplānot vai izdomāt pareizi vai nepareizi, faktiski improvizācijas laikā cilvēks vairāk nonāk saskarē ar sevi un savas zemapziņas procesiem. Ja pacients ir depresijā, viņš bieži vien negribīgi, trausli, tikai ar pirkstu galiem pieskaras taustiņiem, savukārt agresīvāks cilvēks pa tiem sit ar lielu spēku. Terapeita uzdevums ir ar savu līdzdalību sniegt atbalstu vai palīdzēt  šo stāvokli mainīt, ja tas nepieciešams. Tādējādi muzicējot, cilvēks spēj pastāstīt to, ko vārdiski nespēj paust, transformējot muzikālos tēlus jaunā pieredzē, kas bieži vien viņam pašam nepieciešams.  Un ar katru reizi dialogs vai sinhronā saspēle kļūst atklātāka un drošāka.

– Lai nāktu uz šo terapiju, ir nepieciešamas kādas priekšzināšanas mūzikā?

– Nē, nekādā gadījumā, jo tā nav mūzikas nodarbība vai mūzikas pulciņš. Lai gan man ir bijuši mazo pacientu vecāki, kas jautā, vai nevar pie reizes iemācīt arī bērnam spēlēt klavieres. Man ir jāapbēdina – mūzikas apmācība neietilpst terapijā.

– Pastāstiet nedaudz par saviem pacientiem!

– Vienam no viņiem, puikam, ir bērnu cerebrālā trieka un savilkta viena ķermeņa puse, runas traucējumi (iemesls – spastiskā parēze). Mēs strādājam jau trīs ar pusi gadus, no divu gadu vecuma. Esam panākuši, ka viņš jau pārvietojas patstāvīgi, diezgan brīvi var kustināt spastiskos locekļus, runā (neveidojot teikumus). Protams, puika ik pa laikam  apmeklē arī citu terapiju: logopēdu, fizioterapeitu, ergoterapeitu u.c. Gribu pasvītrot, ka mūzikas terapeits rehabilitācijā darbojas kā multiprofesionālas komandas loceklis sadarbībā ar citiem speciālistiem. Ir zinātniskie pētījumi, kas apliecina: ja ar bērnu cerebrālās triekas pacientu sāk strādāt agrīnā vecumā, līdz četru gadu vecumam notiek ļoti ievērojami uzlabojumi, it īpaši motorajā jomā.

– Šī ir netradicionāla ārstniecības metode. Vai ārsti par to zina, vai atzīst un dod saviem pacientiem norīkojumu un pārliecina, ka tā var palīdzēt atveseļoties?

– Ārsti zina par šo iespēju, taču cita lieta ir atzīšana. Vērojama zināma skepse. Taču, kad es iepazīstinu ar šo tehnoloģiju, attieksme mainās un pamazām viss attīstās. Nozīmējumu uz mūzikas terapiju saviem pacientiem var dot jebkurš speciālists: gan ģimenes ārsts, gan cits medicīnas jomas speciālists. Pacientiem ar valodas un runas problēmām mūs parasti iesaka mikrologopēdi, audiologopēdi, klīniskie psihologi u.tml. Un es ticu, ka šī lieta ar laiku attīstīsies. Es zinu, ka mūzikas terapeiti strādā arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, Jelgavas Ģintermuižā, Bērnu slimnīcā Gaiļezerā ir pat divi mūzikas terapeiti, arī rehabilitācijas centrā Vaivari un citur.

– Kā jūs pati līdz tai nonācāt?

– Man visu mūžu ir bijusi interese par to, kā mūzika iespaido cilvēkus. Vispirms viena no kādreizējām Liepājas izcilākajām ausu, kakla un deguna ārstēm Silvija Abula, kas bija arī mūsu augstskolas lektore, saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas grantu projektam par mūzikas terapijas lomu bērnu mentālās attīstības veicināšanā. Mēs to mēģinājām ieviest praksē. Jāteic atklāti – sākumā tas notika visai intuitīvi. Un tad 1998. gadā Liepājā ieradās mūzikas terapeits no Vācijas Rainers Hauss. Viņam tika piedāvāts šo darbu attīstīt Rīgā, bet viņš palika pie sava: gribot to darīt Liepājā! Tā nu rīdzinieki sākumā brauca pie mums, un mēs, liepājnieki, bijām pirmie Latvijā, kas uz zinātniskiem pamatiem ieviesa mūzikas terapiju. Tolaik Liepājā strādāja bērnu ārste Aija Kauliņa. Viņa izveidoja privātu ārstniecības praksi – Bērnu interdisciplinārās attīstības centru. Viņa vienlaikus strādāja arī pie mums, lasot studiju kursus medicīnā par tolaik daudzām jaunām metodēm. Viņa pati bija mācījusies Vācijā, Minhenē, un zināja, kas ir mūzikas terapija. Viņas centrs kļuva par mūsu pirmo prakses vietu, mēs filmējām savas nodarbības, analizējām tās un pamazām šo terapiju attīstījām. Savukārt Reiners Hauss turpina pie mums regulāri braukt, un mēs turpinām mācīties.

– Ja pacientam pirms terapijas nav vajadzīgas priekšzināšanas mūzikā, tad tādas ir vajadzīgas cilvēkam, kurš vēlas kļūt par mūzikas terapeitu.

– Jā, tas ir obligāti! Cilvēkam, kurš vēlas kļūt par mūzikas terapeitu, pirmkārt, ir jābūt augstākajai izglītībai un otrkārt, profesionālām zināšanām mūzikā. Viņam iestājeksāmenos ir jāprot brīvi improvizēt uz klavierēm un vokāli izpausties, vienlaikus improvizējot. Taču, lai šo procesu atvieglotu, mēs gribētu panākt, lai par mūzikas terapeitu var mācīties pēc mūzikas vidusskolas beigšanas un paralēli iegūt augstāko izglītību, mācoties specialitāti. Ir ļoti daudz mūzikas vidusskolu beigušu jauniešu, kam ir interese par mūzikas un medicīnas mijiedarbību.

– Vai, jūsuprāt, patlaban mūzikas terapiju ārstniecībā izmanto pietiekoši?

– Es domāju, ka vēl ir ļoti liels attīstības potenciāls, jo tā ir piemērojama jebkurai pacientu grupai, protams, ja cilvēks nav akūtā stāvoklī. Ar mūzikas terapiju, gan aktīvo muzicēšanu, gan klausīšanās metodi, cilvēku var gan stimulēt, gan relaksēt un palīdzēt citādi. Piemēram, tā ļoti labi noder bērniem valodas attīstībā. Tāpat pacientiem pēc insulta, kad viņi nespēj runāt. Cilvēks ir tā iekārtots: viņš var nespēt runāt, bet dziedot spēj pateikt. Tā mēs pacientiem pēc insulta palīdzam atgūt runas spējas. Man pašai bija emocionāla pieredze, kad mans tēvs insulta dēļ zaudēja ne tikai valodu, bet nevienu no mums pat nepazina. Kad es, masējot viņam kājas, klusi sāku dziedāt viņa iemīļotāko dziesmu, viņš ieklausījās, pamazām atpazina mani un vēlāk arī pārējos tuviniekus. Mūzikas terapijas iespējas ir ļoti, ļoti plašas.

– Jūs teicāt, ka ārstu attieksme pret mūzikas terapiju ir ļoti dažāda. Kāda ir pieaugušo pacientu un bērnu vecāku attieksme?

– Mēs vispirms ar cilvēkiem runājam un izstāstām, kādas ir mūsu iespējas. Mēs nevienam nesolām brīnumus, turklāt jārēķinās ar to, ka šī terapija ir ilgstoša – jāapbruņojas ar lielu pacietību, jāpriecājas par vismazāko niansīti, kas rāda, ka notiek situācijas uzlabošanās. Ir svarīgi šīs nianses pamanīt! Tāpēc ir labi, ja vecāki iesaistās terapijā un to redz, nevis atved mums bērniņu un atstāj – dariet, ko gribat! Skaidrs, ka vecāki visbiežāk gaida ātrus rezultātus, bet tā nenotiek. Mūzikas terapeitam ir jābūt ļoti jūtīgam individuāli pret katru pacientu, lai neizsistu viņu no komforta zonas, bet tajā pašā laikā solīti pa solītim ietu uz priekšu. Jā, ir arī brīži, kad mums ir jāiepauzē un kādu laiku jāatkārto viens un tas pats, lai nostiprinātu panākto. Tas viss piederas mūzikas terapijai.

Man bija kāds pacients – jauns vīrietis, kuram uz ielas uzbruka un smagi piekāva. Mēs kādu pusgadu cītīgi strādājām, lai panāktu smadzeņu darbības attīstību, un mums bija labi rezultāti. Mūzikas terapiju pielieto pat onkoloģijā. Protams, mēs nevaram likvidēt audzēju, bet ir stāvokļi, kad varam palīdzēt. Un arī pie Parkinsona slimības. Man bija iespēja asistēt Vācijā, kā Rainers Hauss strādā ar smagi slimu Parkinsona pacientu, kurš patstāvīgi nespēja staigāt, bet terapija laikā tik ļoti atraisījās, ka raiti spēra soļus. Mēs redzējām arī kundzi gados, kas pēc pārciesta insulta nespēja pacelt vienu roku, bet mūzikas terapijas laikā tik ļoti atbrīvojās, ka sāka ar slimo roku plaši žestikulēt. Pēc tam viņa pati bija par to pārsteigta. Mūzika atraisa un dod cilvēkam ticību. Un, ja viņš notic, ka var, viņš ar laiku var arī bez mūzikas un bez terapeita. Tāpēc es ļoti ceru, ka mūzikas terapija pie mums ar gadiem gūs aizvien lielāku atsaucību.

 

Pieredze

Monta, 28 gadi

Uz mūzikas terapiju, ko man ieteica logopēde, gāju pēc vairogdziedzera operācijas, pēc kuras man tika paralizētas balss saites, varēju tikai čukstēt. Mūzikas terapijas laikā kopā ar terapeiti muzicējām, man bija jāveic dažādi balss vingrinājumi, tos apvienojot ar dažādām ķermeņa kustībām. Nodarbības apmeklēju neilgi, taču rezultāts bija labs – tagad es varu runāt balsī.

 

Marita, pacienta sieva

Pēc smagas galvas traumas manam vīram, kā teica ārsti, bija atmiruši 60% smadzeņu. Atlabšana notika lēni. Sākumā mums piedāvāja mūzikas terapijā darboties kopā, taču pēc ilgstošās un nogurdinošās ārstēšanās vīrs turp gāja viens. Viņš gan muzicēja pats, terapeitei veidojot saspēli, gan klausījās mūziku. Es atrados blakus telpā, varēju visu vērot, un tas bija interesanti. Pirmais, ko pamanīju, bija viņa pašapziņas palielināšanās – vīrs nodarbībām nopietni gatavojās, noskuva bārdu, sapucējās, mobilizējās. Otrkārt, pamazām sāka atgūt atmiņu – atcerējās epizodes no savas dzīves, kas pēc pārciestā nelaimes gadījuma bija pagaisušas. Es uzskatu, ka lielākais ieguvums no šīs terapijas bija iespēja, saglabājot personību, pagriezties uz atveseļošanās ceļa.