5. novembris, 2017
Ilze Austruma
Kāpēc tā notiek, kad tam jāsāk pievērst uzmanība un kā ar to cīnīties, noskaidrosim sarunā ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas urologu Pēteri Vaganovu.
– Kas ir labdabīga prostatas hiperplāzija?
– Katram vīrietim, tāpat kā jebkuram vīriešu kārtas zīdītājam, ir priekšdziedzeris, kas atrodas zem urīnpūšļa. Dzīves laikā tas var palielināties, un to sauc par labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH). Jāteic, ka LPH ir histoloģiska diagnoze, kuru, skatoties mikroskopā, nosaka patologs anatoms jeb dakteris, kas pēta cilvēka audus. Ja vīrietim ir LPH, mikroskopā var redzēt, ka priekšdziedzera audi ir palielinājušies apjomā.
Vīrietim prostata parasti darbojas nevainojami līdz 45–50 gadu vecumam. Kāpēc dažiem šie dziedzera audi sāk palielināties, īsti neviens vēl izskaidrot nevar, bet tā tas notiek. Prostatas audiem piebriestot un palielinoties, vīrietim tiek nospiests urīna izvadkanāls, līdz ar to viņš to sāk izjust kā apgrūtinātu urīna izvadi jeb urinēšanu. To var salīdzināt ar situācijām, kad pa mazu caurumiņu no paciņas jāizspiež ārā liels daudzums majonēzes – tas nebūt nav viegli izdarāms. Ja šajā gadījumā nenotiek iejaukšanās ar zālēm vai galējā variantā ar operāciju, tas var novest pie sabojāta urīnpūšļa. Sākumā urīnpūšļa sieniņas kļūst biezas, savukārt vēlāk, kad caur mazo caurumiņu vīrietis vairs nespēj izspiest urīnu, tās, gluži otrādi, top plānas, un pacientam iestājas tā saucamā urīna aizture, kad pūslis vairs nespēj izspiest urīnu. Līdz ar to vīrietim visu laiku pūslī ir zināms urīna daudzums. Tas nebūt nav labi, jo rezultātā var veidoties iekaisums. Atstājot urīnpūsli šādā stāvoklī, tas ar laiku pieaug ar saistaudiem un zaudē savu funkciju. Līdz ar to novēlota operācija var efektu vairs nedot, jo, ja urīnpūslis vairs nestrādā, ir sabojājies, urīns normālā veidā netiek izvadīts.
Ja pūslis neiztukšojas, urīns pa urīnvadiem var tecēt atpakaļ uz nierēm un bojāt tās. Ja urīns netiek pienācīgi izvadīts no organisma, nieru saražoto urīnu organismam nav kur likt, līdz ar to tās lēnām sāk pārtraukt ražot urīnu, un pacientam var iestāties nieru mazspēja. Līdz ar to šī mazā caurumiņa dēļ, kas netiek laikus paplašināts vai nu ar zālēm, vai ar operāciju, vīrietim var attīstīties neatgriezeniska nieru mazspēja, un visu atlikušo mūžu viņš būs spiests trīs reizes nedēļā pieslēgt mākslīgo nieri. Varbūt, ka par daudz biedēju, bet tā var notikt, ja vīrietis ilgstoši nepievērš uzmanību savas prostatas veselībai.
– No cik gadu vecuma vīrietim būtu jāsāk domāt par došanos pie urologa arī tad, ja nav sūdzību un nekas nekaiš?
– Ja nav sūdzību un nekas nekaiš, vīrietim pie urologa jāsāk nākt no 45–50 gadu vecuma. Taču, ja ģimenē pa tēva līniju ir bijis prostatas ļaundabīgs audzējs, tad tas jādara jau ātrāk – no 40 gadiem. Tas vairāk ir saistīts ar prostatas vēža profilaksi. Savukārt, ja pacientam ir sūdzības, ir tā saucamie apakšējo urīnceļu vai lejas urīnceļu simptomi, tad neatkarīgi no vecuma pie ārsta jānāk, tiklīdz šie simptomi parādījušies. Tāpat uz vecumu nevajadzētu skatīties, ja pacientam ir sūdzības par urinēšanas traucējumiem. Vīrietis var internetā atrast Starptautisko prostatas simptomu skalu (var meklēt pēc angliskā saīsinājuma IPSS vai latviskā SPSS), to aizpildīt un tādā veidā izvērtēt savas prostatas veselību. Un tad var nākt pie ārsta. Ja nav sūdzību, sasniedzot 40–45 gadu vecumu, pie ārsta vajadzētu nākt reizi gadā, bet, ja ir kādi simptomi vai izmaiņas analīzēs, tad urologa kontrole nepieciešama biežāk – vismaz divas reizes gadā.
– Kādi ir biežākie simptomi, izpausmes, izņemot jau pieminēto prostatas palielināšanos un apgrūtinātu urinēšanu, kas var liecināt, ka ar vīrieša veselību kaut kas nav kārtībā un jādodas pie speciālista?
Pēteris Vaganovs: «Vislabāk vispirms griezties pie sava ģimenes ārsta, kurš nozīmēs visus nepieciešamos izmeklējumus. Tur nav nekā sarežģīta, patiesībā tikai četri elementāri izmeklējumi: parastā urīna analīze, PSA jeb prostatas specifiskā antigēna analīze, kreatinīns (nieru funkcijas rādījums) un ultrasonogrāfija vēdera dobumam. Līdzi vēl jāpaņem aizpildīta SPSS.»
– Kā jau es teicu, lai saprastu, ka ar prostatu kaut kas nav kārtībā, atliek aizpildīt SPSS. Tajā ir septiņi jautājumi, uz kuriem atbildot, vīrietim uzreiz būs skaidrs, vai tas, kas viņam traucē, ir saistīts ar prostatu. Bieži pacienti atnāk pie urologa ar sūdzībām par sāpēm starpenē, vēdera lejas daļā, krustu rajonā. Internetā salasās visdažādāko informāciju par tā saucamo prostatītu, nāk pie urologa un stāsta. Visbiežāk minētie simptomi vispār ir saistīti ar neiroloģiskiem traucējumiem. Vīriešiem tās var būt muguras problēmas, kuņģa zarnu trakta saslimšanas. Ja mēs paskatāmies uz SPSS, tad tur ir aprakstīti tādi simptomi kā vājāka urīna strūkla, biežāka urinēšana, došanās uz labierīcībām naktī, sasprindzinājums urinējot, tā saucamā terminālā pilēšana, pabeidzot urinēt u.c. Tie ir labdabīgas prostatas palielināšanās simptomi. Bet kaut kādas sāpes, it īpaši tādas, kas izstaro uz kājām vai sēkliniekiem, visbiežāk ir saistītas ar pavisam ko citu. Vēlreiz atkārtošos: lai saprastu, ka kaut kas nav kārtībā ar prostatu, pilnībā pietiek aizpildīt SPSS. Protams, ja ir sāpes urinējot, bieža, sāpīga urinēšana vai asins piejaukums urīnā, tā noteikti vairs nebūs LPH simptomātika, tās jau būs komplikāciju pazīmes vai vēl vairāk – kādas ļaundabīgas slimības pazīmes.
– Ja, aizpildot SPSS, vīrietis konstatē, ka tiešām kaut kas nav kārtībā, ar ko viņam jāsāk – ar ģimenes ārstu vai tomēr uzreiz jānāk pie urologa?
– Vēlams, lai viņa ģimenes ārsts būtu apmeklējis Latvijas Urologu asociācijas rīkotās uroskolas un būtu informēts par to, kādi izmeklējumi nepieciešami pirms došanās pie urologa. Šobrīd, kad pacientam ar ģimenes ārsta nosūtījumu ir grūti tikt pie urologa, turklāt, kā var lasīt presē un sociālajos tīklos, šogad jau beigušās kvotas, nepietiks atnākt pie urologa tikai ar aizpildītu SPSS. Ja pacients atnāks bez jebkādām analīzēm un izmeklējumiem, uz šīm pārbaudēm viņu būs spiests norīkot urologs, un tad pacientam būs vēlreiz pie viņa jānāk. Tāpēc vislabāk vispirms griezties pie sava ģimenes ārsta, kurš nozīmēs visus nepieciešamos izmeklējumus. Tur nav nekā sarežģīta, patiesībā tikai četri elementāri izmeklējumi: parastā urīna analīze, PSA jeb prostatas specifiskā antigēna analīze, kreatinīns (nieru funkcijas rādījums) un ultrasonogrāfija vēdera dobumam. Līdzi vēl jāpaņem aizpildīta SPSS. Tas arī ir viss – vairāk neko nevajag. Nevajag taisīt nekādus specifiskus izmeklējumus prostatai – prostatas sonogrāfiju vai vēl jo vairāk kaut kādas nepatīkamas prostatas izmeklēšanas caur taisno zarnu, kas ir pilnīgi bezjēdzīgas un pacientam nepatīkamas. Urologu neinteresē, kā bildēs izskatās prostata. To, ka tā ir palielināta, mēs tāpat redzēsim. Urologu interesē, kā izskatās urīnpūslis, vai nav sabiezēta tā siena, vai urīnpūslī nav izveidojušies akmeņi. Kā arī tas, vai urīnpūslī neredz audzēju, vai nav nierakmeņu, kā izskatās nieres, vai tās nav cietušas no neārstētas prostatas. Tāpēc mums ir nepieciešama tikai parastā vēdera ultrasonogrāfija.
Ja pacienta ģimenes ārsts ir apmeklējis viņiem domāto uroskolu, kur mēs stāstām par ģimenes ārsta kompetenci uroloģisko kaišu gadījumā, tad ģimenes ārsts viņu atsūtīs pie urologa jau sagatavotu, ar izmeklējumiem, savukārt no urologa kabineta viņš iznāks jau ar rekomendācijām un nozīmētu ārstēšanu. Tad nebūs tā, ka pacients atnāk pie manis ar sūdzībām, bet es viņam nozīmēju četrus manis minētos elementāros izmeklējumus. Tad viņam būs lielas acis un loģisks jautājums: kāpēc man nācās gaidīt pusotru mēnesi, lai saņemtu nozīmējumu uz urīna analīzi, vai mans ģimenes ārsts to nevarēja izdarīt?
– Ja urologs secina, ka pacientam ir LPH, kādas ir ārstēšanas iespējas?
– Mūsdienās ārstēšanas iespējas ir ļoti plašas. Prostatas medikamentozā ārstēšana vismaz pēdējos četrus piecus gadus ir nostabilizējusies vienā līmenī, sasniedzot diezgan labus rezultātus. Pateicoties šiem medikamentiem, ārstiem aizvien mazāk prostatas jāoperē. Šobrīd pacients var lietot medikamentus, kas samazina prostatu, turklāt krietni attālina operācijas vai dažādu komplikāciju iespēju. Vēl mēs varam pielietot kombinētu ārstēšanu, lai pacienti jau šodien justos labi un viņi nebūtu jāoperē pēc pieciem septiņiem gadiem. Mēs varam apstādināt slimības progresiju. Vienīgais, vīriešiem ir jāsaprot, ka LPH ir tieši tāda pati hroniska saslimšana kā cukura diabēts, hroniska sirds mazspēja vai paaugstināts arteriālais asinsspiediens. Tas nozīmē, ka ārstēšana nebūs dažu nedēļu vai pat mēnešu kurss, proti, nebūs tā, ka vīrietis padzers zāles un izveseļosies. Diemžēl šī ārstēšana būs ilgstoša: lai panāktu vēlamo efektu, medikamenti būs jālieto vismaz 2–4 gadus.
Ja runājam par operāciju, tad izoperēt LPH mūsdienās Latvijā nav nekādu problēmu. Pie mums ir pieejamas visas tās pašas metodes, kas citviet pasaulē. Mēs varam operēt prostatu vaļēji vai ar tā saucamo transuretrālo rezekciju jeb TUR metodi. Tāpat Latvijā strauji attīstās arī lāzerķirurģija, kuras efekts ir tāds pats, toties pastāv mazāka asiņošanas iespēja, nekā izmantojot vaļēju operāciju. Ja pacients būs ilgstoši lietojis medikamentus, kas samazina prostatu, tomēr viņam būs nepieciešama operācija, tad mazāku prostatu ir daudz vieglāk operēt. To var izdarīt caur urīnizvadkanālu, netaisot griezienus ādā. Tātad, ja pacients būs regulāri apmeklējis savu urologu, tad arī operācija būs mazāk traumatiska.
– Ja vīrietim ir kādas problēmas, ko jūs ieteiktu baiļu pārvarēšanai, lai viņš tomēr aizietu pie urologa?
– Šajā intervijā esmu izstāstījis, kādas var būt sekas (komplikācijas un nedienas), ja vīrietis laikus neatnāk pie ārsta. Tāpēc es gribētu teikt savādāk – nevis lai vīrieši nebaidās nākt pie urologa, bet tieši otrādi – baidās no slimības sarežģījumiem un nāk. Jo savlaicīgāk atnāks (tad, kad nekas netraucē), jo labāk. Galvenais ir negriezties pie ārsta novēloti. Novēlotā gadījumā ārstēšana būs daudz sarežģītāka, ilgstošāka, dārgāka un mazāk efektīva. Profilaktiskie pasākumi būs daudz lētāki un daudz mazāk veselību skaroši.
ZINĀŠANAI
Informācija par prostatas veselību (labdabīgu prostatas hiperplāziju) internetā – www.uroweb.lv