22. janvāris, 2017
Anna Kalniņa
Par to, ka vējbaku izslimošana nepavisam nav obligāta un arhaiskie mīti 21. gadsimta medicīnā un sadzīvē neiederas, Sievietes veselības avīzei stāsta Latvijas Pediatru asociācijas un Latvijas Bērnu infektologu biedrības prezidente, RSU asociētā profesore Ilze Grope.
Ne vienmēr viegli
«Cilvēki lielākoties patiešām domā, ka vējbakas ir viegla slimība un visiem nepieciešams to pārslimot. Diemžēl neviens iepriekš nevar paredzēt, vai slimības norise būs viegla vai smaga,» skaidro Ilze Grope. «Ir zināmas riska grupas, kurām slimība, visticamāk, noritēs smagi, taču arī pārējie cilvēki, kam pamatā veselības problēmas nav novērojamas, no smagas slimības gaitas nav pasargāti.» Riska grupās, kurām vējbakas visbiežāk norit daudz smagāk nekā pārējiem, ir cilvēki ar ādas slimībām, alerģiju, atopisko dermatītu. Jāatceras, ka vējbaku gaitu var ietekmēt ikdienā lietojamie medikamenti, tas ir, riska grupā ir ikviens cilvēks ar fona slimību, kas kontrolējama ar zāļu palīdzību, piemēram, astmu, artrītu, hematoonkoloģiskām slimībām u. c. Riska grupā iekļaujami arī tie cilvēki, kas nav izslimojuši vējbakas līdz aptuveni 12 gadu vecumam, jo pieaugot slimība norit smagāk nekā agrā bērnībā. «Turklāt ir jāņem vērā, ka bērnudārza vecumā, apmeklējot pirmskolas izglītības iestādi, kur ir samērā ierobežots cilvēku skaits un kur lielākā daļa audzēkņu pret vējbakām ir vakcinēti, arī poti nesaņēmušais bērns var nesaslimt, jo infekcijas izplatība ir ierobežota. Taču, aizejot uz skolu, kur cilvēku ir daudz vairāk, ir arī lielāka vakcinēto bērnu izkliede un samērā lielāka vējbakas nepārslimojusi sabiedrības daļa, līdz ar to ir lielāks risks inficēties ar tām.»
Mītu par vējbaku šķietamo vienkāršību un nekaitīgumu kliedē nesens gadījums: «Slimojot ar vējbakām, cilvēkam var būt 10 izsitumi, bet var būt arī 10 000 pumpu… Pirms mēneša Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā ārstējās bērns, kuram bija tik daudz pumpu un tās radīja tik spēcīgu niezi un sāpes, ka atsāpināšanai bija nepieciešama morfija terapija… Turklāt fona slimību bērnam nebija un riska grupā viņš neatradās. Vai to mēs varam saukt par vieglu slimību?»
Paši par sevi runā skaitļi: ik gadu Latvijā tiek reģistrēti aptuveni 3000 saslimšanas gadījumu ar vējbakām, un 40 no saslimušajiem nonāk stacionārā ar īpaši smagu vējbaku gaitu…
Iespējamās sekas
Ilze Grope: «Kopš 2008. gada pirmā vējbaku vakcīna ir iekļauta valsts apmaksāto obligāto vakcīnu kalendārā. Tā bērnam ir jāsaņem 12–15 mēnešu vecumā. Tiesa, tā nepasargā no vējbakām visu mūžu, tāpēc nepieciešama vakcīnas otrā deva, kas no 2017. gada arīdzan būs iekļauta obligātajā potēšanas kalendārā.»
Foto: Guntis Gvozdevs
Vaicāta par vējbaku komplikācijām, I. Grope kā visizplatītākās min ādas bakteriālās infekcijas, kas rodas, bērnam kasot niezošos izsitumus un inficējot brūces. Šādu infekciju ārstēšanai visbiežāk nepieciešama antibiotiku terapija.
Vējbakas var izraisīt arī dažādu orgānu, tostarp smadzeņu bojājumus. Kā piemērus var minēt pneimoniju, nieru iekaisumu, artrītu, hepatītu un pat encefalītu.
Īpaši bīstamas vējbakas ir grūtniecēm; ja māte ar vējbakām saslimusi gaidību pirmajās 20 nedēļās, ir iespējamas iedzimtās vējbakas bērnam, kas var izpausties kā ādas bojājumi, redzes traucējumi, neiroloģiskas problēmas, bērniņa zaudējums u. c. Ar vējbakām diemžēl var inficēties arī jaundzimušie, ja māte ar tām saslimusi divas līdz piecas dienas pirms dzemdībām. Šādos gadījumos iespējams pat letāls iznākums.
Risinājums – vakcinēšanās
I.Grope ir pārliecināta, ka nav iemeslu izvēlēties pārslimot vējbakas, kas ir samērā dārgi (jāņem vērā gan medikamentu izmaksas, gan bērnu aprūpējošā vecāka darbnespēja), rada stresu un turklāt ir bīstami, ja ir iespējama vakcinēšanās. «Kopš 2008. gada pirmā vējbaku vakcīna ir iekļauta valsts apmaksāto obligāto vakcīnu kalendārā. Tā bērnam ir jāsaņem 12–15 mēnešu vecumā. Tiesa, tā nepasargā no vējbakām visu mūžu, tāpēc nepieciešama vakcīnas otrā deva, kas no 2017. gada arīdzan būs iekļauta obligātajā potēšanas kalendārā. Ieteicamais otrās vakcīnas saņemšanas laiks ir līdz skolas vecumam, bet pētījumi rāda, ka starplaiks var būt arī ilgāks, līdz bērna 11 gadu vecumam,» stāsta profesore. «Protams, neviena vakcīna, tostarp vakcīna pret vējbakām, nepasargā no saslimšanas par visiem 100%, tomēr rezultāts ir tuvu maksimālajam. Toties vakcīna garantē, ka vējbakas nenoritēs smagi.»
Ir jāņem vērā, ka vakcīna pret vējbakām nav tikai bērnu prioritāte – potēties var jebkura vecuma cilvēks, ja viņš ar vējbakām nav slimojis. «Divu dienu laikā pēc kontakta ar vējbaku slimnieku jebkurš neslimojis cilvēks var saņemt vakcīnu. Ja ir šaubas par to, vai slimība savulaik ir vai nav pārslimota, jebkurā lielajā laboratorijā var veikt analīzes un noteikt vējbaku antivielas organismā,» skaidro I. Grope.
Tiesa, ir sabiedrības daļa, kam no vējbakām jāuzmanās īpaši rūpīgi, jo arī vakcinēties pret tām nedrīkst. Proti, tās ir grūtnieces, kā arī imūnsupresēti cilvēki, onkoloģisko u. c. smagu slimību pacienti.
Vaicāta par ne retajām jauno vecāku bažām, ka arī pati vakcīna var izraisīt komplikācijas, ārste pārliecinoši apgalvo, ka no vakcīnas sarežģījumi rasties var ārkārtīgi reti. «Ar komplikācijām var saskarties tajos gadījumos, ja tā netiek pareizi ievadīta, tātad no manipulācijas, nevis no vakcīnas. Bet nereti sastopamais pietūkums, apsārtums vai sāpīgums vakcīnas ievades vietā nav komplikācija, bet gan sagaidāmais rezultāts, jo antivielas organismā rodas iekaisuma procesa laikā, un pieminētie simptomi liecina tieši par šādu iekaisumu.»
Problēma ir domāšanā.
I.Grope norāda, ka šodien pārliecība par vējbaku obligāto izslimošanu ir arhaisms, kam 21. gadsimtā nav vietas. «Samērā nesen kādā portālā bija sludinājums, ka tiek pārdotas ar vējbakām saslimuša bērna drēbes… Tas atgādina mēra laikus, kad arī notika šādi darījumi, bet mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā! Medicīna tieši tāpēc arī attīstās, lai būtu iespēja pasargāt bērnu, nevis to tīšuprāt slimdinātu. Ir jājautā, kāpēc vecāki labprātāk izvēlas vest bērnu pie dzīva un bīstama vīrusa, nevis ievadīt vakcīnu ar novājinātu un veselībai nekaitīgu vīrusu?» Ārste šādas situācijas salīdzina ar lauvu krātiņu zooloģiskajā dārzā – visi vecāki taču ir ar mieru parādīt bērnam bīstamo dzīvnieku caur žogu, bet negrasās viņu vest plēsēja nožogojumā! «Slimību ir simtiem tūkstošu, taču vakcīnas ir tikai pret nedaudz slimībām. Kāpēc? Tāpēc, ka pret visām slimībām tās izstrādāt nav iespējams, līdz ar to tās tiek radītas pret slimībām, kas skar bērnus, kas var viņus sakropļot vai pat nogalināt…»
I.Grope ir pārliecināta, ka lielākoties vakcīnu pretinieki ir cilvēki, kas vēlas atšķirties no pārējās sabiedrības, jo nejūtas piepildīti: «Ja runa ir tikai par sevi, tad ikviens var rīkoties, kā viņš vēlas, taču savas pašvērtības stiprināšanai nedrīkst vērsties pret savu bērnu. Iekāpjot lidmašīnā, mēs apzināmies, ka to vadīt vislabāk prot pilots un nemēģinām viņa rīcību ietekmēt ar savu pārliecību un norādēm. Kāpēc tad mēs iedomājamies, ka ārsts, kura uzdevums ir sargāt savu pacientu veselību, neprot to vislabāk, un mēģinām pieņemt lēmumus viņa vietā?»