Skrīninga programma Latvijā vēl bērna autiņos

1. novembris, 2016

Toms Zvirbulis

Latvijas iniciatīvu aktīvi atbalsta speciālisti no Apvienotās Karalistes, kuri oktobra beigās viesojās mūsu valstī. Uz diskusiju aicinājām piecus nozares profesionāļus. Eiropas Kolposkopijas federācijas viceprezidentu profesoru Čārlzu Redmanu (Charles Redman),  Ziemeļvelsas Ginekoloģijas un onkoloģojas centra ārstu Saimonu Līsonu (Simon Leeson), Lesteras Klīniskās universitātes slimnīcas profesori Esteri Mosu (Esther Moss), Public health England dzemdes kakla skrīninga kvalitātes vadības speciālisti Filipu Piermenu (Philippa Pearmain) un dr. Heršu Patelu (Hersha Patel).

– Kādas skrīninga metodes tiek uzskatītas par efektīvām dzemdes kakla, zarnu un krūts vēža atklāšanai Eiropā?

Filipa Piermena. – Eiropā ir vadlīnijas dažādiem vēža tipiem. Galvenie no tiem ir krūts, resnās zarnas un dzemdes kakla vēzis. Mēs koncentrējamies tieši uz dzemdes kakla vēža skrīninga programmu.

Estere Mosa. – Šī projekta mērķis ir atrast veidus, kā atbalstīt dzemdes kakla vēža skrīninga programmu Latvijā.

Čārlzs Redmans. –Viena no galvenajām lietām, kas jāsaprot, ir tā, ka mums jau sen ir zināmi efektīvi skrīninga testi dzemdes kakla vēža atklāšanai. Ja jūs papētītu Eiropu, tad redzētu, ka vēža pacientu un ar vēzi mirušo skaits ir ļoti atšķirīgs dažādās valstīs. Piemēram, Latvijā tas ir ievērojami lielāks nekā citās valstīs ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu. Mēs domājam, ka iemesls tam ir efektīvas skrīninga programmas trūkums. Tādēļ mēs ar prieku uzņemam valsts iniciatīvu, lai ieviestu visu populāciju aptverošu skrīninga programmu. Lai šī programma būtu efektīva, jums ir jāpielieto pareizi, precīzi testi, kurus veic cilvēki ar nepieciešamajām prasmēm.

Tas, šķiet, bija pirms aptuveni trim gadiem, kad Eiropas Kolposkopijas federācija sadarbībā ar Lielbritānijas Karalisko koledžu dzemdniecībā un ginekoloģijā ieradās Rīgā un lasīja lekcijas par kolposkopiju. Kolposkopija ir pārbaude, kuras laikā ar speciālu mikroskopu tiek apskatīts dzemdes kakls un apkārtējie audi vairākkārtējā palielinājumā tām sievietēm, kurām iepriekšējās pārbaudes uzrādījušas anomālijas. Tā bija iespēja satikt Latvijas ārstus, kuri vēlējās apgūt jauno izmeklējumu. Dr. Irina Jermakova pēc tam brauca pie mums uz Apvienoto Karalisti apgūt šīs prasmes. Īsā laikā ir apmācīti vēl vairāki ārsti, un jūs esat ieguvuši augsta līmeņa kolposkopistus, kuri var sniegt šo pakalpojumu. Lai programma būtu efektīva, nepietiek tikai ar augsti kvalificētiem speciālistiem, ir nepieciešama arī koordinācija, lai visas darbības padarītu pēc iespējas efektīvākas. Papildus tam ir nepieciešama arī sabiedrības iesaistīšana. Sievietēm ir jāzina, kādas pārbaudes ir pieejamas un kā tām būtu jādarbojas. Viņām ir nepieciešama informācija.  Šonedēļ mēs runājām arī ar skolēniem, lai uzzinātu, kāda ir viņu izpratne par dzemdes kakla vēža skrīningu.

Herša Patela. – Mēs veicām aptauju skolēnu vidū par to, cik daudz viņi zina par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, kura šobrīd ir pieejama arī Latvijā kā dzemdes kakla vēža primārās profilakses iespēja. Zināšanu līmenis par šo tēmu bija zems, un tikai retais zināja vai bija par to dzirdējis, par detalizētāku informāciju nemaz nerunājot.

– Pēc jūsu domām, kāds ir galvenais šīs problēmas cēlonis? Vai tas ir nepietiekams atspoguļojums medijos un sociālajos tīklos?

H. P. – Pēc pārrunām ar pacientiem šeit var secināt, ka, izmantojot medijus, brošūras, jaunākajai paaudzei arī sociālos tīklus, varētu uzlabot cilvēku zināšanas un informētības līmeni. Palīdzēt cilvēkiem saprast vakcīnu un skrīninga lielo nozīmi.

– Krūts vēzim mums ir veltīta rozā lentīšu diena maijā, kurā Latvijas nacionālā sieviešu basketbola izlase reklamē vēža skrīninga pārbaudes. Ko mēs varētu darīt ar dzemdes kakla vēža skrīninga popularitātes veicināšanu, vai mums vajadzētu doties pa šādu pat ceļu vai izvēlēties citu?

H. P. – Es domāju, ka līdzīga programma būtu veiksmīga, jo šī akcija ievērojami palielināja sabiedrības informētību par krūts vēzi un tā skrīningu, daudz vairāk cilvēku bija par to dzirdējuši un uzskatīja to par svarīgu problēmu. Tāpēc es domāju, ka šī ir laba metode.

E. M. – Kā jau sarunā tika minēts, tad pašlaik jaunākajai sabiedrības daļai trūkst izpratnes par HPV (human papilloma virus – cilvēka papilomas vīruss) kā galveno dzemdes kakla vēzi izraisošo izmaiņu dzinējspēku un vakcīnas lomu. Ja mēs varētu vakcinēt jaunāko sabiedrības daļu, viņiem pieaugot, pastāvētu mazāka iespējamība, ka viņu organismā notiks patoloģiskas izmaiņas.

H. P. – Kas attiecas uz vecāko sabiedrības daļu, mēs pievērsām uzmanību divām grupām. Pirmajā bija sievietes, kuras vērsušās pēc palīdzības primārās aprūpes iestādēs vai pie ģimenes ārsta. Otrajā grupā bija sievietes, kurām tika veikta kolposkopija un jau ir atklātas kādas patoloģijas. Kopumā varēja novērot nopietnu informācijas un izglītības līmeņa trūkumu saistībā ar to, kāpēc sievietēm tika ņemtas uztriepes, kāda ir šīs pārbaudes ietekme uz ārstēšanu. Viņām arī trūka zināšanu par HPV un tā ciešo saiti ar dzemdes kakla vēzi.

– Latvijā skrīninga programma tika uzsākta 2009. gadā. Tās mērķis bija samazināt mirstību no dzemdes kakla vēža. Cik ilgam laikam būtu jāpaiet, lai mēs varētu izvērtēt šīs metodes efektivitāti?

Saimons Līsons. – Mēs jums varam sniegt atsauksmes, līdzīgi kā to darījām Apvienotajā Karalistē. Dzemdes kakla vēža skrīningu mēs pilnveidojām tad, kad tas kļuva populārs Ziemeļamerikā un Skandināvijā un tika pierādīts, ka tam ir pozitīva ietekme uz dzemdes kakla vēža saslimšanas un nāves gadījumu skaitu. Mēs neredzējām nekādus rezultātus, pirms savu sistēmu nesakārtojām. Skrīningi tika veikti gana bieži, bet netika nosegta visa mērķa grupa, kur slimības izplatība pat palielinājās. Kad mēs bijām aptvēruši visu populāciju un mums bija gana daudz prasmīgu kolposkopistu, vēža ķirurģijai nebija vajadzības īpaši mainīties, palielināties operāciju skaitam. Bīstamā slimība tika laikus diagnosticēta un veiksmīgi ārstēta. Kāda ir šī brīža situācija Latvijā? Mēs veidojam personāla bāzi. Atliek tikai savienot to ar pārējiem puzles gabaliņiem, sākot ar uzaicinājuma vēstulēm uz pārbaudēm, sabiedrības informētības palielināšanu, līdz pat pašai skrīninga programmai un kolposkopijas organizēsanai, lai viss darbs, kuru jūs veicat, būtu koordinēts un efektīvs.

– Cik ilgs laiks Apvienotajā Karalistē pagāja, līdz šī programma sniedza pirmos rezultātus?

S. L. – Šī metode mums ir zināma kopš Otrā pasaules kara gadiem. 1988. gadā mēs sapratām, ka programmai ir jāpiesaista vairāk cilvēku.

Pēc tam, kad mēs bijām sistēmu sakārtojuši, varēja redzēt vēža saslimšanas un nāves gadījumu skaita samazināšanos. Pirmās pozitīvās tendences parādījās pēc gada vai diviem. Šobrīd mēs esam sasnieguši tādu fāzi, kad mirstība un saslimšanu skaits vairs nesamazinās, bet mēs uzskatām, ka bez skrīninga programmas tas būtu trīs reizes lielāks.

– Problēma ir tāda, ka medicīnas nozarei Latvijā ir ievērojami mazākas finansiālās iespējas. Vai tas nozīmē, ka programmas attīstīšana aizņems arī daudz vairāk laika? Un vai mums vajadzētu šo jomu izvirzīt par prioritāru, lai samazinātu vēža izplatību?

S. L. – Prasmes jums jau ir. Ņemot vērā noteikto naudas daudzumu, ko izmantot dzemdes kakla vēža skrīningam, pārliecinieties, ka šī palīdzība nonāk līdz cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama visvairāk. Ideālais skrīninga intervāls ir viena reize trīs gados 25–64 gadus vecām sievietēm. Tas tiek ievērots arī šeit. Varbūt varētu apsvērt iespēju šo izmeklējumu intervālu palielināt līdz 5–6 gadiem, līdz jums būs pietiekami lieli finansiālie līdzekļi. Es uzskatu, ka ir iespējams ietaupīt, ja programma ir labi organizēta. Programmas aizmetņi jau ir redzami, un, skatoties no valstiskām pozīcijām, ja uzsvars tiek likts uz to, ka rezultāts ir nepieciešams globāli, nevis atsevišķam pacientam, par to pašu naudu jūs varētu sasniegt labāku rezultātu.

F. P. – Šobrīd vairākos programmas posmos tiek darīts patiešām labs darbs, bet ir ļoti grūti šos datus sakopot vienuviet un pieņemt pareizos lēmumus, kur ieguldīt pieejamo naudu. Mūsu pieredze rāda, ka labi organizēta programma, kurā labi kopā līmējas visi tās elementi, ir ļoti efektīva. Informācija ir jāievāc par katru programmas soli, lai sievietēm, kuras saņem pakalpojumu, varētu teikt, ka tas viņām patiešām palīdzēs. Šī informācija būs noderīga arī pēc ilgāka laika, lai palīdzētu uzkrāt nepieciešamos datus un saprastu, kāds ieguldījums būtu vērtīgākais.

– Paskaidrojiet nedaudz sīkāk, kāda varētu būt kolposkopijas un HPV testu loma dzemdes kakla vēža skrīningā?

E. M. – Es uzskatu, ka kolposkopija ir viens no posmiem skrīninga programmā, nevis pārbaude, kura būtu jāveic katru gadu kā daļa no ginekoloģiskajiem izmeklējumiem. Tā tiek veikta ar konkrētu mērķi, lai izpētītu dzemdi sievietēm, kurām analīzes jau ir uzrādījušas patoloģijas, un izmantotu to, lai ārstētu un novērotu šīs šūnas.

Č. R. – Skrīninga programma tika uzsākta jau četrdesmitajos gados. Tolaik, ja sievietei atkārtoti tika konstatētas patoloģiskas izmaiņas, viņai tika veikta operācija, parasti vispārējā narkozē, kuras laikā izņēma vismaz daļu dzemdes, dažkārt pat veica histerektomiju. Kolposkopija ļauj apskatīt sievietes ar šādām izmaiņām, lai pārbaudītu, kas īsti notiek, noteikt viņām labāko ārstēšanas metodi un ārstēt droši.  Lielākajai daļai sieviešu Apvienotajā Karalistē, kurām tiek ārstētas šīs problēmas, ārstēšana neprasa ilgu uzturēšanos slimnīcā, anestēziju, kas ir daudz drošāk. Pati ārstēšana var tikt pielāgota, tādējādi ir mazāks risks izraisīta kādas citas problēmas. Reizēm medicīnā pastāv briesmas, ārstējot vienu slimību, izraisīt citu. Tas, ko kolposkopija cenšas panākt, ir vērsties pret vienu problēmu un minimizēt risku izraisīt citu. Vizītes laikā man, Saimonam un Esterei bija iespēja redzēt, kā šeit Latvijā Austrumu klīniskās universitātes Kolposkopijas centrā tiek veikta kolposkopija. Tā bija augstas kvalitātes procedūra, ar kuras palīdzību iespējams uzlabot skrīninga programmas kvalitāti un radīt sievietēs pārliecību, ka, atklājot kādas problēmas, viņas tiks ārstētas tā, lai nākotnē vairs patoloģijas netiktu diagnosticētas un lai ārstēšana neietekmētu viņu spēju radīt pēcnācējus.

S. L. – Mēs koncentrējamies uz to, ko katrs var atļauties. Ir starpība starp onkocitoloģisko analīzi, ko pašlaik izmanto skrīningā, un HPV testu, kas nosaka vīrusa klātbūtni dzimumceļos. Šobrīd mēs pievēršam uzmanību tam, kā mēs skrīninga programmā varētu izmantot HPV testu. Tas varētu būt glābiņš cilvēkiem ar nelielām patoloģijām, lai saprastu, vai viņiem ir nepieciešama kolposkopija. Ir jāizvērtē šīs metodes efektivitāte un iespēja aizvietot onkocitoloģisko uztriepi ar HPV testu, jo mēs zinām, ka HPV ir infekcija, kuras klātbūtne lielākajā daļā gadījumu nepieciešama, lai attīstītos dzemdes kakla vēzis.

– Vai mums būtu nepieciešama atsevišķa organizācija, kura koordinē skrīningus un apkopo to rezultātus?

F. P. – Tas ir mans darbs Apvienotajā Karalistē, un es teiktu, ka vajag obligāti. Ir ļoti svarīgi pūliņus koordinēt un apvienot šajā organizācijā ekspertus no katra skrīninga posma.  Galvenais uzsvar ir jāliek uz kvalitāti. Skrīnings atšķiras no citiem medicīnas pakalpojumiem, jo cilvēki, kurus mēs uz tiem uzaicinām, nav slimi. Tāpēc mūsu pienākums ir pārliecināties, ka tas, ko mēs viņiem piedāvājam, var palīdzēt atrast šo ļoti nopietno slimību, un sniegtajam pakalpojumam ir pēc iespējas augstāka kvalitāte.

– Latvijā iedzīvotāju skaits ir ievērojami mazāks nekā Apvienotajā Karalistē. Vai jums ir viena centralizēta skrīninga sistēma, vai tā katram reģionam atšķiras?

F. P. – Mums ir viena liela programma, bet tā ir sadalīta pa dažādiem apgabaliem, tāpēc ir iespējams veikt reģionālus skrīningus. Jums ir jāizlemj, kas labāk der Latvijai. Jums ir zināms iedzīvotāju  skaits, jūs varat aprēķināt, cik daudz sieviešu jūs vēlaties pārbaudīt un cik liels laboratoriju daudzums jums ir nepieciešams. Jūs varat aprēķināt, cik daudz kolposkopijas izmeklējuma vietu jums vajadzēs, lai nodrošinātu  aprūpes kvalitāti un tajā pat laikā tas būtu viegli pieejams sievietēm. Vissvarīgākais no skrīninga viedokļa ir tas, ka visas sievietes saņem vienādas, definētas kvalitātes pakalpojumu. Nav svarīgi, vai viņas dodas veikt uztriepes testus pie ginekologa vai ģimenes ārsta, šis izmeklējums ir jāveic atbilstoši augstiem kvalitātes standartiem. Un, kad tas tiek nosūtīts uz laboratoriju, visur paraugs jāapstrādā pēc vienas metodes. Brīdī, kad sieviete dodas veikt kolposkopiju, viņai jāzina, ka viņu aprūpēs profesionālis, kuram ir nepieciešamā pieredze, un viņa saņems augsta līmeņa aprūpi visu laiku.

– Vai  jūs uzskatāt, ka ielūguma vēstules sūtīšana ir efektīva metode, lai mudinātu sievietes apmeklēt skrīningu?

E. M. – Apvienotajā Karalistē šī metode tiek izmantota kopš 1988. gada, un tās efektivitāte ir augsta. Vairāk nekā 3/4 sieviešu ierodas uz skrīningu. Tātad tikai 1/4 to nedara. Šo var uzskatīt par augstu līmeni. Latvijā populārs ir gadījuma rakstura skrīnings. Tas nozīmē, ka jūs nesistemātiski, haotiski, reizēm pārāk bieži testējat tās  sievietes, kuras atnāk pie ginekologa, bet tās, kas gadiem nenāk, tā arī nepārbaudāt. Koncentrējoties uz visas populācijas nosegšanu, jūs pārbaudīsiet sievietes, kuras neizmanto šos testus kā daļu no savām ikgadējām pārbaudēm un netiek pārbaudītas.

F. P. – Vēstules ir labas, bet te ir vajadzīgas arī speciālistu zināšanas un atbalsts, lai viņi varētu skaidrot sievietēm, ka šī programma ir laba un viņām tajā vajadzētu piedalīties. Viss šis process ir tieši saistīts ar sabiedrības informētību un nozares profesionāļu zināšanām par skrīninga lietderību un vēlmi iedrošināt sievietes līdzdalību tajā. Mazāk būtu jāizceļ gadījuma rakstura pārbaudes.

– Kādas ir sistemātiskas skrīninga programmas priekšrocības, salīdzinot ar gadījuma rakstura pārbaudēm? Vai būtu nepieciešams veikt analīzes katru gadu?

F. P. – Salīdzinot sistemātisku skrīninga programmu un gadījuma rakstura pārbaudes, viens no gadījuma pārbaužu trūkumiem ir tāds, ka šīs pārbaudes nevajadzētu veikt tik bieži. Dzemdes kakla vēzis attīstās desmit gadu un pat ilgākā laikā. Veicot pārāk regulāras pārbaudes, kas sevī neietver diagnostiskos testus (kolposkopija, HPV tests), pastāv lielāka iespēja, ka tie nebūs tik precīzi, var uzrādīt atšķirīgus rezultātus. Es nedomāju, ka atšķirīgi rezultāti vienām un tām pašām analīzēm gada vai divu laikā vairos sieviešu pārliecību un dos viņām apziņu, ka viņas ir rīkojušās pareizi. Šīs pārbaudes var vairāk kaitēt, nevis palīdzēt. Jūs identificējat patoloģijas, kuras var neradīt problēmas. Iespējams, izmainītās šūnas, laikam ejot, izzudīs, jo tāda ir HPV infekcijas gaita. Nav nepieciešams ārstēt visas sievietes, kurām ir atklāta kāda patoloģija, ir jāārstē tās, kurām saslimšanas risks ir visaugstākais un šūnu izmaiņas pastāv ilgstoši.

– Tātad veikt pārbaudes retāk arī nav nekas slikts?

E. M. – Jūsu skrīninga programma balstās uz vienu izmeklējumu trīs gadu laikā, kas ir saskaņā ar Eiropas vadlīnijām par skrīninga biežumu. Ja šie izmeklējumi tiek veikti gana augstā līmenī, jums būtu jāsasniedz dzemdes kakla vēža saslimšanas un mirstības skaita samazināšanās. Tas, ko jums nevajadzētu darīt, ir veikt pārbaudes pārāk bieži un nozīmēt ārstēšanu, kura sievietei nemaz nav vajadzīga, vai pat var ietekmēt negatīvi viņas reproduktīvo veselību.

Č. R. – Sakot, ka šim darbam ir jābūt efektīvam, mēs domājam, ka ir ļoti svarīgi zināt to sieviešu vārdus un adreses, kuras nav veikušas pārbaudi, un pārliecināties, ka viņas visas tiek uzaicinātas atkārtoti. Katrs ceļojums sākas ar apzināšanos, kur tu atrodies, un šobrīd jūs to īsti nezināt. Jums ir nepieciešama sistēma, kura ļauj zināt, cik liela sieviešu daļa ir pārbaudījušās. Tad mēs varam koncentrēties uz to daļu, kuras to nav izdarījušas un tāpēc ir vissvarīgākās iesaistītās personas. Mūsu sadarbības priekšrocība ir tā, ka mēs varam dalīties ar savu pieredzi. Mēs šobrīd veicam tikpat daudz pārbaužu kā astoņdesmitajos gados, bet esam pievērsušies pareizajai mērķa grupai. Jūs jautājāt par izmaksām, finansiālajiem jautājumiem. Šobrīd mēs tērējama tikpat daudz naudas kā pirms 25 gadiem, bet mēs to darām efektīvāk. Tad mēs veicām atkārtotas pārbaudes sievietēm, kurām tas nebija nepieciešams, bet nepārbaudījām sievietes, kurām tas visvairāk bija vajadzīgs. Šeit ļoti labi der teiciens: strādā gudri, nevis smagi.

– Uz dzemdes kakla vēža skrīninga pārbaudēm 2013. gadā ieradās tikai 28% no uzaicinātajām sievietēm. Vai mums vairāk vajadzētu koncentrēties uz atlikušajiem 72%?

Č. R.  – Ir jāuzdod jautājums, kāpēc šāda situācija ir radusies un kā to uzlabot. Tā ir ļoti nopietna problēma, un es nedomāju, ka mēs Apvienotajā Karalistē zinām atbildi. Šis ir brīdis, kad mediji var spēlēt ļoti nozīmīgu lomu. Viens no notikumiem, kas uzlaboja skrīninga apmeklētību mūsu valstī, bija slavenības nāve, kad 27 gadu vecumā ar vēzi nomira realitātes šova zvaigzne Džeida Gudija. Viņas popularitātes un šī notikuma rezonanses medijos dēļ dzemdes kakla vēža skrīninga popularitāte pieauga.

S. L. – Ir labas un sliktas ziņas sakarā ar skrīninga pārklājumu. Pie mums gandrīz 80% sieviešu ierodas uz pārbaudēm. Un tie 20% sieviešu, kuras neierodas uz skrīningu, nav nemainīgi: daļa no viņām uz nākamo skrīningu aiziet. Sliktās ziņas ir tās, ka dzemdes kakla vēzis sievietēm, kuras neveic skrīningu vispār vai dara to neregulāri, ir sastopams biežāk. Tāpēc tā ir uzskatāma par riska grupu. Es nevēlētos, lai jūsu minētie 28% vairs nenāktu pārbaudīties, bet gan vajag paaugstināt apmeklējumu skaitu līdz 80%.

– Jūs minējāt, ka, neapmeklējot skrīningu, pieaug risks saslimt ar dzemdes kakla vēzi. Vai vajadzētu kaut kādā veidā sodīt tās sievietes, kuras uzaicinājumam neatsaucas?

S. L.  – Labāk cilvēkus iedrošināt, nevis sodīt. Ja jūs sakāt, ka varat vēzi agrīni diagnosticēt vai novērst tā attīstību ar regulāru pārbaužu palīdzību, nevis biedējat, ka sieviete no šīs slimības mirs, tas var būtu gana spēcīgs dzinulis apmeklētības palielināšanai.

Č. R. – Mēs runājam tikai par skrīninga programmu, bet lielisku iespēju sniedz vakcīna. Ja jūs varētu iekļaut šo vakcināciju skolas veselības aprūpes sistēmā, kopējā sistēma darbotos vēl labāk.

E. M. – Šī vakcinācija ļauj informēt bērnu mammas, tantes un citus ģimenes locekļus par dzemdes kakla vēzi. Vakcinējot jaunas meitenes, rodas izdevība runāt par šo slimību ar viņu tuviniekiem, un tas var sniegt vēl labākus rezultātus. Tas ļauj reklamēt skrīninga programmu, kuru viņas varēs izmantot, kad kļūs vecākas. Jautājiet meitenēm, vai viņu mamma skrīningu apmeklē, vai to dara viņu tante vai vecāmamma! Tas ir lielisks veids, kā apspriest šo jautājumu.

– Mūsu sabiedrībā izskan bažas par tik jaunu meiteņu vakcināciju, vecāki ir noraizējušies un šo ideju nevēlas pieņemt. Kā jūs iedrošinātu viņus mainīt savu viedokli?

H. P. – Viss sākas ar informācijas nodošanu vecākiem un atziņu, ka vakcīna Latvijā nav pieejama pārāk sen, bet daudzās citās Eiropas valstīs tiek izmantota jau salīdzinoši ilgāk. Līdz šim nav bijis gadījumu ar smagām blakusparādībām, kas ir vecāku galvenās raizes. Tāpat jāuzsver vakcīnas pozitīvā ietekme, kas viņu meitas veselību uzlabos ilgtermiņā.

F. P. – Dzemdes kakla vēzis ir novēršama slimība, un neviens negrib redzēt, kā jaunas sievietes un sievietes kopumā mirst no slimības, kura nav laikus diagnosticēta un ir grūti ārstējama. Mēs pozitīvu rezultātu varam sasniegt ar labas kvalitātes skrīningu. Vakcinācija ir viena no skrīninga agrīnajām sastāvdaļām, kam vajadzētu samazināt to sieviešu skaitu, kuras no slimības mirst.

– Vai mums būtu jāiesaista arī ģimenes ārsts, lai palielinātu informētību par skrīninga iespējām, nevis jāpaļaujas tikai uz vēstulēm un medijiem?

Č. R. – Pavisam noteikti! Es esmu pārliecināts, ka viņi ir vērtīgs informācijas avots sievietēm un viņu tuviniekiem, bet to nevajadzētu darīt izolēti.  Ir jābūt konstantai kopīgas informācijas plūsmai no informācijas avota, kuru cilvēki uzskata par vērtīgu un uzticamu. Mēs ceram, ka visi ģimenes ārsti un ginekologi teiktu vienu un to pašu, ka skrīnings ir svarīgs, un viņiem būtu kopīgs viedoklis par to, cik bieži ir nepieciešamas dzemdes kakla pārbaudes, kad tās ir jāveic un ko darīt ar rezultātiem. Mēs gribam mazināt neziņu un ieviest stabilitāti, tāpēc ģimenes ārsts ir ļoti svarīgs.

– Apvienotā Karaliste ir daudz vecāka valsts par Latviju. Varbūt šāda situācija ir radusies, jo mēs esam tikai 25 gadus veci un vēl tikai mācāmies, kā tādu sistēmu izveidot?

Č. R. – Es domāju, ka tā nav problēma, gluži pretēji.  Jā, tas, ko mēs ieraudzījām Rīgā, kad pirmoreiz ieradāmies, liecināja, ka jūs esat jauna un neliela valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu, bet ar augsti izglītotiem un entuziasma pilniem speciālistiem. Ja jūs paskatītos uz vecākām valstīm, kur skrīninga programmas darbojas jau sen, ir ļoti sarežģīti kaut ko izmainīt, jo ir pārāk daudz ieinteresēto personu un iesīkstējušas tradīcijas. Tas, ka Latvija tikai nesen ir sākusi izmantot šo skrīninga sistēmu, nozīmē, ka mēs varam visu izdarīt pareizi jau no sākuma, kas ir ļoti patīkami satraucoša iespēja.

S. L. – Šī ir lieliska iespēja izvedot sistēmu, kādu jūs vēlaties, nevis tādu, ko jums uzspiež iepriekšējās paaudzes, bet kas neatbilst Latvijas vajadzībām.

F. P. – Visā Eiropā ir daudz iespēju mācīties, kā pilnveidot savu vēža skrīninga programmu. Katra valsts un sabiedrība ir atšķirīga, bet ir vairāki atslēgas principi, kuri darbojas visā Eiropas Savienībā dzemdes kakla vēža skrīninga ietvaros un kurus var izmantot un modificēt, lai tie labāk derētu katrai valstij un sniegtu nepieciešamo efektu.

Informācijai

·         Vēža savlaicīgas atklāšanas programma Latvijā ietver valsts apmaksātas krūts vēža, dzemdes kakla vēža, zarnu vēža profilaktiskās pārbaudes. Latvijā programma ir uzsākta 2009. gadā.

·         Skrīnings ir slimības vai tās pirmsstadijas atklāšana cilvēkiem, kuriem vēl nav nekādu sūdzību.

·         Skrīninga mērķa grupas – noteikta vecuma cilvēki, kas jūtas pilnībā veseli vai viņiem nav specifisku sūdzību.

·         Latvijā dzemdes kakla vēža skrīninga grupa ir sievietes vecumā no 25–70 gadiem (pārbaudes 1×3 gados); krūts vēža skrīninga grupa ir sievietes no 50–69 gadiem (1×2 gados); zarnu vēža – iedzīvotāji no 50–74 gadiem (pārbaudes katru gadu – ar speciālām testsistēmām nosaka slēpto asiņu piejaukumu vēdera izejai).

·         2013. gadā krūts vēža skrīningu veica 35% sieviešu, dzemdes kakla vēža skrīningu – 28%.

 

Avots: Nacionālais veselības dienests