Sāpes – onkoloģiskā pacienta ikdiena? Nē!

3. janvāris, 2018

Keta Selecka

Sāpju stiprums un atkārtošanās biežums ir katram pacientam atšķirīgs un atkarīgs no dažādiem faktoriem. Taču sāpes ir uzveicamas, un ikvienam no šiem slimniekiem iespējams palīdzēt, nosakot atbilstošu pretsāpju terapiju, tāpēc sāpes nevajag ciest un ārsti aicina par tām neklusēt. Par to saruna ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Paliatīvās aprūpes nodaļas ārsti onkoloģi Līgu Keišu-Ķirsi.

 

– Cik izplatīta Latvijā ir saslimšana ar ļaundabīgajiem audzējiem?

– Par 2014. gadu dati vēl nav apkopoti, taču 2013. gada beigās pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem Latvijā bija 74 647 onkoloģiskie pacienti. Desmit gadu laikā kopš 2003. gada slimnieku skaits pieaudzis par 39%. No jauna reģistrēto gadījumu skaits 2013. gadā bija 11 567, kas ir 574,7 uz 100 000 Latvijas iedzīvotāju. Kā redzat, onkoloģisko slimnieku skaits aug ļoti strauji.

– Cik daudzi no onkoloģiskajiem pacientiem cieš sāpes?

– Ir pierādīts, ka aptuveni 20–50% onkoloģisko pacientu cieš sāpes. Izplatītas slimības gadījumā sāpes izjūt līdz pat 80% pacientu, bet pēdējā dzīves gadā sāpes ir 85% onkoloģisko slimnieku.

– Cik daudziem no viņiem šīs sāpes ir pastāvīgas (hroniskas)?

– Apmēram 60–80% pacientu ir hroniskas sāpes ar izlaušanās sāpju epizodēm, kas visbiežāk ir pēkšņas, īslaicīgas un pārejošas, taču stipras vai ļoti stipras sāpes. Hroniskas sāpes ir tās, kas ilgst vismaz sešus mēnešus un ir vidējas vai stipras 12 stundas diennaktī.

– Vai sāpes ir raksturīgas tikai vēža vēlīnās stadijās?

– Nē, noteikti nē! Onkoloģiskajam pacientam jebkurā ārstēšanas posmā var būt dažāda rakstura un intensitātes sāpes. Tāpēc īpaši vēlos atgādināt, ka jāiet pie ģimenes ārsta un jāstāsta par savām sajūtām un sūdzībām. Nevajag domāt, ka sāpes ir onkoloģiskās slimības pamatā un ka ir jāsāp un jācieš, ja ir audzējs. Tā nav! Ikvienā situācijā ir iespējams rast risinājumu. Ģimenes ārsts izrakstīs medikamentus sāpju mazināšanai, kā arī noteiks citus, papildus nepieciešamos medikamentus pretsāpju terapijā vai nosūtīs pie speciālista, ja būs tāda vajadzība.

– Kā zināms, ir dažādi ļaundabīgo audzēju veidi. Kuri audzēji parasti izraisa vislielākās sāpes?

– Vislielākās sāpes izraisa aizkuņģa dziedzera, prostatas, kaulaudu ļaundabīgie audzēji, kā arī krūts un plaušu vēzis.

– Kāpēc tieši šie audzēji?

– Tas ir saistīts ar organisma fizioloģiju – nervu sistēmas iesaisti. Turklāt krūts un prostatas audzējam visbiežāk, slimībai progresējot, novēro metastāžu attīstību kaulos, kas pacientiem var radīt sāpes.

– Cik biežas un cik stipras parasti ir onkoloģiskā pacienta sāpes?

– Tas ir individuāli. Sāpju biežuma un intensitātes diapazons ir ļoti liels. Kādreiz ir pacients, kuram audzējs ir liels, un tad varētu domāt, ka viņam stipri sāp, taču viņam nesāp. Citam pacientam, kura veselības stāvoklis, salīdzinot ar citiem, nav tik smags, ir ļoti biežas un stipras sāpes. Viss atkarīgs no cilvēka mentalitātes, sāpju sliekšņa, blakus slimībām, kas viņam ir, un citiem faktoriem.

– Vai sāpju biežums un intensitāte ir atkarīga arī no pacienta dzimuma un vecuma?

– Mani novērojumi liecina, ka sievietes biežāk sūdzas par sāpēm nekā vīrieši. Domāju, ka sāp visiem, taču sievietes ir jutīgākas, biežāk meklē palīdzību. Vecāka gadagājuma pacientiem var būt mazāka sāpju intensitāte.

– Kā rīkoties pacientam, ja viņam ir ilgstošas sāpes?

– Nevajag kautrēties un vajag vērsties ar sūdzībām pie ģimenes ārsta! Pacientam sāpes nav jācieš, sēžot četrās sienās un kliedzot. Tas ir novecojis stereotips, ka onkoloģiskie pacienti mirst no stiprām sāpēm. Nē, tā nav! Mēs varam palīdzēt. Pacientam ir jārunā, jāstāsta par to un jāvēršas pie ārsta pēc palīdzības.

Vispirms jāiet pie ģimenes ārsta. Ja ģimenes ārsts pats netiek galā, viņš pacientu var nosūtīt uz konsultāciju pie speciālista – paliatīvās aprūpes speciālista Latvijas Onkoloģijas centrā vai pie algologa, kas ir sāpju speciālists, kā arī novados pie onkologa. Šiem speciālistiem ir pieredze un zināšanas, ārstējot dažāda veida sāpes, un viņi piemeklēs labāko pretsāpju terapijas plānu.

Konsultācijas laikā mēs pacientam iedodam rekomendācijas ģimenes ārstam, lai viņš zina, kas tālāk būtu jādara, un izskaidrojam pašam pacientam un viņa radiniekiem, ja tādi ir atnākuši līdzi uz konsultāciju, kas būtu jādara, lai sāpes mazinātu. Kad medikamenti izrakstīti, pacients tos lieto mājas apstākļos. Ja ar to nepietiek un sāpes nepāriet, mēs viņam izsniedzam rekomendāciju ārstēties slimnīcā. Jāpiebilst, ka uzņemšana Latvijas Onkoloģijas centra stacionārā notiek rindas kārtībā un rindā jāgaida vidēji 3–4 nedēļas.

– Cik ilgi pacienti, kuriem ir sāpes, parasti uzturas slimnīcā?

– Pie mums Latvijas Onkoloģijas centrā tās ir aptuveni 5–7 dienas.

– Kā pacientus šajā laikā ārstē?

– Mēs novērtējam pacienta veselības stāvokli, koriģējam medikamentus un sniedzam tālākus ieteikumus, kas viņam jādara ģimenes ārsta uzraudzībā. Izvērtējot pacienta sūdzības, nosakām pretsāpju terapiju un citas simptomātiskās terapijas nepieciešamību, ko pacienti parasti saņem intravenozi sistēmā. Ja ir nepieciešamība, pacientam veic analīzes un dažādus papildu izmeklējumus (ultrasonogrāfiju, rentgenogrammu u. c.) vai nosūta uz papildu konsultāciju pie speciālista. Tas palīdz precizēt slimības gaitu.

Pacients var atgriezties slimnīcā atkārtoti pēc nepieciešamības. Iepriecinošā ziņa ir tā, ka, sākot ar šā gada janvāri, valsts finansē onkoloģisko pacientu paliatīvo aprūpi, kas sevī ietver visu, par ko sūdzas pacients, – ne tikai sāpes, bet arī sliktu dūšu, vemšanu u. c. Lai saņemtu valsts apmaksātu paliatīvo aprūpi slimnīcā, nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums.

– Vai galvenais ārstu uzdevums ir noņemt sāpes?

– Jā, ir svarīgi, lai pacientam nesāpētu un līdz ar to lai tiktu uzlabota viņa dzīves kvalitāte.

Kad cilvēkam sāp, viņš jūtas nesaprasts, izmisis, norūpējies un bažīgs, pacientam ir miega traucējumi, saasināta uztvere un samazināta aktivitāte, viņu pārņem bezcerība un izmisums, ir samazinātas viņa funkcionālās un darba spējas. Bet pacienti, kuri dzer pretsāpju zāles un kuriem nav citu slimības simptomu, ir sociāli aktīvi – viņi strādā, apmeklē pasākumus, iet sabiedrībā, brauc ceļojumos utt. Līdz ar to mazinās arī slimnieka psiholoģiskās problēmas – viņš jūtas drošs, noderīgs, uzklausīts un saprasts. Viņš ir saņēmis nepieciešamo medicīnisko palīdzību un dzīvo kvalitatīvu un pilnvērtīgu dzīvi.

– Kādas ir biežākās problēmas, ar kurām pacients sastopas pretsāpju terapijā?

– Terapijas pašā sākumā var būt neskaidrības par medikamentu lietošanu – kādās devās un cik bieži zāles jālieto. Atsevišķos gadījumos var rasties medikamentu blaknes. Tad jāvēršas pie ģimenes ārsta, lai koriģētu blakus parādības vai izrakstītu citus medikamentus, līdz tiek sasniegts rezultāts, kad pacients jūtas labi.

– Vai Latvijā pietiek pretsāpju medikamentu?

– Pateicoties sadarbībai ar Nacionālo veselības dienestu un ārstu Vilni Sosāru, Latvijā ir izveidota pretsāpju medikamentu sistēma. Līdz ar to medikamentu klāsts pacientiem, kuri slimo ar kādu onkoloģisku slimību, Latvijā ir pietiekams. Mums ir pieejami medikamenti, lai sāpju sindromu novērstu, – sākot no nesteroīdiem pretiekaisuma medikamentiem līdz vājiem un stipriem opioīdiem.

Sāpes onkoloģijā novērš, ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas, kas izstrādātas 1986. gadā. Medikamentu grupas, ar ko sāpes sāk ārstēt, ir nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi. Sāpēm pieaugot, medikamentus maina – sākumā uz vājajiem opioīdiem, un, ja tas nelīdz, tikai tad nozīmē stipros opioīdus, morfija atvasinājumus. Tas nozīmē, ka ikviena pacienta sāpes izvērtē individuāli un arī ar vienkāršiem medikamentiem pareizās devās sāpes var novērst.

– Kas jauns pēdējā laikā Latvijā ieviests pretsāpju terapijā?

– Pēdējo trīs gadu laikā izlaušanās sāpju novēršanai lietojam jaunus opiātu tipa pretsāpju līdzekļus – tabletes, ko liek aiz vaiga vai zem mēles, un tādējādi sāpes mazinās apmēram pēc 5–10 minūtēm. Bet tās lieto tikai tad, ja ir noteikta bāzes sāpju terapija. Bāzes sāpes ir vidēji stipras vai izteiktas hroniskas sāpes, kas ilgst vismaz trīs mēnešus un ir vismaz 12 stundas diennaktī, un pacienti saņem stipro opioīdu medikamentus šo sāpju novēršanai.

No 2014. gada kompensējamo zāļu sarakstā ir medikamenti, ar kuriem varam palīdzēt šādās situācijās. Turklāt pacients, kurš šīs sāpes piedzīvo vairākkārt un ar laiku tās jau atpazīst, var novērst sāpes mājas apstākļos.

Šajā jomā mēs strādājam pēc pasaules vadlīnijām, un mums pieejami tie paši medikamenti, kas pasaulē.

– Kādā apmērā valsts kompensē pretsāpju medikamentus onkoloģiskajiem pacientiem?

– Valsts simtprocentīgi kompensē pretsāpju medikamentus pacientiem, kuri slimo ar onkoloģisku slimību. Ir, protams, individuāli gadījumi, kad nepieciešami medikamenti, kas netiek kompensēti no valsts, tad pacientam ir jāmaksā pašam vai tikai jāpiemaksā.

– Kā ar sāpēm var tikt galā mājas apstākļos, kad pacients ir izrakstīts no stacionāra?

– Izrakstoties no slimnīcas, pacientam tiek izstāstīts, kādi medikamenti jālieto, cik bieži un kādās devās. Galvenais ir lietot izrakstītos medikamentus noteiktajās devās un laikā, turklāt tas jādara pastāvīgi, nevis tikai tad, kad sāk sāpēt. Un jāsadarbojas ar ģimenes ārstu.