1. novembris, 2016
Benita Brila
Viņa darbā pusgadsimta laikā notikuši lielāki un mazāki apvērsumi, satricinājumi un revolūcijas bijušas arī medicīnā. Bet pārējais ir ikdiena, kurā gūts ne mazums atziņu par mainīgajiem un pastāvīgajiem lielumiem vīrieša veselībā.
– Man kā urologam svarīgs vīrieša veselības rādītājs ir prostata jeb priekšdziedzeris, kas nosaka visu vīrieša būtību. Kāpēc šobrīd pasaulē un sevišķi Latvijā saasināta uzmanība pievērsta prostatas veselībai? Prostata ir ļoti svarīgs orgāns, kas ietekmē visu vīrieša veselību kopumā un būtiski piedalās reproduktīvajos procesos. Tātad mums kā tautai, kam aktuāls ir dzimstības pieaugums, svarīga ir katra mūsu vīrieša veselība un ilgdzīvošana.
Uzskats, ka prostatas saslimšanas agrāk bija retāk sastopamas, ir maldinošs, jo mums ļoti palīdz kolēģi kardiologi. Tos vīriešus, kas agrāk nomira, kardiologi tagad izglābj. Eventuālie miršanas kandidāti ir dzīvi un nosacīti veseli. Gados vecākiem vīriešiem, kam prostatas daļa, kas aptver urīnizvadkanālu, atsāk augšanu, konstatējam prostatas labdabīgo hiperplāziju, citiem atklājam prostatas vēzi. Šie dati veido statistiku.
Prostatu apdraud trīs svarīgākās saslimšanas. Prostatas iekaisums jeb prostatīts piemeklē jaunāka gadu gājuma vīriešus, tā ap 40–45. Labdabīgā prostatas palielināšanās parasti tiek konstatēta vīriešiem vecumā pēc 40–45–50 gadiem. Lielākā nelaime – prostatas vēzis – vīriešiem līdz 50 gadu vecumam ir reti sastopams, taču pēc 50 gadiem ar to saslimst ļoti daudzi.
– Varbūt saslimušo statistiku ietekmē arvien precīzākā slimību diagnostika?
Jānis Kārkliņš: «Prostata ir ļoti svarīgs orgāns, kas ietekmē visu vīrieša veselību kopumā un būtiski piedalās reproduktīvajos procesos. Tātad mums kā tautai, kam aktuāls ir dzimstības pieaugums, svarīga ir katra mūsu vīrieša veselība un ilgdzīvošana.»
Foto: No Jāņa Kārkliņa personīgā arhīva
– Protams. Beidzamajos gados nāk jauni puiši, pat tīņu vecumā, ar prostatas iekaisumu. Lai attīstītos prostatīts, prostatā ir jānonāk baktērijām vai citām iekaisumu radošām būtnēm. Normāli cilvēkam baktērijas ir atrodamas gan urīnkanālā, gan urīnpūslī, taču tās neko sliktu nenodara. Jo visu laiku notiek urīna kustība: cilvēks pačurā, vecais urīns aiztek, no augšas nāk svaigais urīns, kas izskalo arī urīnkanālu. Ja tajā nokļūst baktērijas – seksuāli transmisīvo slimību, sifilisa, gonorejas, hlamīdiju un citu ierosinātājas –, tās tik viegli neizskalojas. Gluži pretēji – tās iet uz augšu un iekļūst prostatā. Ja prostatā attīstās iekaisums, nereti spermatozoīdi vairs nespēj nokļūt līdz olšūnai. Tāpēc saku – iekaisumu vajag kārtīgi izārstēt. Reizēm redzam sekas pēc pašārstētiem vai neizārstētiem iekaisumiem – vadiņi ir ciet, un tas ir neatgriezeniski. Puisis apprecas, bet pie bērniem netiek.
– Vai pareizi sapratu tendenci – prostatīts kļūst jaunāks?
– Jaunāks, jaunāks! Nāk puiši no vidusskolas klasēm. Ar ne vairs akūtu, bet ielaistu iekaisumu. Kāpēc tā? Šie pacienti apstiprināja manas aizdomas, ka situāciju ietekmē orālais sekss. Mutē taču visādas baktērijas dzīvo! Un jaunieši, baidīdamies no grūtniecības… Bet labā ziņa ir tā, ka prostatītu ar mūsdienu iespējām var veiksmīgi izārstēt un neārstējamas izmaiņas organismā nepaliek. Tikai mums – ārstam ar pacientu – laikus jāsatiekas.
– Cik apzinīgi ir vīrieši, kad izrunājat situāciju?
– Saslimšanas akūtajā stadijā parasti viņi ir bijuši un ir aktīvi. Hroniska iekaisuma gadījumā notiek dažādi. Vīrietim sākas kaut kādas problēmas tur, sajūtams diskomforts, it kā vesels…, bet ne īsti…, taču dzīvību nepadraud…. Pacientiem jautāju – kāpēc gaidījāt šos 2–3 mēnešus, kamēr vēl nebija nekādu objektīvu pazīmju? Atbildes visos laikos bijušas līdzīgas: «cerēju, ka pāries», «biju neuzņēmīgs», «nebija laika». Bieži vien viņi atnāk ne jau tāpēc, lai uzzinātu par hronisko prostatītu. Nē, viņi atnāk vai nu tāpēc, ka saimniece pikta, jo sekss vairs neesot tik labs. Vai arī pašam pēc tam, kad, piemēram, ilgāk sēdēts pie automašīnas stūres vai datora, ir nepatīkamas sajūtas starpenē vai vēdera lejasdaļā. Vai arī kļuvuši vērīgāki mīlētāji: dakter, kaut kas traks, man reizēm pie spermas redzams tāds kā asins sārtumiņš… Tad tam visam jāmeklē cēlonis.
– Tās lietas taču nepāriet pašas no sevis?
– Protams, ka ne. Un ja vēl pacients iesaista provocējošu faktoru, piemēram, alkoholu, kam ir asinsvadus paplašinoša ietekme…. Ja hroniskais iekaisums netiks ārstēts, pie bērniem ģimene netiks. Tas jāatceras, kad runājam par mūsu tautas paaudžu maiņu. Otrs iemesls nopietnai attieksmei ir erektīlā disfunkcija, ko ietekmē prostatīts. Tagad cilvēki saskatās TV, paši sev diagnosticē saslimšanu un iet uz aptieku pēc reklamētajiem bezrecepšu medikamentiem. Gada, divu laikā izlietojuši kastītes nezin cik un par kādu naudu! Šai ziņā ļoti palīdz mūsu Valmieras farmaceiti ar savu attieksmi, kuru gan apzināti esmu arī veicinājis. Pacients stāsta – gājis uz aptieku vienu, otru, trešo, ceturto reizi pēc reklāmās noskatītā medikamenta, līdz aptiekāre teikusi – aizejiet pie ģimenes ārsta vai urologa un pārbaudiet, kas īsti jums kaiš! Tā vajadzētu uzvesties īstam farmaceitam.
Prostatīts vēl šķiet sīkums, salīdzinot ar to, ka atnāk pacients ar trešās un pat ceturtās stadijas prostatas vēzi. Kungs vairākus gadus dzēris reklamētos bezrecepšu brīnumlīdzekļus. Kāpēc dzēris? Lai uzlabotu erekciju! Varbūt par kapeiku saimniece arī jutās apmierinātāka. Bet pačurāt pašam kļuvis arvien grūtāk, tāpēc nācis pie ārsta.
Kā, jūsuprāt, mainījusies izpratne par citu prostatas saslimšanu – labdabīgo prostatas hiperplāziju?
– Tauta kļūst izglītotāka, atrod informāciju internetā, laikam sabīstas un iet pie ārsta. Pirmā neveselības pazīme, kas atsūta pie urologa, ir pieaugošas grūtības pačurāt. Bija gadījums ar pacientu, normālu biznesa vīrieti – ja viņš netika tualetē, bikses slapjas. Tāpēc vīrietis automašīnā līdzi vadāja pīli: pienāca signāls un, kamēr luksoforā dega sarkanā gaisma, izčurājās un brauca tālāk. Kad vīrietis beidzot atzina, cik ļoti tas viss apgrūtina viņa ikdienu, mēs satikāmies.
Cita pacienta stāsts: «Agrāk līdz Rīgai aizbraucu bez bēdu, tagad pa ceļam šoferītim jāizprasa vairākas zaļās pieturas…» Un tā notiek tagad, mūsdienu Latvijā, kad spējam ārstēt bez operācijas, kad pieejami tik efektīvi medikamenti!
Pacientu skaits, ko agrāk būtu operējuši, tagad ir samazinājies uz pusi, jo ir pieejami ļoti labi, valsts kompensēti medikamenti. Agrāk pacients, kam radās urīna aizture, nevarēja gaidīt, tādu vajadzēja žigli operēt. Tagad, ja cilvēks atnāk laikus, kad prostata nav pārlieku tālu izaugusi, procesu var uz ilgāku laiku apturēt ar medikamentu palīdzību. Ja agrāk pacientu dažādu iemeslu dēļ nevarējām operēt, uz visu mūžu urīnpūslī ievietojām caurulīti urīna izvadīšanai. Tagad, ja pacientam bijis infarkts, insults vai cita nopietna asinsvadu saslimšana un viņš ar šo saslimšanu varētu nodzīvot vēl gadus piecus, mēs garantējam, ka ar medikamentiem arī viņa prostatai nekas slikts neturpināsies. Eiropas Urologu asociācija ir pieņēmusi rezolūciju – nepiedāvāt operāciju kā pirmo metodi labdabīgas prostatas hiperplāzijas ārstēšanai. Sak, ja sekmīgi četrus gadus esat ārstējis šo pacientu ar zālēm, tad pēkšņi piedāvāt operāciju uzskatām par kļūdu. Agrāk man visādas inspekcijas pārmeta: kāpēc tik ilgi, divus gadus, pacientu neoperējat, bet izrakstāt vienus un tos pašus medikamentus? Taču pacientam jau bijuši divi infarkti, un viņam neviens pasaules ķirurgs neķersies klāt! Tomēr jāatzīst, ka pilnīga labdabīgās prostatas hiperplāzijas izārstēšana ir panākama ar operāciju.
– Vai vīrieši ar prostatas vēzis pašlaik slimo vairāk?
– Prostatas vēzis ir vīriešiem visbiežāk diagnosticētais vēža veids. 2014. gadā katru dienu viens vīrietis mira ar diagnozi prostatas vēzis un no jauna tika konstatēta 1123 vīriešu saslimšana. Visticamāk, par vēlu griezās pie ārsta. Ja pacients ierodas vēža 1. un 2. stadijā, pirms tas vēl ir paguvis izplatīties uz citām ķermeņa daļām, 9 no 10 gadījumiem viņu var izārstēt. Savukārt vīriešiem pēc 75 dzīves gadiem risks nomirt ar prostatas vēzi ir niecīgs.
– Cik bieži saviem pacientiem esat konstatējis prostatas vēzi?
– Apmēram katram desmitajam. Nosakot ārstēšanas taktiku, ņemam vērā kompleksās izmeklēšanas rezultātus, kur jāizpēta katrs sīkums. Pavisam nopietni jāskata plaušu rentgens un kaulu izmeklējums. Ir bijis tā, ka attēlā redzams mazs mezgliņš prostatā, bet kauli jau pilni ar metastāzēm! Jo vēzis no priekšdziedzera visbiežāk izplatās uz kauliem. Pēc tam uz plaušām, pa limfas ceļiem, pa asinsrites ceļiem.
– Vai līdz ar gadiem mainās vīriešu jautājumi urologam?
– Varētu teikt, ka ir divējādi pacienti. Tie, kam 50 gadi, vairāk rūpējas un uzmanīgāk izturas pret savu veselību. Viņi saprot, ka jābūt formā, jo ir valsts darbs vai savs bizness, ir privātā dzīve ar savu nozīmību sociālajā hierarhijā, tāpēc nevar atļauties nebūt «formā». Bet mūsu sarunas par prostatas lietām reizēm izvēršas tik samocītas! Jo viņu jaunības laikā mūsu valstī seksa nebija, un saturīgas sarunas par to arī nenotika. Bet atnāk students no Vidzemes augstskolas, jo esot problēmas ar seksu. Viņš ir izpētījis internetā informāciju par problēmas iemesliem un risinājumiem, un tik atvērti un zinoši pārspriež ar mani savas kaites, it kā stāsts būtu par kakla sāpēm!
Atceros, pirms daudziem gadiem nācās atklāt, ka profesoram X ir slima prostata. Viņam it kā bija viss – grāds, dators, mersedess, bet profesors nezināja, ka viņam ir arī prostata! Vēl no kurioziem – kungs ap 60 atnāk, lai izrakstu viagru. Sieva nomirusi, tagad jauna saimniece mājās, bet ar seksu neesot īsti labi. Nē, vispirms es jūs izmeklēšu, jo ar viagru tik vienkārši tādos gados nevar. Kungs sāka pavisam prasti lamāties, bet recepti vajadzēja, tāpēc ļāvās izmeklēties. Neatradu prostatas saslimšanu, toties ultrasonogrāfijā tika atklāts nieru audzējs veiksmīgi operējamā stadijā… Tāpēc mans padoms jebkuros gados – nenovērtējiet par zemu savas prostatas veselību!