6. janvāris, 2018
Kristīne Pastore
Kā šādos gadījumos ārstēt diabēta slimniekus, stāsta Liepājas reģionālās slimnīcas traumatologs ortopēds Māris Leitlands.
– Kāpēc pacientiem ar cukura diabētu atveseļošanās pēc traumām, kaulu lūzumiem un jebkuras ķirurģiskas iejaukšanās var būt sarežģītāka nekā citiem pacientiem?
– Iemesls tam ir diabēta izraisītie bojājumi mazajos asinsvados, kā rezultātā šiem pacientiem veidojas tā saucamā mikrovaskulārā angiopātija. Vienkārši runājot, tas nozīmē, ka, palielinoties cukura līmenim asinīs, piesārņojas asinsvadi un aizvien vairāk pasliktinās orgānu apasiņošana. Lielākoties tas skar diabēta pacientu pēdas un dažkārt arī plaukstas. Sākumā tajās mazinās jutība, un pakāpeniski attīstās citas problēmas.
– Vai var apgalvot, ka diabēta dēļ palielinās arī traumatisma risks: kauli kļūst trauslāki un iespējami biežāki lūzumi?
– Tā gluži nevar teikt, taču, ja traumas ir bijušas, dzīšanas prognoze gan diabēta pacientiem ir sliktāka nekā pacientiem, kam šīs slimības nav. Ja runājam tieši par pēdu un plaukstu problēmām, kā jau minēju, tās sākas no samazinātas orgānu apasiņošanas. Rezultātā rodas jušanas traucējumi šajās ķermeņa daļās. Ja cilvēkam ir traucēta jušana, viņš var nepamanīt nelielas traumas. Pēdām tie var būt nelieli noberzumi, kas neārstēti var attīstīties par lielākām brūcēm, no kurām veidojas čūlas, kas ir grūti ārstējamas – to sauc par diabēta pēdu. Nākamais slimības attīstības etaps ir osteomielīts – attīstās kaula un apkārtējo mīksto audu strutaina infekcija, kuras ārstēšana ir vēl sarežģītāka. Tur sākas darbs traumatologam. Dzīvē gan pacienti ar šo problēmu bieži vien nonāk ķirurga aprūpē, taču tas nav īsti pareizi.
– Cik lielam ir jābūt diabēta stāžam, līdz attīstās diabēta pēda un varbūt osteomielīts?
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo katrs pacients ir citādāks. Galvenais nosacījums, lai attālinātu diabēta pēdas problēmas, ir diabēta kontrole. Ja pacients nopietni izprot savu slimību, apzinīgi lieto medikamentus vai injicē insulīnu, diabēta pēdas problēmas iespējams attālināt līdz pat sirmam vecumam. Savukārt, ja diabēta pacients dažādu iemeslu dēļ neārstē savu slimību, asinsrites traucējumi var rasties pavisam ātri. Tiem sekos arī komplikācijas, no kurām viena ir jau pieminētā diabēta pēdas problēma. Lai to attālinātu, tikpat svarīga kā diabēta kontrole ir arī šo cilvēku vispārējais veselības stāvoklis, jo visbiežāk diabēts pacientiem nav vienīgā saslimšana. Viņiem ir arī citas slimības, un tad ir jāuzdod jautājums, kā tās tiek ārstētas. Tāpat ir vēl daudzi citi jautājumi, piemēram, vai pacientam ir liekais svars, vai viņš smēķē, kāds ir viņa vispārējais asinsvadu stāvoklis un tamlīdzīgi. Komplikāciju risku attīsta dažādu faktoru kopums.
– Vai cilvēka vecums arī var būt riska faktors diabēta pēdas attīstībai un pēdas deformācijai?
– Protams, tam ir liela nozīme. Gados veciem cilvēkiem pat bez cukura diabēta līdz ar vispārējo organisma novecošanos pakāpeniski veidojas kaulu deformācija. Ja vēl pievienojas diabēts, tas kaitē mazajiem asinsvadiem un mazina jušanas sajūtu. Ja šāds cilvēks gūst pat nelielu traumu, piemēram, uzberž tulznu, tā var attīstīties par nopietnu komplikāciju, kuras ārstēšana būs sarežģīta un ilgstoša. Tas gan nenozīmē, ka no šīm problēmām ir pasargāti gados jauni diabēta pacienti. Nokontrolētas slimības gadījumā osteomielīts un pēdu deformācija var attīstīties pat trīsdesmit, četrdesmit gadu vecumā.
– Kādas pazīmes var liecināt, ka pacientam varētu veidoties nopietnas pēdu problēmas, kuru ārstēšanā bez traumatologa palīdzības neiztikt?
– Pati pirmā pazīme ir nedzīstošas brūces pēdās, ko nekādā gadījumā nedrīkst atstāt bez ievērības. Savukārt, ja veidojas pēdas deformācija, ir rūpīgi jāizvērtē, kāds ir drošākais ārstēšanas veids. Viens no tiem ir operācija, lai novērstu tālāko deformāciju, taču, ja pacients ir diabēta slimnieks, tad ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai viņa gadījumā tā ir labākā izvēle. Varbūt jāizvēlas cits ārstēšanas veids.
– Kāda ir iespējamā ķirurģiskā ārstēšana pēdas deformācijas gadījumos?
– Tā ir ļoti daudzveidīga un atkarīga no tā, kurā vietā un kādā apjomā deformācija veidojas. Visbiežāk tā novērojama pēdas pleznas kaulos. Pirmais izveidojas tā saucamais greizais īkšķis ar sāna kauliņa izvelvējumu, un pēc tam pakāpeniski attīstās tālākie procesi, kas ietekmē visu locītavu sistēmu. Pēdas deformācijas rezultātā pacientam veidojas nepareiza stāja un gaita, kam seko sāpes ceļos, un tām pievienojas gūžu un muguras sāpes. Pacients domā, ka pie vainas ir mugurkaula problēmas, bet ļoti bieži iemesls ir pēdu deformācija. Kā jau es teicu, ķirurģiskā ārstēšana šādos gadījumos ir ļoti daudzveidīga, bet, runājot par diabēta pacientiem, pirmais un galvenais jautājums ir mazo asinsvadu stāvoklis un līdz ar to pēdu apasiņošana. Un te mums ir jāatbild uz jautājumu, vai diabēts ir pietiekami kontrolēts. Ja nav, tad šādiem pacientiem pēc operācijas var būt dzīšanas traucējumi. Tāpēc vispirms sadarbībā ar savu endokrinologu diabēta pacientam jānoregulē cukura līmenis asinīs tā, lai vismaz pusgadu tas būtu normas robežās. Tikai tad mēs izvērtēsim operācijas iespējamību.
– Kādi ir piesardzības pasākumi pēcoperācijas periodā? Kas ir jāievēro, ārstējot diabēta pacientu, lai maksimāli izvairītos no sarežģījumiem dzīšanas laikā?
– Pirmkārt, lielāka uzmanība jāvelta antibakteriālajai terapijai. Otrkārt, šādiem pacientiem pēcoperācijas periodā noteikti jālieto medikamenti perifērās asinsrites uzlabošanai. Arī brūču pārsiešanai jāvelta pastiprināta uzmanība. Tas nozīmē, ka es šādus savus pacientus ļoti rūpīgi uzmanīšu.
– Ja dažādu iemeslu dēļ operācija arī rūpīgi kontrolēta diabēta pacientam tomēr nav vēlama, kāda ir iespējamā cita veida ārstēšana, lai mazinātu cilvēkam sāpes, novērstu pēdas deformācijas tālāku attīstību, koriģētu stāju un pasargātu citas locītavas no deformācijas?
– Lai diagnosticētu problēmas attīstības stadiju, izmanto tā saucamo dinamisko podometriju – ar speciālu ierīču palīdzību izvērtē slodzes sadalījumu pēdā gaitas laikā. Šis izmeklējums nodrošina pilnvērtīgu informāciju par pēdas stāvokli. Pēc saņemtajiem rezultātiem speciālists izvērtē, vai pietiek ar speciālo zolīti, ko ievietot apavos, vai ir vajadzīgi ortopēdiskie apavi, lai kompensētu tās problēmas, ko radījusi pēdas deformācija. Zolītes un speciālie apavi nodrošina, lai deformācijas process neattīstītos tālāk, koriģē gaitu un stāju kopumā, lai uz pārējām locītavu sistēmām būtu pareiza slodze. Līdz ar to nebūs vairs sāpju, ko šādi pacienti izjutuši iepriekš. Rezultāta saglabāšanai viņiem arī turpmāk rūpīgi jākontrolē savs diabēts. Tas nozīmē, ka viņiem ir jābūt ļoti līdzestīgiem.
– Arī bērni sirgst ar cukura diabētu. Vai viņiem arī var attīstīties pēdu deformācija?
– Noteikti, tāpēc mazo diabēta pacientu ārstēšanā pēdu stāvoklim jāpievērš ļoti liela uzmanība, un tas rūpīgi jākontrolē. Bērnu ortopēdu gan Latvijā ir ļoti maz, un tie strādā Rīgā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Taču, ja vien bērnam ar diabētu ir konstatētas kādas pēdu problēmas, vizīte pie ortopēda ir ļoti svarīga.
– Jūs jau pieminējāt, ka līdzīgi kā ar pēdām diabēta pacientiem var veidoties arī plaukstu deformācija.
– Šiem pacientiem raksturīgākā ir pirkstu un plaukstas locītavu deformācija. Pirmās pazīmes, kas par to liecina, ir satvēriena problēmas: gan tas, ka plaukstās paliek mazāk spēka, gan arī pirkstus un plaukstu vairs nav iespējams pilnībā saliekt. Šīs pazīmes nedrīkst atstāt bez ievērības. Arī plaukstu deformācija rodas asinsrites traucējumu dēļ.
– Kā šādos gadījumos pacientus ārstē?
– Tas ir atkarīgs gan no deformācija apjoma, gan arī pacienta vecuma. Gados vecākiem pacientiem visbiežāk izmanto medikamentozo pretsāpju terapiju, bet ar šo problēmu veiksmīgi strādā arī plaukstas ķirurgi.
– Vai plaukstu deformācijas gadījumos līdzīgi kā pie pēdu deformācijas arī ir izmantojamas ortopēdiskās iespējas?
– Šajos gadījumos tas ir traumatologa ortopēda darbs kopā ar fizioterapeitu. Tie ir dažādi fizioterapeitiskie vingrinājumi, kas gan uzlabo apasiņošanu plaukstās, gan veicina plaukstu locītavu kustību apjomu. Starp citu, sadarbība ar fizioterapeitu ir svarīga arī pacientiem ar pēdu deformāciju, jo speciālās zolītes vai ortopēdiskie apavi vien problēmu neatrisinās. Ir jāizpilda arī speciāli vingrinājumi pēdas velves stiprināšanai.
– Kā vienu no pēdu deformācijas riska faktoriem jūs minējāt lieko svaru.
– Jā, tas diemžēl vērojams ļoti daudziem diabēta pacientiem, un to ir grūti kontrolēt, tāpēc jālūdz palīgā speciālists. Pirmām kārtām tas, protams, ir endokrinologs, kurš diabēta pacientiem palīdz saprast, kā veidot savai diagnozei atbilstošu ēdienkarti. Taču, ja ar to vien nepietiek, ir jādodas pie diētas ārsta. Es noteikti gribu uzsvērt, ka liekais svars būtiski ietekmē visu locītavu stāvokli un veicina to deformāciju. Tāpēc liekā svara koriģēšana ir svarīga ne tikai diabēta pacientiem, bet pilnīgi visiem cilvēkiem ar palielinātu svaru. Ja cilvēkam ir liekais svars, aptaukošanās, locītavas no tā ļoti cieš: sāp pēdas un pēdu locītavas, sāp ceļi un sāp mugura. Samazinot svaru par pieciem desmit kilogramiem, sāpes locītavās samazinās par astoņdesmit procentiem.
– Svaru samazina arī regulāras, savam vecuma un veselības stāvoklim atbilstošas fiziskās aktivitātes, bet, ja cilvēkam sāp, viņš apzināti no tām izvairās.
– Ir jāstaigā! Noteikti ir jāstaigā, jo pastaigas lieliski uzlabo asinsriti. Taču ir jābūt komfortabliem apaviem. Tāpat ir svarīgi koriģēt jau izveidojušos deformāciju ar zolītēm vai ortopēdiskajiem apaviem, lai staigāšana nesagādātu grūtības. Ja cilvēks jutīsies komfortabli, viņam būs arī kustību prieks. Ja būs kustību prieks, mazināsies arī liekais svars. Paralēli tam diabēta pacienti nekad nedrīkst aizmirst rūpēties, lai cukura līmenis asinīs būtu normas robežās.