20. janvāris, 2018
Kristīne Klauze
Vairāk par to sarunā ar Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas nefroloģi Lindu Mičuli.
– Kad pacientam būtu jāsāk domāt par nefrologa konsultācijas nepieciešamību?
– Gan pacientam, gan arī ģimenes ārstam par nefrologa konsultācijas nepieciešamību būtu jāsāk domāt, ja ir bijušas kādas nieru slimības anamnēzē, ir iedzimtas vai iegūtas nieru kaites. Vismaz reizi gadā pie ģimenes ārsta būtu jākontrolē kreatinīna un hemoglobīna līmenis asinīs. Ja šie rādītāji pasliktinās, tad jāvēršas pie nefrologa. Tāpat regulāra kontrole vajadzīga arī pacientiem ar paaugstinātu asinsspiedienu un pirmā vai otrā tipa cukura diabētu.
– Kādas ir nieru saslimšanas pazīmes?
– Viena no pirmajām pazīmēm ir nepieciešamība urinēt naktīs, jo nieres zaudē spēju koncentrēt urīnu. Tāpat var parādīties nespēks, nogurums, neizskaidrojams vājums, nepamatota anēmija, kas nav saistīta ar dzelzs vai B12 vitamīna deficītu. Var būt arī nieze, sausa āda, trausli nagi un mati, sāpes kaulos. Var parādīties arī nemierīgo kāju sindroms, kad naktīs grūti nogulēt, jo tirpst vai dedzina kājas un ir vēlme tās nepārtraukti kustināt. Pašas nieres jau nesāp, tāpēc precīzi nieru mazspējas diagnozi mēs varam noteikt tikai pēc analīžu rezultātiem.
– Kas pacientam ir jādara, kad ir noteikta hroniskas nieru slimības diagnoze?
Linda Mičule: «Nieres nav tikai attīrošā sistēma, kas ražo urīnu, izvada lieko šķidrumu un vielmaiņas galaproduktus. Tās aktīvi ražo hormonus, tostarp eritropoetīnu, kas nodrošina sarkano asinsšūnu sintēzi kaulu smadzenēs, līdz ar to normālu eritrocītu un hemoglobīna līmeni, kas tālāk nodrošina visu orgānu audu sistēmu apgādi ar skābekli.»
Foto: Līga Gabrāne
– Vispirms ir jānoskaidro, kāda ir slimības stadija, un atkarībā no tā arī jārīkojas. Otrajā un trešajā stadijā pacientam būtu jāievēro nefrologa, ģimenes ārsta un citu speciālistu rekomendācijas. Viņam ļoti rūpīgi jāārstē pamatslimība, jālieto visi medikamenti, ko nozīmējis ģimenes ārsts, kardiologs vai endokrinologs. Rūpīgi jākontrolē asinsspiediens, jāseko līdzi cukura līmenim un holesterīnam. Jāievēro veselīgs dzīvesveids, pareizs uzturs, jāatsakās no pārmērīgas alkohola lietošanas, kategoriski vajadzētu atteikties no smēķēšanas, kas ir viens no nieru mazspējas iemesliem. Nevajadzētu bez ārsta nozīmējuma lietot medikamentus, it sevišķi pretsāpju. Arī fiziskās aktivitātes var uzlabot nieru veselību. Ceturtajā stadijā, kad pacients tiek gatavots dialīzei, vislielākā vērība jāpievērš tieši pareizam uzturam.
– Kādas būtu galvenās uztura rekomendācijas nieru slimniekam?
– Cilvēki mēdz iekrist galējībās – daļa vispār neievēro pareiza uztura pamatprincipus, bet citi par daudz pārspīlē un pilnībā atsakās, piemēram, no olbaltumvielu uzņemšanas, kas arī nav pareizi, jo tādējādi mēs tikai zaudējam muskuļu masu un pavājinām imunitāti. Jā, kreatinīns varbūt vairs nepieaug, bet tas mums nekādi neuzlabo glomerulārās filtrācijas ātrumu. Tāpēc pacientam ir jāierobežo sāls lietošana, produkti, kas satur daudz kālija, jo ļoti bieži viņiem ir paaugstināts kālija līmenis. Tas nozīmē, ka pēkšņi kļūst aizliegtas vīnogas, kas likās tik labas sirds veselībai, aizliegti kļūst banāni, žāvētie augļi. Pacientam arī jāseko līdzi, kāds ir viņa fosfora līmenis, par ko daudzi vispār nedomā. Daudz fosfora satur visi piena produkti, gaļa un zivis. Paaugstināts un nekontrolēts fosfora līmenis noved pie pārkaļķotiem asinsvadiem, veicina dažādu sirdskaišu attīstību un skeleta muskulatūras sistēmas bojājumus.
– Vai ir kādi nosacījumi šķidruma uzņemšanai?
– Pacientiem visgrūtāk ir ievērot pareizu šķidruma uzņemšanas balansu. Pārmērīga šķidruma lietošana noved pie tūsku progresēšanas, arteriālā spiediena paaugstināšanās un tālāk arī akūtu sirds un nieru bojājumu attīstības. Nefrologiem uzņemamā šķidruma daudzumam ir zelta standarts – diennakts urīna apjoms plus 500 ml. Bet ir jāatceras, ka arī ēdiens satur šķidrumu, tostarp dārzeņi, augļi, zupas, saldējums un tamlīdzīgi.
– Kādas citas orgānu sistēmas tiek skartas hronisku nieru slimību pacientiem?
– Ja mūsu organismā apstājas kaut viena sistēma, cieš arī visas pārējās, jo mēs esam vienots veselums. Nieres nav tikai attīrošā sistēma, kas ražo urīnu, izvada lieko šķidrumu un vielmaiņas galaproduktus. Nieres ir ļoti aktīvs endokrinoloģisks orgāns, kas piedalās insulīna vielmaiņā, ar urīnu izvada ārā lieko insulīnu. Līdz ar to nieru mazspējas gadījumā rodas tā saucamā hiperinsulinēmija, kas pati par sevi var veicināt otrā tipa cukura diabēta attīstību. Nieres arī pašas aktīvi ražo hormonus, tostarp eritropoetīnu, kas nodrošina sarkano asinsšūnu sintēzi kaulu smadzenēs, līdz ar to normālu eritrocītu un hemoglobīna līmeni, kas tālāk nodrošina visu orgānu audu sistēmu apgādi ar skābekli. Tāpat nieres ražo tādu hormonu kā kalcitriolu jeb aktivizēto vitamīnu D. Kalcitriola receptori ir visā mūsu organismā – acīs, asinsvados, muskuļos, sirdī, kaulos, vairogdziedzerī un citur. Ja mums trūkst kalcitriola, tad organismā rodas sekundārais hiperparatireoīdisms, kura ietekmē kauli zaudē kalciju, asinīs veidojas paaugstināts kalcija–fosfora kopprodukts, kas izgulsnējas mūsu asinsvados, ietekmējot asinsvadu sieniņu elastību. Tāpat tie var izgulsnēties sirds vārstuļos, radot sirdskaites, bet kauli, zaudējot kalciju, kļūst trausli un rodas tā saucamais renālās osteodistrofijas sindroms. Nieres regulē arī mūsu asinsspiedienu. Ja tas būs paaugstināts, cietīs kardiovaskulārā sistēma. Tāpēc var teikt, ka nieru funkcija ietekmē visu mūsu organismu kopumā.
– Kādos gadījumos pacientam tiek uzsākta dialīze?
– Pacientam dialīze tiek uzsākta tad, kad sākušās urēmiskās komplikācijas, ja glomerulārās filtrācijas ātrums ir zem 15ml/min vai cukura diabēta gadījumā zem 20. Citreiz dialīzi sāk, ja pacientam ir nekontrolējami augsts arteriālais asinsspiediens, tūskas, kas nepadodas ārstēšanai ar urīndzenošajiem līdzekļiem, ir sākusies smadzeņu vai plaušu tūska, ko mēs nevaram ārstēt ar citām metodēm, vai ja pacientam ir augsts kālija līmenis, ir sākusies vemšana urēmisko toksīnu dēļ.
– Ir vairāki dialīzes veidi. Kādu jūs izvēlaties biežāk?
– Latvijā ir pieejami visi trīs nieru aizstājterapijas veidi – hemodialīze, peritoneālā dialīze un nieru transplantācija. Terapijas izvēle ir pacienta un nefrologa sadarbības jautājums. Ideāls variants būtu, ja pacients nefrologa redzeslokā nonāktu gadu vai vairāk pirms iespējamās dialīzes uzsākšanas. Līdz ar to viņš būtu psiholoģiski un medicīniski tai sagatavots. Viņš jau būtu iepazinis visus nieru aizstājterapijas plusus un mīnusus un izvēlējies piemērotāko savam dzīvesveidam, sociālekonomiskajiem un ģimenes apstākļiem. Ir gadījumi, kad pacients vēlas izmantot peritoneālo dialīzi, ko viņš pēc apmācības varētu veikt pats mājas apstākļos. Taču, ja viņam iepriekš notikušu vēdera dobuma operāciju dēļ ir izveidojušies saaugumi, tā nav iespējama. Tādā gadījumā viņam ir jāveic hemodialīze, trīs reizes nedēļā dodoties uz seansu hemodialīzes centrā. Latvijā ir ļoti labs hemodialīžu centru tīkls. Piemēram, Kurzemē vien hemodialīze ir pieejama Ventspilī, Talsos, Liepājā, Saldū, Kuldīgā un Tukumā.
Protams, vislabākā ir nieru transplantācija, kas pacientam nodrošina vislabāko turpmākās dzīves kvalitāti. Bet ne vienmēr to var veikt, jo nepietiek donoru nieru. Tāpēc aizvien vairāk attīstās dzīvo donoru kustība, kad ģimenes locekļi nieri ziedo savam tuviniekam.
– Vai dialīzei mēdz būt blakusparādības?
– Jebkura ārstniecības procedūra ir saistīta ar zināmiem riskiem, un var rasties blakusparādības. Vispirms tās ir neērtības, jo pacients ir atkarīgs no dažādām tehnoloģijām, medicīnas personāla, viņš nevar brīvi plānot savu laiku, jo ir pakļauts regulārai dialīzei. Līdz ar to blakusparādības var būt psiholoģiskas – noslēgtība, depresija un nervozitāte. Protams, arī dialīzes seanss kā tāds var izraisīt asinsspiediena svārstības, glikozes un kalcija līmeņa izmaiņas. Bet to parasti nefrologs novēro un novērš ar dažādu medikamentu palīdzību vai dialīzes modifikācijām. Visbiežāk tādas blakusparādības kā arteriālā spiediena svārstības, kalcija un glikozes līmeņa krišanās ir atkarīgas no paša pacienta, kā viņš ir dzīvojis starp dialīžu seansiem: vai ir ievērojis diētu, rekomendācijas šķidruma uzņemšanā, medikamentu lietošanā. Bieži tieši līdzestības trūkums no pacienta puses veicina dialīzes blakusparādību veidošanos.
– Vai Latvijā cilvēki bieži saslimst ar nieru slimībām?
– Pacientu skaits, kas saņem nieru aizstājterapiju, ar katru gadu dramatiski pieaug ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Kaut arī pacientu skaits aug, nefrologu skaits pēdējos 30 gados nav būtiski mainījies. Tādējādi kļūst arvien grūtāk apmierināt nepieciešamību pēc nefrologu konsultācijām. Vidēji gadā Latvijā tiek veiktas 75 nieru transplantācijas. Latvijā ir ļoti laba nieru transplantācijas programma, bet to limitē donoru orgānu un valsts finansējuma trūkums. Uzskatu, ka nieru transplantācijas no valsts puses nedrīkst limitēt, it īpaši, ja ir atrasts donors. Tas ir absurds. Turklāt ilgtermiņā nieru transplantācija ir vislētākā no nieru aizstājterapijas metodēm. Pirmajā mirklī tas izmaksā dārgāk, bet piecu gadu termiņā, ja parēķina, cik valstij izmaksā hemodialīze un anēmijas terapija, ietaupījumi ir ļoti ievērojami. Turklāt cilvēkam ievērojami uzlabojas dzīves kvalitāte, viņš var atgriezties darba tirgū un kļūt par nodokļu maksātāju, nevis tikai tērētāju.