No ķīmijterapijas nav jābaidās!

5. maijs, 2017

Kristīne Pastore

Jaunajā nodaļā ir pieejama visa veida ķīmijterapijas palīdzība un klīniskie pētījumi, kas ir apliecinājums tam, ka Liepājas un visas Kurzemes pacientiem tā nav jāmeklē galvaspilsētā, bet to augstā līmenī iespējams saņemt uz vietas Liepājā. Sarunā ar dakteri Štaru skaidrojam būtiskas nianses, ko svarīgi zināt gan pacientiem, kam nepieciešama ķīmijterapija, gan viņu tuviniekiem.

 

– Mūsu sarunas sākumā īsumā ieskicējiet, ko nozīmē ķīmijterapija un kam tā ir nepieciešama?

– Tā ir ārstēšanas metode – tāda citotoksiska preparāta ievadīšana, kas iedarbojas uz ļaundabīgajām šūnām. To pielieto tikai un vienīgi pacientiem ar ļaundabīgajiem audzējiem. Mūsu nodaļā veic visa veida intravenozo ķīmijterapiju. Es nodrošinu ķīmijterapijas ievadi pacientiem ar ļaundabīgajiem audzējiem, savukārt mana kolēģe hematoloģe ķīmijterapeite Aleksandra Bunce – hematoloģiskajiem pacientiem.

– Kāds ir pacienta ceļš līdz šai terapijai?

– Vispirms mēs abas ar kolēģi pacientus, kam nozīmēta ķīmijterapija, konsultējam slimnīcas Konsultatīvajā nodaļā un pirms terapijas uzsākšanas izstāstām visu, kas saistīts ar turpmāko ārstēšanos, jo ķīmijterapijas veidi ir dažādi. Kāds no tiem katram pacientam būs nepieciešams, ir atkarīgs gan no diagnozes, gan pacienta vispārējā veselības stāvokļa, gan histoloģiskās atrades un citiem faktoriem. Pacienti ķīmijterapiju pie mums var saņemt gan ambulatori, gan stacionārā, gan dienas stacionārā. Lielākoties ķīmijterapija tiek veikta intravenozi, bet ir arī medikamenti kapsulu veidā, kā arī medikamenti, ko ievada zem ādas.

– Pēc kādiem kritērijiem nosaka, ka konkrētajam pacientam piemērotākā ārstēšanas metode būs ķīmijterapija nevis, piemēram, staru terapija?

– Tas ir atkarīgs no diagnozes, no slimības histoloģiskā varianta, no pacienta vispārējā veselības stāvokļa, no blakusslimībām. Lēmumu par konkrētu ārstēšanas metodi nepieņem viens ārsts, to pieņem ārstu konsilijs, izvērtējot visas nianses. Turklāt mēs strādājam saskaņā ar vadlīnijām. Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija ir izstrādājusi Klīniskās vadlīnijas onkoloģijā, kur par pamatu ir ņemtas Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (ESMO) izstrādātās vadlīnijas, kas balstītas uz pēdējo gadu klīniskajiem datiem un parāda multidisciplināru pieeju onkoloģijā.

– Vēzis ir biedējoša diagnoze, un arī ķīmijterapijai nāk līdzi dažādi biedējoši stāsti, kas pacientus var nelabvēlīgi noskaņot.

– Jums ir pilnīga taisnība, tāpēc mums, ķīmijterapeitiem, nākas strādāt arī kā psihoterapeitiem. Šāds speciālists mūsu slimnīcā būtu ļoti nepieciešams, lai ķīmijterapeits varētu strādāt savu darbu, bet par pacienta psiholoģisko stāvokli rūpētos atbilstošs speciālists. Patlaban mums pacienta un arī viņu piederīgo pārliecināšana, nomierināšana, situācijas izskaidrošana un tamlīdzīgas sarunas paņem daudz laika, ko mēs varētu veltīt savam tiešajam darbam. Šīs sarunas ir vajadzīgas, bet tām jābūt atbilstoša speciālista kompetencē. Visās Eiropas klīnikās, kur ārstējas onkoloģiskie pacienti, arī Latvijas Onkoloģijas centrā psihoterapeits ir. Varbūt šos pienākumus varētu uzņemties zinošs psihologs? Dažkārt mums noderētu kapelāna palīdzība. Būsim godīgi: kad cilvēks saslimst, pavisam drīz ir klāt arī dažādas sociālas problēmas.

– Ja pacientam ir nozīmēta ķīmijterapija, viņu visvairāk interesē jautājums, kāpēc viņam tā ir vajadzīga un ko tā labu dos?

– To visu mēs konsultācijā izrunājam, jo ķīmijterapiju izmanto dažādās ļaundabīgo audzēju ārstēšanas fāzēs. Piemēram, profilaktiskā, kad pacientam ir radikāli izoperēts audzējs, taču vadlīnijas paredz arī ķīmijterapiju, lai novērstu iespējamo metastāžu rašanos. Ārstnieciskā, kad ir jau izveidojušās metastāzes un mums ir svarīgi tās samazināt, stabilizēt vai iznīcināt. Pirmsoperācijas ķīmijterapiju pielieto ar mērķi samazināt audzēja masu un iespējamās mikrometastāzes, lai varētu veikt radikālu operāciju.

– Viens no baiļu iemesliem ir šīs terapijas blakusparādības.

– Jā, taču mūsdienās blakusparādības ir iespējams mazināt. Viena no izplatītākajām ir slikta dūša, taču ar medikamentu palīdzību to veiksmīgi novērš. Var būt dažādi vēdera darbības traucējumi – caureja vai aizcietējumi –, dažādi gremošanas traucējumi, var būt nogurums un citas blakusparādības, taču tas viss ir pārejoši. Tāpat kā pārejoša ir arī matu izkrišana. Es ar pilnu atbildību varu teikt, ka visiem ķīmijterapijas pacientiem mati ataug iepriekšējā krāšņumā. Jārēķinās, ka visgrūtākā ir pirmā nedēļa pēc ķīmijterapijas. Pirmajās divās dienās cilvēks pat var nejust nekādas izmaiņas, taču trešajā ceturtajā dienā organisms ir sajutis spēcīgo toksisko terapiju un attiecīgi reaģē. Protams, ka viss spēcīgais preparāts nepaliek organismā, tas daļēji izvadās ar urīnu, ar fēcēm, caur ādu. Ķīmijterapijas pacientiem iesaka pietiekamā daudzumā, līdz diviem litriem dienā, lietot šķidrumu – ūdeni un zāļu tējas –, lai pilnvērtīgi strādātu nieres un aknas un lai palīdzētu spēcīgo preparātu izvadīt. Šķidruma lietošana ir ļoti svarīga. Ja organismam šķidruma trūkst, tas sāk to ņemt no rezervēm, kas vēl vairāk pasliktina pacienta pašsajūtu. Bet, kā jau es teicu, lai kādas būtu blakus parādības, tās visas ir pārejošas, tāpēc no ķīmijterapijas nav jābaidās.

– Cik būtiski ir uz pacienta pirmo tikšanos ar ķīmijterapeitu atnākt līdzi kādam piederīgajam vai citam tuvam cilvēkam?

– Tas ir ļoti svarīgi, jo slimais cilvēks ir uztraucies un daudz ko no ārsta teiktā vispār nesadzird. Tad var rasties dažādi pārpratumi, neziņa, nevajadzīgas bailes un citas problēmas. Tāpēc ir vajadzīgs otrs cilvēks, kurš palīdz uztvert un atcerēties ārsta teikto un to vēlāk slimajam cilvēkam izskaidrot. Tuvinieku atbalsts ir svarīgs visā ārstēšanās laikā.

– Vai ķīmijterapija kaut kā atšķiras sievietēm un vīriešiem?

– Nē, tur nav nekādas atšķirības!

– Kā ir ar pēcnācēju radīšanu pēc šīs terapijas?

– Tas gan ir būtisks jautājums. Vīriešiem reproduktīvajā vecumā, ja viņi domā par bērnu radīšanu, piedāvā uzglabāt spermu spermas bankā, jo ķīmijterapija to var nelabvēlīgi iespaidot uz visu atlikušo mūžu. Savukārt sievietēm, īpaši, ja viņām ir krūts vēzis, kas ir hormonatkarīgs audzējs, grūtniecība var būt papildu risks slimības recidīvam. Protams, sievietes pēc izārstēšanās var dzemdēt bērniņus, neviens viņām nevar to aizliegt. Taču, kā jau teicu, runa ir par risku sievietes pašas veselībai.

– Vai ķīmijterapijas laikā cilvēkam ir jāatsakās no ierastā dzīvesveida: darba, sportiskajām aktivitātēm un cita?

– Viss ir atkarīgs no tā, cik intensīvs ir šis režīms. Ja sportots tiek ar ļoti lielu slodzi, to noteikti iesaka samazināt. Savukārt tiem pacientiem, kam nav nekādas fiziskās slodzes, iesaka uzsākt fiziskās aktivitātes ar pastaigām. Ja fiziskā slodze ir vidēji mērena, to var turpināt ierastajā režīmā. Tas pats attiecas uz darbu. Ja cilvēks spēj to savienot ar terapiju, no mērenas, normālas slodzes nav jāatsakās, taču atteikties vajadzētu tad, ja darbs ir, piemēram, naktīs, kas jau pilnīgi vesela cilvēka organismam ir papildu slodze. Arī ļoti smagu fizisku darbu ķīmijterapijas laikā nevajadzētu strādāt. Katrā ziņā nolemt sevi gulēšanai gultā bez jebkādām aktivitātēm un iemīļotām nodarbībām noteikti nevajadzētu, bet visā nepieciešama mēra sajūta. Ķīmijterapija ir liela slodze visam organismam un arī sirdij, tāpēc nevajag tai uzlikt vēl papildu nevajadzīgu slodzi! Taču kustēties noteikti vajag. Jo cilvēks vairāk kustēsies, jo viņš labāk jutīsies. Dažkārt cilvēki terapijas laikā baidās braukt ceļojumos vai piedalīties kādos citos pasākumos, bet es vienmēr saku – brauciet un neatsakieties, jo tās ir jaukas pozitīvas emocijas, kas cilvēkam nāk tikai par labu!

– Vai jūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks atsakās no ķīmijterapijas?

– Ir gan. Tā mēdz notikt, ja ķīmijterapija nepieciešama ārstnieciskos nolūkos. Viena no atrunām: kā ir, tā dzīvošu, jo gan jau tāpat aiziešu. Kādreiz aiziesim mēs visi, taču runa ir par cienīgu aiziešanu, kas neārstējoties var būt ievērojami grūtāka. Otrs iemesls, kāpēc pacienti atsakās no ķīmijterapijas, – viņi savu veselību uztic dziedniekiem.

– Ko jūs par to sakāt?

– To, ka saprātīgs dziednieks nekad neapsolīs izārstēt vēzi. Jā, viņš var palīdzēt cilvēkam ar dažādu dabas preparātu palīdzību justies labāk, taču ne izārstēt vēzi. Parasti cilvēki, kurus dziednieks apsolījis izārstēt, no ārstiem to slēpj. Pasaka tie, kam dziednieks ir solījis palīdzēt uzlabot vispārējo pašsajūtu.

– Vai jūs mēģināt atrunāt cilvēkus no ticēšanas neiespējamiem dziednieku solījumiem?

– Man nav tādu tiesību, jo tā ir cilvēka paša izvēle. Tomēr savas domas es izsaku. Cilvēki, kas stingri nolēmuši izvēlēties citu ārstēšanās veidu, manā viedoklī parasti neklausās, pat ja es saku, ka vēlāk vairs palīdzēt nespēšu. Bet ir arī tādi pacienti, kas ieklausās. Mēdz būt arī gadījumi, kad dziedniecisko palīdzību slimajam cilvēkam uzspiež piederīgie. Diemžēl tā notiek visā pasaulē, ne tikai pie mums.

– Daudz ir lasīts par dažādiem dabas preparātiem, kurus lietojot, iespējams iznīcināt vēža šūnas un izārstēt ļaundabīgos audzējus, piemēram, zemes tauki un daudz kas cits.

– Es saku: pilnīgi noteikti tas nav iespējams! Tam nav nekādu pierādījumu. Tas pats ir ar dažādām radikālām diētām, kad cilvēki ir pārliecināti, ka, nelietojot pārtikā dažādus produktus, vēžas šūnas pazudīs. Ja tā būtu patiesība, cilvēki nelietotu šos produktus un ar vēzi neslimotu. Cilvēkam ir normāli jāēd, un ja vēzis ir, tad tas ir jāārstē. Turklāt patlaban visā pasaulē mazinās arī polivitamīnu loma, ko agrāk uzskatīja par labiem. Jaunākie pētījumi liecina, ka neviens ķīmiski izstrādāts vitamīns nav īpaši labs. Šie vitamīni ir jālieto tikai tad, ja patiešām ir tāda nepieciešamība. Kad mani pacienti man stāsta, ko visu papildus ķīmijterapijai vēl lieto, es iesaku padomāt, vai tas ir vajadzīgs. Ķīmijterapija organismam ir liela slodze, bet cilvēkam ir tikai vienas aknas un vienas nieres, kam šī palielinātā slodze ir jāiztur un jāizvada kaitīgās vielas no organisma. Vai ir vajadzīgs ar dažādiem preparātiem uzlikt vēl papildu slodzi? Es iesaku labāk lietot vairāk šķidrumu un tādā veidā palīdzēt savam organismam atveseļoties.