Mātes piens no alerģijas var nepasargāt

4. oktobris, 2016

Ilze Austruma

Kā vislabāk no tās izsargāties un ko darīt, ja alerģija tomēr sākusies, par to saruna ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģi, Latvijas Alergologu asociācijas priekšsēdētāju Ievu Cīruli.

– Kas ir alerģija un cik tā ir izplatīta bērnu vidū?

– Alerģija ir imūnsistēmas darbības traucējumi, kas rodas, organismam izteikti reaģējot uz kādu apkārtējā vidē esošu vielu, piemēram, dzīvnieku spalvām, mājas putekļiem, ziedputekšņiem, vienu vai vairākiem pārtikas produktiem. Izpētīts, ka alerģiskas iesnas ir 8–10%,

astma 6–8%, alerģiskas ādas parādības 4–5% bērnu. Turklāt šobrīd nav vērojama tendence, ka problēmas ietu mazumā. Iespējams, procenti nepieaug, bet tie stabili turas minētajās robežās. Un vēl kāda būtiska lieta: vairāk kļūst pacientu, kuriem alerģija izpaužas diezgan smagā formā vai tā vienlaikus ir pret daudzām lietām, proti, šī problēma izpaužas kā tā sauktais alerģiskais maršs, kad vienu alerģijas formu nomaina cita. Piemēram, sākumā ir alerģijas izpausme uz ādas, pēc tam parādās iesnas, astma. Vai arī sākotnēji ir tikai pārtikas alerģija, bet pēc tam pret putekļiem, dzīvniekiem, vēlāk pret ziedputekšņiem. Tā teikt, laikam ejot, alerģiskās izpausmes mainās.

– Kas visbiežāk slimo – vai tie lielākoties ir paši mazākie jeb alerģija sāk vairāk izpausties, bērnam augot?

– Man nav precīzas statistikas, bet redzu, ka ar šīm problēmām lielākoties saskaras pirmsskolas vecuma bērni. Būtībā prognostiski ir sliktāk, ja alerģija sākas jau pirmajā bērna dzīves gadā un norit diezgan smagi. Jo tiem, kuriem ir viegla pārtikas alerģijas izpausme pret kādu vienu produktu, piemēram, pienu vai olu, parasti ar laiku tā pāriet un tālāk neprogresē. Bet bērniem, kuriem jau pirmajā dzīves gadā ir lieli, plaši ādas bojājumi un ir alerģija pret daudziem pārtikas produktiem, raksturīgs, ka tā saglabāsies ilgstoši, turklāt ar laiku var pāriet putekļu, dzīvnieku spalvu un vēlāk arī ziedputekšņu alerģijā. Taču ir ne mazums bērnu, kuriem, augot lielākiem, pārtikas alerģija veiksmīgi pazūd un cita neparādās.

– Kādas ir alerģijas izpausmes?

– Tās var būt visdažādākās. Sākot ar vieglām reakcijām (nātreni, niezošiem izsitumiem), kas diennakts laikā var gan parādīties, gan pazust. Citos gadījumos izmaiņas uz ādas var saglabāties ilgstoši – tas būs atopiskais dermatīts. Tam raksturīga sarkana, bieza, raupja, niezoša, sausa āda tādās tipiskās vietās kā paceles, elkoņu ieloki, vaigi. Tāpat tas var būt pa visu ķermeni. Alerģija  var izpausties kā piepampums, šķaudīšana, acu asarošana, deguna tecēšana, klepus, iespējams, vemšana, asiņaina vēdera izeja, elpas trūkums; un pat kā anafilaktiskais šoks, kad krītas spiediens, var iestāties bezsamaņa un smagākos gadījumos arī nāve. Tās visas var būt alerģijas izpausmes.

– Ja ir kādi alerģijas simptomi, pie kura ārsta jāvēršas – pie ģimenes ārsta, dermatologa vai alergologa?

– Vispirms jāiet pie ģimenes ārsta, kurš vislabāk pateiks, ko darīt tālāk. Alergologs var palīdzēt visu minēto alerģijas formu ārstēšanā. Savukārt, ja pievienosies kāda cita slimība, tad, iespējams, būs jāiet arī pie ādas ārsta.

– Kā nosaka alerģiju?

– Pirmais ir vecāku stāsts jeb rūpīga anamnēzes ievākšana: kā slimība attīstījusies, vai kādam ģimenē jau ir tāda saslimšana. Otrais ir ādas dūriena testi vai antivielu noteikšana pret alergēniem asinīs. Gribu uzsvērt, ka alerģija, no vienas puses, ir ģenētiski noteikta saslimšana, tāpēc bieži vien, ja brāļiem, māsām vai kādam no vecākiem ir šī saslimšana, tā var būt arī konkrētam bērnam. Tajā pašā laikā alerģija var parādīties arī tad, ja ģimenē nevienam tās nav.

– Ja alerģija tiek diagnosticēta, kādas šobrīd ir ārstēšanas iespējas?

– Vispirms jānoskaidro alerģijas izsaucējs, jo izvairīšanās no kontakta ar to dos vislabāko rezultātu. Ja tas tomēr nav iespējams, simptomus var mazināt ar dažādiem medikamentiem. Tāpat uz procesu var iedarboties ar tā saucamo specifisko imūnterapiju, kad bērnam milzīgā atšķaidījumā tiek dota viela, pret ko ir alerģija, tādā veidā mēģinot viņa organismu pakāpeniski pieradināt pie tās.

– Specifiskā imūnterapija ir jāapmaksā pašam pacientam.

– Jā, tas tā tiešām ir. Šobrīd specifiskā imūnterapija ir par maksu, tāpat kā kopjošie ādas krēmi, degunā pūšamās zāles, antihistamīna līdzekļi. Savukārt ar astmu sirgstošiem bērniem slimības simptomus mazinošos medikamentus valsts apmaksā simtprocentīgi. Arī atopiskā dermatīta gadījumā lokālie krēmi, kas noņem izteikto iekaisumu, pacientiem ir bez maksas.

– Kādi ir specifiskās imūnterapijas rezultāti?

– Vispirms ir jārēķinās ar to, ka imūnterapija ne tikai maksā diezgan prāvu naudas summu, bet vienlaikus prasa regulāru darbu. Piemēram, mutē pilināmās zāles jālieto katru dienu un tātad prasa sistemātiskumu, kas diezin vai derēs aizmāršīgiem, haotiskiem cilvēkiem, kuriem ir problēmas par pilieniem atcerēties. Tādā gadījumā ir iespējams otrs imūnterapijas variants – injekcijas. Parasti tās tiek nozīmētas pieaugušajiem, kas paši spēj regulāri braukt pie ārsta. Kad zāles vienu gadu ir lietotas, ārsts vērtē, vai tās ir efektīvas. Ja tā ir, tās turpina pilināt vai injicēt trīs, dažreiz pat piecus gadus.

– Arī tad, ja ir alerģija pret ziedputekšņiem, kas izpaužas tikai gada siltajos mēnešos?

– Tādā gadījumā terapija ilgst pusgadu – trīs četrus mēnešus pirms sezonas sākšanās un tās laikā. Pēc tam pusgadu neko nelieto. Nākamajā gadā visu sāk no jauna.

– No kāda vecuma var sākt pielietot specifisko imūnterapiju?

– Parasti no piecu sešu gadu vecuma. Ja ārsts izvēlas zemmēles imūnterapiju, ir svarīgi, lai bērns saprastu, kas tiks prasīts no viņa. Šajā gadījumā – tad, kad šķīdums ir iepilināts zem mēles, tas tur pāris minūtes jāpatur.

– Parasti alerģija ir pret vairākām vielām. Kā šādā situācijā izvēlas imūnterapiju?

– Vispirms nosaka, pret kuru alergēnu ir vislielākā sensibilizācija – visvairāk paaugstināts jutīgums –, kura viela rada vissmagākos simptomus, nopietnākās sūdzības, kas visvairāk ietekmē dzīves kvalitāti. Pret to dod pilienus vai veic injekcijas.

– Kādi ir imūnterapijas rezultāti?

– Efektivitāte ir 60–80%. Tie ir labi rezultāti, ņemot vērā, ka simtprocentīgas efektivitātes medicīnā nemēdz būt. Daudzi pacienti ir ļoti apmierināti, jo alerģiskie simptomi mazinās un bērns jūtas daudz labāk.

– Ko darīt, lai alerģija nepārvērstos astmā, kā tas bieži notiek?

– Šī lieta tiek ļoti daudz pētīta, un ir dažādas teorijas. Laikam ejot, mainījušies ieteikumi. Parasti lielākajai daļai pacientu, kuriem ir tā saucamais alerģiskais maršs, viss sācies ar pārtikas alerģiju. Tad, kad tā parādījusies, ir ļoti svarīgi rūpīgi kopt ādu, lai tā būtu pēc iespējas veselāka, un tādējādi alergēni caur to netiktu organismā un aktivizētās šūnas nesāktu cirkulēt – neaizceļotu uz degunu, bronhiem un tos nekairinātu. Jālieto mitrinoši krēmi, jāvalkā brīvs apģērbs, pēc iespējas jāsamazina sadzīves ķīmijas un kairinošu vielu nokļūšana uz ādas.

– Cik būtiski ir alerģiskiem bērniem, dodoties ārpus mājas, ņemt līdzi nepieciešamo medikamentu aptieciņu?

– Tā parasti vajadzīga tiem, kuriem ir ātrā tipa alerģiskās reakcijas, kas ir dzīvībai bīstamas – bronhu spazmas, tūskas, anafilaktiskais šoks. Šiem pacientiem parasti ārsts jau ir devis rekomendācijas, kādi medikamenti būtu jāņem līdzi. Tiem, kuriem ir bijis anafilaktiskais šoks, vienmēr jābūt līdzi autoinjektoram ar adrenalīnu. Bet, ja bērnam ir astma un bijušas grūtības elpot, vienmēr jātur pie sevis ātras darbības bronhu paplašinātājs. Savukārt tiem, kuriem mēdz būt nātrenes tipa reakcija, neatņemama lieta ir antihistamīna līdzekļi, kurus aptiekā var iegādāties bez receptes.

– Kādi ir jūsu ieteikumi saistībā ar alerģijas profilaksi?

– Runājot par mazajiem bērniem, gribu atzīmēt, ka tiem, kurus mammas baro ar krūti, no četru mēnešu vecuma būtu uzsākama piebarošana. Aizkavēta cietā ēdiena došana nepasargā no tālākas alerģijas attīstības. Tieši pretēji, pastāv uzskats, ka, ātrāk sākot kaut ko dot paralēli mātes pienam un pamazām palielinot šā produkta daudzumu, organisms to pieņem, un neveidojas paaugstināts jutīgums.

– Ja bērnam ir alerģija un varbūt pat astma, aizejot uz skolu, viņš var sākt šķaudīt, klepot un līdz ar to traucēt klasesbiedriem, kas uz to var reaģēt nosodoši. Ko darīt, lai alerģisku izpausmju dēļ skolā neveidotos nevajadzīgi konflikti?

– Vispirms ir jācenšas panākt, lai simptomu nebūtu, tāpēc pareizi jālieto zāles. Otra lieta – vecākiem vajadzētu informēt klases audzinātāju, it sevišķi, ja tas ir mazāko klašu skolēns, izstāstot par bērna veselības problēmām. Savukārt skolotājam ieteicams audzināšanas stundā klasē pārrunāt to, ka alerģija un astma nav lipīga un bīstama. Tas pats attiecas uz bērniem, kuriem ir kādas ādas izmaiņas. Audzinātājiem vajadzētu ieaudzināt bērnos līdzcietību un iejūtību.

– Nereti, ja bērnam noteikta alerģijas vai astmas diagnoze, vecākiem var šķist, ka visa dzīve teju vai sagriezusies ar kājām gaisā. Ko jūs varat ieteikt vecākiem, kuri saskaras ar šīm problēmām?

– Alerģija nav diagnoze uz mūžu – ar to var labi sadzīvot, turklāt ar lielu varbūtību, ka  ar gadiem tā pāries. Tikai tā ir jāatpazīst un jāzina, kā rīkoties ārkārtas situācijā un kā bērnam palīdzēt.