Kas kaiš mazajai sirsniņai? Kā sirds slimības ārstē bērniem Latvijā

23. februāris, 2017

Evita Hofmane

Par to, kā klājas mūsu mazajiem sirds slimniekiem un tiem, kuri par viņiem rūpējas, runājam ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu kardioloģijas klīnikas kardioķirurģijas profila virsārstu Lauri Šmitu, sirds ķirurgu Valtu Ozoliņu, bērnu kardioloģi Elīnu Ligeri un Medicīniskās ģenētikas un prenatālās diagnostikas klīnikas vadītāju Ievu Mālnieci.

 

– Latvijas medicīnā allaž trūkst naudas. Kā šobrīd klājas bērnu kardioloģijai un kardioķirurģijai, kas ir visdārgākā pediatrijas nozare?

Valts Ozoliņš. – Latvijā katru gadu piedzimst aptuveni 200 bērnu ar iedzimtām sirdskaitēm, kas atbilst vidējai statistikai pasaulē. Arī Rietumeiropā, kur ir ļoti attīstītas tehnoloģijas iedzimto sirdskaišu ārstēšanā, tās joprojām ir biežākais nāves cēlonis zīdaiņu vecumā. Tas liecina par šo patoloģiju smagumu, sarežģīto norisi un prognozēm. Ja tās netiek ārstētas, tad lielākā daļa pacientu nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi vai arī nevar dzīvot vispār. Iedzimto sirdskaišu ķirurģija un bērnu kardioloģija ir ļoti dārga tāpēc, ka tā ir ļoti šaura un specifiska nozare. Ļoti daudz ir jāiegulda personālā un arī nepieciešamajās tehnoloģijās.

– Cik pašlaik Latvijā ir praktizējošu bērnu sirds ķirurgu? Kā sokas jūsu kolēģiem Lietuvā un Igaunijā?

V.O. – Latvijā ir trīs ārsti, kuri veic sirds operācijas bērniem: Lauris Šmits, es un Normunds Sikora. Par Lietuvu zināms, ka tur ir samērā labi attīstīta bērnu sirds ķirurģija. Igaunijā varbūt salīdzinoši mazāk, tur vairāk notiek sadarbība ar Somiju, un pacienti tiek sūtīti turp. Tas zināmā mērā ir saistīts arī ar iedzīvotāju skaitu, jo pēc ekonomiskajiem aprēķiniem uz aptuveni četriem miljoniem iedzīvotāju vajadzīgs viens klasisks sirds ķirurģijas centrs. Taču tai pat laikā Eiropā pastāv daudzi centri, kas apkalpo mazākas populācijas.

Ieva Mālniece. – Latvijā daudzos gadījumos smagās, kombinētās sirdskaites mēs identificējam jau ļoti agrīni grūtniecības laikā un, ja ģimene tā izlemj, grūtniecību ir iespējams pārtraukt līdz 24. grūtniecības nedēļai. Lietuva ir samērā reliģioza valsts, tur tas ir aizliegts, un faktiski visi bērni piedzimst. Līdz ar to ir lielāks pacientu skaits.

Elīna Ligere. – Attīstoties kardioķirurģijai, pieaug cilvēku vēlme šos bērnus operēt. Līdz ar to daļa ģimeņu izvēlas saglabāt grūtniecību un pēc dzimšanas bērnam veikt operācijas.

I.M. – Zināmā laika posmā to var uzskatīt par eksperimentālo medicīnu, kas palīdz pilnveidot operāciju tehniku un vēlāk citiem bērniem glābt dzīvību vai uzlabot viņu dzīves kvalitāti. Taču tas ir ilgs un arī finansiāli sarežģīts ceļš. Ikviena medicīnas nozare, ķirurģija tai skaitā, iet attīstības ceļu – no vienkāršākām operācijām pirmsākumos līdz sarežģītām un augsta riska operācijām mūsdienās. Šī attīstības spirāle nemainās: lai atklātu jaunas iespējas, speciālistam ir jāuzdrīkstas un jāriskē.

V.O. – Viena kreisā sirds kambara hipoplāzijas (neattīstīts kreisais kambaris) pacienta ārstēšana, ja mēs viņu sūtām uz Vāciju, izmaksā līdz pusmiljonam eiro. Pēc tam vēl seko rehabilitācija un aprūpe. Tas ir faktiski viss Latvijas bērnu kardioloģijas budžets. Ja uz ārzemēm aiztransportējam divus šādus pacientus, tad 200 Latvijas pacientiem mēs vairs nevaram palīdzēt.

E.L. – Turklāt pacients netiks izārstēts uzreiz. Viņam būs nepieciešamas atkārtotas invazīvas izmeklēšanas un operācijas, un pavisam vesels bērns nebūs nekad.

– Kādas ir Latvijā biežāk veiktās sirds operācijas?

Lauris Šmits. – Eiropas zemēs biežākā sirds problēma, bērniem piedzimstot, ir izolēts kambaru starpsienas defekts, priekškambara starpsienas defekts, aortas koarktācija, atvērts arteriālais vads un citas. Biežākās no sarežģītajām kaitēm ir Fallo tetrāde, atrioventrikulārs septāls defekts. Kopumā ir kādi 20 biežāko operāciju veidi. Ir tādas retas iedzimtas sirds anomālijas, kur notiek pa vienai, divām operācijām gadā. Kopējais skaits svārstās no 70–90 vai nedaudz vairāk operācijām gadā. Divas trešdaļas no operāciju skaita tiek veiktas zīdaiņiem, bērnudārza vecuma bērniem mazāk, un pavisam maz ir lielo bērnu – daži pacienti gadā. Mēs tuvojamies tai proporcijai, kāda ir Rietumeiropā, kur pārsvarā bērni tiek operēti agrīni. Pieaug to pacientu skaits, kuriem, pēc sarežģītām operācijām paaugoties, nepieciešama atkārtota vai nākamā etapa operācija. Šīs operācijas bieži ir sarežģītas un reizēm ar augstāku risku nekā primārā operācija. Parasti tās ir kombinētas sirdskaites, un mēs sadarbojamies ar mūsu Itālijas un Lielbritānijas kolēģiem. Tā notiek arī mūsu izaugsmes, mācību process. Mēs cenšamies operēt kopā ar viņiem. Protams, ir kaites, kad pacientu nākas sūtīt operēt uz ārzemēm.

E.L. – Daļu kaišu, ko agrāk operēja jaundzimušo un zīdaiņu vecumā, mūsdienās atrisina invazīvās kardioloģijas ceļā, un tās nav jāveic, izmantojot vaļējo ķirurģiju pirmajā dzīves gadā, kas arī maina operāciju sadalījuma struktūru.

V.O. – Faktiski atvērtajai ķirurģijai paliek tikai ļoti smagas un kompleksas patoloģijas. Samērā vienkāršās, kas agrāk veidoja lielāko daļu operāciju, šobrīd vairs ķirurģiski neveic.

– Jūs izdarāt ļoti sarežģītas operācijas, taču valsts veselības aprūpes politika mudina galveno uzsvaru likt uz ambulatoro, nevis stacionāro ārstēšanu. Cik daudz pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm iespējams palīdzēt ambulatori?

E.L. – Kardioloģisko pacientu ārstēšana ir komandas darbs. Tas ir vesels process: bērns piedzimst, varbūt par viņa sirdskaiti jau ir zināms, un mēs to gaidām. Tad tiek apstiprināta diagnoze, un mēs izdarām to, kas bērnam konkrētajā brīdī ir vajadzīgs. Ceļi ir dažādi. Biežākās no nesarežģītajām sirdskaitēm ir kambaru starpsienas defekts – 25–30% gadījumu –, tad ir bērni ar lieliem sirds defektiem, kurus vajadzēs operēt. Viņus bērnu kardiologs vispirms novēro ambulatori. Pirmajā dzīves pusgadā bērns katru mēnesi jāved pie kardiologa, jo bērniņš aug, pieņemas svarā, tāpēc tiek koriģētas zāļu devas, kā arī vizītes laikā tiek veikta bērna klīniskā izmeklēšana, elektrokardiogrāfija, ehokardiogrāfija. Mēs vērojam, kā bērns aug, vai pietiekami pieņemas svarā. Tad pienāk laiks, kad mēs viņu sūtām uz operāciju. Protams, jāatceras, ka kaites ir ļoti variablas un katrā individuālā gadījumā ceļš būs mazliet citādāks.

L.Š. – Ambulatorā ārstēšana ir liela daļa no ārstēšanas procesa, bet tā ir tikai viena sastāvdaļa, ko nav iespējams izraut no konteksta.

E.L. – Protams, mēs vērojam izmaiņas šajā procesā, jo ir daudz īsāks hospitalizācijas laiks, kā arī izmeklējumi, kam nav nepieciešama invazīva iejaukšanās. Datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi, Holtera monitorēšanu mēs varam veikt ambulatori, stacionējot bērnu dienas stacionārā. Līdz ar to daļa ārstēšanas tiešām notiek ambulatori, bet to nevar teikt par visu procesu kopumā.

– Laiku pa laikam presē parādās ziņas, ka Latvijas bērnu kardioķirurgi veikuši pie mums līdz šim nebijušas operācijas. Ko jūs vēlētos atzīmēt kā pagaidām augstākos sasniegumus savā profesionālajā dzīvē, par ko ir vislielākais gandarījums?

V.O. – Katru gadu parādās iespēja veikt arvien sarežģītākas operācijas. Ir operācijas, kas tiek veiktas pirmo reizi, un bieži vien tās ir tiešām retas. Piemēram, pagājušajā gadā operējām ļoti retu anomāliju – plaušu artērijas cilpu –, kas ir sastopama varbūt reizi 20 gados. Tā tika ļoti veiksmīgi diagnosticēta un operēta, paļaujoties tikai uz teorētiskajām zināšanām, bez iepriekšējas praktiskas pieredzes. Bērnu kardioķirurģijai tas ir raksturīgi, ka nav multicentru pētījumu un uz noteiktiem pētījumiem balstītas medicīnas. Tāpēc bieži vien nākas improvizēt. Pagājušajā gadā pirmo reizi tika veiksmīgi veikta operācija pacientam ar kopēju arteriālo stumbru, kas bija saistīta ar sarežģītu anomāliju. Vēl jāatzīmē operācija, kuras laikā trīs gadus vecam bērnam ar lielu sirds audzēju tika implantēts kardioverters defibrilators. Tā arī bija unikāla pieredze.

L.Š. – Mūsu komandas darba rezultāts pakāpeniski stabili uzlabojas. Mēs varam operēt arvien mazākus bērnus, arvien sarežģītākus gadījumus. Tas norāda, kā ir mainījusies mūsu spēja palīdzēt Latvijas bērniem. Protams, Rietumeiropā liela daļa šādu operāciju jau ir ikdiena, jo tur pieejamie resursi gan speciālistu pieredzē, gan ārstēšanas nodrošinājumā ir labāki nekā Latvijā. Tāpēc mēs priecājamies par katru lietu, ko, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, izdodas sasniegt, un ik gadu nāk klāt jaunas lietas, ko esam apguvuši. Tas ļauj ķerties klāt nākamajām smagajām operācijām.

V.O. – Dažkārt arī finanšu resursu trūkuma dēļ veidojas interesantas situācijas. Piemēram, mums nav pieejams stacionārais angiogrāfs, un angiogrāfijas operāciju zālē tiek veiktas ar portatīvo angiogrāfu. Tas it kā ir risinājums nabadzības dēļ, bet no otras puses, tas mums ļauj veikt tā saucamās hibrīdoperācijas, vienlaikus apvienojot invazīvo kardioloģiju un sirds ķirurģiju. Tādējādi mēs atrodamies progresīvāko ārstu vidū. Eiropā ir citādas tradīcijas, un viņiem, lai izveidotu hibrīdoperāciju zāli, ir jāiegulda vairāki miljoni. Savukārt mēs šādu zāli izveidojām bez lieliem papildu ieguldījumiem un, ņemot vērā samērā mazo populāciju, varam efektīvi izmantot vienu operāciju zāli gan angiogrāfijām, gan operācijām, gan hibrīdoperācijām. Arī personāls ir vienmērīgi noslogots visas dienas.

– Kādi ir turpmākie plāni bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas attīstībā?

V.O. – Saglabāt augsto kvalitāti, kas ir sasniegta, un sniegt bērniem nepieciešamo palīdzību. Protams, ļoti daudzās jomās ir nepieciešams papildinājums, arī jauni bērnu kardiologi. Jo sarežģītākas lietas gribam izdarīt, jo vairāk ir jāgatavojas un nepieciešams lielāks intelektuālais potenciāls. Ir svarīgi saglabāt sasniegto līmeni un attīstīties.

Ievai Mālniecei jautājam par sirds patoloģijām nedzimušiem bērniem un to diagnostikas iespējām.

 

– Kādi ir sirds patoloģiju attīstības riska faktori auglim? Ar kādām metodēm to konstatē?

– Riska faktori ir dažādi: mātes slimības, ārējie faktori (piemēram, medikamentu lietošana), pārmantotas slimības un iedzimtas patoloģijas. Grūtnieces (mātes) riska faktori ir cukura diabēts, sirdskaite, pārslimotas masaliņas grūtniecības laikā, kāda autoimūna saslimšana, grūtniecības laikā lietotie medikamenti (litijs u.c.), iedzimta sirdskaite kādam no 1. pakāpes radiniekiem vai iepriekšējam bērnam, kā arī kāda no ģenētiski pārmantotām slimībām.

Augli mēs parasti izvērtējam sonogrāfijā, kas tiek nozīmēta visām grūtniecēm 1. grūtniecības trimestrī – 11.–14. nedēļā. Mēs pēc noteiktiem kritērijiem sonogrāfijā skatāmies ultrasonogrāfiskos marķierus. Viens no tiem ir kakla krokas biezums, kas arī sirdskaites gadījumā ir palielināta. Iespējams, ka ļoti agrīni nav iespējams atpazīt sirds attīstības defektu, tāpēc detalizētu sirds izmeklēšanu auglim veic 20.–22. grūtniecības nedēļā, kad ir paredzēta otrā rutīnas sonogrāfija visām grūtniecēm. Tajā mēs atsijājam grupu ar izmaiņām un nosūtām pie kardiologa, kurš precizē diagnozi un iespēju robežās izvērtē prognozi.

– Kādos gadījumos veic augļa sirds ehokardiogrāfiju? Vai noteikti nepieciešama ehokardiogrāfija, ja ir ģenētiska predispozīcija, lai gan nekas neliecina par augļa sirds patoloģiju?

– To veic, ja ginekologam sonogrāfijas speciālistam ir aizdomas par augļa sirds patoloģiju un kādā no marķieriem agrīnajā sonogrāfijā ir vērojamas izmaiņas. Tā var būt arī jebkura cita strukturāla patoloģija auglim. Biežākais ir kambaru starpsienas defekts. Arī ja bērniņam ir attīstījusies universālā tūska, mēs noteikti vēlamies dzirdēt kardiologu viedokli par bērna veselības stāvokli.

– Kā notiek ehokardiogrāfija?       

– Grūtniece apguļas uz muguras, atbrīvo vēdera priekšējo sienu no apģērba, uz tā tiek uzklāts gēls, un tad, ar ultrasonogrāfijas zondi pieskaroties ādai, tā tiek virzīta pa vēderu, kamēr sameklēta pozīcija, kādā labāk var izvērtēt augļa sirdi. Viss notiek nesāpīgi, vienīgi gēls var būt auksts. Izmeklējuma rezultātu ietekmē grūtnieces ķermeņa uzbūve un bērna pozīcija. Nākot uz augļa ehokardiogrāfiju, būtu labi, ja ģimene ar bērnu sarunātu, ka viņš apgulsies ar vēderu uz augšu, jo tas atvieglo izmeklējumu. Reizēm kaulu struktūras mēdz dot ēnas un ir grūtāk izmeklēt, tāpēc vienmēr ir jāsarunā ar augli, lai viņam ir laba pozīcija un viņš sevi smuki atrāda.

– Ja bērns ir pagriezies pareizi, ko izmeklējuma laikā var redzēt?

– Visu, kas tajā brīdī ir jāredz. Protams, ir jāatzīmē, ka dažas patoloģijas manifestējas vēlīni, īsi pirms dzemdībām vai vēlāk, un tās izmeklējuma brīdī 20 nedēļās vēl neredz. Dzemde reizēm ir vērsta uz mugurpusi, tāpēc ceļš no vēdera līdz auglim ir ļoti tāls; dažreiz tehniski sirdi nav iespējams pilnvērtīgi izmeklēt. Ir māmiņas ar palielinātu svaru, un tāpēc tauku kārta apgrūtina ultraskaņas viļņu caurejamību. Ir daudz faktoru, kas ietekmē veiksmīgu izmeklējuma rezultātu. Šo iemeslu dēļ ļoti agrīni nav viegli pateikt precīzu diagnozi, bet detalizētu sonogrāfiju jeb augļa ehokardiogrāfiju iespējams veikt 20.–22. nedēļā, kad sirsniņa ir izveidojusies un ir iespējams izvērtēt, kā tā darbojas.

– Kas notiek, ja auglim konstatē sirds patoloģiju?

– Ārstu konsilijs dod slēdzienu, izsaka prognozes un kopā ar ģimeni izlemj, ko darīt tālāk. Ja prognoze ir slikta bērna dzīvildzei un dzīves kvalitātei, Latvijā līdz 24. grūtniecības nedēļai ir iespēja grūtniecību pārtraukt.

Šobrīd pasaulē ļoti aktīvi tiek attīstītas mazinvazīvas metodes, kad jau grūtniecības laikā auglim tiek veikta sirds plastika. Tā ir mūsu nākotne. Medicīna lieliem soļiem iet uz priekšu, aparatūra uzlabojas, un tiek identificētas diezgan smagas, kombinētas patoloģijas, ko nu jau var mēģināt koriģēt, pēc dzimšanas bērniņa veselību stabilizēt un ar nākamās pakāpes operāciju situāciju uzlabot.

Par kardioloģisko slimību profilaksi un ārstēšanu bērniem stāsta bērnu kardioloģe Elīna Ligere.

 

– Daudzu slimību sakarā tiek uzsvērta profilakses nozīme. Kādi varētu būt profilaktiskie pasākumi bērniem, lai nākotnē neslimotu ar sirds slimībām?

– Jāseko līdzi asinsspiedienam un, lai pēc iespējas atvairītu sirds slimību attīstību, jāievēro veselīgs dzīvesveids: jālieto veselīga pārtika, nedrīkst pieļaut aptaukošanos, nepieciešama mērena fiziskā slodze. Bērnam tā būtu 20–60 minūtes ik dienas. Ja bērns jau ir aptaukojies, tad šī problēma ir jārisina.

– Vai bērniem vajadzētu mērīt asinsspiedienu un holesterīna līmeni? Ja vajag, tad kāpēc un kādā vecumā? Cik bieži tas jāatkārto?

– Asinsspiedienu bērniem vajadzētu mērīt profilakses nolūkos no trīs gadu vecuma reizi gadā pie ģimenes ārsta, kā arī gadījumos, ja bērns ar kādu problēmu nokļūst stacionārā. Jāatceras, ka bērniem ir raksturīga «baltā halāta hipertensija», tāpēc, iegūstot augstu viena mērījuma rezultātu, ar to nevar aprobežoties un teikt, ka bērnam ir augsts asinsspiediens. Ir jāveic trīs atkārtoti asinsspiediena mērījumi. Rezultātus pārbauda pēc vecumam atbilstošām procentiļu tabulām un atkarībā no rezultāta un klīniskajām pazīmēm lemj par tālāku izmeklēšanas taktiku.

Uzskata, ka ap 3% bērnu ir hipertensija. Tās primārais cēlonis parasti ir citas slimības: nieru slimības, endokrīnās saslimšanas. Neskaidros gadījumos, lai pārbaudītu, vai tā ir hipertensija, vai «baltā halāta sindroms», bērniem no 5–7 gadu vecumam ir iespējama arteriālā spiediena diennakts monitorēšana. Viņam uzliek 24 stundu arteriālā spiediena monitoru – speciālu aparātu somiņā ar manšeti uz rokas, kas ik stundu veic netiešus sērijveida mērījumus.   

Amerikas Pediatru asociācija iesaka pārbaudīt holesterīnu bērniem 9–11 gadu vecumā. Vai tas būtu nepieciešams arī pie mums, ir grūti atbildēt, svarīgi tas ir bērniem ar riska faktoriem.

Riska faktori ir adipozitāte jeb aptaukošanās, cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens, nieru un autoimūnās slimības. Ja vecākiem ir hiperholisterinēmija, agrīnas kardiovaskulāras slimības (sirds slimības sievietēm līdz 65 gadiem un vīriešiem līdz 55 gadiem), viņi arī ietilpst riska grupā. Iespējams, ka pilnīgi veseliem bērniem tas nebūtu vajadzīgs.

– Kādi ir biežākie paaugstināta asinsspiediena iemesli? Vai paaugstināts asinsspiediens bērniem ir jāārstē?

– Biežākie iemesli ir nieru slimības, endokrinoloģiskās saslimšanas, aptaukošanās, no sirdskaitēm aortas koarktācija. Jāārstē pamatsaslimšana, kā arī paaugstinātais asinsspiediens, jo tas izraisa mērķa orgānu (sirds, asinsvadu, nieru) bojājumu. Bērniem ar aptaukošanos asinsspiedienu iespējams koriģēt ar dzīvesveida maiņu un ārstēt tikai tad, ja tas nelīdz un asinsspiediens saglabājas augsts.

– Kādos gadījumos bērniem taisa elektrokardiogrammu (EKG)?

– EKG veic, ja ārstam ir aizdomas, ka bērnam varētu būt sirds ritma traucējumi (saklausa neritmisku sirdsdarbību, trokšņus) un izslēgtu izmaiņu iespēju. Profilakses nolūkos EKG būtu ieteicama visiem bērniem 6–7 gadu vecumā, uzsākot skolas gaitas, sporta treniņus, lai atrastu bērnus, kuriem varētu būt sirds veselības problēmas. EKG izdara visiem bērniem, kuriem ir konstatētas sirdskaites vai ir klīniskas aizdomas par sirdskaitēm.

– Ja EKG uzrāda kādas pārmaiņas, ko parasti dara tālāk? Cik bieži bērniem nozīmē ehokardiogrāfiju?

– Tas ir atkarīgs no izmaiņām. Ir labdabīgas, nekaitīgas pārmaiņas, kas ir bērna vecumam raksturīgas īpatnības un neko sliktu nenozīmē. Piemēram, normāla atradne bērna vecumā ir sīnusa aritmija u.c. Ja EKG konstatē sirds daļu pārslodzi vai sirds sieniņu hipertrofiju (sabiezējumu), vai arī  blokādes, tad bērnu sūta pie kardiologa izvērtēšanai. Ja bērnam ir nopietni sirds ritma traucējumi, lēkmes, tad viņu slimnīcā nogādā ātrā palīdzība un tiek nodrošināta nepieciešamā ārstēšana. Ir ļoti dažādi gadījumi, un katra situācija jārisina individuāli.

– Kad bērns sasniedz 18 gadu vecumu, vai viņš bez problēmām pāriet uzskaitē pie pieaugušo kardiologa?

– Tā ir problēma, kas arvien aktualizēsies, jo visur pasaulē ir tendence pieaugt to pacientu skaitam, kuri izdzīvo pēc sarežģītām sirds operācijām. Sasniedzot 18 gadu vecumu, mūsu pacienti visbiežāk tiek novēroti Stradiņa slimnīcā, kur viņiem arī izdara ķirurģiskas operācijas, ja tas ir nepieciešams. Dažkārt, ja nav nekādu sarežģījumu, šiem pacientiem kardiologu būs nepieciešams apmeklēt reizi gadā vai pat retāk. Protams, jāatceras, ka bērna novērošana pie kardiologa ir ļoti aizgādnieciska. Vecākiem katrā vizītē tiek pateikts, kur un kad ierasties nākamreiz, bet pieaugušo vecumā tas lielā mērā būs pacienta paša rokās, un pacientam ir jābūt motivētam saglabāt saikni ar slimnīcu. Tas nav viegls jautājums, un mēs vēlētos, lai smagos gadījumos pacientu  apzinīgums būtu lielāks. Viņa problēmas, kļūstot vecākam, būs specifiskas un nebūs raksturīgas vidējam pieaugušajam vai novecojošam pacientam. Jāņem vērā, ka tāda pieauguša cilvēka sirds, kuram bērnībā operēta sirdskaite, anatomiski būtiski atšķiras no normālas cilvēka sirds.

Latvijā šis jautājums vairāk saasināsies pēc 10–12 gadiem, kad šādu pacientu būs daudz vairāk. Viņu aprūpei vajadzēs veidot multidisciplināru komandu, kurā ietilpst kardiologs ar zināšanām iedzimtajās sirdskaitēs, bērnu kardioķirurgs un pieaugušo kardioķirurgs. Šiem ārstiem ir vajadzīgas ļoti specifiskas zināšanas, un pacientiem – ilgtermiņa aprūpe. Viņiem faktiski visu mūžu ir jāatrodas speciālistu uzskaitē, lai novērstu iespējamās problēmas nākotnē.