HIV – dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un radīt veselus pēcnācējus

4. augusts, 2017

Par saslimstību ar HIV Latvijā uz sarunu aicinājām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Infektoloģijas centrs 2. HIV/AIDS ambulatorās nodaļas vadītāju, ārsti infektoloģi, dermatoveneroloģi Ingu Januškeviču.

 

– HIV pozitīvs. Šī diagnoze ir kā bieds. Kāda ir slimības attīstība Latvijā?

– Šobrīd Latvijā ir viens no augstākajiem HIV rādītājiem, arī jaunatklāti gadījumi, tostarp AIDS. Šāda situācija izveidojusies tāpēc, ka mums ir diezgan vēlīna HIV diagnostika. Cilvēki slimo, bet neaizdomājas, ka tas varētu būt HIV, jo nav specifisku simptomu, kas varētu liecināt par šo slimību. Vienīgais veids, kā to var diagnosticēt, ir laboratoriski.

Situācija satrauc, taču celt paniku nevajag – jāatgādina, ka HIV/AIDS nav iemesls drīzai nāvei, kā tas agrāk tika uzskatīts. Šiem cilvēkiem dzīve nebeidzas, viņi nav nolemtie. Mūsdienu diagnostikas un terapijas iespējas ļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – strādāt, mācīties, veidot ģimeni un radīt pēcnācējus.

Jā, tā tiešām ir! Parasti sabiedrība uzskata, ka HIV inficētajiem bērnu nedrīkst būt, bet tie ir maldi. Tikai vajag konsultēties ar mediķiem, kas novēros māmiņu un nozīmēs profilaktisko terapiju.

Arī bērniņš tiek dinamiski novērots Infektoloģijas centrā. Kad mēs pēc medicīnas algoritma saprotam, ka bērniņš ir vesels, mēs viņu noņemam no uzskaites. Līdz ar to mazais var droši iet bērnudārzā un skolā. Tādu bērniņu Latvijā ir daudz: šobrīd pie mums dinamiskā novērošanā ir 70–80 bērniņu.

– Agrāk priekšstats par HIV/AIDS bija baigs. Tika uzskatīts, ka inficētie cilvēki ir tik bīstami, ka viņiem nedrīkst pat pieskarties. Kā ir mainījušies uzskati par šo slimību?

– Ir notikušas pozitīvas izmaiņas, jūtams darbs gan ar mediķiem, gan sabiedrību. Taču medijos šo informāciju der reizi pa reizei atkārtot.

Kas 20. gadsimtā pārsvarā slimoja ar HIV? Homoseksuālo attiecību piekritēji, intravenozo narkotiku lietotāji. Cilvēki sevi ar šo slimību nekādi neasociēja. Taču tagad tā izplatās arī heteroseksuāļu vidū – šī tendence ir ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē.

Iemesls tam ir vienkāršs. Iespējams, kāds cilvēks iepriekš lietojis heroīnu, taču spējis no šī loka izrauties un izveidot ģimeni, baidoties savai sievietei pateikt, ka reiz bijis atkarīgs no intravenozajām narkotikām. Kādai sievietei bijis īslaicīgs dzimumattiecību partneris, par kuru sen aizmirsts. Cilvēki turpina dzīvot normālu dzīvi, pabeidz augstskolu, apprecas… Bet tad analīzēs pēkšņi parādās «HIV pozitīvs», lai gan aizdomīgā dzīves epizode bijusi pirms vairākiem gadiem. Ikvienam var gadīties šāds «Pārsteigums».

Ja agrāk pēc statistikas aptuveni 70% HIV inficēto personu bija narkomāni un aptuveni 30% slimību dabūjuši seksuālā ceļā, tad tagad dati ir citādi – 46% inficējas intravenozā ceļā, bet 54% – seksuālo kontaktu ceļā.

Vairums saslimušo ir vecumā no 20 līdz 40 gadiem – ekonomiski un seksuāli aktīvie cilvēki. Protams, ir arī seniori, bet viņu skaits ir procentuāli neliels.

– Intravenozi un seksuālo kontaktu ceļā… Kādas vēl ir iespējas inficēties?

– HIV vīrusu satur HIV inficētu cilvēku asinis, siekalas, maksts izdalījumi, sperma un citi bioloģiskie šķidrumi. Tomēr tikai četri – asinis, sperma, maksts izdalījumi un inficētas mātes piens – satur vīrusus tādā daudzumā, ka tie spēj inficēt veselu cilvēku, nokļūstot viņa asinsritē. Nevar inficēties no insektu kodiena, sadzīviska rakstura kontaktiem, piemēram, rokasspiediena, bučas uz vaiga. Skūpsts… teorētiski pastāv iespēja inficēties, ja mutē ir gļotādas defekti, kāda čūliņa vai nesen izrauts zobs. Taču varbūtība ir minimāla. Lietojot vienus traukus, ejot vienā dušā, tualetē, sporta zālē vai SPA salonā, solārijā, ar HIV inficēties nevar.

Moderna lieta ir tetovēšana, kā arī manikīra apmeklēšana. Teorētiski šāda veida inficēšanās ir iespējama, ja tāda tipa invazīvām manipulācijām tiek izmantoti nesterili instrumenti.

– Kā sevi pasargāt no HIV?

– Vispirms būtiski ir nospraust mērķi: mainīt cilvēku domāšanu un rīcību. Ja mēs zinām, kā HIV iegūst, mēs aizsargājamies. Pats galvenais ir ievērot droša seksa principus: sekss ar vienu, uzticamu partneri, prezervatīvu lietošana. Jāatceras, ka teorētiski ar HIV var inficēties arī orālā seksa laikā – risks ir mazs, taču tas pastāv. Patiesībā būtu jāizsargājas tāpat kā no jebkuras seksuāli transmisīvas saslimšanas.

– Jūs teicāt, ka HIV nav specifisku pazīmju, bet kā cilvēkam pašam saprast, ka derētu nodot HIV analīzes?

– HIV infekcijai ir trīs stadijas – akūtā infekcija, latentā fāze un AIDS stadija. Akūtā infekcija izpaužas ar gripai līdzīgiem simptomiem – temperatūra, drudzis, muskuļu un locītavu laušanas sajūta un sāpes, iekaisušas mandeles un rīkle, izsitumi un galvassāpes… Bieži vien cilvēks neaiziet pat pie ģimenes ārsta, kur nu vēl pie infektologa.

Nākamais ir tā saucamais latentais posms, kad nav neviena simptoma. Tas var ilgt no pieciem līdz pat desmit gadiem. Līdz ar to cilvēki neaizdomājas, ka viņiem var būt HIV. To var uzzināt tikai laboratoriski! Bet bieži vien, it īpaši reģionos, kur visi viens otru pazīst, cilvēki nevēlas nodot HIV analīzes, baidoties, ka par to uzzinās apkārtējie.

Labāk šīs analīzes ir veikt laikus! Atcerēsimies: ikviena cilvēka dzīvē var būt bijis kāds notikums, par kuru viņš gribētu aizmirst! Tas gan nenozīmē, ka pārbaudīties būtu jāskrien nākamajā dienā pēc vienas nakts kontakta – nē! Inkubācijas periods šai infekcijas slimībai ir no sešām nedēļām līdz pat sešiem mēnešiem.

– Man ir praktiskas dabas jautājums: cik maksā analīzes?

– Mūsu centrā ar ģimenes ārsta nosūtījumu un iepriekšēju pierakstu tas maksā 10 eiro, toties testa rezultātus var saņemt jau pēc stundas. Bez ārsta nosūtījuma, ierēķinot pacienta iemaksu, maksu par konsultāciju ar ārstu, kā arī par asins stobriņiem summa ir ap 30 eiro. Plašāku informāciju var saņemt, zvanot pa tālruni 67014532.

– Ja tās nav milzīgas izmaksas, varbūt valstiskā līmenī būtu jādomā par obligāto testu, lai samazinātu saslimšanu risku?

– No speciālista skatījuma tas nenāktu par sliktu. Taču nopietni būtu jādomā, kā šādu sistēmu ieviest, kā to kontrolēt un kā nepārkāpt cilvēktiesības. Nākot uz konsultāciju pie mums, cilvēks parakstās, ka viņam nav iebildumu veikt testu. Tikpat labi viņš var no tā atteikties. Lai gan rezultāts nebūs publiski pieejams un par to neuzzinās arī tuvinieki. Ja cilvēks devis rakstisku piekrišanu ģimenes locekļa informēšanai, tikai tad informācija nonāk līdz viņiem.

– Kā tiek ārstēti HIV pozitīvi pacienti?

– Diemžēl mūsdienu medicīna pagaidām nespēj pilnībā iznīcināt vīrusu cilvēka organismā. Taču eksistē zāļu preparāti, kuri spēj pretoties vīrusam un var apturēt slimības attīstības gaitu. Lai šie preparāti darbotos efektīvi, tos savstarpēji kombinē.

No šī gada 1. janvāra, pateicoties papildus finansējumam, ir mainīti ārstēšanas uzsākšanas kritēriji. Iepriekš ārstēšanu uzsāka tiem pacientiem, kuriem imūnšūnu (CD4) rādītājs bija zem 200. Kopš gada sākuma šis rādītājs ir 350. ASV un citās Eiropas valstīs piedāvā uzsākt terapiju tad, kad imūnšūnu skaits ir ap 500.

Mums ir pieejami tādi paši medikamenti kā citur pasaulē. Cilvēki lieto dažādu preparātu kombinācijas. Ārstēšana ilgst visu mūžu, tādēļ aizvien tiek domāts, kā samazināt tablešu skaitu. Ja pirms daudziem gadiem HIV inficētiem slimniekiem bija jādzer pat 12 tabletes dienā, tad šobrīd dažiem pacientiem tā ir tikai viena tablete, citiem mazliet vairāk. Taču tas ievērojami atvieglo situāciju – pacienti var mierīgi dzīvot un ceļot. Terapiju pilnībā kompensē valsts. HIV infekcijas agrīna ārstēšana šobrīd pasaulē tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajiem profilakses līdzekļiem. Ārstēšana ir stratēģiski nozīmīga – mēs panākam vīrusa likvidēšanu asinīs, un cilvēks nav infekcijas avots.

– Kurā brīdī HIV var pārtapt par AIDS?

– Imūnšūnu bojāeja noved pie imūnsistēmas lēnas novājināšanas, nespējas pretoties cilvēkam potenciāli bīstamiem mikroorganismiem, kurus vesela imūnsistēma spēj veiksmīgi iznīcināt. Tādu stāvokli sauc par imūndeficītu. Imūndeficīts parasti attīstās daudzu gadu garumā. Pēc tam, kad imūnsistēma ir novājināta līdz noteiktam līmenim, organismā sāk attīstīties pavadošās jeb oportūnistiskās saslimšanas, kuras var kļūt par iemeslu cilvēka darba nespējai, izraisīt letālu iznākumu. Šīm slimībām attīstoties uz pazeminātas imunitātes fona, tiek noteikta diagnoze AIDS. Visbiežākās slimības ir tuberkuloze, atipiskas pneimonijas, sēnīšu infekcijas, kuras neattīstās, ja tiek laikus nozīmēta terapija.

– Cik Latvijā ir AIDS slimnieku?

– 2016. gada 1. jūlijā mūsu centrā bija 1739 šādi pacienti. Kopējais HIV inficēto skaits varētu būt 6753, centrā ārstējas vairāk nekā pieci tūkstoši.

Ir ļoti svarīgi, lai pacienti pēc iespējas ātrāk nonāktu pie mums, jo tad neattīstīsies citas blakussaslimšanas, nebūs jātērē lielāki līdzekļi, un cilvēks varēs būt ekonomiski aktīvs. Tas ir pats svarīgākais – laikus diagnosticēt un laikus uzsākt ārstēšanu!

– Vai pacientam katru mēnesi jāiet uz Infektoloģijas centru pēc savām zālēm? Cik bieži ir jāatrādās ārstiem?

– Kopš 2010. gada, kad HIV medikamenti tika iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, pacientam tiek nozīmēta terapija un izrakstīta recepte. Tas notiek pēc rūpīgas pacienta izpētes un konsilija. Mēs nozīmējam tieši tādus medikamentus, kas nepieciešami katram konkrētajam pacientam. Ārsts viņam izskaidro, kāda ir terapija, kādas blaknes sagaidāmas, kādi rādītāji analīzēs jākontrolē. Pirmo reizi mēs izrakstām medikamentus uz mēnesi, lai varētu saprast, vai zāles patiešām iedarbojas. Pēc tam maksimālais laiks, uz kuru mēs varam zāles izrakstīt, ir trīs mēneši. Tādi ir kompensācijas noteikumi. Vismaz divas reizes gadā ir obligāti jākontrolē specifiskie rādītāji.

Ir svarīgi saprast, ka ārsts ir ne tikai speciālists, kurš izraksta medikamentus, bet arī cilvēks, kurš zina par pacienta slimību, ko viņš no citiem varbūt slēpj. Viņš ir klāt emocionālos brīžos, dramatiskās situācijās, palīdz psiholoģiski. Un tas nav viegli.

Arī pacientiem ir grūti. Sabiedrība vēl joprojām īsti neizprot HIV/AIDS. Taču visi kopā mēs varam mainīt šīs slimības seju un cilvēku attieksmi.