20. jūnijs, 2017
Lauma Abramoviča
Par grūtniecību, riskiem un sievietes veselību runājam ar Rīgas Dzemdību nama galveno ginekoloģi Daci Rezebergu.
– Vai mūsdienās, kad medicīniskā aprūpe ir tik daudzveidīga, daudzām ģimenēm ir grūtības tikt pie bērna?
– Es domāju, ka tikšana pie bērna nav atkarīga no aprūpes pieejamības vai daudzveidības. Tā ir atkarīga no slimībām. Neauglība ir nopietna slimība, ko var ietekmēt gan sievietes, gan vīrieša faktori, bet daļa vispār nav izzināma. Jāņem vērā arī imunoloģiskie faktori: satiekas divi pilnīgi veseli cilvēki, bet grūtniecība nevar iestāties.
Seksuālā un reproduktīvā veselība un tās saglabāšana ir ļoti svarīga kopējās veselības sastāvdaļa. Pamati tai tiek ielikti jau mātes miesās, pirms piedzimšanas. To apzinoties, mēs esam izstrādājuši uztura rekomendācijas grūtniecēm – sievietēm, kurām jau grūtniecības sākumā ir ļoti liels svars vai kuras grūtniecības laikā pārlieku pieņemas svarā. Bērns tādā veidā tiek ieprogrammēts vielmaiņas traucējumiem, kas attīstīsies vēlāk dzīvē. Grūtniecības iestāšanās lielā mērā ir atkarīga no endokrīnās sistēmas funkcionēšanas. Tādi faktori kā aptaukošanās un vielmaiņas slimības ietekmē arī endokrīno sistēmu.
Dažkārt sievietes nepārdomāti mācību vai citu sociālo apstākļu dēļ izšķiras par labu abortam un domā, ka dzemdēt varēs vēlāk, taču viss, kas ar viņu noticis agrāk, var atstāt sekas arī uz grūtniecības iestāšanos. Sievietei maksimālais auglības periods ir līdz 25–30 gadiem. Par to ir jādomā sievietēm, kuras mūsdienās grib mācīties, veidot karjeru, līdz ar to bērnu dzemdēšanu atliek.
Svarīgs auglību nelabvēlīgi ietekmējošs faktors ir smēķēšana. Aptuveni 10% sieviešu pat grūtniecības laikā turpina smēķēt.
Viens no neauglības cēloņiem var būt arī hlamīdiju infekcija, kuru pārslimojot, olvadi kļūst necaurlaidīgi.
– Kā jūs vērtējat valsts neauglības ārstēšanas programmu? Vai tā ir pietiekami visaptveroša?
– Mums nav statistikas, cik tieši neauglīgu pāru ir Latvijā, bet vidēji pēc pētījumu datiem tie ir 10–15%. Neauglības ārstēšana ir ļoti dārga, un valsts atbalsts ir nozīmīgs tiem cilvēkiem, kam ārstēšana ir aktuāla, jo ne vienmēr viņi paši var to apmaksāt. Valsts programmā ietilpst samaksa par specifiskiem medikamentiem un procedūrām. Mūsdienās ir pieejamas modernas tehnoloģijas, piemēram, pirmsimplantācijas ģenētiskā analīze, kur var pārbaudīt, vai konkrētais auglis ir ar kādu ģenētisku patoloģiju, jo neauglības ārstēšana palielina dažādus riskus, un šīs metodes ir dārgas.
– Mēs runājām par valsts atbalstu, bet vai, jūsuprāt, jaunas sievietes pašas pret savu veselību izturas pietiekami nopietni?
– Sievietes ir dažādas – gan rūpīgas, gan nevērīgas. Šodien daudzas jaunas meitenes smēķē, bet smēķēšana ir ļoti kaitīga sievietes veselībai. Tā ietekmē ne tikai elpošanas ceļus, sirdi, bet arī sievietes maksts mikrofloru, jo maksts sekrētā izdalās kaitīgas vielas, kas maina maksts ekoloģiju, tādējādi paaugstinot iekaisīgu slimību risku, ieskaitot infekcijas nonākšanu pie augļa grūtniecības laikā. Tiek ietekmēta placentas veidošanās un augļa augšana, bērni piedzimst mazāki. Smēķējošai mātei būtiski palielinās pēkšņas jaundzimušā nāves iespējamība. Domāju, ka situācijā nevar vainot informācijas trūkumu par smēķēšanas kaitīgumu, tā ir pietiekama. Aprūpes sniedzējs ar grūtnieci noteikti par smēķēšanas kaitīgumu runā. Katrā vizītē ir sievietei par to jāstāsta, jāizvirza mērķis, piemēram, samazināt izsmēķēto cigarešu skaitu, jo arī tas jau ir labi. Bieži smēķē grūtnieces partneris, kas arī ir problēmas veicinošs faktors.
Būtisks mīnuss ir reproduktīvās veselības audzināšanas un izglītošana trūkums, jo jaunieši, uzsākot dzimumdzīvi, bieži vien nepasargā sevi no nevēlamas grūtniecības un seksuāli transmisīvajām slimībām. Izglītošana būtu jāveic gan ģimenē, gan skolā.
– Vai grūtnieču izmeklējumu klāstā pēdējā laikā ir bijuši jauninājumi, izmaiņas?
– Pēdējie jauninājumi ieviesti 2013. gadā, kad īstenojām Mātes un bērna veselības programmu un kad tika uzsākts pirmā trimestra ģenētiskais skrīnings. To tagad iesaka veikt visām grūtniecēm. Cītīgāk tiek meklēti glikozes vielmaiņas traucējumi grūtniecības laikā jeb grūtnieču cukura diabēts, kas var nekā neizpausties, bet to var atrast, veicot glikozes slodzes testu. Izmainīta cukura vielmaiņa, kā rāda mūsdienu pētījumi, ir viens no augļa programmēšanu ietekmējošiem faktoriem, tāpēc šodien ir jo nozīmīgs. Protams, klāstā ir pamata izmeklējumi, dažādi testi.
– Ja grūtniecības laikā tiek konstatēta kāda patoloģija, kas notiek tālāk?
– Tas ir atkarīgs no patoloģijas. Visiem orgāniem un sistēmām grūtniecība uzliek papildu slodzi, un izmeklējumos parādās vājās vietas. Tad grūtniece tiek sūtīta pie konkrētā speciālista, piemēram, ja ir epilepsija, tad sievieti nosūta pie neirologa, ja cukura diabēts, tad pie endokrinologa. Aprūpes ārstam, pie kura grūtniece stājusies uzskaitē, problēmas ir jāredz, un šis ārsts vai vecmāte ir tas, kas grūtnieci vada cauri veselības aprūpes sistēmai.
Ja tā ir augļa patoloģija, sievietei jāiet pie ģenētiķiem. Ja tā ir grūtniecības patoloģija, jāskatās, kā sieviete var ārstēties – ambulatori vai stacionāri.
– Kāda ir Rīgas Dzemdību nama pieredze? Vai pārsvarā grūtniecība un dzemdības norit bez sarežģījumiem?
– Arvien vairāk sieviešu rūpējas par savu reproduktīvo veselību, veselīgi ēd, uztur sevi labā fiziskajā formā un neslimo ar slimībām, no kurām var izvairīties. Protams, ir arī tādas sievietes, kas nāk dzemdēt bez antenatālās aprūpes, lai gan viņu kopumā ir diezgan maz. Arvien biežāk parādās neatklātas vielmaiņas problēmas. Ja, piemēram, cukura diabēts sievietei nav iepriekš meklēts, bērns var piedzimt ļoti liels un viņam var būt nopietnas veselības problēmas. Ir jāsaprot arī, ka, neraugoties uz to, ka uzlabojas augļa anomāliju diagnostika, visas patoloģijas atklāt nav iespējams. Kad bērniņš ir piedzimis, pats var elpot, ēst un viņam pirmā dzīves gada laikā ir normāla psihomotorā attīstība, tikai tad varam zināt, ka viņš ir vesels.
– Daudzas sievietes baidās no dzemdību sāpēm. Kādas ir iespējamās atsāpināšanas metodes?
– Dzemdībām ir jāsagatavojas, jo sievietei, kura zina, kas ar viņu notiks, sāpju slieksnis ir augstāks. Jābūt drošai videi, kur dzemdēt. Vēlams, lai ir kāds, kas sievietei telpā vienmēr ir klāt, piemēram, partneris, dūla. Bailes rada stresu, un tuvās personas klātbūtne, atbalsts un dažādas fizikālas metodes, piemēram, muguras berzēšana, relaksācija vannā ir efektīvas neinvazīvas nomierināšanas metodes. Vecmāte var sievietei piedāvāt jautrības gāzi jeb slāpekļa oksidulu, kuru elpo caur masku kontrakciju laikā. Šī metode nenodrošina pilnīgu analgēziju, taču samazina sāpju stiprumu un ilgumu. Ja paciente ienāk slimnīcā dzemdību aktīvajā fāzē, tūlīt dzemdēs un ir vajadzīga īslaicīga atsāpināšana, tā ir ļoti laba metode, kas gan ne visiem palīdz. Vislabākā ir epidurālā atsāpināšana, kas tiešām nodrošina pilnīgu sāpju sajūtas zudumu. Diemžēl to nevar nodrošināt visiem, jo slimnīcām ir finansējuma ierobežojumi un trūkst anesteziologu. Ir pacientes, kurām epidurālā atsāpināšana tiek nozīmēta veselības stāvokļa dēļ, piemēram, ja sievietei ir epilepsija.
– Kādi ir izplatītākie dzemdību sarežģījumi?
– Visbiežākais sarežģījums dzemdībās ir asiņošana. Tā ir viena no situācijām dzemdībās, kas var apdraudēt sievietes dzīvību, jo asiņot var ļoti ātri un ļoti daudz. Pēc dzemdībām ir būtiski, lai dzemde savelkas, bet šo spēju var mazināt daudzveidīgi faktori – iekaisums, pārstiepums, operatīvas dzemdības. Asiņošanas laikā būtisks ir saskaņots personāla komandas darbs, jo katram ir jābūt savā vietā un jādara savs darbs, laika ir maz. Katrā slimnīcā ir jābūt izstrādātam algoritmam, kā piesaistīt papildu resursus, ja notiek šāda katastrofāla asiņošana, jo ne vienmēr viss ir uz vietas – var nepietikt darba roku, asiņu.
– Cik bieži tiek izdarīti ķeizargriezieni? Vai sievietes tos bieži mēdz izvēlēties kā dzemdēšanas metodi?
– Pēdējos gados esam spējuši ķeizargriezienu skaitu samazināt, mums Dzemdību namā to ir mazāk nekā 20% no visām dzemdībām. Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka drošais līmenis ir aptuveni 15%, kad ir izsvērti visi riski un ieguvumiem. Attīstītajā pasaulē ķeizargriezienu operāciju skaitam ir tendence pieaugt, jo dzemdību vadīšana pa dabīgajiem ceļiem prasa zināšanas un milzīgu pacietību un ne vienmēr tiek novērtēta no pacientu puses. Ja bērniņš piedzimst ar kādām problēmām, māmiņas domā, ka viņš piedzimtu vesels, ja tiktu taisīts ķeizargrieziens. Tā gluži nav, jo problēmas bērniņam lielākoties rodas jau iepriekš, grūtniecības laikā. Ķeizargrieziens ir nopietna operācija ar nopietnām sekām, tās var būt gan infekcijas, gan trombu embolija. Jārunā arī par sievietes nākotni pēc ķeizargrieziena, jo pastāv risks, ka nākamajā grūtniecībā placenta novietosies nepareizi, ieaugs ķeizargrieziena rētā un dzemdes sieniņā, ko atdalīt nekādi nevar, līdz ar to nākas dzemdi izņemt. Tādi gadījumi gan ir reti, bet risks pastāv.
Kad sievietes beidz savu reproduktīvo funkciju un iestājas menopauze, viņas bieži sūdzas par dažādām muguras sāpēm, iegurņa hroniskām sāpēm. Katra ķermeņa struktūra, kas operāciju dēļ ir tikusi pārtraukta, pārgriezta, tajā skaitā ķeizargrieziena laikā, ķermenī var radīt asimetriju, kas vēlākos gados var uzturēt hroniskas sāpes. Es vienmēr saviem ārstiem saku, ka pirmajā reizē noteikti jācenšas veicināt dabīgas dzemdības.
– Ir sievietes, kuras izvēlas dzemdēt mājās. Kāda ir jūsu attieksme pret mājdzemdībām?
– Ja vesela sieviete jau reiz ir dzemdējusi un dzemdības noritējušas normāli, tad ar otro bērniņu, visticamāk, viņai arī būs normālas dzemdības. Tādas sievietes varētu būt kandidātes dzemdēšanai mājās. Ja vecmāte ir prātīga, gudra un pieredzējusi, domāju, ka mājdzemdības var veikt. Pirmajām dzemdībām vienmēr ir augstāks risks, tāpat es neieteiktu mājdzemdības sievietēm, kuras gaida dvīņus, ar ķeizargrieziena rētām, arī ar lielu augli. Es pati personīgi tajās nepiedalos, jo zinu, cik tas ir riskanti gan bērnam, gan mātei. Manuprāt, labāk ir pietuvināt stacionāra apstākļus mājas apstākļiem, radot ģimenisku un individuālu vidi, turklāt tas ir daudz drošāk.
Attēlā
Dace Rezeberga: «Seksuālā un reproduktīvā veselība un tās saglabāšana ir ļoti svarīga kopējās veselības sastāvdaļa. Pamati tai tiek ielikti jau mātes miesās, pirms piedzimšanas.»
Foto: Guntis Gvozdevs