17. janvāris, 2017
Aigars Norietis
Par ērču encefalītu un vakcinēšanās nepieciešamību uz sarunu aicinājām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Infektoloģijas centrs ārsti infektoloģi Agitu Jērumu.
– Kas ir ērču encefalīts un ar ko nevakcinētam cilvēkam var draudēt ērces piesūkšanās?
– Ērču encefalīts ir vīrusa ierosināta saslimšana. Šo vīrusu pārnēsā ērce, tālab tas arī tiek dēvēts par ērču encefalītu. Cilvēka organismā vīruss bojā centrālo nervu sistēmu. Biežākā ērču encefalīta radītā izpausme ir meningīts – galvas smadzeņu mīksto apvalku iekaisums.
Kā jebkura saslimšana, kas skar smadzenes, arī ērču encefalīts var izpausties ļoti nopietni. Var veidoties arī tā saucamās perēkļa formas, kad iekaisums skar ne tikai smadzenēm apkārt esošo apvalciņu, bet arī smadzeņu vielu. Ja ir smadzeņu vielas iekaisums, tad var būt pietiekami smaga slimības norise. Pacientam var saglabāties dažādas ar nervu sistēmu saistītas veselības problēmas, piemēram, biežas galvassāpes. Tāpat var būt jušanas un kustību traucējumi, to vidū parēzes rokās un kājās, un cilvēks var kļūt par invalīdu. Ir pat gadījumi, kad pacients ērču encefalīta rezultātā aiziet bojā.
Vēl jāņem vērā: tāpat kā ļoti daudzām vīrussaslimšanām ērču encefalītam nav specifiskas ārstēšanas. Nav tā kā ar plaušu karsoni, pret kuru pacientam izraksta antibiotikas, kas iedarbosies uz konkrēto mikrobu. Ja pacients saslimst ar ērču encefalītu un nonāk stacionārā, ārsts viņam nevar piedāvāt pretvīrusu zāles, jo tādas vēl nav izgudrotas. Līdz ar to viņus var ārstēt tikai simptomātiski, proti, mazināt simptomus (galvassāpes, temperatūru, ārstēt galvas smadzeņu apvalka iekaisumu vai, ja ir kāda nopietnāka situācija, piemēram, smadzeņu tūska, tad cīnīties ar to).
– Iespējams, ka cilvēks pats izņem piesūkušos ērci un par negadījumu aizmirst. Kādas var būt pirmās ērču encefalīta pazīmes, kas liktu padomāt par vēršanos pie mediķiem?
Agita Jēruma: «Pret ērču encefalītu var potēties visu gadu, bet pilnvērtīga imunitāte veidosies pēc otrās potes. Siltajā gadalaikā minimālais laika periods starp pirmo un otro poti ir divas nedēļas. Desmit dienu laikā pēc otrās potes iestāsies imunitāte pret ērču encefalītu, un pacients no tā var nebaidīties.»
Foto: No RAKUS arhīva
– Ērču encefalīts sākas ar paaugstinātu temperatūru. Sākumā tā var būt arī neliela, tāpat paralēli var parādīties galvassāpes. Nereti pēc pāris dienām pašsajūta uz kādu laiku kļūst labāka. Taču šai slimībai ir raksturīgs otrais vilnis, kad temperatūra paaugstinās atkārtoti, turklāt šoreiz tā ir pietiekami augsta: 38–39 grādi. Temperatūrai otrajā vilnī pievienojas arī meningīts, par ko liecinās galvassāpes. Tās var būt ļoti izteiktas, un pacienti mēdz atzīmēt, ka viņiem nekad mūžā galva tā nav sāpējusi! Savukārt pretsāpju zāles palīdzēs tikai uz neilgu laiku. Kopā ar galvassāpēm var būt slikta dūša, vemšana. Var būt vēl kāds simptoms, ko medicīniskā valodā sauc par hiperestēziju, proti, pacients kļūst jutīgs pret dažādiem kairinātājiem; viņam var nepatikt istabas apgaismojums vai saules gaisma, var būt grūti paskatīties uz degošu spuldzīti. Var nepatikt trokšņi – šķiet, ka viss apkārt ir ļoti skaļš, tāpat āda var būt sāpīga pat uz pieskārieniem.
– Kā pacients tiek ārstēts?
– Ja slimniekam ir meningīts, viņam, protams, jāatrodas stacionārā, turklāt visbiežāk slimnīcā gultas režīmā būs jāpavada vairākas nedēļas. Pacientam tiks doti medikamenti, kas mazinās temperatūru, galvassāpes un citus slimības simptomus. Ārsti viņu novēros, vai nepievienosies kāda komplikācija, kam nepieciešama intensīvā terapija un nopietnāka ārstēšana.
– Vakcīna pret ērču encefalītu pasargās tikai no encefalīta.
– Jā, tā nepasargās no Laima slimības, ko ierosina baktērija, kas pieder pie borēlijām. Tāpat vakcīna nepasargās no ērlihiozes.
– Lūdzu, pastāstiet vairāk par Laima slimību!
– Šīs saslimšanas sākumu ir samērā viegli atpazīt: ērces piesūkšanās vietā būs vismaz piecus centimetrus liels, viegli pamanāms apsārtums, kas var parādīties no dažām dienām līdz pat mēnesim un ilgāk pēc ērces kodiena. Ja ērces koduma vietā ir mazs plankumiņš, tad tā, visticamāk, būs reakcija uz insekta piesūkšanos, kas nav īpaši vērā ņemams fakts. Laima slimības gadījumā pacientam ir būtiski atcerēties: ja parādās plankums, tad ir jādodas pie sava ģimenes ārsta, jo Laima slimība atšķirībā no ērču encefalīta ir ļoti labi ārstējama ar antibiotikām arī bez analīžu ņemšanas.
Ieraugot sev uz ādas sarkanu plankumu un iedomājoties par Laima slimību, daudzi mēdz nekavējoties doties uz laboratoriju nodot analīzes, kurās, visticamāk, Laima slimība netiks uzrādīta. Un šeit pacients pieļauj vislielāko kļūdu. Būdams pārliecināts, ka viņam nav šīs saslimšanas, viņš nedara neko. Īstenībā Laima slimība ir, tikai pašā tās sākuma stadijā. Ja plankums parādās agrīni, asinīs antivielas var vēl nebūt izveidojušās. Tāpēc, ja ir parādījies apsārtums, ir jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, lai dakteris varētu novērtēt, vai tā ir Laima slimība.
– Kurā laika periodā ērces ir visaktīvākās?
– Tikko temperatūra ir plusos, ērces kļūst aktīvas. Pie mums noņemt ērci ir nākuši pat tādi pacienti, kas Ziemassvētkos bijuši mežā.
– Šobrīd potēšanas kabinetos ir pieejamas divu veidu vakcīnas pret ērču encefalītu. Kā zināt, kādu labāk izvēlēties?
– Tās abas ir līdzvērtīgas, atšķiras tikai izgatavotāji – viena vakcīna ražota Vācijā, otra – Austrijā. Abas ir inaktivētas vakcīnas, proti, nesatur dzīvu vīrusu. Pirms gadiem divdesmit tika izmantota Krievijā ražota vakcīna, kurā bija novājināts dzīvs vīruss, un to nebija ieteicams potēt laikā, kad ērces ir aktīvas. Šobrīd pieejamās inaktivētās vakcīnas var ievadīt visu gadu. Abām vakcīnām ir gan bērnu, gan pieaugušo devas. Ja ar Austrijā ražotās vakcīnas bērnu devu potē bērnus līdz 16 gadu vecumam, tad Vācijā ražotajai vakcīnai bērnu deva tiek ievadīta līdz 12 gadiem, savukārt vecākiem bērniem izmanto pieaugušo devu.
Ja vakcinācija tiek veikta laikā, kad ērces nav aktīvas, potēšanas shēma neatšķiras: iepotē pirmo poti, pēc mēneša līdz trim – nākamo –, un pēc 9–12 mēnešiem – trešo. Pirmā ilglaicīgā revakcinācija abām vakcīnām ir pēc trim gadiem. Savukārt, sākot ar otro ilglaicīgo revakcināciju, starp abām vakcīnām ir nianses. Ar Vācijā ražoto vakcīnu pieaugušajiem, kas jaunāki par 49 gadiem, jāpotējas reizi piecos gados, bet tiem, kas ir vecāki, – reizi trīs gados. Ar Austrijā ražoto vakcīnu pieaugušajiem līdz 60 gadiem jāpotējas reizi piecos gados, bet vecākiem – reizi trīs gados.
– Ja pacients tikai tagad dosies saņemt pirmo poti pret ērču encefalītu, kad viņš saņems nākamo?
– Kā jau es minēju, pret ērču encefalītu var potēties visu gadu, bet pilnvērtīga imunitāte veidosies pēc otrās potes. Siltajā gadalaikā minimālais laika periods starp pirmo un otro poti ir īsāks – divas nedēļas. Desmit dienu laikā pēc otrās potes iestāsies imunitāte pret ērču encefalītu, un pacients no tā var nebaidīties.
– Kā jārīkojas vecākiem, kuru bērni dzīvo endēmiskajos rajonos? Kā zināt, kam pienākas bezmaksas vakcīnas, bet kam ne?
– Šos reģionus var noskaidrot Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā www.spkc.gov.lv. Tāpat par vakcināciju ir informēti ģimenes ārsti.
– Ko darīt situācijā, ja potēšanas pase ir pazudusi un pacients nevar atcerēties, kad viņam ir paredzēta nākamā revakcinācija pret ērču encefalītu?
– Viss atkarīgs no iespējām tajā ārstniecības iestādē, kurā cilvēks ir vakcinējies. Varbūt iestādei ir elektroniskā datu bāze, kurā var noskaidrot revakcinācijas laiku. Ja tādas iespējas nav un nevar saprast, vai sākt potēties no jauna, var nodot asinsanalīzes, kurās noteiks antivielas pret ērču encefalīta vīrusu. Tajās noskaidros, kāds ir organisma aizsardzības līmenis. Pēc šīm analīzēm ārsts varēs saprast, vai un kad ir vajadzīga vakcinēšanās.
– Kam un kādos gadījumos ir kontrindicēta vakcinēšanās?
– Katrā vakcinācijas kabinetā, poliklīnikā vai klīnikā ir mediķis, kurš pirms potēšanas ar pacientu izrunās, vai viņš drīkst vakcinēties pret ērču encefalītu. Nav daudz situāciju, kad potēties nedrīkst. To nevajadzētu darīt, ja cilvēkam pēc iepriekšējās vakcīnas ievadīšanas ir bijusi izteikta alerģija ar izsitumiem, elpas trūkumu. Ir būtiski atcerēties, ka alerģija nav temperatūras paaugstināšanās pēc potes, apsārtums un jutīgums potes ievadīšanas vietā – tā ir normāla reakcija. Potēties nevajadzētu cilvēkiem, kuri konkrētajā brīdī slimo ar gripu vai kādu citu saslimšanu un viņiem ir paaugstināta temperatūra. Tāpat no vakcinēšanās vajadzētu atturēties brīžos, kad saasinājusies hroniska kaite, piemēram, astma.
– Kā ir ar grūtniecēm? Piemēram, sieviete ir potējusies pirms pieciem gadiem, tagad pienākusi kārta revakcinācijai, bet viņa gaida bērniņu? Ko darīt?
– Ērču encefalīta vakcīnu grūtniecēm var ievadīt, tāpat kā to var un vajag darīt ar pretgripas poti. Protams, ar noteikumu, ka ginekologam nav citu apsvērumu, kāpēc to nekādā gadījumā nevajadzētu veikt. Grūtniecēm nedrīkst injicēt dzīvās vakcīnas, kas tiešām grūtniecības laikā varētu radīt problēmas. Inaktivētās vakcīnas, kāda ir arī ērču encefalīta pote, ievadīt var.
– Ja cilvēki īpaši neiet uz mežu vai nedodas brīvā dabā, bet viņiem ir kāds mājdzīvnieks, piemēram, kaķis vai suns, arī viņi nav pasargāti no ērcēm.
– Protams, ērces mājās var «nogādāt» dzīvnieki. Tāpat tās var atnest ar meža veltēm: zariem, meijām, sēnēm u.c. Varbūt cilvēks brauc uz darbu vai no tā piepilsētas vilcienā, blakus sēž kāds, kas dodas mājup ar sēnēm, ogām, un ērce uzrāpo uz viņa apģērba. Tāpat ar ērču encefalītu var inficēties no nevārīta kazas piena un vēl dažādos, visneiedomājamākajos veidos. Tāpēc vienīgais, kā sevi no ērču encefalīta pasargāt, ir laikus vakcinējoties.