Dzīvot ar hronisku mieloleikozi

25. jūlijs, 2017

Anna Kalniņa

Par hronisku mieloleikozi, tās diagnostikas iespējām un veiksmīgu ārstēšanu Tautai un veselībai stāsta Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas vadītāja Sandra Lejniece.

Kas ir hroniska mieloleikoze ?

Leikoze ir kaulu smadzeņu primārs audzējs. Medicīnā tiek izšķirti vairāki leikožu veidi atkarībā no audzēja attīstības (akūtās jeb ātri progresējošās un hroniskās jeb lēni progresējošās leikozes) un šūnu tipa, kuru tas skar. Latvijā visizplatītākā ir hroniskā limfoleikoze, kas attīstās no limfocītiem; gadā tā tiek konstatēta aptuveni 110 pacientiem. Turpretim hroniskā mieloleikoze (pastiprināti vairojas granulocītu šūnas) sastopama krietni retāk. «Arī runājot par hronisko mieloleikozi, mēs izšķiram divus tās veidus – atkarībā no tā, vai tiek vai netiek konstatēta t.s. Filadelfijas hromosoma. Apmēram 20 pacientiem gadā Filadelfijas hromosoma netiek atrasta, bet pārējiem – 18–25  pacientiem gadā – hroniskā mieloleikoze saistīta ar šo hromosomu,» stāsta Sandra Lejniece.  Filadelfijas hromosoma ir specifiska hromosomu anomālija, kas rodas, apmainoties daļai gēnu starp 9. un 22. hromosomu, un šī hibrīda ietekmē notiek pastiprināta šūnu dalīšanās. Ko tas nozīmē cilvēka organismam? «Normālā gadījumā kaulu smadzenes ražo asins šūnas – eritrocītus, trombocītus, leikocītus – tieši tik, cik tas cilvēkam nepieciešams atkarībā no tā, kādā situācijā viņš atrodas. Tas ir, sastopoties ar infekcijām, pastiprināti tiek ražoti leikocīti, kas palīdz aizsargāt organismu, bet, ja gadās savainojums, vairāk rodas trombocīti, kas mazina asiņošanu. Kaulu smadzenes ražo to, kas mums nepieciešams. Bet hroniskās mieloleikozes gadījumā daļa šūnu šim kontroles mehānismam nepakļaujas un vairojas pastiprināti. Ja šī ražošana netiek apspiesta, rodas dažādas komplikācijas – asiņošana, leikocītu trombi galvas smadzenēs, asins cirkulācijas traucējumi u.c.,» profesore izskaidro slimība norisi.

Hroniskā mieloleikoze lielākoties skar cilvēkus pēc pusmūža – ap 60 gadu vecumu, turklāt, kā liecina statistikas dati par tās izplatību pasaulē, nedaudz biežāk ar to slimo vīrieši. «Tomēr jāņem vērā, ka onkoloģija kļūst aizvien jaunāka, arī asins vēzis var skart gados jaunus cilvēkus, un diemžēl ar to slimo arī bērni,» ārste piebilst.

Vienīgais zināmais hroniskās mieloleikozes riska faktors ir radiācija: «Tas pierādījās arī pēc atombumbas sprādziena Japānā – saslimušo skaits pieauga 50 reižu. Bet Latvijas apstākļos mums nav atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēki ir saslimuši.»

Simptomi un diagnostika

Hroniskā mieloleikoze ir viena no tām slimībām, kurai ir ļoti nespecifiski simptomi, kas pašā slimības sākumā var arī nebūt jūtami: «Cilvēks var justies vispārēji sliktāk, var būt vājums, nespēks, svara zudums, arī pastiprināta svīšana. Nereti cilvēks šīs pazīmes skaidro ar slodzi, pārgurumu, vecumu.» S. Lejniece novērojusi, ka īpaši pavirši cilvēki izturas pret svara zudumu bez diētas palīdzības, neuztraucoties, drīzāk priecājoties pat par zaudētiem 20 kilogramiem. «Cilvēki to uzskata par ļoti labu pazīmi, priecājas par uzlabojušos vielmaiņu, bet, raugoties no medicīnas viedokļa, svara zudums bez diētas liecina par nopietnu saslimšanu,» uzsver hematoloģe.

Primārā izmeklēšanas metode, ja cilvēks jūtas slikti, ir asins analīzes, kuras var veikt ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Tāpat S. Lejniece stāsta, ka sastopami arī t.s. nejaušie hroniskās mieloleikozes atklāšanas gadījumi, kad asins analīzes tiek veiktas, gatavojoties kādai operācijai, vai arī vēloties reizi gadā pilnībā izmantot veselības apdrošināšanas polisi, ja tāda ir, un veicot pilnu izmeklēšanu, ieskaitot analīzes, pat ja konkrētu sūdzību cilvēkam nemaz nav. «Tieši analīzēs pat pirms simptomu parādīšanās atklājas paaugstināts leikocītu līmenis u.c. specifiskas nianses, kas ģimenes ārstam ir jāsaskata, lai tālāk nosūtītu pacientu pie hematologa, kurš noteiks  turpmākos izmeklējumus – kaulu smadzeņu analīzes, ģenētiskās analīzes Filadelfijas hromosomas noteikšanai –, diagnozi, ārstēšanu un  turpmāk kontrolēs slimības gaitu. Turklāt asins analīzēs iespējams atklāt arī daudzas citas problēmas. Var  gadīties, ka slikto pašsajūtu rada nevis nopietna slimība, bet, piemēram, D vitamīna deficīts,» ārste mudina nekavēties ar viegli veicamo izmeklējumu, piebilstot, ka, agrāk atklājot diagnozi, prognoze aizvien ir labāka.

Mūsdienīgas ārstēšanas iespējas

«Runājot par hroniskas mieloleikozes ārstēšanu, jāmin, ka 2001. gads bija vēsturisks, jo tad sāka oficiāli lietot jaunās paaudzes medikamentus – proteīnu tirozīnskābes inhibitorus, kas nobloķē Filadelfijas hromosomu, līdz ar to liedzot iespēju vairoties nevēlamajām šūnām. Līdz tam vidējais dzīves ilgums hroniskās mieloleikozes pacientiem bija vien trīs gadi, maksimāli – pieci, bet šobrīd ap 90% pacientu ir astoņu gadu dzīvildze, kas ir ļoti labs rādītājs. Pacientiem, kas ārstēšanos sāk šobrīd un lieto jaunos medikamentus, prognozē 25–30 gadu dzīvildzi, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem rādītājiem, ir kā diena pret nakti,» S. Lejniece ir ļoti optimistiska. Arī viņas praksē ir pacienti, kurus viņa pazīst jau vairāk nekā 20 gadus, kas šajā laikā ir beiguši augstskolu, izaudzinājuši bērnus. «Vēl vairāk – šobrīd Amerikas Savienotajās Valstīs notiek pētījumi, kad, saņemot labus ģenētisko analīžu rezultātus, ķīmijterapija vispār tiek pārtraukta. Tiek runāts par remisiju bez ārstēšanas.»

Ārstēšanās, ja slimība rit ierasto un prognozēto gaitu, notiek ambulatori: pacientam reizi trīs mēnešos, tātad tikai četras reizes gadā, jāapmeklē savs hematologs, jāveic analīzes, jāsaņem turpmākie ārstēšanās norādījumi un jāatvadās līdz nākamajai tikšanās reizei. «Dzīvesveida ierobežojumu šiem pacientiem nav gandrīz nekādu. Vienīgi – nedrīkst veikt fizioterapeitiskās procedūras ar sildīšanu, tāpat arī vajadzētu sargāt sevi no infekcijām un vakcinēties pret gripu un pneimokoku, īpaši, ja ikdiena saistīta ar atrašanos cilvēkos,» S. Lejniece skaidro pacientu dzīves kvalitātes iespējas. «Savā praksē nezinu nevienu gadījumu, kad, veiksmīgi pārvarot pirmo stresu, kas saistīts ar diagnozes noskaidrošanu, pacients būtu bijis spiests atteikties no darba vai hobija tieši šīs slimības dēļ.»

Viņa uzsver, ka šobrīd valsts ir nodrošinājusi gandrīz maksimālo atbalstu hroniskās mieloleikozes pacientiem – tiek apmaksāta diagnostika un kontrole, kā arī trīs nepieciešamie medikamenti. Ārste pieļauj cerīgu iespēju, ka nākamajā kalendāra gadā tiks apmaksāts arī ceturtais medikaments. «Ir gadījumi, kad audzējs ir rezistents pret pirmās izvēles medikamentu, tad nepieciešama medikamenta maiņa,» viņa skaidro. Rezistences gadījumi ir sastopami, runājot par jebkuru audzēju, ne tikai asins vēzi. «Citreiz audzējs ir rezistents jau pašā slimības sākumā, dažreiz ļaunās šūnas, kas arī vēlas dzīvot, pielāgojas konkrētajam medikamentam terapijas laikā, notiek transformācijas un pēkšņi nepieciešams mainīt medikamentu, kas labi darbojies, piemēram, jau trīs gadus,» S. Lejniece stāsta par medikamentu izvēli, piebilstot, ka tikai nepilnam procentam gada laikā saslimušo konstatējama rezistentā slimības forma, kurai zaudē arī mūsdienu medicīna.

Lai maksimāli palīdzētu saviem pacientiem, arī Latvija piedalās jaunu medikamentu klīniskajos pētījumos. Profesore stāsta, ka jau pirms gadiem divpadsmit Latvijas pacienti piedalījušies tobrīd pavisam jaunā medikamenta imatinib klīniskajos pētījumos kopā ar Austrijas universitāti. «Arī šobrīd notiek pētījums, kurā daži mūsu pacienti saņem bosutinib un turpina aktīvu dzīvi savās ģimenēs, audzinot bērnus un paši beidzot studijas. Ņemot vērā to, ka šie medikamenti ir dārgi, visi Eiropas hematoloģijas centri vēlas piedalīties pētījumos, un arī mēs aizvien rūpīgi izskatām iespējas, kuram mūsu pacientam šādi iespējams palīdzēt,» uzmundrinoši stāsta Sandra Lejniece.