24. janvāris, 2018
Evita Hofmane
Kā ir ar diabētu un bronhiālo astmu? Cik bieži sastopami šādi pacienti, un kas viņiem būtu jāzina un jāievēro? Par to runājam ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Latvijas Universitātes medicīniskās pēcdiploma izglītības institūta ārstu prakses pneimonoloģi alergoloģi Antru Beķeri.
– Kādu pacientu jūsu praksē ir vairāk, vai tādu diabēta pacientu, kuriem attīstījusies astma un tādēļ pacients atnācis pie jums, vai tādu, kuriem jau ilgus gadus bijusi astma un tad pievienojies diabēts?
– Sākšu ar mazu skaidrojumu. Cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas vairāk sāk parādīties hroniskas slimības: cukura diabēts, kardiovaskulārās un citas slimības. Bronhiālā astma var sākties jebkurā vecumā. Ap 50 gadu vecumu var tikt diagnosticēta arī bronhiālā astma. Tas nav pārsteigums, jo organisms noveco, un līdz ar to vairāk attīstās hroniskas slimības. Var rasties priekšstats, ka šīs slimības viena otru izraisa, bet varbūt tā nemaz īsti nav. Šo slimību attīstību ietekmē arī ģenētiski noteikti faktori un cilvēka dzīvesveids. Pastāv liela savstarpēja saistība starp paaugstinātu ķermeņa svaru un dažādu slimību attīstību. Tādos gadījumos gan metabolais sindroms, gan cukura diabēts, gan kardiovaskulārās slimības un bronhiālā astma attīstās biežāk. Liekais svars ir viens no slimību kopējiem riska faktoriem. Tauku šūnas, ja to ir par daudz, izdala iekaisuma mediatorus un izraisa organismā iekaisumu, kura rezultātā slimība var attīstīties.
Es gan nevarēšu precīzi atbildēt uz jūsu jautājumu, kādu pacientu manā praksē ir vairāk. Daudz kas ir atkarīgs no tā, pie kura speciālista ģimenes ārsts pacientu aizsūta vai viņš pats aiziet.
Ja cukura diabēta pacientam sāk trūkt elpas, viņš gudro, kas to varētu izraisīt. Visbiežāk pirmā doma ir par kādu kardiovaskulāru slimību. Ja tomēr izrādās, ka problēma ir citviet, tad cilvēks nonāk pie pneimonologa. Veicot spirometriju, mēs konstatējam elpceļu sašaurināšanos. Vēl viens ietekmējošs faktors var būt neselektīvu beta blokatoru lietošana, kad pakāpeniski vai pēkšņi parādās elpas trūkums. Reizēm pat nevar saprast, kāpēc tā, jo visu dzīvi nekas tamlīdzīgs nav novērots, bet tieši beta blokatori astmas pacientiem var izraisīt elpas trūkumu.
Attiecībā uz jaunākiem pacientiem, manuprāt, nav tik lielas saistības starp astmu un cukura diabētu. Es neesmu novērojusi, ka šīs slimības varētu viena otru ietekmēt.
– Kādi ir pirmie astmas simptomi, kad diabēta pacientam jāvēršas pie sava ģimenes ārsta vai pneimonologa?
– Parasti astmas simptomi sākas diezgan strauji. Ja tā ir klasiska astma, tad būs lēkmjveidīgs elpas trūkums, kas parādās kāda provocējoša faktora ietekmē – slodze, kontakts ar alergēnu, vīrusa infekcija, saaukstēšanās vai kas cits. Tie būs sausi, pīkstoši trokšņi krūtīs. Šīs pazīmes nevajadzētu atstāt bez ievērības, ir jāgriežas pie ārsta un jāizstāsta sava problēma.
Ir arī atipiski varianti, piemēram, astmas klepus variants, kad cilvēks var gadiem ilgi klepot, nezinot, ka viņam ir astma. Klepus lēkmes parādās pēc vīrusa infekcijām, pie dažādiem kairinājumiem vai slodzes, gaisa maiņas, lietojot sadzīvē ķīmiskas vielas. Šāda situācija var būt ilgstoša, kamēr ārsts iedomājas, ka pacientam tā varētu izpausties astma.
– Tā kā diabēta pacientiem bieži tiek konstatētas arī kardiovaskulāras saslimšanas, nav brīnums, ka astmas pazīmes sākotnēji tiek uzskatītas par sirds slimības pazīmi.
– Ja cilvēks ir pusmūžā vai vecāks, ārstam pirmā doma ir par koronāru slimību, bet tad, kad pacients tiek izmeklēts, secinām, ka vajag veikt spirometriju. Faktiski 20 minūšu laikā varam dot atbildi, vai pacientam ir elpceļu sašaurināšanās. Cilvēki gados bieži vien arī paši domā, ka viņus piemeklējušas sirds problēmas, jo viņi vairs nevar tik ātri paiet, ātrāk nogurst. Cilvēki ar lieko svaru domā, ka elpas trūkums ir saistīts ar to, tāpēc savam stāvoklim nepievērš īpašu uzmanību.
– Kādi izmeklējumi būtu jāveic, lai noteiktu precīzu astmas diagnozi?
– Es gribētu aicināt: ja ir sūdzības par elpas trūkumu, vajag veikt spirometriju. Tas ir ļoti viegls elpošanas izmeklējums, kur ātri ir redzama atbilde – vai nu ir obstrukcija (elpceļu sašaurināšanās), vai tās nav. Ja būs vajadzīgi papildu testi vai izmeklējumi, to pateiks pneimonologs. Jo vairāk ir blakusslimību, jo slimību ir ne tikai grūtāk atpazīt, bet arī grūtāk kontrolēt.
– Kādu ietekmi var radīt tas, ka pacientam vienlaikus jālieto gan medikamenti pret astmu, gan diabēta terapija? Vai cukura diabēts var ietekmēt astmas smaguma pakāpi?
Medikamentu lietošana var ietekmēt otras slimības gaitu. Piemēram, ja kardioloģisks pacients, kuram ir arī astma, lieto beta blokatorus, viņa elpceļi var sašaurināties. Savukārt, ja astmas pacients ar kardioloģiskām problēmām daudz lieto bronhu paplašinātājus, viņam ir jāuzmanās, vai nesākas ritma traucējumi, sirdsdarbības paātrināšanās.
Inhalējamie kortikosteroīdi, kas astmas pacientam jālieto, lai kontrolētu iekaisumu elpceļos, palielina risku sliktākai cukura diabēta kontrolei. Jo sevišķi, ja ir jālieto lielas devas vai saasinājumu gadījumos kortikosteroīdi jālieto perorāli vai intravenozi. Tad bieži paaugstinās arī glikēmijas rādītāji. Ir zinātniskas publikācijas, kurās teikts: ja cilvēkam nav cukura diabēta, bet ģenētiski viņam ir nosliece uz to, ir paaugstināts svars un ģimenē ir bijis cukura diabēts, tad astmas pacientiem, kuriem nepieciešams augstās devās lietot inhalējamos vai perorālos kortikosteroīdus, ir zināms risks cukura diabēta attīstībai.
Savukārt, ja cukura diabēts tiek slikti kontrolēts, tas ir risks infekciju attīstībai. Infekcija var izsaukt astmas saasinājumu. Redziet, tas ir kā apburtais loks.
Es gribētu astmas pacientus aicināt regulāri lietot nozīmēto terapiju, lai uzliesmojumi būtu retāki un kortikosteroīdu tabletes, kas var izsaukt citas problēmas, nebūtu jālieto. Astma ir hroniska slimība, un tai ir vajadzīga pastāvīga ārstēšana. Turklāt, jo vēlākos gados astma sākas, jo grūtāk tā padodas ārstēšanai. Tāpēc ir jārēķinās, ka terapija ir nepieciešama nepārtraukti. Ir jāatrod līdzsvars starp hronisko slimību ārstēšanu un kontroli.
– Pacientiem, kuriem ir astma un diabēts, ir jāsasniedz gan diabēta, gan astmas kontrole. No jūsu teiktā var secināt, ka to nav viegli izdarīt.
– Astmas kontrole no virknes citu slimību kontroles atšķiras ar to, ka ir nedaudz sarežģītāka. Mums ir tikai viens objektīvs rādītājs – spirometrija, kuras laikā mēs izvērtējam, cik lieli plaušu ventilācijas traucējumi ir pacientam. Kontrole balstās arī uz subjektīviem kritērijiem. Mēs pacientiem jautājam, cik bieži viņš ir lietojis glābējinhalatorus – īsas darbības bronhu paplašinātājus –, cik bieži viņam ir elpas trūkums vai klepus lēkmes, vai viņš naktī labi guļ, kā panes slodzi. Tad, summējot visus šos rādītājus, mēs izvērtējam, vai astma ir kontrolēta vai nav.
Reizēm spirometrijas rādītāji ir tuvu normai, bet cilvēks tomēr izjūt ar astmu saistītās problēmas. Tas nozīmē, ka iekaisums elpceļos pastāv, un varbūt pretiekaisuma zāļu deva ir par mazu. Dažkārt subjektīvās sūdzības ir ļoti grūti izvērtēt, it sevišķi vecāka gadagājuma slimniekiem: vai elpas trūkums ir saistīts ar kardiālām problēmām vai elpošanu. Tas prasa ļoti rūpīgu darbu. Mēs nekad astmas kontroli nevērtējam pēc viena kritērija.
– Kādi būtu jūsu ieteikumi un vēlējumi pacientiem, lai viņi savas slimības veiksmīgi kontrolētu?
– Ja ir problēma, nevajag baidīties to risināt. Cilvēki nevēlas lietot hormonus saturošos inhalējamos kortikosteroīdus, bet, ja mēs atrodam iedarbīgu mazāko devu, kuru saņemot, cilvēks jūtas labi, tad bieži vien šīs devas neizraisa blakusefektus. Citāda ir situācija, ja pacients paārstējas, bet, kļūstot labāk, zāles lietot pārtrauc. Tad rodas slimības saasinājums, un nepieciešamo zāļu devas ilgstošu laiku būs lielākas. Varbūt, lai situāciju atrisinātu, vajadzēs lietot arī hormonu tabletes. Pieredze rāda, ka to pacientu stāvoklis, kuri regulāri lieto noteiktās uzturošās devas, ir stabilāks. Vēl gribu atgādināt, ka ir jāpievērš uzmanība savam svaram. Tas ietekmē iekaisuma rādītājus un ir riska faktors faktiski visām hroniskajām slimībām.
Es arī aicinu citu specialitāšu ārstus neteikt, ka tad, ja pacientam ir cukura diabēts, kortikosteroīdus nedrīkst lietot. Jārod iespēja panākt līdzsvaru, lietojot mazākas devas. Man ir ļoti maz pacientu, kuriem, lietojot inhalējamos kortikosteroīdus, ir grūti kontrolēt glikēmiju. Cilvēkam ir jāievēro diēta, jābūt fiziski aktīvam, lai kortikosteroīdi tik daudz neietekmētu citus procesus organismā.
Jāatceras: ja ir astma un kardiovaskulāras problēmas, vajag regulāri ārstēties. Astmas paasinājumu laikā vairāk tiek lietoti glābējinhalatori (īsas darbības bronhodilatatori) – papildus 6–10 inhalācijas dienā –, kas rada ļoti lielu slodzi sirdij. Inhalācijas paātrina sirdsdarbību, var pieaugt asinsspiediens, pat rasties krampji. Ja medikamenti tiek lietoti nekontrolēti, var novērot vairāk problēmu. Arī lietojot beta blokatorus, jābūt uzmanīgiem. Konsultējieties ar savu ārstu!
Es noteikti iesaku regulāri kontrolēt savu veselības stāvokli. Kontaktēties gan ar speciālistu, gan ģimenes ārstu. Līdzko rodas kādas problēmas, labāk ir nākt un stāstīt, nevis savu stāvokli ignorēt. Lietojot kortikosteroīdus, jāatceras par osteoporozes risku, it sevišķi vecāka gadagājuma cilvēkiem. Astmas ārstēšanā šobrīd nekā efektīvāka par inhalējamiem kortikosteroīdiem nav, tāpēc tie ir jālieto.
Skaidrojošā vārdnīca
Metabolais sindroms – kombinēti dažādi cukura vielmaiņas traucējumi (abdominālā (vēdera) aptaukošanās, paaugstināts triglicerīdu, zema blīvuma holesterīna līmenis, pazemināts augsta blīvuma holesterīna līmenis, paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts cukura līmenis asinīs), kas palielina risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu un sirds un asinsvadu slimībām.
Bronhodilatatori – zāles, kas veicina bronhu paplašināšanos.
Kortikosteroīdi – pastāvīgās uzturošās terapijas līdzekļi, kas mazina iekaisumu elpceļos un ir jālieto regulāri.