Bērnam par daudz stresa: kā rīkoties?

4. augusts, 2017

Evita Hofmane

Ar Rīgas Stradiņa universitātes TIF dekāni,  asociēto profesori, Latvijas Bērnu infektologu biedrības prezidenti, Latvijas Pediatru asociācijas prezidenti, pediatri – infektoloģi Ilzi Gropi runājam par pārmērīgu stresu un kā ar to varētu  tikt galā.

 

– Vai martā organizētā Pediatru asociācijas konference «Stress bērna dzīvē – tā vadība, klīniskie un farmakoloģiskie aspekti» norāda, ka stresa problēma mūsu valstī ir ļoti aktuāla?

– Jā, tieši tā. Es apzinos, ka arī manas zināšanas par stresu ir nepietiekamas. Esmu iedziļinājusies jautājumos par bērnu veselību, slimību ārstēšanu, bet stresa apzināšana un pareizā ceļa izvēle tā novēršanā, kas vairāk piederas  profilaktiskajai medicīnai, par kuru bieži vien, «aizrāvušies» ar ārstēšanu, kas mums ir diezgan vāji attīstīta, aizmirstam, joprojām sagādā būtiskas problēmas gan ārstam, gan mazajam pacientam un viņa ģimenei. To apzinoties, apspriežoties ar kolēģiem, mēs nonācām pie secinājuma, ka mums nepieciešams izglītoties un kopā ar psihoterapeitiem ir jādomā par platformu, kas būtu radīta, lai palīdzētu tieši bērniem.

– Kā pediatri var palīdzēt cīņā ar bērnu un pusaudžu stresu?

– Mēs šajā jomā vēlamies cieši sadarboties ar psihoterapeitiem, taču mums noteikti ir nepieciešams šo jautājumu aktualizēt savā vidē, atkārtot zināmo un apzināties jauno. Šobrīd pilnīgi noteikti ne ģimenes ārstiem, ne pediatriem nav vienotu uzskatu un pietiekamu zināšanu par distresu – vieni runā par stresu, otri par pārmēru lielu stresu, taču patiesībā mēs runājam par distresu. Tātad mēs gribētu izglītoties paši un tad meklēt labāko palīdzības ceļu katram pacientam. Nākamais solis varētu būt pacientu izglītošana. Stradiņa universitātes Tālālkizglītības fakultāte ir uzsākusi kursu, kura ietvaros ir paredzēta sabiedrības izglītošana. Piemēram, speciālisti runās ar vecākiem par to, kāpēc bērns raud. Mēs skatīsimies, kāda būs sabiedrības aktivitāte, un, ja viņus tas interesēs, sekos nākamās lekcijas par bērna valodas traucējumiem, spaidu kustībām un citiem jautājumiem. Medicīnas profesionāļi, docētāji, šobrīd ir gatavi izglītot sabiedrību, lasot lekcijas, un pēc tam atbildēt uz jautājumiem.

Nozīme ir arī izglītojošiem rakstiem, jo tādējādi informācija sasniedz daudz vairāk cilvēku, nekā mēs varētu uzaicināt uz sarunu, bet saruna starp profesionāli un pacientu vai pacienta vecākiem ir vēl daudz rezultatīvāka nekā raksts avīzē vai žurnālā.

– Kādi ir jūsu novērojumi pēdējās desmitgades laikā – kā ir mainījusies bērnu uzvedība? Vai šīs paaudzes bērni ir hiperaktīvāki, uzbudinātāki? Ar ko tas varētu būt saistīts?

– Noteikti bērni uzvedas citādi, bet ļoti daudz kas ir atkarīgs no ģimenes un audzināšanas. To var novērot jau pavisam maziem bērniem, kuri ir tikko sākuši sēdēt, līdz pat maniem studentiem, kuriem ir 20 un vairāk gadu. Viņi ir daudz kategoriskāki, prasīgāki un gudrāki dažādu tehnoloģiju jomā, un arī vispārējās zināšanas ir daudz augstākas, jo viņi šīs tehnoloģijas izmanto. Šobrīd pasaule ir mainījusies, un uz to noteikti vedina tehnoloģijas, steidzīgais dzīvesveids. Bērnu kategoriskums un asums, iespējams, nāk no audzināšanas trūkuma, ja vecākiem ir maz laika. Pacientu pieņemšanās var redzēt, vai vecāki bērnam ir mācījuši, ko drīkst un ko nedrīkst, un vienai daļai bērnu ir visatļautības sajūta. To stāsta arī bērnudārzu audzinātājas, skolotājas, to var just sabiedriskajā transportā un uz ielas. Viņi ir gudrāki, zinātkārāki, bet ar daudz zemāku «nedrīkst» slieksni.

– Vai bērna neierastā uzvedība mēdz atspoguļoties kā vecāku problēmu izpausme?

– Pilnīga taisnība. Vistiešāk tas parādās 3–6 gadu vecumā, kad bērns pat runājot izmanto vecāku frāzes, rotaļās, attiecībās un notikumos izspēlē to, kas notiek viņa mājās. Ārstam tam ir jāpievērš uzmanība. Nevar noliegt, ka ģimenēs ir daudz vardarbības, un arī tā bieži vien rodas liela stresa rezultātā. Es šeit nerunāju pārākajā pakāpē – par fizisku vai seksuālu vardarbību –, bet par to, ko varbūt ir grūtāk pamanīt – par psihoemocionālu vardarbību. Vecāki savu bērnu «izdzen», liekot darīt dažādas lietas. Neveiksmes gadījumā seko pārmetumi: tu esi slikts un dumjš, jo nedabūji 1. vietu un tamlīdzīgi.

Saviem studentiem es uzsveru, ka, runājot ar pacientu, ir jābūt atvērtām acīm, ausīm un arī jālieto oža. Mēs varam noteikt, no kurienes cilvēks nāk, vai viņš lieto alkoholu, narkotikas, vai viņam ir slikti sociālie apstākļi. Dažreiz gan ārpuse ir ļoti pūkaina, bet iedziļinoties atklājas briesmu lietas, kas var apdraudēt bērnu. Ārsts, kurš strādā ar bērnu, noteikti ir pirmais cilvēks, kurš var to pamanīt.

– Kādos vecuma posmos visizteiktāk vērojama bērnu un pusaudžu stresa saasināšanās? Kādu problēmu dēļ tas parasti notiek?

– Stress parādās jau bērnam piedzimstot. Pieļauju, ka patiesībā tas viņam ir jau mātes miesās esot, un viņš to pārdzīvo kopā ar mammu. Normālā ģimenē pirmajā dzīves gadā, ja mājas dzīve ir mierīga un laimīga, pārmēru lielam stresam nevajadzētu būt, bet, ja ģimenē ir problēmas, tad stresu bērns izjutīs jebkurā vecumā, jo to ļoti tieši uztvers no vecākiem. Viņš ir kā vecāku spogulis, un viss, kas notiek ar vecākiem, atspoguļojas bērnā.

Nākamais posms sākas tad, kad bērns iziet sabiedrībā – tas ir bērnudārzs. Šis vecums ir ļoti dažāds, bet reti kurš bērns bērnudārza gaitas uzsāk viegli. Viņam saiknes mamma–bērns pārraušana ir pārdzīvojums. Bieži vien nevis pats bērns pie tā ir vainīgs, bet vainīga ir mamma, kurai ir grūti bērnu palaist uz bērnudārzu.  Nākamais solis ir 1. klase. Ja bērnam ir grūti klājies bērnudārzā, viņam grūti ies, arī uzsākot skolas gaitas. Protams, ir bērni, kuri nekad nav gājuši bērnudārzā, un viņiem uzreiz ir jāuzsāk skolas gaitas. Droši vien viss skolas periods dažādos posmos ir pārmēru liela stresa cēlonis. Tas lielā mērā ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Ja bērns būtiski atšķiras no pārējās sabiedrības, tad pret viņu ne pārāk labi izturas, un tas ir milzīgs stress. Ja viņam nav pārāk viegla galva un ir grūti mācīties, tad pret viņu slikti izturas skolotāji, un arī tas ir stress.

Ja vecāki no bērna grib par daudz, tas atkal ir stress, un viņam ir grūti to izturēt.

Eksāmeni skolā, pirmā mīlestība noteikti ir stress. Pāreja no pamatskolas uz vidusskolu arī ir stress. Lai gan zināms stresa daudzums mums ir nepieciešams, tam ir ļoti pozitīva loma. Ja nebūtu stresa, tad cilvēce neizdzīvotu, neattīstītos. Jautājums ir tikai par to, kāds ir šis stress, – vai tas mums palīdz attīstīties, vai tas mūs iznīcina.

– Kādas var būt ilgstoši neārstēta distresa sekas?

– Parādās slimības, kas prasa konkrētu ārstēšanu. Ja pieaugušu cilvēku gadījumā mēs runājam par izdegšanu, līdzīgi ir arī bērniem – viņi vairs nevar tolerēt stresu. Stress var izpausties ļoti dažādi, notiek bērna uzvedības maiņa. Bērns var sākt raustīt valodu, parādās spaidu kustības, patoloģiskas tīrības vēlme: piemēram, viņš sāk ļoti bieži mazgāt rokas. Mazi bērni mēdz šūpoties, tā sevi nomierinot. Bērniem ir urīna nesaturēšana, fēču aizturēšana, viņi bieži slimo. Poliklīnikas pieņemšanā no desmit bērniem, kas ierodas vizītē, trīs slimo katru mēnesi. Bērns nedēļu ir slims, tad vēl piecas dienas padzīvo mājās, tad atgriežas skolā un drīz vien atkal saslimst, jo viņš mēģina slēpties no tā, ko viņam ir grūti tolerēt.

– Pārmērīga stresa novēršanai var lietot dažādas minerālvielas. Vai kādu minerālvielu trūkums bērnu organismā var ietekmēt stresa izpausmes un tā toleranci? Vai pastāv saistība starp magnija deficītu un stresa izpausmēm?

– Vispirms ir jāsaprot, kā darbojas mūsu organisms. Ir miljardiem sīku operāciju, kas notiek sekunžu simtdaļās un, lai šīs operācijas noritētu pareizi, ir vajadzīgas noteiktas vielas: tauki, ogļhidrāti, olbaltumvielas, minerālvielas, vitamīni. Ja mums kaut kā trūkst, smalkās reakcijas mūsu organismā nenotiek pareizajā veidā, un šie nepareizie procesi rezultējas nepatīkamās sajūtās. Ja tās krājas, cilvēks saslimst. Ir svarīgi visus saņemt pareizā daudzumā un pareizā laikā, taču ir pierādīts, ka stresa vadībā būtiska nozīme ir magnijam. Magnija deficīta rezultātā mums rodas impulsu vadības traucējumi, un tie mūs noved līdz sajūtām, kas neļauj adekvāti reaģēt uz ārējās vides ietekmi. Tā ir tipiska magnija deficīta pazīme. Tautas valodā runājot, magnijs ļauj būt mierīgam.

– Cik daudz bērnu Latvijā cieš no magnija deficīta? Pastāv uzskats, ka magnija deficīts organismā izsauc deadaptācijas un patoloģiskas trauksmes attīstību. Lūdzu, raksturojiet pastāvošās tendences!

– Lai ļoti korekti atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāveic klīniskie novērojumi un jānosaka magnija līmenis bērnu organismā. Mēs to nedarām, un tas ikdienas praksē nav nepieciešams, bet jāteic, ka magnijs ir viens no tiem mikroelementiem, kas ir vajadzīgs, lai cilvēks tolerētu pārmēru lielu stresu. Ja ieskatāmies dziļāk, tad pusei pacientu slimību cēlonis ir pārlieku liels stress. Tāpēc magnijs varētu būt līdzeklis, ko līdz ar citiem vitamīniem un mikroelementiem bērniem Latvijā vajadzētu saņemt papildus.

– Kādos gadījumos un kāpēc bērniem ir būtiski lietot magniju?

– Diezin vai daudzi vecāki būtu gatavi nodot analīzes, lai pārliecinātos, kādu mikroelementu bērnam trūkst. Pēc slimošanas aukstajos gadalaikos, pēc kādas smagas slimības bērnam varētu tikt rekomendēti gan vitamīni, gan mikroelementi. Ja bērnam ir kāda konkrēta vitamīna trūkums, visdrīzāk, viņam ir arī mikroelementu trūkums. Magnijs ir viens no mikroelementiem, ko iekļauj ļoti dažādu pārtikas piedevu sastāvā. Tas ir pieejams arī atsevišķi tabletēs un dažādos šķīstošajos pulverīšos. Izvēle te var būt vecāku rokās.

Iespējams, ja bērnam ir rahīts (1–2 dzīves gadā), un tad viņam ir nepieciešams lietot vitamīnu un mikroelementu kompleksu. Ja pusaudžiem ir D vitamīna trūkums, uzņemot to papildus, šajā periodā var lietot arī magniju. Pilnīgi noteikti magnijs ir jālieto, ja liela stresa dēļ bērnam ir attīstījušās somatiskas slimības. Tā lietošana veicinās noskaņojuma, uzmanības spējas, atmiņas, mācību sekmju un pašsajūtas uzlabošanos, turklāt vājinās veģetatīvās disfunkcijas un disadaptācijas izpausmes, kā arī palielinās noturība pret stresu.