Baiba Rozentāle: «Izmantojot jaunās zāles, izārstēto pacientu procents no 50% palielinās līdz 80–85%»

4. decembris, 2016

Toms Zvirbulis

Lai noskaidrotu, kā jaunā sistēma tika ieviesta un kā tā darbojas, uz sarunu aicinājām vienu no šī nozīmīgā panākuma līdzautorēm, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas infektoloģijas centrs (LIC) galveno ārsti, profesori Baibu Rozentāli.

 

– No jaunā gada Latvijā ievērojami uzlabojušās C hepatīta pacientu aprūpes iespējas, un jaunākās C hepatīta zāles ir pieejamas ar 100% valsts kompensāciju. Ko tas nozīmē pacientiem?

– Jāteic, ka pēdējo 3–4 gadu laikā gan ārsti infektologi, gan paši C hepatīta pacienti cīnījās par to, lai palielinātu kompensācijas apjomu. Pirms gada apstiprināšanai tika virzīts ieteikums par kompensāciju 90% apjomā, bet gan es, gan  mani LIC kolēģi uzskatījām, ka kompensācijai jābūt 100%. C hepatīta ārstēšanas laiks ir limitēts. Tās ir 12 nedēļas ar jaunākajiem medikamentiem un 24 līdz 48 ar vecākiem medikamentiem. Taču ne visos gadījumos šobrīd pieejamās zāles ir 100% efektīvas. Līdz ar to pacients ar tik nopietnu saslimšanu ir tiesīgs saņemt 100% kompensāciju. Es kā Infektoloģijas centra vadītāja biju iesaistīta darba grupā, kurai veselības ministrs uzdeva jautājumu, kā mēs vērtējam tā brīža situāciju. Mūsu izveidotā infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācija uzsvēra, ka ir nepieciešama pilna apmēra zāļu kompensācija. Ko tas nozīmē pacientam? Vienalga kāda terapija viņam tiek nozīmēta, tā tiek nozīmēta atbilstoši racionālas farmakoekonomikas vadlīnijām. Vienkāršā valodā skaidrojot, tā ir kārtība, kā un kādas grupas pacientiem var izrakstīt konkrētu terapiju, kas tiek kompensēta 100% apmērā. Katrs ārsts grib savu pacientu izārstēt. Ja zālēm nav 100% efektivitāte, pat tad ir iespējams īslaicīgs efekts jeb tā saucamie daļējie atbildētāji, kad ārstēšanas laikā vīruss pazūd un asinīs nav nosakāms, bet, ārstēšanas kursu beidzot, pēc mēneša, varbūt nedaudz vēlāk vīruss atsāk vairoties. No tā mēs varam secināt, ka ir bijis kāds brīdis, kad aknās izmaiņas vairs nav notikušas. Ja zāles tiek kompensētas 100% apmērā, pacients nemaksā papildus naudu par nesekmīgu ārstēšanu.

– Kas ir šie jaunie medikamenti un kā tie ietekmē ārstēšanas rezultātu?

– Mums jau pieejamo zāļu klāstam, kurā ietilpst pagarinātas darbības interferons un ribavirīns, klāt ir nācis pretvīrusu medikaments simeprevīrs. Tas bloķē vienu no C vīrusa struktūrām un neļauj tam vairoties. Valsts 100% apmērā kompensē gan interferona terapiju, gan kombinēto interferona terapiju, gan jauno terapiju bez interferona. Tas nozīmē pilnībā izārstēto pacientu skaita pieaugumu. Atgriežoties pagātnē, kad mēs pacientus ārstējām tikai ar pegilēto interferonu un ribavirīnu, mēs varējām izārstēt aptuveni 50% C vīrushepatīta slimnieku. Vīrusam ir seši genotipi, no kuriem četri ir sastopami Latvijā. Bargākās vīrusa formas ir pirmais un ceturtais vīrusa genotips, kuri ir jāārstē 48 nedēļas, un ārstēšanas efektivitāte ar manis pieminētajiem medikamentiem bija 50%, bet pie 2. un 3. genotipa efektivitāte bija līdz 80%. Nākot klāt simeprevīram, izārstēto pacientu procents no 50% palielinās līdz 80–85%. Visbeidzot ir pacienti, kuri iepriekš tikuši ārstēti neefektīvi, jo vīruss nekādi nav uz ārstēšanu reaģējis. Parasti tas ir 1. genotipa C hepatīts, un slimības rezultātā aknu audu vietā ir sākuši augt fibrotiskie audi vai veidojas aknu ciroze (stabili saistaudi). Slimības smagumu nosaka pēc fibrozes pakāpes no F0 līdz F4, kur F4 ir aknu ciroze. Pēc aknu biopsijas morfologs slimības attīstību var raksturot ar šīs skalas palīdzību, kas norāda bojājumu pakāpi. Pacientiem, kuriem ir attīstījusies F3 aknu bojājumu stadija un kuri iepriekš ir nesekmīgi ārstēti, šobrīd ir tiesīgi saņemt jauno preparātu kombināciju, kurai ir 99% ārstēšanas efektivitāte. F4 pacientiem jauno terapiju nozīmē jau sākotnēji. Šis medikaments pirms diviem gadiem tika reģistrēts ASV, kur ir ļoti stingri zāļu reģistrēšanas noteikumi. Pagājušajā gadā tas tika reģistrēts Eiropā. Medikamenti tiek nozīmēti ar veselības ministra 2015. gada 17. decembra rīkojumu, kas paredz medikamentu izsniegšanu, izmantojot C hepatīta pacientu reģistrēšanās formas. Plānots, ka šis reģistrs ar Ministru kabineta lēmumu tiks ieviests no 2016. gada 1. jūlija. Šobrīd par vienu C hepatīta pacientu, kas saņem ārstēšanu, LIC infektologam īpašas veidlapas jāaizpilda četras reizes. Tas dos pilnīgu informāciju par izārstētajiem pacientiem un tiem pacientiem, kam ārstēšana bijusi neefektīva.

– Kā tiks noteikts, kāda C hepatīta terapija pienākas pacientam?

– Tajā brīdī, kad pirmo reizi tiek diagnosticēts C hepatīts, pacients aizpilda veidlapu, un tā tiek nosūtīta uz Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC). Tad ārstu konsilijs pieņem lēmumu, kāda terapija jānozīmē konkrētajam pacientam. Ievērojot vīrusa genotipu, izmaiņas aknās un to, vai pacients pirms tam ir saņēmis neveiksmīgu ārstēšanu, tiek nolemts, ka cilvēks saņem pilnībā kompensētu terapiju. Tad pacientam desmit dienu laikā ir jādod atbilde, vai viņš šo terapiju vēlas saņemt. Šis periods tiek dots, lai pacients objektīvu iemeslu dēļ nezaudētu savu vietu rindā uz ārstēšanos. Nozīmējot zāles, par pacientu ir jāaizpilda reģistra veidlapa, ko nosūtām SPKC. Šis process ir jāatkārto, arī noslēdzot ārstēšanās ciklu. Mērķis šādai sistēmai ir sadalīt visas aizpildītās veidlapas divās daļās, divās kaudzītēs. Vienā no tām būs pacienti, kuri ir izārstēti ar pegilēto interferonu un ribavirīnu, piemēram, 2. un 3. vīrusa genotipa vai agrīnas stadijas 1. genotipa pacienti. Otrā kaudzītē būs atlasīti pacienti, kuri ir saņēmuši terapiju, bet nav atbrīvojušies no vīrusa. Jāatzīmē, ka  agrāk 48 nedēļu ārstēšanas kursa laikā mēs kontroli veicām terapijas beigās un sešus mēnešus pēc tās. Šobrīd mēs kontroli veicam jau trīs mēnešus pēc terapijas beigām. Pirmos rezultātus pacientiem, kuri iepriekš tikuši ārstēti neveiksmīgi un kuriem janvāra sākumā tika atsākta terapija, kura ilgst 12 nedēļas, mēs varēsim saņemt jūlija vidū.

– Ja tomēr arī jaunākās zāles nepalīdz, kā valstij rīkoties tālāk?

– Šeit jāatgriežas pie manis pieminētajām veidlapu kaudzītēm. Par izārstētajiem pacientiem zāļu kompānijas saņems naudu, ko paredz šo firmu noslēgtais līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Par neizārstētajiem pacientiem runājot, ministram ir iecere nemaksāt naudu zāļu firmām, jo nav sasniegts vēlamais rezultāts. Tāpat firmas būs spiestas atmaksāt naudu gadījumā, ja valsts būs veikusi medikamentu iegādes priekšapmaksu. Šī doma ir lieliska. Ja to izdosies īstenot, tas būs nebijis gadījums veselības aprūpei paredzēto finanšu izlietojuma efektivitātes paaugstināšanai.

C hepatīta pacientu reģistrs ir labs sākums, bet ļoti svarīgi pacientiem ir zināt, ka  jaunā kārtība ārstēšanu padara pieejamāku arī 2. un 3. genotipa C vīrushepatīta gadījumā, jo pegilētā interferona un ribavirīna terapija tiek 100% apmaksāta, t.i., 100% kompensēta no valsts. Nav noslēpums, ka cilvēki ne vienmēr vēlas runāt par savu finansiālo stāvokli. Tas bieži vien ir iemesls, kādēļ netiek uzsākta ārstēšana. Šiem pacientiem tagad būs iespēja ārstēties. Viņu vidū bieži vien ir darbspējīgi, motivēti un izglītoti cilvēki, kuri aizbrauc no Latvijas, jo citās valstīs, saņemot uzturēšanās atļauju un atrodot darbu, viņi iekļaujas konkrētās valsts veselības aprūpes sistēmā, kas tādās valstīs kā Lielbritānija, Vācija, Čehija un citas nozīmē 100% kompensāciju C hepatīta ārstēšanai. Daudzi izvēlējās šo ceļu, bet tie, kas gaidīja, tagad 2. un 3. genotipa gadījumā var saņemt 100% kompensāciju zālēm tepat Latvijā un tikt izārstēti. Diemžēl šiem pacientiem neder jaunākais un dārgākais medikaments, jo tas iedarbojas tikai uz C vīrusa 1. un 4. genotipu. Ārsta pienākums ir paskaidrot, ka pacientam ir atšķirīgs vīrusa tips un ārstēties vajadzēs ar citiem medikamentiem.

– Kādā apjomā valsts varēs nodrošināt dārgākās zāles?

– Šajā gadā atvēlētais līdzekļu daudzums kopā ar HIV ārstēšanas izdevumiem ir  palielināts par 6,4 miljoniem eiro. Aptuveni seši miljoni ir atvēlēti tieši  C hepatīta ārstēšanai. Pacientiem ar 1. genotipa C hepatītu mēs jaunos medikamentus varam nozīmēt  tikai tad, ja, ierodoties pie mums pirmo reizi, viņiem jau ir attīstījusies daļēja aknu ciroze jeb fibrozes pakāpe ir F4. Cirozei ir tāda īpatnība, ka tā sākotnēji nepārņem visas aknas. Tas nozīmē, ka paliek arī pietiekami daudz funkcionējošu aknu šūnu. Arī iepriekš neveiksmīgi ārstētiem pacientiem gan F3, gan F4 gadījumos tiek nozīmēta pilnībā apmaksāta terapija ar jaunajām zālēm. Pēdējie dati liecina, ka 1. genotipa C hepatīta ārstēšanu ar jaunākajām zālēm no janvāra līdz martam  ir saņēmuši 94 pacienti.

– Mēs runājām par to, kā ārstē C vīrushepatītu, bet kādi ir C hepatīta simptomi un kā šo slimību diagnosticē?

– Lielākoties cilvēkam nekādu sūdzību nav. 2007. gadā mēs veicām pētījumu un atklājās, ka Latvijā ir 1,7% C vīrusa pozitīvu cilvēku. Tas bija nejaušinātas atlases pētījums, iesaistot ģimenes ārstus no visas Latvijas. Rēķinot uz Latvijas iedzīvotāju skaitu, sanāca, ka pie mums varētu būt aptuveni 40 000 slimnieku. Uzreiz gan jāatceras, ka C vīrusa nēsātājs to var nodot tālāk seksuālās transmisijas ceļā, tāpēc reālais inficēto skaits šo gadu laikā varētu būt audzis. Tie var būt jau 45, varbūt 50 tūkstoši. Jebkurā gadījumā šis skaits ir pietiekami liels. Aknas ir klusējošs orgāns. Kamēr tās var veikt savu atindēšanas funkciju, tikmēr cilvēks palīdzību nemeklē. Iespējamie slimības simptomi var būt nogurums, samazinātas darba spējas, sliktāka ēstgriba. Ja cilvēkam nekas fiziski nesāp un nav nekādu citu izmaiņu, viņš pats mēģina radušos situāciju izskaidrot. Ja tas turpinās vairākus mēnešus un kāds no līdzcilvēkiem iesaka doties pie ārsta, neviens nedomā par C hepatītu. Šādi simptomi var būt gan pie tuberkulozes, gan asinsrades, gan citām slimībām. Tāpēc diagnozes noteikšanai vajadzētu veikt antivielu testu. Šis tests ne vienmēr apstiprina C hepatīta diagnozi. Atrodot C hepatīta antivielas, tas var nozīmēt, ka cilvēks ir veiksmīgi šo slimību pārslimojis. Aptuveni 20% no visiem saslimšanas gadījumiem organisms pats atbrīvojas no slimības. Atrastās antivielas var sniegt arī viltus pozitīvu rezultātu. Ja tālākās analīzes apstiprina, ka cilvēks ir vīruspozitīvs, diagnostika turpinās, lai noteiktu, kāds ir vīrusa genotips, kāda ir vīrusa koncentrācija jeb vīrusa slodze. Tādā gadījumā ir jāveic aknu punkcijas biopsija, kuras laikā ar adatu tiek paņemts mazs aknu paraugs. Tas tiek darīts stacionāra apstākļos un ilgst divas dienas. Pirmajā dienā notiek aknu punkcija un otrajā dienā, ja nav nekādu komplikāciju, pacients tiek laists mājās. Mazo paraudziņu mēs nosūtām uz patologanatomijas centru, kur tālāk tiek gatavoti preparāti analīzēm, kas aizņem 7–10 dienas. Latvijas Infektoloģijas centrā ir pieejams arī fibroskans (FibroScan), ierīce, kas būtībā ir ļoti līdzīga ultrasonogrāfam. Ar tās palīdzību iespējams izmeklēt aknu audus. Šis izmeklējums ir alternatīva biopsijai. Tas biopsiju neaizstāj, bet gadījumā, ja vīruss asinīs vairs nav atrodams, nav lielas vajadzības veikt atkārtotu punkciju.

– Vai tuvākajā nākotnē finansējums C hepatīta ārstēšanai varētu pieaugt?

– Veselības ministrs ir apsolījis, ka nākamajos divos gados finansējums C hepatīta ārstēšanai tiks palielināts. Līdz ar to šis ir milzīgs solis uz priekšu, un mums būs iespēja labāk ārstēt šo slimību vēl agrākā stadijā. Jau nākamajā gadā, ja viss notiks kā plānots, tirgū parādīsies arī citu kompāniju medikamenti. Tiklīdz zāļu tirgū ir konkurence, krītas arī to cena, un valsts par to pašu naudu var nopirkt vairāk medikamentu. Pacientu mums ir daudz, un būtu jāaudzē ārstu kapacitāte, bet situācija nav pārāk iepriecinoša. Šogad rezidentūru beigs viens ārsts, nākošgad vēl divi.

– C hepatīta ārstēšanas jomā ir panākts būtisks progress, bet kāda ir situācija ar HIV? Turklāt tagad daudziem HIV inficētiem cilvēkiem diagnosticē arī C hepatītu.

– HIV izplatības ziņā mēs ES esam otrie aiz igauņiem. Tā ir infekcija, kas ir ārstējama mūža garumā. Medikamentu klāsts pie mums vienmēr ir atbildis visaugstākajiem standartiem, un zāļu kompensācija ir noteikta 100% apmērā, jo pacienti paši nespētu apmaksāt pat vislētāko terapiju. Ar to mēs lepojamies, jo ārstēšanas sistēma tika attīstīta Infektoloģijas centrā un ir ļoti augstu novērtēta. Lielākā daļa pacientu, ja viņi slimību sāk ārstēt laikus, ārstējas ambulatori. Diemžēl pacienti ir dažādi. Ja lielākā daļa C hepatīta pacientu ir līdzestīgi un viņu inficēšanās nav saistīta ar narkotiku lietošanu, tad HIV gadījumā 46% no mūsu uzskaitē esošajiem 5000 pacientiem ir inficējušies, ar vienu adatu un šļirci lietojot narkotiskās vielas. Pēdējo divu gadu laikā pacientu struktūra gan mainās: atlikušie 54% ir inficējušies seksuālās transmisijas ceļā, turklāt tās ir bijušas heteroseksuālas attiecības. No 2016. gada 1.janvāra ir uzsākta HIV/AIDS pacientu ārstēšana agrākā slimības stadijā. Tas ļaus iegūt labākus atveseļošanās rezultātus HIV inficētajiem un samazinās valsts izdevumus šīs slimības ārstēšanā.

– Sabiedrībā ir ļoti daudz aizspriedumu par HIV pacientiem, viens no izplatītākajiem, ka viņi ir netradicionāli orientēti. Kāpēc ir izveidojusies šāda situācija?

– Daudzi uzskata, ka tas uz viņiem neattiecas un ka HIV inficētajiem ir vai nu netradicionāla orientācija vai viņi lieto narkotikas. Nē, tie ir cilvēki ar labu izglītību, privātu biznesu, darbu valsts vai pašvaldības iestādēs. Es vēlreiz uzsveru: sabiedrība ir jāizglīto. Ja dzimumpartneris nav zināms, nav vienīgais partneris, obligāti ir jālieto prezervatīvi. Iespējams, šis cilvēks nav ļaunprātīgs un nezina, ka ir inficēts ar HIV.

Šī gada janvārī mūs uzaicināja uz Saeimu, kur mēs sniedzām informāciju par to, kāds ir pacienta profils, cik no viņiem ir HIV un cik AIDS stadijā, cik pacientu ārstējas. Ir jāturpina lauzt stereotipi, ka HIV izplatās ar gaisa pilienu starpniecību. Mēs nevaram saslimt sarokojoties ar HIV pacientu, kopīgi dzerot kafiju, apmainoties ar grāmatām, dokumentiem. Ir arī gadījumi, kad šādu cilvēku mēģina atstumt no kolektīva un pat atbrīvo no darba. Tā noteikti ir tumsonība. Infekcija izplatās ar asinīm, spermu vai vaginālo šķidrumu.

– Kuriem cilvēkiem pienākas pēcsaskarsmes profilakse (PEP – Post Exposure Prophylaxis)?

– Pēcsaskarsmes profilakse tiek nekavējoties nozīmēta mediķiem (ārstiem, māsām, māsu palīgiem), kas saskārušies ar HIV pozitīva pacienta asinīm, operatīvo dienestu darbiniekiem (policistiem, ugunsdzēsējiem u.c.), kuri, pildot savus darba pienākumus, ir saskārušies ar HIV pozitīva pacienta asinīm un, iespējams, var notikt inficēšanās. Ir arī citi gadījumi, kur jautājums tiek izlemts individuāli, ievērojot inficēšanās riska iespējamību. Postekspozicionālā profilakse tiek nozīmēta ne vēlāk kā 48 stundu laikā pēc iespējamā negadījuma. To 24 stundu režīmā izvērtē Latvijas Infektoloģijas centra speciālisti infektologi LIC Neatliekamās medicīniskās palīdzības un pacientu uzņemšanas nodaļā un HIV/AIDS Ambulatorajā nodaļā.

– Kuriem iedzīvotājiem būtu jāveic HIV un HCV (C hepatīta vīrusa) tests?

– HIV un HCV tests ir veicams tikai ar apzinātu izmeklējamās personas piekrišanu, iepriekš sniedzot konsultāciju par šo testu. Riska grupā ir pacienti ar tā saukto riska uzvedību, piemēram, injicējamo narkotiku lietotāji, prostitūtas, vīrieši, kam ir sekss ar vīriešiem, ieslodzītajiem. Risināms būtu jautājums par HIV un HCV testa ieviešanu kā skrīningtestu ģimenes ārstu praksēs ar noteiktu regularitāti, jo cilvēku inficēšanās var notikt arī heteroseksuālās attiecībās, veicot pīrsingu un tetovējumus, manikīru, pedikīru, saņemot adatu terapiju un ļoti reti arī medicīnisku invazīvu manipulāciju rezultātā. Tāpat kā jebkuras citas infekcijas arī HIV un HCV priekšā visi cilvēki ir vienādi. Tas nozīmē, ka, esot noteiktiem apstākļiem, inficēties var jebkurš.

– Ja HIV izplatās ar ķermeņa šķidrumiem, kāda ir situācija, ja HIV pozitīva māte savu bērnu vēlas barot ar krūti?

– Māmiņai, kura ir HIV pozitīva, grūtniecības laikā ir jāsaņem viens vai vairāki preparāti atkarībā no tā, kādā stadijā ir infekcija, lai samazinātu risku, ka vīruss caur placentu nonāks zīdainī.  Šāds bērniņš tiek uzskatīts par HIV eksponētu un pusotru līdz divus gadus atrodas Infektoloģijas centra uzskaitē. Pie mums vecāks ar bērnu ierodas pēc mēneša, trijiem un sešiem, jo antivielas bērnam ir no mātes un tādā veidā slimību noteikt nevarēs. Ir jāgaida, līdz varēs atrast pašu vīrusu. Ja pusotra gada laikā vīruss neparādās, tad bērns tiek noņemts no uzskaites.

– Palabojiet, ja kļūdos, bet 85% no šiem bērniem nesaslimst ar HIV.

– Jā, bet tikai tādā gadījumā, ja māte ir lietojusi profilaktisko terapiju.

– Tādā gadījumā, cik daudz sliktākas ir bērna izredzes nebūt HIV pozitīvam, ja māte grūtniecības laikā nav lietojusi profilaktiskos medikamentus?

– Precīzu ciparu es jums nevarēšu pateikt, jo mums šāda statistika netiek veikta. Eiropā, ja HIV pozitīvai grūtniecei dzimst bērns, netiek pieļauta situācija, ka grūtniece nelieto profilaktiskos medikamentus, un HIV pozitīvi bērni nedzimst. Efektivitāte, laikus uzsākot terapiju, ir ļoti augsta. Dzemdību laikā mātei papildus tiek dotas zāles, un tādus pat medikamentus saņem arī zīdainis, kuram šīs zāles tiek dotas līdz mēneša vecumam, jo viņš dzemdību laikā ir saskāries ar mātes asinīm. Jāpiebilst, ka HIV pozitīvām māmiņām grūtniecība tiek atrisināta operatīvā veidā, t.i., ar ķeizargriezienu.

– Vai ar HIV pacientiem būtu jāstrādā ne tikai izrakstot medikamentus, bet arī psiholoģiski?

– Obligāti, arī mūsu Eiropas kolēģi vienmēr akcentē to, ka šīs slimības ārstēšana ir komandas darbs. Šobrīd psihoterapeits mums ir tikai uz ceturtdaļslodzi. Mums pilnu slodzi ir strādājusi drāmas terapeite. Šo psiholoģijas virzienu var apgūt RSU. Drāmas terapeite strādāja gan ar C hepatīta pacientiem, gan HIV pacientiem, un tas ļoti motivēja pacientus būt līdzestīgākiem. Es vienmēr esmu uzsvērusi: ja C hepatīta pacients precīzāk seko līdzi ārsta rekomendācijām un zāles lieto pat neskatoties uz diskomfortu, tad HIV pacientiem bieži vien ir doma, ka nekas nenotiks, ja viņi vienu dienu zāles nelietos, bet vīruss to tikai gaida. Šobrīd uz 5000 uzskaitē esošajiem HIV/AIDS pacientiem ir tikai četri ārsti, terapiju izmanto aptuveni 1400. Skaidrs, ka ārsts pacientam situāciju izskaidro, bet vēl ir nepieciešamas līdzestības māsas, ir vajadzīgi psihologi, psihoterapeiti un drāmas terapeiti. Mēs esam viesojušies Londonas un Briseles vadošo slimnīcu HIV nodaļās, kur ar pacientu strādā speciālistu komandas, jo valsts tam spēj novirzīt pietiekamus līdzekļus.

– Kā atšķiras terapija HIV un HCV koinficētiem pacientiem?

– Būtībā HCV terapija vienmēr tiek nozīmēta pēc vienādiem kritērijiem, bet koinfekcijas gadījumā ļoti svarīga ir pacienta līdzestība, t.i., HIV inficētā pacienta vēlme izārstēties no C hepatīta, regulāri lietojot nozīmētās zāles noteikta kursa veidā.

– Visbeidzot kādi jauni medikamenti HIV pacientu ārstēšanai parādās tirgū, un pēc cik ilga laika varētu parādīties zālēs, kuras mūs no HIV infekcijas atbrīvotu pavisam?

– Šobrīd vēl tādu zāļu nav, bet uz to mēs virzāmies. Piemēram, ja viens no seksuālajam partnerim ir HIV pozitīvs, otram profilaktiski tiktu doti medikamenti. Pašlaik ir medikamenti, kuri ir lietojami vienu reizi dienā, perspektīvā varētu parādīties arī pagarinātas iedarbības zāles, kuras lietojamas vienreiz nedēļā, un terapiju bez blaknēm varētu uzsākt, pirms parādās pirmie simptomi un kad vīrusa slodze jeb vīrusa līmenis asinīs vēl ir pavisam neliels. Imūnsistēmā vīruss paliktu, bet tā vairošanās tiktu apturēta un asinīs vīruss nenonāktu. Cilvēks vairs nebūtu infekcijas avots. Sabiedrībā valdošais uzskats par HIV pacientu slikto slavu tiktu lauzts un infekcijas avots būtu tikai neārstēts pacients. Ja vīrusa slodzes līmenis ir mazāks par laboratoriski nosakāmo, pacients sabiedrībai nav bīstams, tāpēc mūsu visu interesēs būtu samazināt infekcijas avotu skaitu.