25. maijs, 2016
Ilona Noriete
Ar to, kādas alerģijas raksturīgas šimbrīdim, iepazīstina Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģe, Latvijas Alergologu asociācijas priekšsēdētāja Ieva Cīrule.
– Lai arī visiem šķiet, ka alerģijas visvairāk izpaužas pavasarī, kad viss sāk plaukt un ziedēt, tomēr bez tās neiztiek arī aukstajā laikā.
– Ja runājam tieši par ziemu, daudziem šajā laikā mēdz parādīties tā saucamā aukstuma nātrene. Ir cilvēki, kuri iziet ārā aukstumā, un viņu atklātas ķermeņa daļas pārklājas ar nātreni. Starp citu, reizēm nevajag pat mīnusus – kādreiz problēma var parādīties arī +2 vai pat +4 grādos, it īpaši, ja ārā ir auksts vējš. Minētos simptomus var dēvēt par alerģiju. Tā izpaužas līdzīgi kā situācijās, kad pieskaramies nātrēm – āda pārklājas ar sarkaniem, niezošiem punktiņiem ar baltiem pacēlumiem, kas, par laimi, ilgi nesaglabājas. Tie, kuriem no aukstuma ir nātrene, jau labi zina, ka atliek viņiem ieiet siltumā, tur pasēdēt, sasilt, un šī alerģija pazūd kā nebijusi.
– Kādās situācijās aukstuma nātrene ir bīstama?
– Tad, ja cilvēkam aukstā laikā ilgstoši jāatrodas ārā, organisms atdziest, un sarkanie plankumi izplatās pa visu ķermeni. Tad pie lielas histamīna izdalīšanās (histamīns rada alerģisko reakciju simptomus), kas šajā brīdī notiek, aukstuma alerģijas pārņemtam cilvēkam strauji var pazemināties spiediens, parādīties gurdenums. Tāpat var parādīties melns gar acīm, un viņš var palikt sniega kaudzē. Līdz ar to cilvēki, kuriem ir aukstuma nātrene, ziemas laikā nedrīkstētu ilgstoši uzturēties ārā, jo salšana viņiem varētu būt pat dzīvībai bīstama.
Tāpat tiem, kuriem ir šāda alerģiska reakcija, jābūt uzmanīgiem peldoties, jo, ilgstoši uzturoties ūdenī, ķermenis atdzisīs, un tā rezultātā cilvēks var palikt ūdenī. Par laimi, tādu cilvēku, kuriem ir aukstuma alerģija, procentuāli ir ļoti maz. Tāpat aukstuma nātrene nav uz mūžu: tā var sākties jebkurā dzīves brīdī, kādu laika posmu pacients ar to var mocīties, bet pēc gadiem četriem pieciem tā ar vislielāko varbūtību pazudīs.
– Vai aukstuma nātrenei ir arī veicinošie faktori?
– Jā, hroniski iekaisuma perēkļi, piemēram, deguna blakusdobuma iekaisumi, sievietēm olnīcu iekaisumi, bojāti zobi, hroniskas nieru infekcijas u.c.
Gribu uzsvērt, ka mēdz būt ne tikai aukstuma, bet arī cita veida nātrenes. Piemēram, no saules: kā parādās pirmā saule, dažiem un ādas var uzrasties niezoši nātrenes izsitumi. Citiem nātreni provocē vibrācija, ja jāstrādā ar kādām vibrējošām ierīcēm, piemēram, jābrauc ar traktoru. Tāpat sarkani niezoši plankumi var parādīties no ilgstošas stāvēšanas izmēram neatbilstošos apavos, ja ir saspiesta pēda. Izsitumi var būt arī no pārkaršanas, piemēram, no karstas dušas, intensīvas sportošanas, kad nosvīdusi mugura, paduses.
– Vai tas nozīmē, ka cilvēkam vienkārši jārēķinās ar to, ka viņam kādu brīdi būs šī problēma un ka tā pati no sevis pāries?
– Nē, ir jālieto antihistamīna līdzekļi, kas uzlabos dzīves kvalitāti. Ja ir zināms konkrēts fizikālais faktors, kas šo alerģiju provocē, jāizvairās no tā. Protams, ja ir aukstuma alerģija, no iešanas ārā nevarēs sevi pasargāt, un tādā situācijā lieti noderēs antihistamīna preparāti – pretalerģijas medikamenti, kas aizkavē histamīna darbību.
– Kādas vēl alerģijas mēdz būt gada aukstajos mēnešos?
– Viena no raksturīgākajām, protams, ir alerģija pret putekļu ērcīti – tā sastopama ļoti daudziem. Te palīdzēs labi zināmie ieteikumi: regulāra mājas uzkopšana (var noderēt arī speciāli preparāti pret putekļu ērcīti), gultas vietu apstrāde ar labu putekļu sūcēju, bieža telpu vēdināšana. Var noderēt arī medikamentozā (antihistamīna) terapija, kā arī organisma pakāpeniska pieradināšana pie alergēna, regulāri veicot speciālas injekcijas vai pilinot preparātu zem mēles.
Viens no labākajiem līdzekļiem ir regulāras pastaigas svaigā gaisā. Visvairāk alerģijas ir tieši pret mājas putekļu ērcīti, nevis ziedputekšņiem, kas konkrētā laikā parādās un pazūd, jo 95% no sava laika mēs pavadām noslēgtās telpās. Tāpēc varbūt pokemonu ķeršana ir laba lieta, jo jaunietis vismaz iziet ārā un pastaigā svaigā gaisā.
Telpās putekļi ir visur. Profilakse, kā jau minēju, ir vienkārša, bezmaksas un neko neprasoša pastaiga svaigā gaisā. Tāpat ir svarīgi vēdināt telpas, nevis domāt par to, kā tagad ziemā taupīt siltumu.
– Ļoti daudziem ir alerģija no mājdzīvniekiem.
– Jā, tā ir, turklāt ne tikai no kaķiem, suņiem, bet arī no šinšillām, dekoratīvajiem trušiem, pelēm, žurkām vai kāmīšiem. Tā teikt, nav neviena mājdzīvnieka, pret kuru nevarētu būt alerģija. Ja nu vienīgi pret kādu eksotiskāku dzīvnieku, piemēram, bruņurupuci. Un atkal labā ziņa ir tāda, ka šī alerģija nav uz mūžu – cilvēkam kļūstot vecākam, parasti tā pāriet.
Īpaši nopietni jāizturas attiecībā uz alerģiju pret pārtikas vielām. Ja maziem bērniem alerģija lielākoties ir pret pienu, olām, tad vēlāk, it īpaši pieaugušo vecumā, tā var būt no riekstiem, zivīm, vēžveidīgajiem. Arī šīs alerģijas parasti ir zināmu posmu un ar vecumu parasti izzūd. Tomēr kaut kādā dzīves posmā tās var būt pat dzīvībai bīstamas.
Alerģiska reakcija var būt arī no jebkura medikamenta. Parasti šī reakcija parādās, ja ir veicinošie faktori: medikaments kombinācijā ar kādu ēdienu, alkoholu, vai ar fizikālu faktoru, piemēram, karstumu. Vai ar stresu, fizisku slodzi, vīrusa saslimšanu – visus veicinošos faktorus pat nav iespējams uzskaitīt.
– Jau aizsākām sarunu par dzīvniekiem. Ko darīt, ja mājās atnests dzīvnieks, kuru bērns ir ļoti gribējis, bet izrādās, ka viņam no tā ir alerģija?
– Viss atkarīgs no tā, kāda ir reakcija, cik tā stipra un kā izpaužas. Viena no ārstēšanas metodēm, kas jau vairāk nekā simts gadus tiek izmantota, ir pieradināšana pie alerģijas izraisītāja. Proti, ļoti lielos atšķaidījumos mēs pacientam dodam (injicējam zem ādas vai pilinām zem mēles) vainīgo vielu, mēģinot organismu pie tās pieradināt. Protams, ir labi, ja var samazināt kontaktu ar alergēnu. Ja ir mazs dzīvoklis, kurā ir kaķis un turpat atrodas klepojošais, šķaudošais, iespējams, pat astmātiskais bērns, tad varbūt dzīvnieku var paņemt vecmāmiņa. Ja bērnam no kaķa parādīsies elpas trūkums, tā būs dzīvībai bīstama reakcija.
Tagad ir pieejami līdzekļi, kurus var izpūst telpās vai dzīvnieku apmazgāt, lai viņa spalvas tik ļoti nelido pa gaisu, kā arī telpā neizplatās sīkās ādas daļiņas, kas arī rada alerģiju. Tāpat regulāri jāvēdina telpas.
– Ja cilvēks jau ir saskāries ar alerģisku reakciju, visticamāk, par rīcības plānu šādos gadījumos viņš jau būs pārrunājis ar savu ģimenes ārstu vai alergologu. Kā rīkoties gadījumā, ja alerģijas līdz šim nav bijis, bet tā pēkšņi parādījusies?
– Ja pacientam ir dzīvībai bīstama situācija, ja viņam kļūst grūti elpot, sāk pampt seja vai kakls, protams, nekavējoties jāsauc ātrā medicīniskā palīdzība.
Savukārt, ja tā ir nātrene, kas pēkšņi parādījusies un, visticamāk, pēc kāda laika pazudīs, tad, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, vislabāk uzreiz uztaisīt bildi un tādā veidā alerģijas izpausmi nofiksēt, lai pēc tam to varētu parādīt dakterim. Pretējā gadījumā tad, kad pacients aizies pie ārsta, alerģisko plankumu ar vislielāko varbūtību vairs nebūs. Paskatoties uz bildi, ārsts varēs saprast, kā alerģija izpaudusies, jo paša pacienta situācijas apraksts var būt ļoti variabls. Neredzot attēlu, ārstam būs grūti saprast, cik viss noritējis nopietni.
Kā jau minēju, cīņai pret alerģiju lieti noderēs antihistamīna preparāti. Ir vesela grupa šo medikamentu, kas aptiekās iegādājami bez receptes, un es tos ieteiktu turēt savā mājas aptieciņā. Izdzerot vienu tableti, kā norādīts anotācijā, situācija uzlabosies.
Protams, ja pacientam kādreiz alerģija jau bijusi, noteikti ieteicams aiziet pie ārsta un izrunāt, kā rīkoties, ja tā atkal parādīsies, un kādus medikamentus lietot. Vienmēr, braucot tālāk no mājām vai dodoties ekskursijās, preparātu var paņemt līdzi.
– Jūs jau minējāt, ka pie alergēna var pieradināt. Bet ja bērnam alerģija ir pret desmit lietām? Kā rīkojas šādos gadījumos?
– Izvēlas to, pret ko ir visspēcīgākā alerģija. Pie pārējām vielām organisms pamazām pieradināsies. Tāpat kādreiz terapiju var kombinēt. Ja, piemēram, alerģija ir pret kādu konkrētu ziedputeksni, imūnterapija ilgst trīs gadus. Situācija uzlabojas, un tad var sekot nākamā pieradināšana, piemēram, pret mājas putekļu ērcīti.
– Kādi parasti ir rezultāti?
– Ne visiem izdodas ar pieradināšanu panākt vēlamo efektu. Aptuveni 30% pacientu netiek sasniegts plānotais rezultāts. Tās ir imūnsistēmas īpatnības. Vēl viena svarīga lieta ir līdzestība: cik nopietni pacienti izturas pret pieradināšanu pret alerģiju izraisošām vielām un kā ievēro visus noteikumus.
– Kāda vispār ir pacientu līdzestība saistībā ar pretalerģijas zāļu lietošanu?
– Ir pētījumi, kas liecina: tikai aptuveni trešā daļa pacientu lieto zāles tā, kā norādīts. Daļa tās vispār nelieto vai nedara to pēc pareizās shēmas. Daļa zāles lieto tikai tad, kad ir akūta vajadzība. Taču, ja ārsts ir izrakstījis medikamentus, tad tie ir jādzer vai jāpūš degunā tā, kā noteikts.
– Ko jūs varētu piebilst sarunas nobeigumā?
– Ja ir kādas veselības problēmas, tad pats būtiskākais ir pievērst tām uzmanību, neignorēt. Ja ārsts ir ieteicis mainīt dzīvesveidu, tad to arī vajadzētu darīt; neslinkot, bet darboties savas veselības labā – iet ārā, pakustēties. Neko jaunu es nepateikšu, tās ir vecas, labi zināmas lietas. Kustības, svaigs gaiss, sabalansēts uzturs ir labas veselības pamats.