25. oktobris, 2016
Ilze Austruma
Šobrīd viens no izplatītākajiem audzējiem pasaulē ir plaušu vēzis. Vairāk par šo saslimšanu stāsta P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas 18. nodaļas virsārsts onkologs ķīmijterapeits Viktors Kozirovskis.
– Ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā saslimstība ar plaušu vēzi ir ļoti augsta.
– Tā tas ir. Ja runājam par statistiku, tad mūsu valstī ik gadu kāda no onkoloģiskām saslimšanām tiek konstatēta 11 tūkstošiem cilvēku, kas ir milzīgs skaitlis. Desmitajai daļai no viņiem ir plaušu vēzis. Ir vēl kādi statistikas dati: vīrieši ar plaušu vēzi saslimst vismaz trīs reizes biežāk nekā sievietes. Piemēram, 2014. gadā plaušu vēzis tika konstatēts 850 vīriešiem un 250 sievietēm. Tas ir izskaidrojams ar lielāku smēķētāju īpatsvaru vīriešu vidū, kaut pēdējos gados sievietes smēķē arvien vairāk. Lielākoties tie ir cilvēki gados. Pērn no visiem ar plaušu vēzi saslimušajiem tikai 48 pacienti bija vecumā līdz 50 gadiem.
– Kāda ir mirstība no plaušu vēža?
– Šajā ziņā plaušu vēzis ir rekordists – no tā ik gadu Latvijā nomirst aptuveni tūkstotis cilvēku.
– Kā šis vēzis izpaužas un kā var konstatēt, ka kaut kas nav kārtībā ar plaušām?
Foto: No Viktora Kozirovska personīgā arhīva
– Pirmie plaušu vēža simptomi var būt ilgstošs klepus, pieaugošs elpas trūkums, neskaidra temperatūra, kaut kāds diskomforts krūtīs. Taču ļoti bieži pacienti tam nepievērš uzmanību. Līdz ar to plaušu vēzis visbiežāk tiek atklāts jau ielaistā – trešajā vai ceturtajā – stadijā. Tad vēzis izaudzis tik liels, ka nospiež plaušas, izraisot, piemēram, elpas trūkumu. Tāpat tas var nospiest nervu, kas inervē balss saites, kā rezultātā parādās balss piesmakums. Vai arī cilvēks sāk klepot asinis.
– Laikam ne velti ikviens tiek aicināts reizi gadā uztaisīt fluorogrammu.
– Fluorogrammā varēs ieraudzīt tikai tādu veidojumu, kas jau ir pietiekami (vismaz 2–3 centimetrus) liels. Līdz ar to tas nav skrīnings, jo pacientam bieži vien jau ir sūdzības. Par skrīningu var runāt tad, ja, sākot ar noteiktu vecumu, mēs meklējam slimību cilvēkiem bez sūdzībām. Plaušu vēzim šāds skrīnings nepastāv.
– Kāpēc?
– Lai agrīni atklātu plaušu vēzi, jāveic datortomogrāfija, kas, vienkāršiem vārdiem sakot, ir ļoti jaudīgs rentgens ar lielu staru slodzi. Tas precīzāk parādīs mazos bumbulīšus plaušās. Tā pagaidām attēldiagnostikā ir vienīgā iespēja. Taču ārsti vēl līdz galam nav nonākuši pie kopsaucēja, vai no šī izmeklējuma vairāk ir ļaunuma, vai labuma. Jā, no vienas puses, veicot ikgadējo datortomogrāfiju, var atklāt augošus mazus perēklīšus. Bet no otras puses, ne katrs tāds perēklītis ir plaušu vēzis. Var gadīties, ka pacientu sabaida, iztērē lielu naudu papildu izmeklējumiem un operācijai, bet, pētot mikroskopā izgriezto veidojumu, konstatē, ka tas bija iekaisuma perēklis vai plaušaudu rēta.
Vēl viena lieta, par ko raizējas ārsti, ir pietiekami liela staru deva. Viens standarta datortomogrāfijas izmeklējums pielīdzināms tādam pašam kaitējumam, kādu uz veselību būtu atstājušas 600 izsmēķētas cigarešu paciņas. Savukārt, ja tā ir zemo devu datortomogrāfija, tad tās ir 100–150 izsmēķētas cigarešu paciņas, tātad apmērām piecas reizes mazāk. Tomēr starojums ir pietiekami liels. Un rentgenstarojums arī izraisa vēzi.
– Vai uz datortomogrāfiju sūta tikai ārkārtas situācijās?
– Es varbūt izstāstīšu pa posmiem, lai saprastu, kā nonāk pie plaušu vēža diagnozes. Ja pacientam ir sūdzības un viņš atnāk pie ģimenes ārsta, viņš vispirms tiek nosūtīts uz parasto plaušu rentgenu – tur staru deva nav liela. Ja fluorogrammā kaut ko ierauga, bet nevar saprast, vai tas ir plaušu karsonis vai audzējs, tad, protams, ģimenes ārsts tālāk sūta uz datortomogrāfiju, kur staru deva ir krietni lielāka, toties labāk var redzēt plaušas. Savukārt pēc datortomogrāfijas izmeklējuma, ja ir konkrētas aizdomas, ka tas varētu būt plaušu vēzis, pacientu sūta uz speciālu pneimonoloģijas nodaļu, kur viņam taisa audzēja biopsiju (visbiežāk bronhos ievada caurulīti un paņem gabaliņu no audzēja). Ja zem mikroskopa melns uz balta ir rakstīts, ka tas ir vēzis, tad skatās, kāda ir tā stadija. Ja pirmā vai otrā, tad pacients tiek norīkots uz ķirurģijas nodaļu, kur viņu operē. Savukārt, ja ir trešā vai ceturtā stadija un zināms, ka operācija ar vislielāko varbūtību nekādu labumu nedos, tad viņš tiek nosūtīts uz ķīmijterapiju vai staru terapiju.
– Kas var veicināt plaušu vēža rašanos?
– Pilnīgi noteikti galvenais tā izraisītājs ir smēķēšana. To var droši apgalvot, jo pagājušā gadsimta sākumā, kad cigaretes neražoja rūpnieciski, plaušu vēzis bija ļoti reta slimība. 1912. gadā medicīnas literatūrā tika aprakstīti mazāk nekā 400 plaušu vēža gadījumi visā pasaulē. Tātad ārsts varēja visu mūžu nostrādāt un neredzēt nevienu plaušu vēža slimnieku. Turpretī tagad katru gadu ar plaušu vēzi pasaulē saslimst ap 1,2 miljoniem cilvēku.
– Vai ir pieejama statistika, cik no plaušu vēža slimniekiem smēķē?
– Apmēram 90% plaušu vēža pacientu ir vai nu bijušie, vai esošie smēķētāji. Protams, plaušu vēzis var būt arī pacientam, kurš nekad mūžā nav smēķējis. Bet tas ir ļoti reti.
– Neskatoties uz biedējošo statistiku, ļoti daudzi cilvēki smēķē, jo atmest nebūt nav viegli.
– Tāpēc mērķa auditorijai pretsmēķēšanas kampaņās jābūt jauniešiem, kas vēl nav sākuši vilkt dūmu. Jo, ja cilvēks ir atkarīgs no nikotīna, tad diemžēl viņam tik tiešām ir ļoti grūti tikt vaļā no šī kaitīgā ieraduma. Vajadzīgs liels gribasspēks, jo reālā dzīve rāda, ka tikai piektā daļa no tiem, kas grib atmest, ir spējīgi pārtraukt smēķēt. Mani personīgi priecē, ka Latvijā uzsākta smēķēšanas apkarošanas cīņa. Uzteicamas ir 11. Saeimas pieņemtās izmaiņas likumā Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu. Tāpat apsveicama ir tabakas akcīzes nodokļa celšana. Arī mūsu pašreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs uzsver veselīga dzīvesveida nozīmi un kaitīgo ieradumu apkarošanu. Iespējams, ka ar mūsu visu pūliņiem izdosies ielikt pamatus jaunatnes izpratnei par šo kaitīgo ieradumu nevajadzību, un pēc 40–50 gadiem saslimstība ar plaušu vēzi būs krietni samazinājusies.
– Vai tiem, kas atmetuši smēķēšanu, ir lielāks risks saslimt ar plaušu vēzi?
– Ir tā: jo ātrāk atmet smēķēšanu, jo risks samazinās. Tomēr pats galvenais, ko gribu teikt, – nekad nav par vēlu atmest smēķēšanu. Ir pierādīts: ja pacientam jau ir plaušu vēzis un viņš saņem ārstēšanu, tad tam, kurš atmet pīpēt, ārstēšanas rezultāts būs labāks. Tāpēc es visiem saviem pacientiem iesaku un mēģinu viņus pārliecināt, ka jāmet šis netikums pie malas.
– Kādi vēl ir plaušu vēža riska faktori, izņemot smēķēšanu?
– Viens no zināmiem kancerogēniem, kas izraisa plaušu vēzi, ir azbests un saskarsme ar tā putekļiem. Par laimi, mūsdienās to vairs neizmanto.
Protams, var minēt arī ģenētiskos faktorus.
– Kā šodien tiek ārstēts plaušu vēzis?
– Plaušu vēzis diemžēl ir tāda slimība, kas grūti padodas ārstēšanai. Pat tad, ja slimību atklāj pirmajā stadijā, kad ir tikai mazs bumbulītis, un veic radikālu operāciju, tad vienalga piecu gadu laikā puse no šiem pacientiem no plaušu vēža mirst. Savukārt, ja audzējs jau ir tāds, ka to nevar izoperēt, un ir metastāzes, vidējā dzīvildze ir nepilns gads. Ir vēl viena lieta: ar dažiem izņēmumiem plaušu vēzis ir mazjutīgs pret ķīmijterapiju un staru terapiju. Respektīvi, mēs ar ķīmijterapiju un staru terapiju pārsvarā uzlabojam pacienta dzīves kvalitāti. Veicot šo speciālo ārstēšanu, audzējs samazinās, tas mazāk spiež uz plaušaudiem, nerviem, ir mazāks elpas trūkums, sāpes un citi simptomi. Tomēr dzīvildze būs aptuveni tāda pati gan slimniekam ar ārstēšanu, gan bez ārstēšanas. Protams, samazinot audzēju, simptomi mazinās, bet par to jāmaksā ar blakusefektiem. Piemēram, no ķīmijterapijas izkrīt mati, mēdz būt slikta dūša, vemšana, bieži parādās mazasinība, tāpat var būt arī aknu, nieru, nervgalu bojājumi.
Ķīmijterapiju un staru terapiju var uzskatīt par vecu metodi. Tikai pēdējos desmit gados parādījusies tā saucamā mērķterapija. Šeit ir jārunā par EGFR (epidermal growth factor receptor – epidermālais augšanas faktora receptors) mutāciju, kuras rezultātā vēža šūnās veidojas patoloģisks olbaltums, kas liek vēža šūnām visu laiku dalīties. Taču tagad ir pieejami speciāli medikamenti, kas bloķē patoloģisko olbaltumu receptorā, un vēža šūnas pārstāj dalīties. Pielietojot šo terapiju, kurai ir mazāki blakusefekti nekā standarta ķīmijterapijai, ir iespējams pagarināt pacientam mūžu, uzlabot viņa dzīves kvalitāti. Problēma ir tajā apstāklī, ka EGFR mutācijas ir tikai kādiem 10–15% plaušu vēža pacientu. Tātad šī terapija iespējama ļoti mazai pacientu daļai. Vēl viena būtiska lieta – zāles izmaksā ap 3500 eiro mēnesī. Taču, pateicoties valsts un farmakoloģisko kompāniju atbalstam, pacientiem, kuriem ir EGFR mutācija, jāsedz tikai līdzmaksājums, taču arī tas nav mazs – ap 300 eiro mēnesī. Lietojot šīs zāles, pacients, kuram tās der, vidēji iegūst vienu gadu bez audzēja progresijas. Dažiem laimīgajiem šis laiks var būt arī vairāki gadi.
Pēdējais jaunums plaušu vēža ārstēšanā ir daudzsološie imūnterapijas rezultāti. Slimnieka organismā tiek ievadīts speciāls medikaments, kas izmaina imūnsistēmas darbību, un tad imūnšūnas sāk uzbrukt vēža šūnām, tāpēc vēzis neaug. Ideja nav jauna, taču efektīvi medikamenti, kas tiešām palīdz un reāli spēj uzlabot ārstēšanas rezultātus, parādījušies tikai pēdējos gados. Pašlaik notiek to aktīva izpēte izmantošanai plaušu vēža ārstēšanā. Šogad parādījās pirmais ziņojums, ka iepriekš ārstētiem plaušu vēža pacientiem imūnterapija ir efektīvāka par standarta ķīmijterapiju.
– Kāds būtu jūsu novēlējums tiem, kuri vēlas pasargāt sevi no plaušu vēža?
– Mans novēlējums ir nesmēķēt. Ja plaušu vēzis ir atnācis, ar to tikt galā faktiski nav iespējams. Vieglāk ir nepieļaut vēža attīstību nekā pēc tam cīnīties ar slimību. Nepieļaut ir ļoti vienkārši – nedrīkst sākt smēķēt. Aktīviem smēķētājiem es novēlētu pēc iespējas ātrāk atmest šo netikumu.